Rīga - Nida pastaiga , kas ievilkās 12 dienas.

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
2004 gada vasaras sākumā vesela lēruma dažnedažādu iemeslu un apstākļu sakritības dēļ, jūtu vēlēšanos laisties piedzīvojumos, bet spiedīgo finansiālo apstākļu pēc, nekādus ārzemju braucienus atļauties nevarēju. Iepirku rimčikā telti par pieciem latiem ,aizņemos no drauga nelielu mugursomu, savācu šķiet visas nepieciešamās lietas un saliku tās visas uz galda. Novērtēju mugursomas izmērus un septiņdesmit procentus no tām atstāju līdzi paņemot tikai – Latvijas karti, kompasu, tālskati, lukturi , saliekamo nazi, džemperi, pāris zeķes un guļammaisu. Vēlreiz pārcilājis prātā vai nav piemirsies, kas vitāli svarīgs izgāju ārā no sava dzīvokļa Rīgā. Plāns bija atbilstos dotajam brīdim un situācijai , kājām doties gar jūras malu uz Lietuvas pusi ar nodomu apiet apkārt Latvijai. 1.diena. 11.00 Vienmēr ir paticis pastaigāties, kaut gan tik pamatīga pastaigā nebiju līdz šīm ielaidies. Biju izštukojis, ka ejot gar jūras malu praktiski ik pēc brītiņa ir ciemati, tā ka pārtika nav jāstaipa līdzi un var atļauties ik pēc laiciņa iebrūkot ciemata veikaliņos, iepirkt pārtiku tikai vienai dienai. Izgājis uz Jūrmalas šosejas enerģiski soļoju uz priekšu. Diena bija padevusies saulaina un vējaina. 21.10 Atpūtnieku bari nu jau bija palikuši aiz muguras. Līdz šīm brīdim monotoni ar nelieliem atpūtas brīžiem biju soļojis uz priekšu. Ilgstoši ejot vienā brīdī domas iesprūst un līdzīgi kā skanot sabojātam diskam, tev galvā atkārtojas pēdējās domas fragments tavu soļu ritmā. Beidzot biju nolēmis nedaudz atpūsties, uzvilkt kājās kedas un aplūkot karti, lai pārliecinātos , ka tālumā redzamais rags varētu būt Ragaciems. Pašreiz šķiet, ka biju Ķemeros. Šī bija mana ceļojuma pirmā diena un lai cik tas nebūtu smieklīgi tieši ejot pirmos kilometrus , pa Jūrmalas šoseju es jau biju sev uzberzis pirmās tulznas. Daudz par to nebēdājos un novilcis kedas cilpoju ar basām kājām. Izrādījās tas ir vēl sāpīgāk nekā soļot kedās. Apmēram pēc divu stundu gājiena tavas pēdas ir tā atsistas, ka tu ar atvieglotu nopūtu uzvelc kedas un apmierināts dodies tālāk. Pēc divām stundām tu atkal ar tik pat atvieglotu nopūtu velc tās nost un iebridis jūrā atveldzēt pēdas soļo tālāk. 23.35. Beidzot biju uzslējis telti, šķiet ka ciematā. Sasniedzis Ragaciemu biju nolēmis, ka ir jāmet miers un jāslej telts. Izejot tam caur sāku izvēlēties telts vietu un kamēr to darīju biju nokļuvis jau nākamajā. Šodien noietais kilometru skaits lika sevi manīt un izšķiros par labu nakšņošanai praktiski starp mājam , nekā vēl kaut viena lieka kilometra soļošanai. Patiesība lai arī diena bija saulaina , tomēr stiprajā vējā es biju pamatīgi nosalis. Sēdēju satuntuļojies guļammaisa pie savas telts, priecādamies par zvaigžņotajām debesīm un mēnesi, graužot desas gabalu un piekožot tomātu. Nogurums bija pamatīgs un kājas bija galīgi driskās, bet steidzoties notikumiem priekšā tas viss vēl bija nieks salīdzinot ar kāju driskām un spēka izsīkumiem pārgājiena turpinājumā. 2.diena 9.15. Nakti gulēju ciešā miega , kā jau pamatīgi nostaigājies cilvēks svaiga gaisā un nekādas aizdomīgas skaņas nebiju manījis. Izlienot no telts nez kādēļ galva noskanēja dziesmas fragments „ ar mani atkal runa kaijas” rīts bija fantastisks. Jūra pilnīgi gluda bez nevien vilnīša laistījās rīta saules staros. Lai ari vēl bija agrs saule jau pamatīgi karsēja, solot teicamu dienu. Izstaipījies , pavingrojis un nopeldējies ķēros klāt telts novākšanai un nokonstatēju faktu , ka manu telti bija apčurājuši suņi. Es to biju uzslējis kāpās, starp kārkliem un tieši kā izrādās uz vietējo suņu apgaitas takas. Par sodu viņi to bija iezīmējuši akurāti pie katra stūra. Pabrokastojis sabāzu visas drēbes mugursoma un sauļošanās režīmā devos ceļā. 12.58. Biju apsēdies kāpās atpūsties un uzvilkt dūmu, par godu atmiņām par kādu citu survaiver pasākumu, kad netālu no Klapkalnciema biju ar busiņu noplīsis un dzīvojos vairāk ka nedēļu aborigēna statusā gar jūru , gaidot mistisku palīdzību no draugiem , kuri regulāri atbrauca mani glābt , bet es tomēr visdažādāko iemeslu pēc atkal paliku kur biju. 16.30. Klapkalnciema veikals bija slēgts un sekas tam bija manu pusdienu izpalikšana, jo ejot gar jūru īsti nebija skaidrs, kur uz ceļa ir kāds ciemats un kur vienkārši ir mājas. Tādēļ veikala medības bija apgrūtināts pasākums. Papētījis karti nolēmu, ka ir jātiek līdz Engurei. Šodien sāpes kājas bija mainījušas savu taktiku. No nepārtrauktas iešanas nelielā slīpuma, gar pašu ūdens malu , neganti sāpēja potītes. Šīs sāpes bija tik niknas , ka vairs nebija svarīgas tulznu vai atsisto pēdu sāpes un mierīgi varēju steberēt ar kedām kājās, vairs nenodarbojoties ar to apaušanu un noaušanu. 19.35. Brīdi, kad šķita, ka varētu būt Engure es izgāju uz ceļa un trāpīju tieši uz veikaliņu. Nebija īsti skaidrs vai tas ir Engures sākums vai beigas , un tādēļ nolēmu neriskēt un iepirkt pārtiku tagad, kaut gan, ja priekša gaidītos vel kāds veikals es tāda veidā sevi lieki noslogoju ar līdzi ņemamās pārtikas svaru. Ja nu izrādītos , ka veikalu vairs nav. Iepērkoties man uzzvanīja draugs , kurš bija nolēmis atbraukt un palūkoties uz mani vai viss ir kārtība: „ un vispār kas ar mani ir noticies” Nolēmu iet pa ceļu, lai atrastu vietu pie jūras , kur varētu piebraukt ar auto. Braucot ar auto es nekad nebiju ievērojis cik garš ciemats ir Engure. Es vilkos un vilkos un vilkos un ciemats nebeidzas un nebeidzas. Droši ka attāluma izjūtas tika smagi iespaidotas ar manu nogurumu un tomēr fakts - Engure ir nenormāli izstiepts ciemats. Aiz Engures sakas Engures dabas parka teritorija un šaj sakarā mans pa ceļu kātojamais gabals vēl pagarinājās, jo pie katra uz jūru vedoša ceļa bija barga aizlieguma zīme iebraukt. Beidzot atradu tādu kā stāvlaukumu un tur ari sagaidīju savu draugu , kurs man atveda zemenes  Bija sacēlies pamatīgs ziemeļu vējš un mani ciemiņi ātri vien nosala un brauca prom, bet es nolēmu meklēt telts vietu. 21.28. Apmēram piecus kilometrus aiz Engures ir fantastiska vieta. Jūrā iestiepjās neliels zemes rags ar vēja un ūdens sašķobītam priedēm izveidojot tādu kā nelielu līcīti ar pilnīgi gludu kā spogulis ūdens virsmu. Jūra bango apmēram 200 m tālāk aiz sēkļa radot līdzību ar eksotiskas Karību jūras salas lagūnu un bangojošu okeānu aiz korāļu rifiem. Rietošās saules staros gludā ūdens virsma vizuļoja zaļganīgos toņos. . Atlaidies zālītē, kura bija saaugusi bieza ka futbola laukumā līdz pašai ūdens malai es vēroju putnus , kuri bija satupusi uz akmeņiem , kas bija izkaisīti līča ūdens spogulī. Kopējais skats bija tik fantastisks un Latvijas jūras malai tik neraksturīgs, ka man šķita esmu nokļuvis cita pasaules malā. Gana izpriecājies par ainavu , nolēmu vēl stundu virzīties uz priekšu un tad sliet telti. 23.00 Lēmums doties tālāk nebija visai veiksmīgs, jo uzreiz aiz raga sākas vel dīvaināka un nepierastāka jūras mala. Mums tik ļoti pierastas un tradicionālas pludmales vietā man nācās brist pa meldriem. Jūru varēja redzēt tikai ja pakapās mežmalā. Pārvietošanas bija apgrūtinoša, jo niedres bija saaugušas ciešī kopā un vietām pat garākas par mani. Beigu beigas pamatīgi nomocījies es atradu daudzmaz sakarīgu pleķīti meža malā, un kaudamies ar odiem mēģināju kaukto iekost. Telti biju uzlejies ar ieeju pret jūru un ieritinājies guļammaisa vēroju sārto debess malu , kur pirms brīža bija pazudusi saule. Šķiet ka sajūtas kuras mani pārņēma bija tieši tās kuras es biju meklējis. Patiesība dzīvē viss ir vienkārši. Es dzeru ūdeni, uzkožu rupjmaizi un ieklausoties sevī priecājos par izjūtu kā pēc labi padarīta darba. ES biju novienkāršojis visu. Manas pašreizējas problēmas bija iet, aiziet, atrast vietu kur gulēt, paēsts un atkal iet .


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais