Krima: ar velosipēdu cauri Jautrajam ciemam un Pārpilnībai

18.04.2008
10 min lasīšanai
12 foto

Šis ceļojums notika pirms kāda laiciņa... UZZIŅAI- Teritorijas ziņā Krima ir tikai nedaudz lielāka par trešdaļu no Latvijas — 25 tūkstoši km2. Toties iedzīvotāju ir vairāk — 2,7 miljoni- Krima ir slavena ar savu daudzveidību: tur ir gan stepe, gan kalnu grēda (augstākā virsotne Romankošs — 1545 m), gan jūras krasti. Attiecīgi arī klimats — no mēreni kontinentāla stepē līdz subtropiskam pie jūras. Krimas piekraste bija un ir iecienīts galamērķis miljoniem atpūtnieku no visas plašās Krievijas un citām bijušajām padomju republikām - Lai iebrauktu Ukrainā, LR pilsoņiem vairs nav nepieciešama vīza, bet, ceļojot, kā tas notiek bieži, caur Baltkrieviju - vajadzīga tranzītvīza šai valstij (alternatīvs ceļš ir caur Poliju, bet tas ir garāks). Krimas topogrāfisko karti Rīgā var nopirkt gandrīz tikpat lēti kā pašā Krimā — par apm. latu. Novērots, ka arī tūristiem ceļojumu galamērķa izvēlē ir sava mode. Tā pirms pāris gadiem sākās braukšana uz Horvātiju. Liekas, ka tagad modē nāk Ukrainas autonomais apgabals Krimas pussala. Vilciens Rīga—Simferopole no perona lēnām atiet pēc četriem pēcpusdienā. Redzot manu milzīgo bagāžu — velosipēds speciāli šūtā lielā, melnā maisā plus soma —, pavadone laipni piedāvā aizņemt citu kupeju, ne biļetē uzrādīto, jo manējā jau esot viena dāma. Nu ir sajūta, ka sākas atvaļinājums! Pēc kādas stundas jau esmu Meitenē.Robežsargi un muitnieki, liekas, pat nepamana manu lielo bagāžu, kas novietota augšējā kupejas plauktā virs durvīm. Un paldies dievam, ka tā. Ja man katrā robežas šķērsošanas reizē būtu jāceļ tas lielais, ar auklām piesietais maiss lejā un tad atkal augšā...Iebraucam Lietuvā — kazu zemē! Vismaz tā izskatās pa vilciena logu. Turpmāk šīs «Staļina govis» bija bieži manāmas arī citur, laikam jau šis mājlops ir visnotaļ izdevīgs audzēšanai. 25.augusts Pasažieri tiek modināti pusseptiņos. Tā arī netiek gudrs — kāpēc? Neviens robežsargs vai muitnieks ar savu klātbūtni nepagodina. Stāvam Žlobinas stacijā, un pa peronu nemitīgā straumē plūst ļaudis, apkrāvušies ar mīkstajām rotaļlietām — lāčiem, mērkaķiem un papagaiļiem.Pēcpusdienā esam Kijevā. Pavadone brīdina, lai nekādā gadījumā nemainot naudu pie privātpersonām. Mēdzot paņemt naudu un laisties lapās. Zinu, ka ukraiņi ir labi sprinteri, pietiek atcerēties kaut olimpisko čempionu V.Borzovu, kas savulaik izgrieza pogas amerikāņiem, tāpēc šāds valūtas maiņas darījums tik tiešām ir ļoti riskants.Cenas pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, alum, ir pusotru divas reizes zemākas nekā Latvijā. 26.augusts No rīta esmu Zaporožjē. Uz perona un arī turpmāk redzu daudzus badapātagas bruņiniekus, t.i., makšķerniekus. Vilciens tālāk brauc pa lielas ūdenskrātuves uzbērumu. Debesis, kas Baltkrievijā un līdz šim arī Ukrainā bija apmākušās, sāk pamazām skaidroties, paliek siltāks.Izmantojot to, ka kupejā esmu viens pats, sagatavoju savu velosipēdu — pielieku priekšējo riteni, pedāļus, paceļu stūri un sēdekli.Ap dienas vidu klāt gala pietura Simferopole. Gaisa temperatūra — ap 30 grādu. Saulains. Uz peroniem redzamas daudzas skaisti iedegušas meitenes, laikam brauc mājās gatavoties skolas gaitām, cik tad tālu 1.septembris. Samainu dolārus pret grivnām — par 100 USD dod 515 grivnas.Ceļi pilsētā ir vēl bedraināki nekā Rīgā, mašīnu daudz, virmo lēta benzīna smārds. Dodos Sevastopoles virzienā uz Bahčisaraju, kas no Simferopoles ir 32 km. Pa ceļam ir daudz augļu pārdevēju; persiki, piemēram, maksā piecas grivnas jeb dolāru kilogramā. Vēl daudzsološāki ir miestu nosaukumi, kas tulkojumā no krievu valodas nozīmē Patīkama Tikšanās, Aromāts, Darba Mīlestība, Pārpilnība. Bahčisarajā pie dzelzceļa stacijas nobaudu slavenos vietējos čeburekus (pīrāgus ar malto gaļu un sīpoliem vai ar sieru, vai biezpienu u.c.). Garšīgi!Aptuveni 25 km no Bahčisarajas pamanu tūristu bāzi Ērgļu salidojums. Tur rūpīgi pārbauda manu pasi, liek vairākos dokumentos parakstīties un par 30 grivnām piešķir divvietīgu numuru ar silto ūdeni. Izskatās, ka pēdējo reizi tas remontēts vēl Brežņeva vai pat Hruščova laikos. Tēju nekādi nevar dabūt, bet iedzert kaut ko siltu gribas. Pārkāpju ugunsdrošības noteikumus un darbinu savu gāzes plītiņu (ar balonu). Šodien esmu nobraucis 68 km ar vidējo ātrumu 19 km/h. 27.augusts Ceļos septiņos. Atkal kurinu plīti un uztaisu auzu pārslu biezputru ar rozīnēm un plūmēm. Ieeļļoju ķēdi un jau ap astoņiem startēju uz Aipetri. No rīta kā gandrīz vienmēr ir ļoti jauka braukšana, spīd saule, mašīnu nav daudz. Pēc 7—8 km esmu pie Lielā Kanjona. Izpētīt to sīkāk nevaru, jo ceļa malā nav kur droši atstāt velosipēdu ar somu. Tas ir lielākais velosolo ceļošanas trūkums — ka jāuztraucas par somas drošību (velosipēdu jau vēl var puslīdz droši saslēgt ar trosi vai ķēdi).Turpinu ceļu augšup. Sākumā braucu aptuveni ar 10 km/h, bet vēlāk jau ātrāk par 7—8 km/h nav iespējams. Augšup vijas ceļa serpentīns, labi, ka galvenokārt ēnā. Ūdens krājumi plok strauji, un ir tāda sajūta, ka, ievadīts organismā, ūdens neturpina vis parasto gravitācijas virzīto ceļu, bet uzreiz izdalās caur ādas porām sviedru veidā. Salīdzinu Snikera un Mika spējas enerģijas atjaunošanā, diemžēl, jāatzīst, ka mūsējais zaudēja. Beidzot pēc kādiem 27 km un varonīgiem pūliņiem esmu kalna galā. Redzamas īpatnējas būves — vai nu observatorijas, vai radari.Uz kalna virsotni ved arī trosu ceļš no Jaltas puses, tur kalna galā ir tirdzniecības, ēdināšanas, izklaides centrs. Var doties izjādēs ar zirgiem, ēzeļiem, nobildēties kopā ar lāci, pāvu, kamieli vai maitu liju. Aprunājos ar kādu ukraiņu velosipēdistu. Viņš uzbraucis augšā ar trosu vagoniņu un taisījās braukt lejā ar riteni. Uz leju esot jābrauc vesela stunda. Tā arī bija. No pastāvīgas bremžu spiešanas jau sāka nogurt rokas. Žēl, ka ceļa segums nebūt nebija ideāls, tāpēc nevarēja braukt ātrāk par kādiem 40—50 km/h.Jaltā ir manāmi karstāks, cilvēku jūra. Atrodu krastmalas promenādi. Vietu, kur peldēties, nav daudz, jo krastmala ir akmeņaina. Blakus Ļeņinam atrodas McDonald’s. Vēlāk pajautāju kādam vietējam jauneklim, kāpēc viņiem te, Krimā, tik daudz ļeņinekļu, arī pilsētu nosaukumi ar Ļeņina vārdu. Kas tad vainas? — viņš atbild. Tāda arī esot viņu vēsture.Domāju doties jau šovakar tālāk uz Aluštas pusi, tomēr nogurums ir par lielu un turklāt sāk jau palēnām krēslot. Kāds runīgs vīrs piedāvā gultas vietu par 10 dolāriem, to izmantoju. Aizeju uz jūru, ūdens temperatūra ap 20 grādiem, ļoti jauki ir pēc peldēm paša sviedros nopeldēties salīdzinoši tīrā ūdenī. Naktī ilgi nevaru aizmigt, jo blakus iela un pulss arī negrib palēnināties — skaidrs, ka esmu pārāk strauji sācis ar pārāk lielu slodzi. 28.augusts Briesmīga satiksme. No Jaltas uz Aluštu un Simferopoli iet trolejbusi (esot garākā trolejbusu līnija pasaulē, 70—80 km). Biļete līdz Simferopolei maksā tikai kādas septiņas grivnas, trolejbusi atiet ik pēc 20—40 minūtēm. Tomēr tos neizmantoju, jo prasības pret vellapēda iesaiņošanu kā lidmašīnā... Citādi, ko var zināt, varbūt kādu ceļa gabaliņu pabrauktos. Ceļš uz Aluštu ir ar gariem kāpumiem, bet ne tik gariem kritumiem (vismaz man tā šķiet, jo ir karsts un augšup neripojas viegli...). Gar ceļu burtiski ik pēc pārsimt metriem izkārtas sarkanīgu sīpolu virtenes un blakus tām stāv vai sēž, vai guļ pārdevēji. Laikam jau pērk, jo pārdevēju tiešām daudz.Alušta salīdzinājumā ar Jaltu liekas krietni rāmāka un mazāka. Pie pludmales viens vīrs megafonā nemitīgi mudina apmeklēt vienu no restorāniem. Uzvējo atmiņas par vecajiem nelabajiem padomju laikiem — ieraugu sen Latvijā nemanīto kvasa cisternu, kvass garšo tāpat kā toreiz. Pa citu skaļruni paziņo par ekskursiju ar kuģīti, būšot iespēja izpeldēties atklātā jūrā. Esmu paķēris līdzi peldmasku ar caurulīti, tāpēc steidzos izmantot iespēju. Turklāt noskaidroju, ka riteni varu ņemt līdzi uz klāja. Kuģītis gar piekrasti dodas atpakaļ uz Jaltas pusi līdz Lāča kalnam (Medveģgora, turpat slavenā pionieru nometne Arteks), gids stāsta par garām slīdošajiem krasta objektiem. Ap kuģi redzami daži delfīni, publika sajūsmā. Apstājamies peldei, masku esmu paņēmis velti, jo Melnajā jūrā nekādas zivju vai koraļļu bagātības nemanu.Aiz Aluštas ceļš ir grūts, jo ir nemitīgi kāpumi un stāvi nobraucieni, turklāt nežēlīgi cepina saule. Augšup ar 7 km/h, lejā — brīžiem ar 50 km/h. Pirms sešiem vakarā sasniedzu Ribačje ciemu jūras krastā. Atrodu istabu — 20 grivnas par nakti. Ļoti laipna saimniece Ņina Petrovna, esot ceturtdaļigauniete (viņas vecmāmiņa bijusi igauniete), atceras savu ceļojumu uz Tartu 1972.gadā. Atkal nebija iespējams izgulēties, jo ap trijiem naktī viens nelabs cilvēks bija izdomājis pavizināties ar motociklu. 29.augusts Tāpēc izbraucu vēlu — ap 10. Saule jau karsē, un ceļš aiz ciema uzreiz iet stāvus kalnā. Satieku divus velotūristus — tēvu un dēlu. Viņi brauc pretējā virzienā, proti, no Feodosijas uz Jaltu. Kad ceļš nolaižas līdz jūrai, nopeldos un tējnīcā pārlaižu dienas karstākās stundas. Radio ziņo, ka temperatūra esot 30 grādi. Ap pusčetriem pametu ēnaino patvērumu un sāku kārtējo 5 km kāpumu. Pie Morskoje ciema nopeldos, tad atkal sākas smags kāpiens uz pāreju. Ap pulksten 18 kļūst vēsāks. Aiz kārtējā ciemata ar jautru nosaukumu Vesjoloje sākas ļoti patīkams garš un lēzens lejupceļš uz Sudaku. Kad apstājos pie autoostas, trīs dāmas klāt un piedāvā istabas. Viena prasa četrus dolārus, bet otra svētā sašutumā par tādu ādas ģērēšanu no nabaga velotūrista piedāvā istabu par diviem. Dodos līdzi tantei Ļidai, nolieku mantas un jau krietnā krēslā braucu uz pludmali. To sasniedzu jau tumsā. Peldoties paveras skaists skats: virs venēciešu cietokšņa mūriem spoži spīd šaurs mēness sirpis. Knapi atrodu ceļu uz mājām, jo ielas ir slikti apgaismotas. 30.augusts Atpūtas diena. No rīta aizbraucu uz kādreiz krievu augstmaņu iecienīto pludmali Novij Svet, bet neko īpašu gan tur nemanu. 31.augusts Startēju jau 6.20. Ceļš šodien ved uz Feodosiju. Auto maz kā jau svētdienas rītā. Patīkami vēss un smaržīgs gaiss, ceļš kokiem apaudzis. Nelieli kāpumi un gari, lēzeni nobraucieni uz Ščebetovku un Koktebeli. Te beidzas Krimas kalni un sākas līdzenums. Nevarētu teikt, ka es to ļoti nožēloju. Pirms Feodosijas satieku kādu riteņbraucēju pārīti, kas dodas Jaltas virzienā. Aprunājamies, un, kad zinot, kādas grūtības viņus gaida, izsaku bažas, vai dāmai nebūs par grūtu, kungs paskaidro, ka viņi jau ceturto reizi šādi ceļo pa Krimu. Visu cieņu!Pēc pulksten 17 dodos uz Kerčas pusi. Ceļš labs un patīkami horizontāls. Braucu cauri ciemiem ar platām ielām — stepē jau teritorijas netrūkst. Lielā krēslā sasniedzu 50 km attālo Ļeņinskoje, kur griežu pa kreisi uz Azovas jūras pusi. Jau pilnīgā tumsā ceļa malā pie vienīgā koka plašajā stepē slienu telti (vienīgo reizi visa ceļojumā laikā). Doma par nakšņošanu zem klajas debess ātri pazūd, jo odu, izrādās, te nav daudz mazāk kā Karēlijas purvos. Skaļi sisina cikādes. 1.septembris Ceļos kā uztraukts pirmklasnieks 1.septembrī jau sešos. Redzu sauli uzaustam. Izbraucu ap septiņiem, pēc 2 km Ostanino ciems. Lauku idille: staigā zosis, pa ceļu klidzina zirdziņš. Viens krancis, apņēmīgi klusēdams, metas man pakaļ, zinu, ka tie klusie ir tie bīstamākie, tāpēc ar 30 km/h bēgu prom.Sasniedzu Azovas jūras krastu. Krasts jauki dzeltens kā Jūrmalā, taču tās nav smiltis, bet gan mazu gliemezīšu čaumalas. Cilvēku gandrīz nav, ūdens ļoti silts, nopeldos pa pliko. Pa ceļam uz Kerču vairākas padomju laiku atpūtas bāzes, izskatās pamestas. Kerčā pie dzelzceļa stacijas laba ēstuve, tur vēroju, kā pieci seši vīri darbadienas vidū ierauj pa šņabītim ar alu. Pilsētas pludmale esot kādus 10 km ārpus pilsētas, tā tur izveidota pēc tam, kad vecajā pludmalē reiz aizliedza peldēties sakarā ar holēras epidēmiju. Vairs nav spēka mīties tik tālu, tāpēc nopeldos kopā ar citiem holēriķiem turpat pie ostas. Kerčā pretēji līdz šim pieredzētajam neviens ar naktsmītnes piedāvājumiem neuzbāžas. Ar grūtībām atrodu viesnīcu, ja tā var saukt šo iestādījumu — Lazurnoje. Mana Krimas viesnīcu pieredze apgāž tēzi, ka forma — šajā gadījumā nosaukums Debeszilā — atbilst saturam. Apskatu romiešu laiku nometni — pamatīgu pilskalnu ar kolonnu paliekām. Viens kazaks sargā drupas, jo izrādās, ka pilskalnu apsēduši zelta racēji. 2.septembris Pusdeviņos ir vilciens uz Vladislavovku. Biļete šim 100 km braucienam maksā trīs grivnas jeb aptuveni 30 santīmu. Manu riteni vilciena pavadoņi gan neuzņēma pārāk viesmīlīgi, tomēr pamazām pēc nelielas korumpēšanas atmaiga un tam atradās vieta pēdējā vagona tamburā. Stacijas laukuma tirdziņā nopirku persikus un pienu, un pēdējais laikam bija manu turpmāko vēdergraižu cēlonis. Plackaršu vagonā publika ir vienkārša — daudzi guļ ar visām drēbēm izstiepušies pa visu sēdekli, daži ēd ķiplokdesu. Ainavas aiz loga ir plakanas kā jau stepē.Pēc divarpus stundām Vladislavovkā raušos ārā no vilciena un dodos 12 km uz Feodosiju. Pilsētā apmeklēju divu slavenību muzejus — marīnista I.Aivazovska un rakstnieka A.Grīna. Mans sākotnējais nodoms izbraukt arī Arbatas strēli (100 km gara šaura zemes strēle Azovas jūrā) nav īstenojams laika trūkuma un pretvēja dēļ. Tāpēc nolemju virzīties uz Simferopoli. Vakarā iebraucu Starijkrimas pilsētā. Vietējie saka, ka te nesen esot uzcelta jauna viesnīca, kur pat itāļi apmetoties. Tik tiešām — Mednieku namiņš ir laba Eiropas trīszvaigžņu līmeņa viesnīca, bet par neeiropeiskām cenām — vienvietīgs numurs maksā 25 grivnas jeb piecus dolārus. Aprunājos ar viesnīcas vienīgo darbinieku. Viņam tā esot pirmā darbadiena, tāpēc mana uzņemšana un arī citas darbības viņam jāsaskaņo ar pašlaik promesošo direktoru. Šo viesnīcu medību sezonā apmeklējot itāļu un franču mednieku grupas, kas apkārtējos kalnos medī slokas. Uzzinu arī, ka darba samaksa ir 10 grivnas dienā, un tā nebūt neesot zema alga. Latos tas būtu ap 20 latu mēnesī. 3.septembris Dienvidzemēs ļaudis parasti nesteidzas. No rīta arī mana sarunu biedra pārinieks kavējas jau kādu pusstundu, tāpēc viņš nevar doties prom uz savu otro darbavietu.Bez bagāžas — kas tā par viegluma sajūtu! — aizbraucu uz 3 km attālo armēņu klosteri Surbhaču. Ceļš stāvs un slikts — betona plāksnes ar platām šķirbām. Laikam jau ar nolūku — lai svešinieki pēc iespējas mazāk traucē mūkiem meditēt.Pievakarē esmu Belogorskā, prasu pēc viesnīcas, kas man zināma no kāda ceļojuma apraksta. Vietējie saka — jā, esot tur un tur. Atrodu, bet tā ciet. Un citu neesot. Tantiņu arī nav, kas gribētu izīrēt istabas. Redzu vietējās avīzes redakciju — žurnālisti taču visu zina, eju tik iekšā. Tieku laipni sagaidīts un izprašņāts, sola man iespēju pavadīt nakti viņu redakcijā, tomēr, kad pastāstu, kā man laimējās ar naktsmītni iepriekšējo nakti, viņi atceras, ka dažus kilometrus no pilsētas esot Hruščova medību dāča, kur valsts vadonis mēdzis iegriezties, lai pašaudītu fazānus. Starp citu, kad pajautāju, cik tālu tas ir, viens atbild: kilometrus desmit, otrs palabo: nē, drīzāk 6—7; faktiski tie bija 2 km.Dāča īstenībā ir liels vienstāva ēku komplekss, netālu atrodas tagadējām mobilo sakaru stacijām līdzīga milzīgi augsta antena, laikam lai vadonim nodrošinātu operatīvus sakarus.Bija tas gods pārlaist nakti paša vadoņa guļamistabā. Kad gribēju atvērt logu, tas gandrīz izvēlās ar visu rāmi. 4.septembris No rīta pārsteigums — auksts un līst. Pakoju mantas un atbilstoši ģērbjos. Laikam darīju to pietiekami ilgi, jo lietus pa to laiku pārstāja. Izbraucu ap astoņiem, salst rokas. Pēc 30 km esmu jau Simferopoles piepilsētā. Šosejas malas pilnas ar arbūziem, maksā kādus 3 santīmus kilogramā. Viegli atrodu staciju, nododu mantas glabātavā un eju uz centru pa Ļeņina un Marksa ielu... 16.00 pienāk vilciens uz Rīgu. Pa ceļam tas pietur stacijās, kas nemaz nav paredzētas sarakstā, tajās pasažieriem ir iespēja par smieklīgām cenām iegādāties visādus augļus un dārzeņus, kurus vietējie pienes pie vilciena durvīm. Es par 80 santīmiem nopērku spaini ar saldajiem pipariem.Līdz Kijevai atkal braucu kā karalis — viens pats kupejā. Kijevā mans statuss pazeminājās, un Rīgā jau izkāpu kā mantu nesējs.Kopumā Krimā nepilnās 10 dienās biju nobraucis apaļus 600 kilometrus. Un uz brīdi atgriezies laikā, no kura mēs jau esam atvadījušies.

Krima: ar velosipēdu cauri Jautrajam ciemam un Pārpilnībai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem