Rīga - Nida (5;6;7;8 dienas)

Martins Kalnberzins 14.12.2010 8 min lasīšanai 6 foto

5.diena. 8.20 Pēc murgainas nakts skaists rīts. Laikam vakardienas pārgājiens patiešam bija par traku, jo šonakt slikti gulēju. Noguruma pēc nebiju rūpīgi izvelējies sev telts vietu un biju to uzslējis nepārdomāti tuvu ūdenim. Pludmales smiltis naktī paliek neiedomājami aukstas. Brokastojot vēroju čušaku, kurš uzmanīgi man lavījās garām. Melnā krasā , bet bez zelgša plankumiem. Nezinu vai tad ir Latvija melnas odzes? Man šķita, ka tikai brūnas. Sakravājis mantiņas es devos ceļa un pēc 150 metriem apejot kārtējo krūmu - kāpu - ragu ieraudzīju nolādēto akmeņu kaudzi. Šķiet šīs bija kārtējais apliecinājums tam, ka nedrīkst padoties nesasniedzot mērķi, jo parasti kā likums tas ir bijis tik tuvu ! Šodienas plānos bija palēnam virzīties uz priekšu un izvēlēties vietu nakšņošanai, jo pēcpusdiena pie manis bija apsolījušies atbraukt bariņš draugu. 15.40 Pie Pitraga nolēmu atpūsties atslējies ar muguru pret vecu mola baļķi. Molu es jau biju vērojis labu laiku, mērīdams attālumu līdz tam un apcerēdams to cik smagi un lēni šodien notika virzība uz priekšu. Ar draugiem biju norunājis tikties Mazirbe un pēc maniem aprēķiniem man bija atlicis vēl pusotras stundas gājiens. Šodien īpaši bieži biju sēdējis un atpūties un vēl biežāk lūkojies karte mēģinot precīzāk aprēķināt noejamo attālumu „ ..a.. moš kāds kilometrs mazāk tomēr..” 17.25. Mazirbē sarunāju Lībiešu tautas namā uzlādēt savu telefonu. Šeit kādai studentu korporācijai brieda tusiņs. Tika klāti bagātīgi galdi un šķiet, ka bija saklausāma pamatīga , nodevīgā pudeļu šķindoņa. Dabūjis uzkost pāris pīrāgus un padzerties kompotu tērzēju ar korporeļiem uz lieveņa uzvelkot cigarešu dūmu. Ja man šodien nebrauktu draugi , droši ka iešeptētos pasākuma un vadzi - rīt jau būtu ar korporācijas kepku uz pieres. 6.diena. 11.58 . Draugi vāca kopā mantiņas. Diena bija vējaina un mākoņaina, attiecīgi viņu ieplānotie pludmales prieki izpalika, bet man tas nozīmēja , ka šodien pretēji plānotai Nedars Neko diena es cilpošu vien tālāk. Rūpīgi izvelējies sev līdzi proviantu vadoties pēc kritērijiem maksimāli viegls un maksimāli barojošs es atvadījos un devos tālāk. Lai arī mana mugursoma bija neliela un patiesība pirmajā dienā es to metēju kā pūciņu, tad tagad es patiesam šķiet atšķirtu , ja man tur kāds ieliktu iekšā lieku zeķu pāri. Brīžos kad es apstājos un noņēmu to , uzreiz solis šķita tik viegls. Lūk ko nozīmē pāris liekie kilogrami, kas liek aizdomāties par liekā svara problēmām kopumā. 19.20 Biju sasniedzis Irbi. Pūta stiprs vējš nesot vasarai tik neraksturīgus zemus gubu mākoņus , kuri ik pa laikam pavēra kādu šķirbu slīpam pievakares saules staram, kurš izgaismoja tumši zaļganos toņos putojošo jūru. Vispirms es izģērbos un mēģināju atrast kādu sēkli pa kuru tikt pāri upei. Kā liecināja mani novērojumi pie mazākiem strautiņiem un upītēm, viens no variantiem bija meklēt to jūrā. Ieplūstot upei jūrā tai vajadzētu veidot platu seklu deltu ar sekli kaut kur tālāk prom no krasta , bet pamatīga vēja saceltie viļņi liedza man iebrist pietiekoši dziļi, lai to uzmeklētu. Nekas cits neatlika kā doties pa upi uz augšu un meklēt iespējas tikt tai pāri tur. Netālu no upes iztekas es satiku bariņu jauniešu. Dīvaina kompānija. Vecākajam bija labi ja piecpadsmit gadi bet jaunākie stipri zem desmit. „ Kružok ļubiteļei prirodi” kā lepni paziņoja viens mazais , bija ar laivām atbraukusī no Usmas ezera. Tiku pacienāts ar zupu un ar divu laivu eskortu pārcelts pāri upei. 23.00 Miķeļtornis. Māsa nesen bija iegādājusies īpašumu Miķeļtornī, pussabrukušu guļbaļķu mājiņu. Sasniedzot to saule jau bija norietējusi dodot vietu vakara dūmakai. Nenopļauta un draudīgi tumša lapukoka meža ieskauta lauka vidū bija izbalējusi veca guļbaļķu mājiņa. Es cerīgi biju stūrējis uz to, bet ieraugot tomēr sabijos no potenciālajiem čušakiem un citiem mošķiem, kuri to iespējams apdzīvo un uzslēju telti turpat jūras krasta ar tradicionālo skatu uz Jūru un norūpējies pētīju karti. No rīta ņemot līdzi sev pārtiku es nevēloties lieki stibīt, biju to paņēmis ārkārtīgi maz un šķiet, ka nesanāca pat īsti brokastīm. Ar šādu fizisko slodzi ēst gribējās nepārtraukti. Bēdīgu lūkojos kartē un neloloju ilūzijas ka Ovišos, Lūžņā vai Jaunupē varētu būt bodīte un tas nozīmēja, ka rīt man nāksies iet līdz pat Ventspilij, ja velēšos tikt pie ēšanas. 7.diena. 8.50 Rīts bija apmācies un saule tikai ik pa brītiņam izlauzās cauri dūmakai. Nesteidzīgi notiesājot pēdējo snikeri gaidīju , kad vējš izžāvēs manu pa nakti norasojušo telti. Pēc kādas stundas sapakojos un negribīgi devos ceļā , jo apzinoties vien šodien noejamo kilometru skaitu dūša galīgi sašļuka. 16.05 Diena bija izvērtusies diezgan drūma. Saulītes praktiski nemaz nebija un šai sakarā izpalika mana tradicionāla sauļošanas, kura pie reizes arī bija mana atpūta. Ko tad bezjēgā sēdēt vairākas stundas vienā vietā? Tā nu es visu dienu bez apstājas lēnā garā soļoju uz priekšu, līdz beidzot man gadījās kāds prieciņš. Ka zinām no rīta jau tika apēsts pēdējais snikera gabals un visu dienu vairs nekas. Bonusā tam es arī izsmēķēju pēdējo cigareti pēc brokastīm. Tie, kas mēdz kūpināt zina, ka ēstgribu var piemanīt ar smēķi, bet nu man arī bija liegts tas prieks. Soļojot ik pa laikam uzdūros uz krastā izskalotām slapjām LM cigarešu paciņām ar Krievijas akcīzes marku. Tās visas bija izkaisītas vairāku kilometru garumā pa pludmali un skumīgi šūpojas viļņos. Beigu beigās es atradu veselu kasti un neticīgi to atvēru. Izjaucot to pa vidu esošie bloki bija sausi un nu izgāzies kapās smaidot kari vilku dūmu juzdamies kā Robinsosn Kārtējais mirklis pārgājiena laikā, kur tu spēj izvērtēt un salikt pa plauktiem panākumu, veiksmes, apmierinātības un vajadzību relativitātes teoriju. 19.50 Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes , ka pašreiz iespējams biju Liepupē , devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas , lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „ Zaķis mani pabarošot.” Tā ari darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās , divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja , ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok. Pēc brīža viņa tomēr pabāza galvu ārā no virtuves un vēlreiz aplūkojusi mani noprasīja no kuras grupas es esmu atzinos, ka esmu vienkārši garāmgājējs un uzsitot klaču sarunāju sev šonakt gultas vietu, dušu, vakariņas un brokastis tikai par nieka pieciem Ls. Pavakariņojis un nodušojies es lēnām pastaigājos pa nometni. Šeit valdīja kolosāla gaisotne. Mazie ņigu ņagu ņēmās pa visām malu maliņām. Pie lattelekom būdas bija izveidojusies rinda ar - mammu parunāt gribētajiem. Viens no mazajiem nepārtraukti kautkur kapa, pa trepēm, uz kokiem, šķūnīša, sētas un vienreiz pat tika nocelts no telefona būdeles. Jaunas meitenes ar mazuļiem katrā padusē mēģināja vēl saūjināt un noganīt citus desmit apkārt skraidošos vecākos jezgas dalībniekus. Visa šī burvīga jezga galīgi nelīdzinājās manām atmiņām par bērnudārzu. Brīdī, kad jau biju iesnaudies sava gultā man piezvanīja draugi un nevainīgi apvaicājas, cik tālu es esmu nokļuvis un kā man klājas. Pēc divdesmit minūtēm izvelkot mani no gultas viņi bija patiesi sašutusi , ka tā vieta, lai atrastu mani nosalušu un neēdušu tupot kādos kārklos pie jūras es pārēdies un laimīgs vārtos baltos palagos. Dabūjis vel bonusā Ventspils statoil kafiju ar hotdogu es beidzot devos kārtīgi atpūsties 8.diena. 8.05. Šodien šķiet pie jūras, kas trako tepat aiz kapam labāk bija neiet. Bija pamatīgs vējš un lietus. Galīgi negribējās līst ara no siltas, mīkstas gultas, bet neko darīt brokastis esot jāpaspēj apēst līdz plkst. deviņiem, savādāk varēju palikt bešā. Kārtīgi izbaudīju karstu dušu, pabrokastoju un devos ceļā. Nolēmu nedaudz šmaukties un iet pa ceļu , kurš līkloču veda caur mežiņu Ventspils virzienā. Soļodams pētīju savas rokas uz kuram bija uzmetušās daudz mazas pumpiņas. Iespaids un sajūtas bija tādas , it kā es būtu turējis savas rokas veselu stundu nātres. Nolēmu, ka Ventspilī vajadzēs uzmeklēt kādu ārstu. 13.45. Nu pat biju kārtīgi pārēdies pelmeņus nelielā ēstūzītī uz Ventspils centrālās ielas. Tuvojoties Ventspilij es dabūju stipri novirzīties no Jūras Ventspils naftas nožogojuma dēļ, tomēr tas man nāca tikai pa labu, jo tieši izbrienot no krūmiem kāda no Ventspils rajoniem es pēc paris simts metriem uzdūros Dermatologa ārsta praksei. Izstāvējis rindu es nokļuvu nelielajā kabinetiņā. Ārsts uzmanīgi uzklausīja mani un nopētīja pa gabalu manas rokas. Pēc tam uzvilcis gumijas cimdus ieslēdza lampu zem milzīga palielināmā stikla un ar cimdotajā rokam uzmanīgi paņēma manas delnas ka vecas smirdīgas sapuvušas jēlas olas ar attiecīgu sejas izteiksmi. Pēc brīža viņš atplauka smaidā un nu jau droši čamdot manas delnas un aplūkojot tas ar normālu sejas izteiksmi , ar nelielu krievu akcentu paziņoja ” Natrene, alerģiska reakci’ja uz kautko „ Protams , sašutis paziņoju , ka savu mūžu man nav bijusi nekāda alerģija. Mēs ielaidāmies neliela diskusijā par to ko es ēdu un kā pavadu savu brīvo laiku un vispār ko daru. Uz iegūtā info pamata viņš ar savu akcentu noteica „ cilvek mīlais , līdz Ventspilij ar kajam edot šokolades un rupjmaizi , priecajataies, ka jums galav nav par pumpu palikusi ! „ Vārdu sakot, es nedrīkstu ēst, importa augļus, neko ar konservantiem, desas, šokolades, tomātus un t.t. Un tā es pēdējo reizi biju sagrēkojis, pierijies pelmeņus un turpmākajam dienām man bija iepirkta lāču rupjmaize un kilograms apceptas parastas gaļas. Nezinu gan, kā es iztikšu bez iecīnītajam šokolādītēm 17.20 Iet gar jūras malu bija neiespējami. Negants ZR vējš nepārtraukti pūta sejā, un pārmijus ar lietus šaltīm pār mani gāzās vēja pūstas viļņu šļakatas. Vārdu sakot nogājis kādus piecus kilometrus aiz Ventspils es ar kaunu iemuku meža un mēģināju atrast kādu ceļu , kurš vestu paralēli jūrai. Diemžēl kāpās bija izvagotas ar taciņām un celiņiem krustus šķērsu, tā ka šad tad man pat šķita, ka es eju atpakaļ. Beidzot es saņēmos un nolēmu izmest pamatīgu līkumu lai tiktu līdz asfaltētajam ceļam. Ticis uz tā nopriecājos , ka nu būs vieglāk, bet neka ,monotona soļošana pa asfaltētu ceļu , bez iespējas veikt man tik ierasto triku ar kedu noaušanu, sagādāja pamatīgas problēmas. Brīdi pat mēģināju soļot pa grantēto ceļa malu basām kajam, bet tas bija pārāk sāpīgi. Tuvojās vakars un beidzot kārtīgi nomocījies nolēmu „ Viss man pietiek, meklēju telts vietu un guļu te pat ceļa mala” Protams cik tālu vien acis rādija nekā piemērota nemanīju, jo nezkādēļ man ir dziļš respekts pret privātīpašumiem un visi man redzamie lauki šķita kārtīgi apstrādāti. Beidzot klumburējot pa ceļu es kādus 300 metrus no ceļa ievēroju jauku priežu audzi . Pa gabalu izskatījās , ka tur ir jābūt perfektai telts vietai un es pa taisno kātoju pāri, ar garo zāli aizaugušajam laukam uz savu sapņu apmetnes vietu. Nonācis beidzot pie priedēm es ieraudzīju patiešam teicamu atdusas vietu – tikai miroņiem! Biju nokļuvis kapu uzkalniņā. Nogurums bija tik milzīgs ka nolēmu uz brīdi atlaisties un atpūsties. „ Puisīt ko tad tu te dari ? Te, mīlīt, ir vieta mirušajiem ne dzīvajiem!” es pavēris acis lūkojos uz tantuku , kurš bija noliecies par mani. Stutēdamies kājās stāstīju savu bēdu par sapņu telts vietas neesamību šajā apkaime. Ieguvis informāciju, ka ejot caur mežiņu uz jūras pusi kādus divus vai trīs kilometrus es nonākšot perfekta telts vietā , saņēmos un klumburēju tālāk. 21.30 Biju uzslējis telti pie stāva krasta neliela laukumā kuru no abām pusēm ieskauj divas milzīgas kāpas. Vienā no tam ir Užavas bāka. Iekūris nelielu ugunskuriņu un vakariņās uzkodis uz liesmām uzsildītas ceptas gaļas šķēli jutos nedaudz atguvies. Saule vēl nebija norietējusi un sakopojot spēkus nolēmu uzkāpt vienā no kāpām. Ticiet man , tas bija to vērts. Šādu mirkļu un skatu dēļ kādu varēju vērot sasniedzot kāpas virsotni ir vērts dzīvot. Skats kurš caur priežu zariem pavērās bija fantastisks. Jau visu dienu laika apstākļi mani nebija lutinājuši un debesis virs manas galvas ieskaujot priedēm apaugušās kāpas un Užavas bāku ,klaja biezi tumši zilos un lillīgos toņos krāsoti lietus mākoņi. Rietumu puse pie paša horizonta bija dzidra debess strīpa no kuras slīpi cauri dūmakai spīdēja vakara ugunīgas saules staru kūļi . Jūra vēl joprojām stiprā vēja trenkāta spēcīgi viļņojās, zaigojot neraksturīgi tumši zaļos un gaiši zilas toņu kārtas un to balto viļņu šļakatas, kas gāzās nebeidzamos vālos pret krastu laistījās saules staros. Visu skatu kopumā dramatizēja vakara saules staros uz tumšā debess fona, koši izcelta Užavas bāka. Sēžot un vērojot šo skatu es sapratu ka netikai mans gājiens nav bezjēdzīgs vai veltīgs , bet pat dzīvi var nosaukt par piepildītu , ja tu vari gūt tādu emociju lādiņu, kādu es guvu šajā mirklī.