Rīga - Nida (3-4) pastaiga , kas ievilkās 12 dienas.

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
3.diena. Engure - Kaltene 9.00 Šķiet, ka vakar būšu pārak apsvilis saulē , jo visu nakti salu un nevarēju normāli pagulēt. Izlīdis no telts muļķīgi blenzu uz savu labās kājas potīti - tā šķiet bija uzpampusi. Nodomāju , ka laikam jau nevar organismam pēkšņi dot šādu slodzi , bet no otras puses labāk vēlāk nekā nekad. Piedevām liekas , ka sāpēja arī kakls. Vardu sakot diezgan drūmā garastāvoklī sapakojos un devos ceļa. No vakardienas pozitīvajam pārdomām nebija ne miņas. Bija tikai nenormāls nogurums un sāpes visās malu maliņās. 12.35. Nu jau bija labāk, uzkarsējies rīta saulītē uz dzīvi skatījos pozitīvi. Biju Mērsragā un nu pat kā pirmo reizi pa trīs dienām uzēdu īstas pusdienas. MMM kafūzis „ Pie tildes” vai kaut kā tamlīdzīgi man šķita kulināras virtuozitātes kalngals. Fantastiskākā biešu zupa mana mūžā , nemaz nerunājot par kartupeļiem ar karbonādi. Izmantoju izdevību un iešmaucu toletē. Skats ko ieraudzīju lika man skaļi sākt smieties. Es biju nosvilis tik neiedomājami sarkanīgas toņu kārtas kā vēl nekad. Saules brilles bija atstājušas nodevīgus baltus riņķus ap acīm , bet mans kakls un pleci bija iesauļojušies tik raibi un strīpaini no mugursomas lencēm un mana kakla kareklīša ka līdzinājos zebrai. Ņemot vērā savu nogurumu un stāvokli nolēmu izejot no Mērsraga vairākas stundas veltīt atpūtai un saules vannām mēģinot pielabot savu unikālo iedegumu. 14.25. Kolosāla vieta. Izejot no Mērsraga nolēmu uzreiz nedoties uz jūras malu bet nogriezt ragu ar bāku apejot to pa ceļu tomēr uzreiz aiz bakās, nolēmu vairs nešmaukties un iet uz jūru. Fantastiski, labu brīdi gāju caur mežu līdz jūrai , neuzduroties ne uz vienu māju. Izgājis pie jūras vēl kilometrus trīs nogāju uz priekšu. Lai arī mūsu jūras mala nav nobūvēta no vienas vietas ka citas valstīt, tomēr tādu pamatīgu vientulības sajūtu dabūt ir grūti. Parasti tuvāk vai tālāk ir kādas liecības par civilizāciju. Vai nu izbraukāta jūras mala, cilvēki tāluma, mājas, laivas krastā vai galu gala cilvēku pēdas, bet pašreiz es jau labu laiku neredzēju neko no augstāk minētajām liecībām un izskatījās, ka tuvākajā laika arī neredzēšu. Nometis drēbes nopeldējos un ķēros klāt sevis cepināšanai saulē un sadriskāto kāju medicīniskai apkopei. 18.25 Pāris stundas novārtījies gāju tālāk un šķiet, biju Upesgrīvā. Šādi staigājot trešo dienu praktiski, bez liekas komunikācijas ar cilvēkiem pa galvu šaudās ārkārtīgi daudz domu. Ejot uz priekšu tu prāto par to un par šo, nonāc pie slēdzieniem , patiesībām un atziņām, bet pēc brīža jau esi atkal gatavs apgāzt pats savas teorijas atrodot tām neprecizitātes un argumentus , kuri nenorāda citu pareizo risinājumu, bet tikai noliedz esošo pieņēmumu. Tas ir kā laba grāmata, tu lasot vairākas reizes pēc kārtas katru reizi atrod tajā kaut ko neievērotu un citādāku nekā iepriekšējā reizē. 21.20 Šķiet, ka ir sasniegta Kaltene. Iešana ir ārkārtīgi smaga, jo pludmales kā tādas nav. Atkal ir meldru brikšņi un akmeņains krasts. Mājas šeit ir piebūvētas līdz pašai jūras malai , tā ka sanāk vai nu brist pa purvam līdzīgo meldru audzi vai iet cauri māju pagalmiem. Katrā no mājām ir dažādu kalibru suņi , kuri uzskata par savu goda lietu iekost man kājās , vai kā minimums mani pamatīgi noriet. Šajā sakarā es nesu līdzi milzīgu rungu , kura ir nenormāli smaga. 00.20 Ehh... haļava ! Guļu baltos palagos. Gandrīz jau izejot no Kaltenes satiku divas meitenes, kuras dirnēja uz akmeņiem jūras krastā, veiksmīgi aizvadījušas sauli tās aizjūras ceļā. Vārds pa vārdam un tiku uzaicināts uz ceptām desām komplektā ar kāršu spēli , pļāpāšanu un gultasvietu. Kolosāli tādu vakara iznākumu gan nebiju gaidījis, jo kārtējo reizei lēkādams pa akmeņiem jau biju sācis sevi šaustīt par to, ka nebiju stundu atpakaļ izvēlējies vietu kur sliet telti, jo šeit tas simts punkti nebija iespējams. 4.diena. Kaltene – Kolka 9.00 Pabrokastojis , apmainījies ar tālruņa numuriem un atvadījies es devos tālāk. Nogājis kādus 100 metrus es izdzirdēju tālumā saucām „ Māārtīīņ! , Māārtīīņ!” atskatījos un tad , kā brīžos kad notiek kauktas negaidīts vai savāds itkā palēnināti, man pakaļ pa pludmali skrēja viena no meitenēm. Blondi mati un viegla vasaras kleita skrienot viļņojas vēja. Skats kopa ar akustisko efektu „ Māārtīīņ” bija tik nereāls, kā no kādas melnbaltas vecās filmas. Uz brīdi sajutos kā tāds zvejnieka dēls Oskars :D Izrādījās biju aizmirsis savu zobubirsti. Paņēmis to no aizelsušās jaunietes vēlreiz atvadījos un smaidīdams soļoju tālāk. Kādu gabalu nogājis, ieraudzīju sev priekša pludmalē divus milzīgus dzīvniekus. No tāluma un bez brillēm nodomāju , ka tie ir suņi un paņēmis kārtējo bomi soļoju tālāk. Liels bija mans pārsteigums , kad ejot tuvāk nokonstatēju, ka tās bija divas mežacūkas. Cūku meža radinieces nesteidzīgi rakņājas smiltīs netālu no kāpām. Es gāju tām arvien tuvāk un tuvāk un proporcionāli sarūkošajam attālumam mans respekts pret meža rakariem augā augumā. Biju cerējis , ka ieraugot mani viņas laidīsies lapas, bet nekā. Brīdī ,kad es savu gaitu biju palēninājis tik tālu, kad varētu teikt, biju apstājies apmēram 30 metrus no dzīvniekiem , viņas palūrēja uz mani un nesteidzīgi viena aiz otras ierikšoja mežā. 15.30 Izgājis cauri Rojai un iepircis sev pārtiku , es satiku savus draugus kuri bija nolēmuši sauļošanos apvienot ar manis aplūkošanu. Brīdi pasauļojušies kopā, es atņēmu viņu proviantu cepto vistiņu un devos tālāk, jo šās dienas plānos man bija sasniegt Kolku. Mērķis bija uzsliet telti Kolkas ragā pie akmens čupas. Ņemot vērā, ka naktī biju labi izgulējies gultā domāju, ka varēšu to paveikt. 19.10. Jūras mala aiz Rojas atkal atšķiras. Šis posms bija zīmīgs ar traktoriem izbraukātu pludmali, stāvu bieziem mežiem noaugušu krastu un daudzām dzīvnieku pēdām pludmalē. Vairākas reizēs iesaistījies skaļos un šad tad pat agresīvos konfliktos ar suņiem es pievērsu lielu uzmanību pēdām pludmalē. Tās savlaicīgi varēja mani brīdināt par priekšā sastopamo suņu izmēriem. Nesāt līdzi visu laiku bomi nebija nekāda prieka tādēļ es meklēju piemērotu sprunguli tikai tad , kad redzēju lielākas suņu pēdas. Atsēdies notiesāt trofejas vistu es tālskatī šķiet tāluma varēju saskatīt Kolkas ragu. Līdzšinējā pieredze un attāluma sajūtu kura jau bija nostabilizējusies četru dienu garajā pārgājienā brīdināja , ka nospraustais mērķis būs grūti sasniedzams. Brīdi atpūties saņēmos uz devos tālāk. 00.25. Tik ļoti saguris man šķiet es vel nekad līdz šīm nebiju bijis. Ceļā biju izmantojis visu sev vairāku dienu garuma piefiksētos niķus un stiķus lai tikai turpinātu kustēties uz priekšu. Biju gājis pa ūdeni basām kājām, biju soļojis ar kedām gar pašu jūras malu un soļojis pa smiltīm radot papildus amortizācijas efektu. Kedu apaušanas , noaušanas, apaušanas, noaušanas laika intervāls bija sarucis no pāris stundām uz labi ja divdesmit minūtēm. Biju mēģinājis rāpot un šad tad arī skriet. Visu, lai tikai dažādotu savu kustību diapazonu un mēģinātu izbēgt no to vienmulības tādā veidā vēloties esošās sāpes nomainīt uz citām. Nezinu vai tā bija iespēju robeža, bet fakts ka tuvu tam ,jo lai gan arī jau biju izgājis cauri Kolkai spēka aiziet līdz pašam ragam man pietrūka. Ejot gar jūras malu bija vairāki līcīšu un man šķita ka apejot kārtējo krūmiem noaugušo kāpu, skatam beidzot pavērsies akmens čupa jūras malā, bet nekā. Beidzot trešo vai ceturto reizi to neieraugot, es metu mieru un nu pat kā uz ātru roku uzslietā teltī pēc pāris sekundēm droši, ka būšu cieši aizmidzis.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais