Kostarika. Lielā dabas tūre

24.02.2013
14 min lasīšanai
305 foto

Kostarika. Lielā dabas tūre Ir septiņi no rīta, es uzmostos no saraustīta miega un atrodos nevis, kā plānots, lidmašīnā virs Atlantijas okeāna, bet kaut kur piesnigušajā Vācijā ceļā uz viesnīcu... Bet tagad pēc kārtas. 2010. gada ebruārī man dzima spica ideja doties bildēt dzīvo dabu uz pasaules otru malu, Kostariku Centrālamerikā. Apzinot piedāvājumus internetā, atklājās, ka finansiāli gluži nepanesama šī doma nav. Starp citu, kāda Latvijas tūrisma firma palika bez saviem vismaz pāris simtiem latu starpniecības naudā, jo tā arī neatsūtīja atbildes uz lūgtajiem jautājumiem. Tīmeklī atrodas Kostarikas firma „Horizontes”, orientēta uz dabas tūrismu, e-pastā pienāk piedāvātais ceļojuma plāns, atliek iekrāt naudiņu aviobiļetēm un līdz septembrim nomaksāt par tūri. Eiropas likumi darbībā 1. decembrī izlidoju no Rīgas uz Frankfurti, ir neliels satraukums, vai viss izdosies, jo Vācijā jau bijuši atcelti reisi apledojuma dēļ. Pēc Frankfurtes lidostā pavadītām astoņām stundām tomēr pusnaktī sēžu aviokompānijas „Condor” lidmašīnā, kas sāk stūrēt skrejceļa virzienā. Tikai tad boings apstājas, stundu nekas nenotiek, vien iedūcas te skaļāk, te klusāk, līdz skaļruņos atskan balss, no kuras ar savām ne gluži „briljantajām” valodu zināšanām saprotu — gaisa kondicionēšanas sistēmā ir problēma un lidot nevarēsim. Autobuss visus aizvizina atpakaļ uz lidostu, un nu sākas nervoza nīkšana, uz savas ādas izbaudot, kā tad dzīvē izpaužas Eiropas direktīva gadījumiem, ja lidojums aizkavējas (ja nemaldos, vismaz trīs stundas). Visas kafejnīcas jau ir slēgtas, pēc pāris stundām atved un gluži kā humāno palīdzību pasažieriem (ar viņu pašu spēkiem) izdala ūdeni, kolu un maizītes. „Condor” darbinieces skaidro, ka būs jābrauc uz viesnīcu, tikai Frankfurtē nevienā neesot tik daudz vietu. Bet man jau 2. decembrī 7 no rīta (pēc Kostarikas laika) būtu jāsākas tūrei, Sanhosē lidostā gaidīs šoferis, lai vestu uz viesnīcu džungļos. Kostarikas tūrisma firmā darba laiks ir beidzies, sazvanu tikai automātisko atbildētāju, ierunāju par savām likstām angliski un vēl sarunāju kādu atliktā reisa pasažieri, īstenu acteku pēcteci, lai viņš to pašu izstāsta spāniski. Komisks ir moments, kad „Condor” pārstāve izdala lapiņas, kur vācu un angļu valodās izklāstītas pasažieru tiesības šādos gadījumos. Izrādās, ka ir tiesības uz īsu telefonzvanu vai pieeju e–pastam. Kad nu gribu zināt, kā to saņemt, vācu frau atgaiņājas — nē, nē, viņa tikai izdalot informāciju, bet paskaidrot neko nevarot. Mītiskais vācu pedantisms Kad ap četriem naktī atbrauc autobuss vešanai uz viesnīcu, sabrūk stereotips par vāciešiem kā par pedantiskiem plānotājiem — jo buss izrādās krietni par mazu viena vidēja boinga reisam. Un es, starp citu, posdamies uz tropiem, esmu bez mēteļa, bez ziemas zābakiem, saldams jožu atpakaļ uz lidostas durvīm. Labi, ka pieticis prāta sandales, un nevis krosenes likt čemodānā. Vēl pēc stundas atripo lielāks autobuss, tad vēl viens, un dodamies divu stundu ceļā uz Lahnšteinu, Koblencā. Mums ir paziņots, ka reiss būs pulksten 16, un pulksten 12 vedīs atpakaļ uz Frankfurti. Četrzvaigžņu viesnīca „Best Western” (numurā nelielas nodiluma pazīmes) uz aviokompānijas rēķina, pāris stundu snaudiens, un patiešām labas brokastis. Viss notiek pēc plāna, divos dienā esam lidostā, īsi pirms kāpšanas lidmašīnā sazvanu Kostariku — prieks jūs dzirdēt, Katalīn! Mana ceļojuma aģente otrā galā Katalīna Mora ir lieliski tikusi galā ar negaidīto problēmu un pārplānojusi tūri. Tehniskās problēmas ir atrisinātas un labi vien ir, kā saka tālrunī mana sieva — labi, ka tās atklājas uz zemes, nevis desmit kilometrus augstāk. „Un tu teici, ka te neviens krieviski nerunā!” Viss tālākais notiek kā jau rutīnas lidojumā, pāris stundas pirms galamērķa nolaižamies Santo Domingo, Dominikānas galvaspilsētā, lai izlaistu vienus un uzņemtu citus pasažierus. Šī valsts aizņem Haiti salas austrumus, ir gana pārtikusi, atšķirībā no nabadzības māktās Haiti rietumpusē, kur piedevām pirms vairākiem mēnešiem notika drausmīga zemestrīce. Un tad arī modernā Sanhosē lidosta. Latvijai ar Kostariku ir bezvīzu režīms, bet nav LMT viesabonēšanas līguma, tā ka mans mobilais pārvēršas par palielu kabatas pulksteni un kalkulatoru. Lidmašīnā bija jāaizpilda imigrācijas un muitas veidlapas, kas gan vairāk izskatās pēc ķeksīša, nu, kurš gan norādīs, ka ved kaut ko aizliegtu. Ierēdne pārbauda pasi, pajautā — tātad vispirms uz Tortuguero — iespiež zīmogu, un tas arī viss. Dabūjis čemodānu, samainu 200 dolāru vietējos kolonos (katram gadījumam, kas tomēr izrādās lieki un neizdevīgi) un ieraugu divus nelaimīgus krievu tūristus. Pāris, kas, neko nesaprotot, mīdās pie maiņas lodziņa un nespēj citā valodā paskaidrot pat ne to, ka grib izmainīt 100 eiro. Laimīgi ticis pāri okeānam, izlīdzu viņiem „nelaimē”, un vīrietis laimīgi krieviski saka savai pavadonei — un tu teici, ka te neviens krieviski nerunā! Vēlāk krievu pensionāres nāks man pretī pa taku džungļos, bet viens pusmūža vecuma krievu tūrists gluži nejauši sēdēs blakus tūristu busā, sākot jau atceļu. Letonia un Lituania Izeju no lidostas, uzreiz saņemot taksistu piedāvājumus. Kad saku, ka man vajadzīgs „Horizontes” šoferis, viņi tūdaļ parāda — tur viņš ir. Viss ir noorganizēts godam, mani sagaida firmas pārstāvis, čemodānu iekrauj busiņā, iepazīstina ar šoferi Karlosu, rokā iespiež aploksni ar prospektiem un vaučeriem — dokumentiem, kas apliecina apmaksu par viesnīcām un transfēriem. Karloss ir runīgs, par Latviju jeb Letonia dzirdējis nav, taču gan viņam, gan citiem kostarikāņiem, izrādās, zināms ir Lituania vārds — esot salīdzinoši daudz lietuviešu tūristu. Tiesa, abi nosaukumi spāniski skan tik līdzīgi, ka, domājams, viņi tos jauc. Eiropu Kostarikā, protams, zina, bet par mazo valstu ģeogrāfiju saprašana ir apmēram tā — Latvija ir kaimiņos Slovākijai? Tā jautā Karloss, kurš nesen vedis slovāku tūristu. Bet vai tad daudzi no mums atšķir Dominiku no Dominikānas? Pirmais sliņķis Laika josla atšķiras par astoņām stundām, kad Latvijā ir divi dienā, Kostarikā tikai seši no rīta, lec saule un ir laiks celties. Jau čivina putni, kuru dēļ esmu mērojis pārdesmit tūkstošus kilometru, pa viesnīcas žogu aizrikšo vāvere. Uzņemu pirmās bildes un gaidu busu, kas septiņos no rīta ieripo pagalmā. Sākas ceļojuma pirmā diena — uz Tortuguero. Galvaspilsētas ielās jau valda rosība, bet es kopā ar spāņu tūristu grupu drīz vien esmu ārā no Sanhosē un baudu mūžzaļo dabu un kalnus. Pēkšņi gide liek šoferim pieturēt ceļa malā un kaut ko rāda koka lapotnē. Monkey? Nē, sloth — sliņķis! Patiešām jokainais dzīvnieks lēnām rosās kokā un ēd lapas. Es tikai bildēju un bildēju, kamēr gide sauc: „Mister Maris!” Laiks braukt. Vēlāk būs ne viens vien sliņķis, divas sugas, man pat rodas aizdomas, ka gidi viņus rīta agrumā izkarina pa kokiem, lai tūristiem būtu, ko redzēt — nu, kā var pamanīt no laivas vai autobusa tik mazkustīgu dzīvnieku koka lapotnē? Sliņķis pēc skata ir tik jokains, ka jādomā — ja ticēt Dievam, Radītājs gardi smējās par savu meistardarbu. Maltīti ieturam kādā ēstuvē, kas tūristus pievilina ar taureņu māju — slēgtā ēkā, ar smalka tīkla jumtu un sienām, aug tropu augi un lidinās krāsaini taureņi. Ir arī vardes, kuras brīvā dabā grūti ieraudzīt. Tomēr šis ir kā zoodārzs, un ne jau tāpēc braucu uz tropiskās dabas paradīzi. Mani atrod skudras Tortuguero ir rezervāts, dabisku kanālu caurvagoti džungļi Karību jūras piekrastē. Vienā brīdī mums no busiņa jākāpj ārā un jāpārsēžas laivā (gana komfortablā, ar dzinēju, ne airiem). Piestātni neviens nav uzskatījis par vajadzīgu sakārtot, t.i., nobetonēt vai nobruģēt, stiepjam čemodānus pa dubļiem un akmeņiem. Gide iepriekš man lūgusi sameklēt pirmā transfēra jeb pārbrauciena vaučeri, bet, kad jautā, vai atradu, es izmisis stenu: „I found it, but the ants found me!” Jo sīkas, bet nejaukas skudras ir palīdušas zem bikšu starām un sāpīgi dzeļ. Pēdējo kodēju atrodu jau laivā, šis gan ir pirmais un pēdējais incidents saskarē ar Kostarikas dzīvo dabu. Mūsu čemodānus sakrauj citā laivā, un atliek vien cerēt, ka no „koferlaivas” nekad nekas nenoveļas. Atkal baudu dabas skatus, bet šie vēl nemaz nebūs tie izcilākie. Džungļu viesnīcā „Laguna Lodge” sagaida ar karstiem dvieļiem roku noslaucīšanai un vēsiem sulu kokteiļiem. Ar kokteili cenšos tikt galā ātri vien, jo no koka galotnes skan jocīgas, guldzošas skaņas — tur rosās skaisti, vārnas lieluma putni, angliski Montezuma Oropendola. Turpmākajās dienās būs vēl daudz visvisādu tropu brīnumu. Viesnīcas dārzā lidinās tauriņi un gadās arī kolibri, tuvējā mežā „trāpu” uz tukāniem, uz bāra niedru jumta ērti iekārtojusies iguāna. Nākamās dienas rītā pirmā ekskursija ved ar laivu uz džungļiem. Zem zaļajām velvēm kļūst ļoti saprotams, kāpēc „Juras laikmeta parks” ir filmēts Kostarikā. No dzīvnieku pasaules „kronis visam” ir kapucīnpērtiķi, kas, kā daudzi Kostarikas dzīvnieki, ir visai droši. Nu, to visu vieglāk atrādīt bildēs, nekā izstāstīt. Pa melnu tumsu cauri džungļiem Pēc divām dienām Tortuguero ceļš ved uz La Selva bioloģisko staciju, ierīkotu džungļos — līdztekus pētniecībai te ir arī numuriņi tūristiem. Reģistratūras darbinieks izstāsta, kur jāiet, tomēr es pamanos sajaukt un aizsperos pāri tiltam, nevis pa ceļu blakus. Puisis skrien pakaļ un māj, ka jāatgriežas. Tikmēr es ieraugu spalvainu ruksīti un naivi prasu — kas tas, mājas vai savvaļas. Savvaļas, tas taču pekars, saņemu atbildi. Nu, man, protams, jāmet čemodāns pie malas un jābildē. Viesnīcnieks savukārt komentē — pekaru jau nu te ir daudz, bariem staigā. Jā, un, re, kur, bruņurupucis, viņš no tilta parāda uz pusmetru garu rupuci upes krastā. Tagad velku čemodānu pa betonētu ceļu cauri selvai, vairāk nekā kilometru uz numuriņu. Jūsmībai nav robežu — viesnīca lietusmeža vidū, turklāt ar pietiekamu komfortu. Tomēr uz vakariņām piecos vakarā arī jādodas kilometru atpakaļ, cauri džungļiem. Saule noriet drīz pēc pieciem, tā nu atceļš jāmēro cauri pilnīgi tumšam mežam. Neesmu padomājis par lukturīti, cauri lapotnei īsti neredz pat zvaigznes. Ceļa sākumu sataustu ar kāju un tad nu uzmanīgi eju, taustoties pa betonu, nedaudz gaismiņas dod mobilā tālruņa ekrāns. Pretī cilvēka augstumā uzplaiksnī mazas gaismiņas, bet nākam nevienu nedzird. Apjēdzu, ka tie ir jāņtārpiņi, vienā brīdī izdodas uz zemes apskatīt mazo vabolīti. Galu galā tieku līdz istabai un liekos uz auss. Diemžēl naktī sāk rūpīgi līt un nepārstāj arī saullēkta laikā. Kad septiņos no rīta negāž, bet tikai rasinu, saprotu, ka jāsteidz uz brokastīm, citādi palikšu bešā. Pie reģistratūras ir veikaliņš, kur iegādājos lietusmēteli, kas vēlāk lieti noder. Šīs pašas dienas pēcpusdienā pulksten trijos būs pakaļ buss, bet pasākumu bojā lietus. Tomēr vairāku stundu laikā izdodas sabildēt visvisādus putnus, sastapt pekaru baru, redzēt pār tiltu aizskrienam degunlācīti. Mērkaķi un kaimans vienā tūrē Nākamais pieturas punkts ir La Fortuna, neliela un itin jauka pilsēta netālu no Arenal vulkāna. Esmu izmitināts San Bosco Hotel, un cepuri nost personāla priekšā — patīkama laipnība, pat man saprotama angļu valoda, par brīvu internets, kafija un tēja. Tā kā LMT pieslēgums te nedarbojas, ar ģimeni sazinos draugos. Turklāt piecu minūšu gājienā no viesnīcas atrodas Anywherecostarica birojs — vēl Rīgā šajā ceļojumu aģentūrā rezervēju tūri uz Cano Negro, braucienu ar laivu. Nevienam nesaprotamu iemeslu dēļ nekādi nav izdevies samaksāt internetā (lai arī nauda ir rezervēta, tikai neviens tai netiek klāt, ne es, ne firma), tad nu dodos uz biroju personiski. Samaksāju uz vietas „in cash” 63 dolārus (cenā arī pusdienas), vēlāk arī naudas rezervācija tiek atsaukta. Nākamajā rītā ieskatos internetā, uzrakstu vēstuli un smago fotosomu plecā dīdos viesnīcas pagalmā — kur tūres buss? Patiesībā viss ir kārtībā, 7.45, kā vajadzēja, piebrauc autobuss — visu ceļojuma laiku kostarikāņi ir precizitātes paraugs. Busā ir viens franču pāris, amerikāņi un lielisks gids. Letonia? Neesmu bijis, bet esot burvīga zeme? Vai tad jūs zināt Latviju? Nē, bet man ir karte! Gids par Latviju apjautājas pārējiem braucējiem, un viens amerikānis zinoši atsaucas: „I know, Baltic state!” Brauciens pa Cano Negro ir burvīgs — putni, putni, putni, un ne tikai. Visi bildē kā traki, tieku pie kaimana foto, laimējas arī iemūžināt dažādus mērkaķus. Kokā sēž bļauris, sava harēma vadonis, kurš ar dusmīgu un ļoti skaļu balsi demonstrē, kurš te ir galvenais. Kāds zirnekļpērtiķis uz brīdi nokāpj zemāk, tikai pāris metrus no laivas. Kapteinis un stūrmanis vienā personā meistarīgi lavierē pa ūdeņiem, lai tikai tūristi redzētu iespējami vairāk un tuvāk. Zivju dzenītis, uz stumbra dienas miegu dusoši sikspārņi, bazilisks jeb Jēzus ķirzaka, kas spēj ar pakaļkājām skriet pa ūdens virsmu, un vienā brīdī, mērkaķa izbaidīta, arī aizskrien. Pēc tādas tūres nav žēl kapteinim dāvāt vēl 1000 kolonus dzeramnaudā — apmēram divi dolāri. Starp citu, ja runā par naudu — Kostarikā itin labi var iztikt bez naudas maiņas. Visur, pat lielveikalos un pasažieru autobusos ņem pretī dolārus, supermārketu kasēs ir atsevišķi nodalījumi koloniem un „zaļajiem”, atlikumu parasti izdod tajā naudā, kurā maksāts. Atrakcijas uz trošu tiltiem un bankā Nākamajā dienā dodos uz Kostarikā iecienītu tūristu „atrakciju” — lietusmeža trošu tiltiem. Sabiedriskais transports tur nebraucot, tā nu par pusstundas braucienu ar taksometru samaksāju 28 dolārus (vienā virzienā). Šoferis, izdzirdējis no manis kādu frāzi spāniski, apjautājas, vai senjors runā espanjola? O, nē, tikai šo to, piemēram, una cerveza, por favor. Vienu alu, lūdzu. Abi izsmejamies, ka to zināt pateikt ir svarīgi. Visos dabas parkos ir ieejas maksa, šeit — 22 dolāri. Redzēt, ir ko — cauri džungļiem izbūvēti pārdesmit iekārtie tilti, lielākais stiepjas 90 metru garumā un 45 metru augstumā. Kad uz tilta gadās pārdesmit tūristu grupa, tas viegli dreb un šūpojas — tiem, kam ir reālas bailes no augstuma, no šīs ekskursijas labāk atturēties. Skati ir fantastiski, vienīgi visu bojā negaidīts vēsums (jā, arī tropos) un nejauks lietus. Netālu no ieejas tekalē degunlācīšu bars, jenotu dzimtas pārstāvji, kas visu laiku ošņā, meklē barību un rakājas pa zemi. No putniem gadās ļoti maz kas, tie laikam lietu pārlaiž dziļāk mežā, laimējas gan nobildēt grezno kvecalu. Pēc trīsarpus stundām lietus kļūst stiprāks, atgriežos sākumpunktā un palūdzu restorānā izsaukt taksometru — šoferis Eriks ir atstājis vizītkarti. Atgriežos La Fortunā un izlemju izdarīt vismaz kaut ko lietderīgu — samaksāt departure tax jeb izlidošanas nodokli. Daudzās eksotiskajās valstīs ir šāda prasība, Kostarikā takse ir 26 dolāri, nomaksāt var divas nedēļas pirms aizlidošanas. Dodos uz Banco National, un pasākums izvēršas nelielā piedzīvojumā. Vestibilā ir maza lifta izmēra stikla durvis. Piespiež pogu, durvis atveras, ieej, durvis aizveras. Priekšā vēl vienas stikla durvis, aiz tām sargs, kas prasa, kāds ir apmeklējuma mērķis. Saku — samaksāt departure nodokli. Prasa, lai parādu, kas somā (stiepju fotosomu līdzi). Labi, atver durvis, ielaiž, vēl pajautā, vai ir dolāri vai koloni. Kā padomjlaika valūtas veikalā „Dzintarkrasts”, lai nestaigātu ziņkārīgie ekskursijā. Bankas gadījumā — apgrūtināta iekļūšana laupītājiem. Tad nu tieku iekšā, sagaidu kārtu un atklājas, ka šī nav īstā banka, pareizā ir Banco de Costa Rica. Man izstāsta ceļu, tur arī sargs atslēdz durvis, ielaiž, aizslēdz, pārbauda somu, pārlaiž ar metāla detektornūju. Laimīgi nomaksāju, tiesa, aizlidošanas rītā atklāju, ka tikpat labi to daudz ērtāk varēja izdarīt lidostā. Vakariņas ar suni kompānijā Laiks ir uzlabojies, un es pukojos par izčakarētu dienu, taksometram iztērētu naudu un rīt jau jābrauc prom, uz citu vietu. 15 – 20 minūšu brauciena attālumā ir Arenal vulkāna dabas parks, neizturu, sēžos taksometrā un par 25 dolāriem braucu uz turieni. Dabas parkus slēdz pulksten 16 (nebūtu jauki tur palikt tumsā), tomēr paspēju aiziet līdz lavas laukiem, palikušiem pēc traģiskā 1968. gada izvirduma. Arenal vulkāns joprojām ir aktīvs, un neviens nezina, kad būs nākamais izvirdums ar drūmām sekām. Pie viena laimējas nobildēt salīdzinoši retu Centrālamerikas sīļu sugu — White–throated Magpie–jay. Un tad vairs nav lielas bēdas par taksim iztērēto naudu, piedevām ieraugu tūristu busu šoferu kompāniju, un kāds gids man sarunā savu čomu vai radinieku, kurš uz pilsētu aizvizina par 12 dolāriem. Vakarā eju vakariņās uz ēstuvi, kas reklamējas ar ģimenisku atmosfēru un autentisku virtuvi. Te nav alus, „stiprākais” dzēriens ir kola, bet načo neliek vilties — šķīvī ir pamatīga kukurūzas tortiju kaudze ar izkusušu sieru un maltās gaļas mērci. Un man ir arī kompanjons — melns suns, kurš uzmetas par maltītes biedru, vienlaikus ievērojot robežas. Suns, iedams garām pa ietvi, ievērojis mani vai, precīzāk, manu porciju, apsēžas pretim un cerīgi skatās. Pasviežu vienu gabaliņu, otru, un tā nu mēs abi vakariņojam. Kad viena tortilja nokrīt manā, t.i., kafejnīcas pusē, suns veikli to izķeksē un tūdaļ ar visu gardumu atgriežas savā pusē uz ietves. Kad porcija pieveikta, abi šķiramies. Arkanzasas štata likumi Kostarikā Nākamajā rītā nākamais „Interbus” (tā sauc šo transfēru firmu) ved uz Monteverdi — Zaļo kalnu. Santa Elenas miestā atrodas Claro de Luna viesnīca, šķiet, ģimenes uzņēmums. Dažu minūšu gājienā ir pilsētiņas centrs ar lielveikalu, ēstuvēm, tūrisma firmām, baznīcu. Pusstundas brauciena attālumā ir pats galvenais — Monteverdes Mākoņmežs jeb Cloud Forest. Pirmais autobuss atiet pulksten 6.15, es tomēr izvēlos braukt 7.30, jāpaēd brokastis. Par transportlīdzekli kalpo veci amerikāņu skolas autobusi, uz viena vēl aizvien rotājas brīdinājuma uzlīme: „Par neatļautu iekāpšanu autobusā sodīs pēc Arkanzasas štata likumiem.” Biļete maksā vienu dolāru vai 600 kolonu, ir iespēja tērēt iekrājušās Kostarikas monētas. Diena ir vējaina, vēsa, varbūt ap 16 grādiem, turklāt lietusmežā atkal līņā. Lai būtu vēl sliktāk, svīst ciet teleobjektīvs. Četros pēcpusdienā braucu atpakaļ viegli neapmierināts, laimējies nobildēt varbūt piecus putnus. Pilsētā suvenīru veikalā nopērku Ekvadorā darinātu jaku ar kapuci no lamu vilnas, 32 dolāri un patiešām silti. Vakariņas ieturu „supercāļu” ēstuvē „Super Pollo”, lieku reizi pierādās, ka vienkāršākās ēstuvītēs, kur iet arī pašivietējie, ir lētāk un garšīgāk. Dienas noslēgumā lielveikalā iepērku šo to mājās vešanai — čemodānu izdodas dabūt ciet ar grūtībām, bet jāaizved taču čomam solītais Kostarikas alus, nevar arī atteikties no Panamas ruma, vairāk nekā litrs par četriem latiem ar santīmiem. Kafejnīca ar kolibri un degunlācīšiem Nākamo dienu atkal pavadu Monteverdes lietusmežā, laiks ir mazliet uzlabojies, uzkāpju kalna galā, no kurienes paveras pasakaini skati, lejup no meža kāpj un pamazām izklīst miglas vāli. Noslēgumā divas stundas pavadu pie Kolibri kafejnīcas — te izliktas barotavas mazajiem putniņiem, nopērku kafiju, sēžu uz soliņa un bildēju, bildēju, bildēju. Puķu dobēs rosās un rakājas degunlācīšu ģimene, puisis no kafejnīcas pikti dzen šos prom — vicina koku un lej virsū ūdeni. Vakarā pārskatu uzbildēto, meklēju nosaukumus putnu un tauriņu grāmatās, izmalkoju pāris „Imperial” alus un dodos pie miera. Rīt uz Sanhosē... Bet no rīta atklāju, ka viesnīcas dārzā varēja bildēt ne sliktāk kā džungļos. Pusstundu līdz brokastīm, stundu pēc tam, gaidot autobusu, paspēju iemūžināt visvisādus putnus, pat tukānu ar ogu knābī. Narkotiku tests tauriņu grāmatai Tomēr viss reiz beidzas, atbrauc buss un sākas četru stundu atceļš uz galvaspilsētu. Sesteo Hotel Sanhosē ārēji gan šķiet itin solīds, tomēr pie baseina mētājas izsmēķi, kurus neviens tā arī nenokopj. Ir gan internets par brīvu, bet cik nu ilgi tajā sēdēsi. Apsardze ir stingra — durvis atlēdz, ielaiž, uzreiz aizslēdz. Izmetu loku pa apkārtni, iespaids — kā Pļavnieki vai Ķengarags, tikai raibāk un ēkām ne vairāk par trim stāviem. Netālu ir pilsētas parks, kur — fotoaparāts diemžēl ir viesnīcā — darbojas ledus slidotava. Galu galā atlikušo dienas daļu pavadu viesnīcā, sūcot „imperiālu” (hotelī ir dzērienu skapis, mazliet dārgāk nekā veikalā), vērojot grackles jeb pusvārņus (tāds ir latviskais šo putnu nosaukuma tulkojums) mazgājamies baseinā, pārslēdzot TV kanālus, kur gandrīz viss ir spāniski. No rīta ir klāt buss, aizved uz lidostu, un sākas ceļš uz mājām, šoreiz bez pārsteigumiem. Vienīgi Frankfurtes lidostā drošībnieki nolemj pārbaudīt manu fotosomu, un narkotiku testam novelk ar kartona gabaliņu gar teleobjektīvu un grāmatu „Butterflies, Moths, and Other Invertebrates of Costa Rica”. Viss kārtībā, ser, varat iet. Mana vienīgā narkotika ir dabas foto. Un vēl pāris likumīgas vājības. Vēl šis tas par Kostariku Naudu lidostā labāk nemainīt, tur kurss ir visai neizdevīgs, mana ceļojuma laikā bija 440 koloni par dolāru. Labāk mainīt bankās pilsētā, var arī visai brīvi visur maksāt dolāros, kurss būs 500 līdz 600 koloni. Maiņas punktos jāuzrāda pasi. Nekādu bīstamu tropu slimību Kostarikā nav. Malārijas risks ir ļoti zems, pie džungļu upēm gan mēdz būt odi, tāpēc ieteicams ir kāds atbaidīšanas aerosols. Čūsku dēļ pa mežu jāstaigā slēgtos apavos un garajās biksēs, tomēr šie rāpuļi cenšas aizslīdēt prom ātrāk, nekā cilvēki tās pamana. Es redzēju tikai vienu beigtu un vienu dzīvu, kas ātri noslēpās. Ēdiens eiropieša vēderam ir pilnīgi pieņemams, cenas līdzīgas Latvijai. Par pāris latiem vienkāršākā ēstuvē var ieturēties labi un gana daudz. Alus ir dārgāks nekā mums, 0,3 pudelīte lielveikalā maksā 525 kolonus jeb apmēram 50 santīmus. LMT pieslēgums Kostarikā nedarbojas. Uz ārzemēm var zvanīt no taksofona, bet kārtība ir sarežģīta — izmantojot bankas karti. Automātiskā balss liek ievadīt kartes numuru, tad drošības numuru, tad vajadzīgo numuru. Apmēram 15 minūšu saruna ar mājām man izmaksāja ap 25 latiem, ko pēc tam atklāju internetbankā... Ārpus Sanhosē tūristi var justies visai droši, galvaspilsētā esot rajoni, kur labāk neiet. Biju par to lasījis, un tā ir taisnība — Kostarikā diezgan daudz savā vaļā staigā suņi, bet tie nav agresīvi un cilvēkam uzmanību pievērš, ja ir cerība uz ko ēdamu. Vienmēr noder neliels vārdu krājums apceļotās zemes valodā. Kostarikā runā spāniski, man noderēja, piemēram: una cerveza, por favor — vienu alu, lūdzu; La quenta, por favor — rēķinu, lūdzu; Gracias — paldies Buenos dias — labdien Sveiki — hola Cafe con leche — kafija ar pienu Cafe negro — melna kafija. Starp citu, h burtu neizrunā. Viesnīcās un lielākoties krogos runā arī angliski. Noderīgas saites http://www.costaricainnature.com http://www.horizontes.com http://www.anywherecostarica.com http://www.monteverdeinfo.com http://www.arenal.net

Kostarika. Lielā dabas tūre

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem