La Graciosas salas valdzinājums

Lilita Grinberga 23.02.2013 9 min lasīšanai 41 foto

Ceļošana mums ar vīru ir hobijs - esam krustu šķērsu izbraukājuši Eiropu, pabijuši Šveices Alpos un Skotijas gleznainājās pilīs, apceļojuši romantiskos Ziemeļitālijas ezerus un franču Сôte d’Azur piekrasti, iepazinuši Kanāriju salas un baudījuši Dienviditālijas Amalfi krasta skaistumu, pabijuši eksotiskās Dienvidāzijas tropu zemēs un no putna lidojuma augstuma noraudzījušies Ņujorkas, Parīzes un Londonas lielpilsētu gaismās. Kādēļ stāstu jums par La Graciosas salu? Jo tā ir īpaša.

Kā vairums Eiropiešu, kas dodas ceļojumā uz Kanāriju salām, arī mēs nezinājām, ka starp tām ir maza saliņa vārdā La Graciosa, nereti dēvēta arī par ‘astoto Kanāriju salu’. Graciosa tā īsti neparādās lielo tūrisma aģentūru sarakstos. Izpētījuši Fuerteventuri, mēs nākamajā reizē devāmies uz Lanzaroti, kur, ceļojot no punkta uz punktu, nejauši uzdūrāmies informācijai par skaistu saliņu ziemeļos. Līdz mājā braukšanai palikušas vairs bija tikai pāris dienas, tādēļ daudz nevilcinoties devāmies uz Mirador del Río – 500m augsts skatu punkts salas ziemeļos, no kura paveras brīnišķīga ainava uz Graciosas salu. Savdabīgi valdzinoša un tiešām gracioza savā tuksnesīgajā atturīgumā, tā zaigoja spožajā saulē un spilgti kontrastēja uz azūrzilā okeāna fona.

La Graciosas sala no Mirrador del Rio skatu platformas

Kļuva skaidrs, ka Graciosas vilinājumam pretoties nespēsim, tādēļ pārvilkām lielu krustu pāri rūpīgi plānotajai pēdējo divu dienu programmai Lanzarotē, un nākamajā rītā agri ar kuģīti devāmies uz Graciosu.

Kopš tās dienas esam pabijuši salā jau vairākas reizes, un ar katru braucienu arvien skaidrāk saprotam kādēļ šī vieta tiešām ir īpaša, vismaz mums.

Pirmkārt, atšķirībā no pārējām Kanāriju Salām, La Graciosa ir mazs noslēpums, ko masu tūrisms joprojām nav atklājis. Salu izdevies nosargāt arī no lielā būvniecības viļņa, kas šokēja Eiropu pagājušajā gadu desmitā (tas galvenokārt tādēļ, ka sala atrodas vairākās speciālās dabas lieguma zonās). Tuksnešainās ainavas kontrastē ar tirkīzzilām pludmalēm un zeltainiem liedagiem. Un nekur neredz 'štampveida' jaunceltņu rindas vai atpūtas kompleksus, ar kuriem tā pārblīvētas pārējās Kanāriju salas.

Uz salas ir tikai zemes ceļi, un vienīgais transports ir velosipēdi vai veci safari džipi (cits transports uz salas ir aizliegts). Tikai mazs pleķītis no visas teritorijas ir apdzīvots; to veido divi mazi zvejnieku ciematiņi, ar kopā apmēram sešsimt iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, glezna cik vien tālu acis redz – okeāns, balti mākoņi debesu zilgmē un dzeltenbrūni kalni, kas kā izkusušas īrisa konfektes slejas Sahāras smilšu plašumos. Uz apvāršņa fona neredz ne daudzstāvu namus, ne ūdenstorņus, ne elektrības stabus. Milzīgā Lanzarotes klinšu kāpa iepretim sārtojās saulrieta gaismā, aizturot asos ziemeļu-austrumu vējus. Šķērsām pāri okeānā vīd neapdzīvotās Montana Clara un Alegranza salas. Tikai 125 kilometrus no Āfrikas krasta – La Graciosa patiešām ir mazs Sahāras gabaliņš – tā nav tropu eksotiskā un saldā paradīze, bet drīzāk askētisks skaistums, kura saskatīšanai nepieciešams arī mazliet iztēles.

Otrkārt, kā jau Kanāriju sala, šī ir vienīgā vieta Eiropā, kur ziemā rodama ĪSTA saulīte (ja, kā es, jūs dzīvojat Anglijā, tad vārds ‘saulīte’ jums spēj izsaukt īpašas emocijas). Citiem vārdiem, mēneša vidējā gaisa temperatūra ziemā ir nevis 13°C, 15°C vai 18°C (kā Maljorkā, Tunisijā vai Kiprā), bet parasti vismaz 20°C un vairāk, un peldēties okeānā var visu gadu. Alternatīva šai ziemas saulei ir tikai tālās tropu zemes, lidojums uz kurām aizņemtu vismaz pusdiennakti vai vairāk. Arrecife (tuvākā La Graciosas lidosta) ir tikai četru stundu lidojuma attālumā no Londonas.

Treškārt, esam noskaidrojuši, ka turēt buru laivu Graciosas mazajā ostā būtu salīdzinoši nedārgi. Kriss (mans vīrs) ir profesionāls burātājs un apsver iespēju atvērt burāšanas skolu.

Ceturtkārt, mums ļoti iet pie sirds salas iedzīvotāji. Vienkārši un patiesi, tie nemētājas ar smaidiem, bet laipni atņem atbraucēju sveicienus. Un, neizrāda pilnīgi nekādus centienus iemācīties kaut pāris vārdu angļu valodā (kādam tas var nepatikt, bet mums tas liekas jauki!) Visā visumā Graciosieši šķiet apmierināti ar dzīvi, draudzīgi un pretimnākoši.

Piektkārt, šeit ir visskaistākās un klusākās pludmales visās Kanāriju salās – bez tūristu pūļiem, bez saulessargiem un plastmasas krēslu rindām. Pludmalēs, kas atrodas tālāk no ostas ciematiņa Caleta de Sebo, mēs nereti esam pilnīgi vieni (vismaz ziemas sezonā).

La Graciosa izceļās ar tās balto un zeltaino smilšu pludmalēm, bet netrūkst arī vulkāna melno iežu un sārtbrūnu klinšu ragu. Tur gan sērfot ieteicams tikai patiesi pieredzējušiem profesionāļiem. Ap salu esošā krāšņā zemūdens pasaule vilina niršanas un zemūdens peldēšanas cienītājus.

Tas viss kopumā un atsevišķi padara Graciosas salu par vienu no pēdējiem retajiem dienvidu nostūriem Eiropā, kur vēl ir iespēja izbaudīt atpūtu pirmatnēji skaistā un neaizskartā dabā, prom no tūristu bariem un kūrortu kņadas. Te ir vieta klusai romantikai –saulrietiem, garām pastaigām gar jūru, un vakariņām vietējā restorānā – ar vīnu un svaigi nozvejotām zivīm un kanāriju kartupelīšiem.

------------- ------------- -------------

Ir pagājis tieši gads kopš pēdējo reiz ciemojāmies salā, un nu, apņēmīgi un cerību pilni, mēs (mana māsa, es, Kriss un meitiņa) dodamies ceļā. Šoreiz ar mērķi atrast sapņu māju – īrei vai iegādei.

Nolaižoties Arrecifē, mūs sagaida silta pavasarīga saulīte un iepriekšpasūtītais taksis. Vispirms jātiek līdz Orzolai – tas ir mazs zvejnieku ciematiņš Lanzarotes ziemeļos, no kurienes ar kuģīti tiksim uz La Graciosu. Palūdzam taksistu pieturēt ‘Lidl’ lielveikalā, un sapērkam milzumdaudz pārtikas, vīna un pārējo nepieciešamo pāris nedēļām. Ar lielām mokām to visu izdodas salādēt busiņā līdzās jau apjomīgajiem čemodāniem un ceļa somām. Tikai tagad sākam apsvērt kā to visu dabūt uz kuģa…

Pēc pusstundas esam Orzolas ostā. Par nožēlu kuģītis tikko aizpeldējis un nākamais būs tikai pēc pāris stundām. Atceros, ka man telefonā ir saglabāts ‘jūras takša’ nummurs un mēģinu zvanīt. Otrā galā patīkams spānis laipni liek manīt, ka angliski nesaprot ne vārda. Sāku nožēlot, ka nepaņēmu spāņu valodas pamatfrāžu vārdnīcu, bet tad par laimi ieraugu runātāju stāvam kādā no laivām.

Enerģiski mājam, līdz tiekam pamanīti. Tumšās saulesbrillēs, šarmanti un iedeguši divi ‘jūras taksisti’ izlec no laivas un sirsnīgi spiež mums roku. Pāris minūšu laikā tiekam iekrauti laivā ar visu savu mantību, ierūcas motors, un laiva sāk šķelt okeāna viļņus. Daniels, kas izskatās pēc filmu zvaigznes, piebīda mani pie stūres. Urā!

Par spīti tam, ka nezinam ne vārda spāniski un viņi – angliski, mums izdodas jautra un nepiespiesta saruna. Drīz, pavisam nemanot esam galā, un puiši enkurojas Graciosas mazajā ostiņā. Tikai tagad attopos, ka mēs tikko šķērsojām gabaliņu Atlantijas okeāna gumijas laivā… Ar manu piecus mēnešus veco meitiņu tajā un mani pie stūres! (viņai gan brauciens acīmredzami patika). Bet nu – nē, nākošreiz gan gaidīsim kuģi!

Izkāpjot uz salas, mūs sveicina tumsnējs, uniformā ģērbts vīrietis un kautko ieraksta savā piezīmju blokā. Mēs esam uzskaitē! Puiši uzstāj, ka nogādās mūs līdz noīrētajam mājoklim un atsakās ņemt naudu. Braucam cauri Caleta de Sebo – jaukam ostas ciematiņam ar žilbinoši baltiem namiņiem ar koši zaļām un zilām durvīm un logu rāmjiem.

4.diena.

Saule, saule, saule un jūra! Uz salas ir pilnīgi cita laika izjūta – dienas paiet lēni un nesteidzīgi. Esam pilnīgi aizmirsuši Anglijas drēgno ziemu un joprojām ejam ar līkumu interneta kafeinīcai!

5.diena.

Šodien māsa uzkāpa kalnā, ģērbusies vienā peldkostīmā un iešļūcenēs!

Sančuks ar "Dzelteno kalnu" fonā

Doma radās nejauši, kad mēs divatā apstaigājām attālās pludmales salas dienvidu pusē. Tur tas bija – mazs, jauks kalniņš (vismaz tā tas izskatījās no lejas)… Par spīti tam, ka Sančuks bija tikko no gultas pēc divu dienu slimošanas, viņa gribēja kāpt augšā un redzēt vai tur ir vulkāna krāteris. Bijām arī pārāk tālu no mājām, lai ietu pakaļ piemērotākiem apaviem. Ar acīm nomērot kalnu gudri nospriedām, ka kāpšana diezvai aizņems vairāk par pusstundu augšup un pusstundu lejup. Un prom māsa bija.

Kad pēc četrām stundām no Sančuka nebija ne vēsts, es sāku justies neomulīgi. Un Kriss arī neizlikās diezcik saprotošs izdzirdējis par šo pasākumu: “Kā, un tu viņu tā vienkārši palaidi?!”

Visu pēcpusdienu klausījos sarkastiskas piezīmes par “latviešiem no plananzemes”, kas “ierauga kalnu un tūlīt rāpjas augšā – pusdienas svelmē, vienā peldkostīmā, bez speciāliem apaviem, bez ūdens un telefona”…

Par laimi Sančuks pārradās sveiks un vesels, pēc piecām stundām, gan vairs tikai ar vienu šļopanci kājā. Teica, ka kāpjot augšā satikusi vāciešus, ar mugursomām un kalnā kāpšanas piederumiem, kas visai ieinteresēti viņu nopētījuši. “Jā, domāju gan! Drošvien nofotogrāfēja tevi arī!” savā vācieša stilā turpina ironizēt Kriss un piebilst: “tev ne vienmēr ir jāklausa, ko saka tava vecākā māsa!” Eh, velns ar viņu, viss labs, kas labi beidzās! Ar ļaunu prieku atgādinu Krisam kas uzvarēja Otrajā Pasaules karā, un vakariņās mēs dzeram vīnu par latviešu bikini-kalnā-kāpējiem.

7.diena.

Jau trīs dienas mūsu ar roku rakstītais sludinājums “meklējam spāņu-angļu valodas tulku” rotā gandrīz katru ciematiņa stūri. Joprojām klusums. Sāku apsvērt vai vietējie vispār saprot tā saturu, jo rakstījām ar ‘google translator’ palīdzību…

9.diena.

Šodien bijām Pedro Barba – tas ir otrs neliels salas ciematiņš salas austrumpusē. Uz tumšās, vulkāniskās zemes te spilgi izceļās baltās Kanāriju zvejnieku mājiņas, kas atjaunotas kā greznas villas. Ziemas mēnešos Pedro Barbā nav nevienas dzīvas dvēseles, izņemot dārznieku, kas aprūpē krāšņos dārzus, un apkopējas, kas ik pa laikam atbrauc no Caleta de Sebo. Villu ļoti turīgie īpašnieki (pārsvarā no Gran Canaria) atpūšās šeit vasarās.

Mūsu draugs Daniels, kas izrādās ir ne tikai jūras, bet arī sauszemes ‘taksists’, bez mitas runā spāniski neliekoties ne zinis ja mēs viņu nesaprotam. “Practico, practico!” viņš mūs skubina mācīties spāniski. Izstaigājam vienu no dārziem, kurā pašā vidū novietots liels jūras vaļa zobs. Danijs uz tā uzceļ Krisa pēdu un paberzē, kautko aizrautīgi stāstot. Kriss to tulko kā vaļu berzēšanos ar zobiem vienam gar otru pārošanās sezonā. Man gan liekas, ka Danijs mēģina pateikt, ka šis kauls tiek lietots dāmu pedikīram.

Tad Danijs uz lapiņas uzskicē apaļu radījumu ar četrām mazām kājelēm un stāsta, ka šie te simtiem ierodoties Pedro Barbas pludmalē vairākas reizes gadā. Pirmajā brīdī domājam, ka tie ir kādi īpaši kukaiņi, bet tad noprotam, ka Danijs runā par bruņurupučiem. “Nu ja! Bruņurupuču mātītes ik gadu dodas krastā, lai smiltīs ieraktu olas!”, Kriss atkal paspīd ar savām dzīvnieku pasaules zināšanām.

Beidzot esam atraduši tulku! Tā ir ļoti simpātiska, vācu izcelsmes sieviete, kas jau pārdesmit gadus dzīvo uz šīs salas un uzskata to par savām mājām. Anke vairākus gadus strādājusi par vietējā dabas parka gidi un zina stāstīt interesantas lietas gan par salas vēsturi un ģeogrāfiju. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem no vietējā ciemata te bijis pavisam maz un arī iedzīvotāju bijis nedaudz. Kā nu ne, dzīve uz salas bijusi ļoti skarba – bez elektrības un dzeramā ūdens. Vietējie zvejnieki bijuši spiesti regulāri airēt uz Lanzaroti, un ar smagiem groziem kāpt tās stāvajā klinšu krastā, lai tur iemainītu žāvētas zivis pret ūdeni un dārzeņiem. No Ankes uzzinam par salas sarežģīto juridisko un politisko statusu un saprotam, ka viņas starpniecība īpašuma meklējumos būs neaizvietojama.

12.diena.

Sazinājāmies ar Lanzarotes nekustamo īpašuma aģentūru, un viņi beidzot atsūtījuši vietējā aģenta Foada kontakttelefona nummuru. Foads mums izrādīs Graciosas salas pārdošanā esošās mājas un zemes gabalus. Izrādās, ka Anke viņu labi pazīst (viņš ir vietējais bārmenis), un uz rītdienu sarunājusi tikšanos.

13.diena.

Mēs kratamies (tiešā nozīmē) Foada vecajā džipā (sajūta tāda, ka katru brīdi tas izjuks pa detaļām) pa ciematiņa zemes ceļiem aplūkojot pārdošanā esošos mājokļus. Ievēroju, ka Foada sarakstā ir vismaz divreiz vairāk īpašumu kā aģentūras oficiālajā mājas lapā. Kā jau tradicionālā provincē, vietējie laikam labprātāk uztic darījumus ‘savējam’, nevis ‘visādām aizdomīgām’ īpašumu firmām un moderniem marketinga līdzekļiem. Mēs to jau ievērojām, kad pirms braukšanas ar interneta starpniecību meklējām kur apmesties – uz īri esošo mājokļu izvēle nebija pārāk iespaidīga. Kad nonācām uz salas, atklājām daudz un dažādus interesantus variantus, kas īsti netiek reklamēti internetā.

17.diena.

Liekas, ka pēdējo četru dienu vietā pagājuši četri gadi! Esam iepazinuši šo salu no iekšienes, un, kas to būtu domājis, ka šis tuksnešainais vulkāna iezis, kādu mēs to pirmoreiz ieraudzījām no Mirador del Río, var sevī slēpt tik daudz dažādības! Visi šie cilvēki, sejas un raksturi, šis īpatnējais kokteilis, kurā sajaukušās tik atšķirīgas mentalitātes: vienkāršie un sūri strādājošie pamatiedzīvotāji un atbraucēji – Dienvidamerikas hipiji un ekscentriski Šveices miljonāri!

Bet pats galvenais – esam atraduši savu sapņu māju. Tā atrodas 100m ārpus ciemata, pašā okeāna krastā, tuksneša un kalnu ieskauta. Pilnīgi neticās!

Skats no mājas uz okeānu

Esam adrenalīna pārpilni un pilnīgā bezmiegā, laiks paskrien stundām ilgi vienojoties ar Foadu un mājas pārdevēju. Mūs glābj mūsu brīnišķīgais tulks Anke, kuru, kā jau vācieti, padara vai traku spāņu izklaidīgā un nenopietnā attieksme pret jebkuru darījumu: “es uzdodu pavisam skaidru un konkrētu jautājumu, bet pretī saņemu nebeidzamus runas plūdus. Beigās zinu kura tante rados kuram kaimiņam, bet jautājums ticis pilnīgi ignorēts!” Anke un Foads tik tiešām ir pilnīgi pretpoli: Anke is tieša un godīga, kas ar ārkārtīgu precizitāti un nopietnību pieiet katrai detaļai. Tikmēr Foada lielais bērna smaids slēpj veiklu veikalnieka dabu, kas lūko apvest ap stūri katru ‘naudīgu ārzemnieku’. Kad Foads kārtējo reizi ierodas uz tikšanos ar pusstundas kavēšanos, Anke izskatās tā it kā gribētu ieklapēt viņa galvu ar uz galda esošo vīna pudeli.

Mēs atkal un atkal dodamies uz ‘mūsu’ māju, aplūkojot katru tās stūrīti, arvien no jauna uzrāpjoties uz jumta un apbrīnā noelšoties no skaistās 360 grādu panorāmas. Kriss jau apsver kā labāk izbūvēt jumta terasi, bet es ‘strādāju’ pie dārza – hm, ko stādīt – augļu kokus vai palmas, un ja palmas, tad kādas… Atpakaļceļā uz ciemu palma ir noskatīta – liela un pamatīga – tieši tāda! Žēl, ka tā aug baznīcas parkā. Skaļi apsveru, vai Spānijas krimināllikums varētu paredzēt sodu par palmu zagšanu. Kriss domā, ka palmu zagšana šeit drošvien ir tik pat parasta lieta kā zirgu zagšana Vesternos.

Nākamajās dienās un nedēļās mūs gaidīs daudz pārsteigumu. Negarlaikošu lasītāju ar detaļām, tikai pateikšu, ka ar mājas pirkšanu negāja ne tuvu tik gludi kā iecerēts. Tomēr tiksim cauri ar maziem zaudējumiem un LIELU pieredzi… Ja lūkojat iegādāties īpašumu Spānijā, un/vai, ja jums nav vēl apnikuši nebeidzamie stāsti par Spānijas īpašumu tirgus īpatnībām (lasīt – krāpšanām un korupcijas skandāliem), tad labprāt padalīsimies ar savu pieredzi!

Turklāt, pa šo laiku jau pāris mūsu draugi un paziņas vaicājuši pēc padoma par ceļojumu uz šo salu. Kāpēc ne –labprāt dalamies pieredzē, un ar Ankes un citu vietējo palīdzību palīdzam organizēt braucienu. Tāpēc, ja gadījumā apdomājat iespēju apmeklēt šo vulkāna salu, mēs varbūt, atkarībā no jūsu budžeta, varēsim ieteikt individuālu ceļojumu plānu.

Rakstiet 'draugos' vai uz discovergraciosa@gmail.com

Vairāk bilžu kā arī apraksts krievu valodā te: