Mani 100 kilometri džungļu dzīves...

Raimonds Gudrups 23.02.2013 15 min lasīšanai 62 foto

Pasaule ir pilna ar izaicinājumiem un apbrīnas pilnām vietām. Un ir dažas, kuras apslēptas tā, lai sasniegtu tās apbrīnam, ir jāmetās piedzīvojumu pilnā izaicinājumā..

Pirms daudziem gadiem, kad pastiprināti sāku interesēties un aizrauties ar seno Maiju civilizāciju un kultūru, atklāju, ka seno pilsētu drupas ir izkaisītas pa visu plašo reģionu no Mexikas līdz pat Hondurasai. Liela daļa – brīnišķīgi restaurētu tempļu ar lokločiem iztīrītu smilšu taku, tūristu netraucētām pastaigām ap tiem.. Skaisti. Bet apbraukājot neskaitāmus zudušās pasaules pieminekļus es tomēr neatradu meklēto.. Šie likās nedzīvi, mākslīgi atjaunoti, nozogot to patieso dvēseli, kura Maijiem allaž dzīvojusi harmonijā ar dabu. Man tomēr gribējās vēl vairāk sajust seno dzīvības elpu…

Dziļi, necaurejami džungļi vēl ar vien slēpj aizmirstas akmens pilsētas, koku zaros trako zirnekļpērtiķi un vējš klusi sijā saules starus. Maiju valstība vienmēr ir slēpusies aiz valdzinoši noslēpumaina mistiskas plīvura.. Par to no kurienes nākuši, kur guvuši tik apbrīnojamas zināšanas, nonākot līdz izzušanai un teju aizmirstībai, ir tikai pieņēmumi, ne skaidru faktu. Šajā džungļu cilvēku pasaulē ir kas mistiski valdzinošs, ko es nolēmu uzmeklēt..

..612.gads pirms mūsu ēras – 1 Manik, 6 baktun, 6 katun, 17 tun, 0 winal, 9 kin, 5 muluc, 2 zec, pēc Maiju kalendāra. Tveicīgā centrālamērikas marta saule kliedē biezo rīta miglu virs nebeidzami tumšszaļas džungļu jūras. Kāda koka augstākā zarā tukāna putns klusi noraugās zaļo dabas viļņu līganā dejā. Šī pasaule pieder dabai. Lietus rasa un saules stari spītīgi lauž savu ceļu caur biezo mežu segu, krītot dziļāk džungļu paēnā, nestedzīgā solī mītās svaigās cilvēka pēdās.. Kāda Kitche cilts, Maiju indiāņu lielā ģimenes saime, ir devusies jaunas, piemērotas apmetnes vietas meklējumos..

Jau 18 saules un 18 dienas bez lietus viņi ir gājuši.. Dziļajai selvas jūrai nav malas un to tie arī nemeklē. Džungļi ir to mājas.

Ir pavasara saulgrieži, kad pēc mēnešiem ieilguša sausuma sāk līt un Maiji to uztver kā labu zīmi, un to vadonis Ek Balam dod rīkojumu celt nometni. Vieta ir kā radīta pastāvīgas dzīvesvietas veidošanai – ir gan vairāki, dabīgi milzu ūdens rezervuāri ar desmitu tūkstošu litru ietilpību, gan zemākas ielejas laukssaimniecībai..

Pavisam drīz šī jaunā apmetne izaugs par ciemu un no ciema par varenāko pilsētu visā reģionā. El Mirador kļūs par Maiju civilizācijas ietekmīgāko un apbrīnojamāko dzīvesvietu, kur reliģiski politiskais kults ir kas vairāk kā sociālais statuss..

Man bija tur jānonāk. Jutu, ka man tas ir nepieciešams. Tas būtu mans svētceļojums. Kā jebkuram musulmanim nepieciešams kaut reizi mūžā apmeklēt Meku, man bija mans El Mirador.. Bieži arheologi El Mirador svarīgumu Maiju kultūrā pielīdzina kristiešu Jeruzalemei, un es jutu, ka mans laiks to apmeklēt ir pienācis.. tagad.

Apmēram pirms pieciem gadiem es pirmo reizi izlasīju un atklāju sev šo noslēpumaino, vareno un zudušo Maiju pilsētu. Tad arī nolēmu, ka man tā ir noteikti jāapmeklē. Mēneši, gadi gāja, es turpināju lasīt un mācīties par to, bet iespēju ne finansiāli, ne fiziski tajā nokļūt atrast nespēju.. Visam savs laiks.. Un pirms gada, atkal ceļojot pa Mexiku, es sajutu, ka nākamais piedzīvojums būs tieši šis – sen gaidītais.

Gadu gaitā biju ievācis kaudzi informācijas par to kā tur nokļūt un kam gatavoties, tāpēc šoreiz atlika vien visu salikt pa plauktiņiem un smuki saplānot. Ja pirms gadiem El Mirador bija vien arheologu un mērkaķu apdzīvotas drupas, tad piecu gadu laikā jau uzradušās tūrisma aģentūras, kas piedāvā tur nokļūt, un ciema koorperatīva “takziņu” pavadībā, ienirt džungļu jūrā.. Nu te visu kontrolē arheoloģijas biedrības un komūna – nodeva vienam, nodeva otram – atļaujas un paraksti par savu drošību. Kā to visu ērti samenedžēt? Varianti divi – doties tieši uz Carmelita ciemu, kura kontrolē ir viesu un arheologu vizītes un plānot ceļojumu tieši no “džungļu vārtiem“, vai uzticēt visu kādai aģentūrai. Pirmajā gadījumā nāktos nīkt “trīsmāju” ciemā pāris dienas, kamēr tiktu sagādāti pārtikas krājumi garajam ceļam. Tukši zaudētas dienas nav manā gaumē, tāpēc izvēlējos otro variantu, un tiku sapazīstināts ar “uzticamo Oscar” no Flores pilsētas. Reino Kan Travel aģentūras īpašnieku.

Uz manu epastu Oscars atbild uzreiz – kas ir tik netipiski latīņamērikai. Pozitīvs, atvērts, draudzīgs un izpalīdzēt gribošs.. Viņš ātri iemanto manu uzticību un nolemjam sadarboties. Var just, ka Oscara kaislība ir tūrisms un ceļotāji un viņš patiešām lepojas ar savu valsti – no sirds prieks strādāt ar tādiem. Jau laicīgi piekodinu, ka vēlos visu ceļu veikt vienatnē, par ko Oscars ir pārsteigts un patīkami gandarīts reizē, jo arī te runājam “vienā valodā”.

Kārtējo reizi izceļojis līkumu pa Mexiku, laiks doties uz Gvatemalu un sākt mana piedzīvojuma skaistāko daļu. No Mexikas Karību krasta nokļūt Gvatemalas lietusmežā nav tik vienkārši – toties ir kāds neliels autobuss, kurš diendienā veic tūristu maršrutu no Chetumal pilsētas tekilas zemē, caur Belīzi uz Gvatemalu. Nolemju to arī izmantot.

Pametu Playa del Carmen pilsētu pusnaktī, lai pēc 4 stundām ierastos Chetumal, rokas stiepina atālumā no bijušās Britu Hondurasas, tagadējās Belīzes valsts, – tieši divas stundas pirms svarīgā autobusa atiešanas. Klusi atbalsotā, tukšā autoosta un reti tumsnēji stāvi.. Starp tiem pamanu vēl trīs gaišas ceļotgribētāju sejas un uzsāku sarunu. Maria – 65 gadu veca, jautra, runīga un jauneklīga omīte, Kostarikas franču ģimenē dzimusi gide steidzas sagaidīt savus ceļotājus Gvatemala city, pēc nedēļas ciemošanās pie bērniem Mexikā. Un kāds britu pāris ap gadiem 50. Abi profesori univeristātē. Ceļo pa pasauli, bieži iesaistoties nevalstiskās organizācijās, palīdzot skolām un bērniem. Četratā dalāmies ar iespaidiem un ceļojumu pieredzi un gaidām savu busu, līdz tā šoferis paziņo, ka uz Belīzes-Gvatemalas robežas ceļu ir bloķējuši streikotāji, nelaižot garām auto – līdz ar to maršruts tiek atcelts.. Vēl pāris stundas cerībā nogaidām, bet nekādas izmaiņas un cerību staru neredzot, dodamies ceļā saviem spēkiem..

Drīz no ceļā iepazīta puiša noskaidrojam, ka patiesībā nekādas blokādes uz robežas neesot, un vien nevēlēšanās mērot garo ceļu dēļ četriem braucējiem, bijis par iemeslu sadomātajam stāstam.. Skarbi un melīgi..

Ceļu sākam četratā, braucot ar taksi līdz Meksikas-Belīzes robežai. Izbraukšanas-iebraukšanas atļaujas un lecam “tuktukā” šķērsot robežu. Tur valūtas maiņa, dokumentu kontrole un buss līdz robežpilsētai. Autoostā sagaidām savu pirmo “vistu busu” (Chicken bus – tautas valodā iesaukts autobuss, jo ikdienas pasažieru vidū mēdz būt gan vistas, zosis, kazas, gan citi ģimenes locekļi). Šoreiz bez fermas zvēriem, dodamies garajā ceļā līdz Belize city – Belīzes valsts galvaspilsētai. Profesoru pāris mūs pamet ātri, arī Marias satrauktais dēls noorganizē mātei avio biļeti un drīz palieku atkal viens garajā ceļā.. 5 stundas..

Tad 3 minūtes galvaspilsētā, pārliecot jau citā busā, un nākamās 4 stundas ceļa, līdz Belīzes-Gvatemalas robežai.. Busā no tirgotāja nopērku vien pāris “mājas cepumu”, lai aizmirstu satrakojušos izsalkumu un atkal iegrimstu ainavas baudījumā.

Robeža. Protams, nekāda streika un blokādes! Esmu saprotoši dusmīgs, bet laimīgs soļa attālumā no sava galamērķa. Dokumentu kontrole, iebraukšanas maksa un tūlīt vienojos ar taksistu par manu aiztransportēšanu uz Flores pilsētu – 2 stundu brauciena atālumā.. Septiņos vakarā, 19 stundas pēc ceļa sākšanas, saņurcīts un izbadējies sasniedzu Flores pilsētu.

“Green World” zaļajā viesnīciņā rezervēts nummuriņš, garš miegs un pelnīta atpūta, lai nākamo dienu pirms galvenā piedzīvojuma aklimatizētos citā maiju vēstures un kultūras senpilsētā Tikal. Iespadīgi varena.. Esmu pārsteigs un sajūsmināts. Skaisti.

Emociju līmenis un pacilājums ir tieši tik kvalitatīvs, lai es būtu pilnīgi gatavs džungļu tūrei nāmajā rītā, kad 7ņos pie viesnīcas druvīm pieripo liels, smagnējs pikaps – atpakaļceļa nav – somas tiek mestas bagāžas nodalījumā, tauriņu kņuda pavēderē un miljons mazu straukuma salūtzibšņu agrajās rīta domās..

Līdz Carmelita ciemam, no kura sākšu savu pārgājienu – 3 stundu brauciens. Ceļš smilšains, vijas caur ciemiem un zaļiem līdzenumiem, piramīdveida pauguriem un lopu aplokiem, pār upei mazā miestiņā, lēni lavierējot starp tītaru, vistu, suņu un pundurcūku ordām. Pie kādas šķības sētiņas auto strauji bremzē sarkani mālainajā zemē, lai mūs izlaistu uz brokastīm turpat kādā tikpat šķībā būdiņā.. Tiekam aicināti iekšā, kur dibenistabā maza sieviņa uzreiz mums steidz cepināt oliņas no vistu rīta perējuma. Pie galda mēs vien ar Oskaru, runājot par visu un neko, malkojam kafiju. Senīgas rozā dēļu sienas, dermantīna galdauts, pie sienām seni, melni apsūbējuši plaukti ar porcelāna pabalējušiem ziedu zīmējumu traukiem.. Aizslēpies aiz plaukta, mūsos noraugās vien krāsu zaudējis 80to gadu ziepju operu stārs.

Kad labi paēduši turpinām ceļu – tālu vairs nav jābrauc un drīz esam sasnieguši ciemu. Mani sagaida kādi seši vīri – koorperatīva prezidents stāda priekšā arī manu “komandu” – Hugo – 45 gadu vecs, neliels vīrs, retu ūsu līniju, sirmiem matiem būs mans galvenais pavadonis un takzinis, un Goijo, 22 gadus jauns čalis, kurš mūs pavadīs ar diviem mūļiem un ēdiena, ūdens un iedzīves rezervēm. Tiklīdz mantas ir saliktas maisos un uzmestas zirgiem mugurās – ar laba vēlējumiem atvadāmies, lai nozustu džungļos..

Pirmajai dienai mums pievarami vien 18kilometri līdz Tonina drupām, kur paredzētas naktsmājas. Bet tiklīdz speram pirmos soļus lietusmežā, top skaidrs, ka ceļš viegls nebūs. Taka met līkločus un brīžiem pazūd – reizēm aiz koku un zaru brikšņiem, reizēm zem dubļu un ūdens baļļām. Mačetes griežas zaru un liānu cīpslainajās rokās un katrs solis, lēns, bet uzstājīgs mūs ved tālāk prom no civilizācijas.

Zirgu puisis ar abiem kumeļiem nolemj nošķirties no mums un iet citu ceļu – lielāku līkumu, bet zirgiem vieglāk izejamu. Mēs ar Hugo paliekam uz savas takas divi vien. Ik pa brīdim kaut kur mežu biezoknis atdzīvojas un mūsu atcis interesē urbjas tumšzaļajā sienā..

Spalgi putnu kliedzieni, mērkaķu ķērcieni, koku lapu šalts un klusa vēja pieskāriens pilnīga miera un klusuma uzvedumā.. Katrs solis ir solis dziļāk, ciemojoties šajā svešajā valstībā, katrs solis pārkāpj robežu starp divām pasaulēm. Sajūta, ka kāds mūs novēro nepamet ne uz brīdi, bet tajā pašā laikā – ne uz mirkli nejūtos apdraudēts – drīzāk sargāts..

Ikreiz ar pirmajiem soļiem ko speru svešā teritorijā – es lūdzu atļauju viesoties te, es lūdzu to aizsardzību sev, pretī sniedzot savu viscēlāko cieņu un apbrīnu.. Maiji allaž ir dzīvojuši harmonijā un dziļā saskaņā ar dabas likumiem – lai tos izprastu man kaut nedaudz jākļūst par vienu no tiem. Es dziļi ievelku plaušās tumīgo selvas gaisu. To pašu, ko pirms tūkstošs gadiem elpoja šie koki, savvaļas orhidejas, tauriņi un katra dzīvā būtne, kura te reiz mita. Es ļaujos džungļiem. Es ļauju tiem kļūt par mani, sev kļūstot par daļu no dabas.

Es esmu otrs Tu, bet Tu otrs es..

Sirdspukstu ritmā, katrs solis pa dzīvu taku, acis jaguāra dzidrumā šaudās pa brikšņu biezokni, prāts satraukta tauriņa košumā trako. Pirmie pāris kilometri pazūd emociju karuselī, ķerot katru mazāko sajūtu, smaržu un iespaidu dzirksti.

Nemitīgi veros caur zariem tur tālu nebeidzamā biezoknī, cenšoties saskatīt kādu zvēru, bet bez krāšņiem putniem un skaļiem mērkaķiem neko citu nemanu.. “Džungļos viens no otra baidās” – stāsta Hugo – “katrs pats par sevi..“. Tauriņš vairās no putna, putns no lapsas, lapsa no jaguāra, jaguārs no cilvēka.. Un cilvēks.. Eh.. Tas satrūkstas no katras mazākās skaņas šajā, tik svešajā, pasaulē.. Kad pamanām svaigas jaguāra rīta pēdas mūsu takā – atpazīstam savu kluso novērētāju, kurš ne uz brīdi nepamet.. Viņš seko mums visu ceļu, līdz pat El Mirador.

Pēc 5stundām pirmajā dienā, sasniedzam savu pirmo galamērķi – Tonina drupas. Apmetnē rosās vairāki strādnieki, kuri kā reiz uzstāda civilizētas dušas un tualetes. Trīs pastāvīgi dzīvojošie vīri liekas izsalkuši sabiedrības un dikti interesējas – kas jauns “pasaulē“.. Mani tieši pretēji – interesē viņu “pasaule” un saulei krītot zaļajā selvas jūrā, es uzrāpjos snaudošā ciema augstākajā piramīdkalnā, tai nedaudz pretī..

Pelēkzaļa krēsla kā bieza sega krīt pār pirmsmiega mežu. Kāds mazs mākoņbērns steidz raudāt spējas vakara asaras, uz ko zelta saules bumba priecina ar vakara klusējošu varavīksnes loku pa kuru tai laisties naktsmierā.. Putni trako. Klusi trako. Vējš silda. Maigi glaudot. Līdz ņemot līdzi visu putnu čiepstus un varavīksnes gaismu, iemieg dziļā džungļu miegā..

Liekas, ka uz brīdi iemiegu es tai līdz, jo “bāzes” nometnē jau nākas atgriezties pa tumsu, taku spīdinot vien ar galvas lukturīti.. Skeeriii.. )

Kā balva mani sagaida Hugo pagatavotas gardās vakariņas un naktsnīgas sarunas, līdz acu plaksti sagurumā liek gari žāvāties un meklēt savu telti..

Nakts. Līst. Pa plašās telts sienu sitas simtiem skaļu lietus lāšu, pērkona duca kā dobjš, sens bungu ritms atbalsojas no viena paugura otrā un liekas, ka Gvatemalas meži ir atguvuši seno dvēseles elpu un uz mirkli atdzīvojas..

Ir nakts un esmu teltī, Tintal drupu, bāzes nometnē. Nupat esmu sagaidījis saulrietu ar zilām agavēm un krūmiem apauguša tempļa virsotnē, ļaujot varavīksnes lokam vēl reizi pieskarties reiz tik varenajai ReinoKan Maiju dinastijas valdīšanas zemei.. Ja vien akmens spētu runāt.. Katram no tiem būtu savs stāsts. Šeit katra taka reiz dunēja no soļiem un katra lietus lāse te atgriežas no jauna.. Vējš, lietus un akmens.. Tie ir laika liecinieki. Bet es esmu tikai nebūtisks ciemiņš reiz tik varenajā Maiju civilizācijas šūpulī.

El Mirador, Nakbé – šīs ir divas leģendām apvītas pilsētas, kuras pat pieminētas to svētajos rakstos un pasaules radīšanas eposā “Pupohl Wooh“. Un es esmu vien soli no tām.. Nakšņojot, uz 30metru plata “maģistrālā” ceļa, kas savieno Tintal un El Mirador tirdzniecību un reliģiskos centrus, es pieploku zemei, klausoties tūkstošu soļu atbalsīs, akmens nestos čukstos un džungļu elpā.. Es dzirdu. Viņa vēljoprojām dzīvo dziļi snaudošā miegā. Es netraucēju.

“Aizver acis un iemiedz..” – man teica lietus aicinot. Un es ieniru dziļā lietusmeža miegā..

Kad no rīta, vēl acis cieši sažmiedzis, vārtos pa telts zemes cieto paklājiņu, aiz naktsmājas sienām saklausu kņadu – tādu it kā es būtu pamodies putnu būrī.. Ar saules atspulgu rasas lāsēs mostas visi putni un es ar tiem. Kas par troksni, kas par traci! Brīdi klausījies visā jezgā, pazūdu tulkojumā, un atgriežos savās šīs dienas takās un galamērķī. El Mirador jau vairs tikai rokas stiepiena un pārdesmit kilometru gājiena attālumā..

Nomazgāta seja, kafija, sausās brokastis ar sauso pienu (!!! – jo tā Gvatemalā ir iecienīts), un metu somu plecos, lai sāktu ceļojuma pēdējo un garāko – 26kilometru posmu turpceļā. No Tintal nometnes taka lielākoties ved pa seno maiju tirdzniecības ceļu Sac’be (Baltais ceļš) – to nav grūti pamanīt bez arheologu vai pētnieku norādēm, jo uz džungļu lēzenā fona tas manāmi izaug kā apaudzis, nebeidzami garš valnis.. Brīžiem līdz 30metru plats un 6 metru augsts. Apbrīnojami, kā vien ar roku darbu iespējams panākt ko tik iespaidīgu.. Un šādi ceļi nav vien starp šīm divām pilsētām, te tika radīta vesela tirdzniecības ceļu sistēma, kas savienoja kaimiņu ciemus.

Lai gan taka pa “Sac’be” ir krietni vien ērtāka iešanai, džungļi laika gaitā ir ieviesuši savas korekcijas un bieži vien nākas nogriezties no tās brikšņos un slapjās ielejās. Dubļi un ūdens vannas jau vairs nepārsteidz. Koši ziedi, putni, skaņas, koku zaru izliekti silueti gan.. Orhideju smarža. Lietus.

Jā – lietus pārsteidza. Biju pieradis, to dzirdot arī sajust sev uz pleca.. Bet te nekā.. Gaidu, gaidu – itkā līst. Krietni līst, bet līdz zemei netiek neviena pati lietus lāse.. Lūk, ko nozīmē “biezi džungļi“!

Un laikam jau labi vien ka tā – diez vai mana “dzīvā taka” par to būtu sajūsmā.. Miljons un miljons mazu zemeskrāsas mošķīšu nesas pa manu taku visos iespējamos virzienos. Mans ceļš par dzīvu tapis.. Liekas, ja apstātos – tie mani nestu, kā pa skrejceliņu. Stājos, skatos un brīnos – bet šamējiem ne mazākā interese par milzi – kurš tos novēro..

Ik pa laikam arī kāds zirnekļpērtiķis augstu zaros mūs ar interesi vēro un met zaru sprunguļus svešajiem viesiem, bet, brīdi pasekojies, tas tik pat ātri, ar zaru šalkoņu tālienē, nozūd mežā.

Te, negaidot, ceļš kļūst slapjāks, dubļi un ūdens nepamet un vairs ērtu pastaigu pa džungļiem nesola, līdz atduramies pie liela, tumša dubļu dīķa.

“Kā tālāk?” – es izbrīnīts jautāju.

“Cita ceļa nav – mums tas ir jāšķērso“, Hugo man izvēli nedod..

Vismaz 30 metru plats, tumša ūdens dīķis.. Reti koki, krūmi, satrūdējuši zari, lapas, zaļi zāles puduri.. Brīžiem gari zāles stiebri aizsedz saduļķoto redzamību, un par to, “kas tur apakšā mīt” atliek vien minēt.. Kājas grimst stieganos mālos, katrs solis nezināmajā. Roka stiepjas pret zara roku, vien jāatceras iepriekš to noskanēt, vai kāds uz tās jau negaida gardam kodienam, vai šis nav “adatu koks“, vai tas maz izturēs manu svaru..

Klumpuroju soli pa solim. Smagākais gan ir grimstošās un iestigušās kājas dubļos.. Par bagāto zemūdens mošķu dzīvi nav laika filozofēt.. Lēni un smagi, šļakstu un zaru sprakšķu pavadīti pārvaram grūtāko šķēršli un tūlīt otrpus krasta pamanām lielu izkārtni ar uzrakstu – El Mirador.

Esam klāt. Lai gan vēl pāris džungļu mirkļa kilometri ejami lidz nometnei, esam ienākuši senās pilsētas teritorijā..

Pēc 23kilometriem atkal vairs neesam vieni – ne vien mērkaķi un tauriņi atgriezušies mūs uzraudzīt, bet, arī tiklīdz pārvaram meža apēsto, apsūbējušo pilsētas vārtu valni, sajūtamies drošībā. Sargāti.

Nu jau katrs mazais paugurs un pakalns ir sens templis. Ēteriskā kopāla dūmu smarža savij koku stāvus kā senus cilvēktēlus. Saule spīd spožāk un klusuma mieriņš hiptnotizē tik spēcīgi, ka pārņem neizsakāma baudas vēlme iemigt šajā sapnī..tagad.

Pasaules jaucas – kura ir mana un kurā es tikai viesojos..

Vai ir svarīgi tās nošķirt?

Starp taku līkumiem, kādā nostūrī aiz liela koka saknēm, man negaidot, izaug divas staltas akmens būves. Eleganti zaļi apsūbējušas, tās stāv viena otrai iepretī jau teju divus tūkstošus saules.. Tik kluss. Liekas, ka pat vējš virs tām pierimst, putni zaudē balsi un saule dzesē savus starus.. La Muerta. Nāve. Īstais nosaukums, gan nav zināms, bet tā tumšzaļā akmens drupas nosauktas, pēc kādas “vācējas” nāves no malārijas šaivietā..

Baisi, bet ne biedējoši. Un, kad pamanu kādu tumšu eju vienā no tempļiem, mudinu Hugo doties tajā mani pavadīt.

Ieslēdzam galvas spuldzes, metamies četrāpus un, pārliecinājušies, ka pretī negaida kāda no indīgajām Gvatemalas čūskām pazūdam zem tūkstošgadu akmens bluķu mūriem. Gaismas stars izgaismo baltu, pliku sienu tuneli. Ausīs džinkstošs tīrs klusums un vien smilšu graudu čirkstoņa zem kājām.. Eja pa kreisi. Nogriežos tumsā un man sejā metas sikspārņu pāris. Sasodīts!!!

Milzu zirnekļi, plaukstas lieluma tarakāni, un, bez skaņas gaisu kuļošas, mazas asinssūcējpeles un piķa tumsa pakausī.. Šis liekas kā tads laika tumsas portāls – ieeja pagātnē. Nez, kas šajos pazemes tuneļos reiz mitis un gulējis..

Dīvaini dzidrs klusums. Nedaudz biedējošs klusums te mīt tagad..

Lieki netraucējot sūnās snaudošo akmens milzi, pavisam drīz nozūdam līkumu takā tālāk tumši klusējošajā meža..

Arvien biežāk ceļš met līkumus ap nelieliem pakalniem, akmens krāvumiem.. Mēs šoļojam pa tūkstoš gadu senu pilsētu. Piestājuši pie reta akmens staba, uzrunājot kādu milzu mozaīku, arheologu atraktu un, zem masīvas metāla konstrukcijas, sargātu no lietus. Liekas, ka viss šis mežs ir kā milzu parks, kā rotaļu laukums – atliek vien ņemt rokā lāpstiņu un spainīti un rakt laukā šos aizmirstos Maiju pasaules brīnumus..

Līdz bāzes nometnei tiekam reizē ar spēcīgu lietusgāzi. Šīsdienas 7 džungļu taku stundas aiz muguras liek pārlaimīgi sagurušajam skatienam trakot līdzi lietus peļķē – vārtīties tajā aiz priekiem kopā ar lietuslāsēm un ķert, beidzot, saskatāmos mākoņkalnus virs koku galotnēm.. Gaiss smaržo pēc lietus ūdens un turpat līdzās kūpoša ugunskura, uz kura jau lēni sutinas ilgi gaidītās vakariņas..

Plašā El Mirador bāzes nometne izvietota ap līdzenu zāles lauku, kurā ganās tītaru bari un starp tiem klīstoši zirgi.. Lielākas un mazākas primitīvas arheologu mājiņas, āra virtuvītes un teltis.. Viena lielāka, arī man, nostāk no visiem. Ieskatos senajā pilsētas plānā un secinu, ka šonakt gulēšu pašā “vecpilsētas” centrā – nu tā apmēram “pie Operas” “Vareni!” – nosmeju un uz šo ziņu atkorķēju rumiņu, ko man ceļam līdzi iedevis Oscars, ar piekodinājumu atvērt tikai, kad ir sasniegts galamērķis.

Sagurums, rums un valdzinoši mistiskā aura rada reibinoši ēterisku kokteili.. Atkal līst lietus un es ar savu pavadošo svītu slīdu garās nakts sarunās. No visu vērojošajām jaguāra acīm mums līdzās, līdz pasaules radīšanai pēc maiju uzskatiem, no saullēktiem džungļos un Gvatemalas indīgākās čūskas kodienu manam zirgu puisim, še pat El Mirador, no kā viņš teju ņēmis galu..

Laisks piepildījuma miers. Īsti vēl nespēju noticēt, ka tiešām te esmu.. Te un tagad.

Es aizveru acis un iemiegu. Bet varbūt tikai mostos sapnī..

Rīts sutīgi silts, tas smaržo pēc dzidri zaļa meža mākoņbērna. Tikko dzimis no selvas miglas un saules stariem..kā es.

Brokastu kafija. Viegla ņamma, somā fotokamera un ūdenspudele. Un mani soļi pavadīti klīst apgaitā pa vareno El Mirador valstības vraku. Taka met līkločus starp biezi apaugušiem kalniem un pauguriem. Katrs un visi tie reiz mirdzēja vēstures saulē. Kā sena, milzu kuģu pēdējā osta, šai nebeidzamajā džungļu jūrā. Kā zuduši kuģu vraki tie aizmiguši mūžībai. Tempļi un piramīdas. Dievu mitekļi.

Zem manām pēdām pretī triecas tūkstošiem dievabērnu pēdu soļu manu sirdspukstu ritmā. Manā sirdsbalsī dzied simtiem putnu balsu un nenogurdināms vējš. Nekas nav zudis. Vien iemidzis miegā..

Iemiedz, lai sadzirdētu, klusējošo. Mosties, lai ieraudzītu guļošo..

El Mirador lepnums ir varenākā un lielākā piramīda maiju civilizācijā un viena no pasaules vislielākajām piramīdām pēc tās tilpuma – La Danta (2.8milj. m/3). Nešaubīgi, man ir neizsīkstoša vēlme uzkāpt tās virsotnē, lai uz visu šo skaistumu no augšas palūkotos.. Pamata terase vien liekas kā milzu 600metru garš kalns. Garas, absūbējušas trepes.. Atkal terase. Masīvi akmens zaļi bluķi. Kāpnes uz gaismu tur augšup. Plašs koku “dārza” laukums un tur arī pats virsotnes templis. Kā no džungļu grāmatas.

Akurātu akmens krāvumu kalns, rets iesakņojies, līks koks spītīgi ieaudzis aukstajā pamatnē, kā raupjas rokas, ko kalns stipj pretī saulei.. Tā virsotne – tur mākoņos.

Kāpnes, kas reiz veda tempļa virsotnē ir izgaisušas reizē ar krāšņo dekorējumu, sarkano saules krāsojumu. Cilvēkauguma kultūrslānis Jēzus vecuma laikgaitā spēji noēd tempļa sienas. Sāņus pieslietas milzu koka trepes zigzagā ir mūslaiku cilvēku radītas, pa kurām lēniem soļiem paceļamies virs bezgalīgās džungļu jūras..

Soli pa solim, roka pie margas tveras, pie kādas liānas stīgas, lai paceltos augstāk. Pakāpieni nav augsti, bet mērķtiecīgi. Soli solī es eju ceļu. Es kāpju augstākajā kalnā, lai uz pasauli no augšas palūkotos un zvaigznēm pieskārtos..

Te nu es stāvu. Te un tagad. Atkal.

Starp debesi un zemi. Starp sauli un upi. Starp sevi un Tevi..

Starp pasaulēm esmu es. Un zaļu viļņu jūra līdz pat horizontam. Un mākoņi kuri ķeras man matos. Un putni manā galvā.

Gribas raudāt no smiekliem, un lēkāt no emocijām, un kliegt aiz sajūsmas, un vārtīties pa zemi no prieka. Un bļaut līdzi tiem bauru mērkaķiem tepat piramīdas pakājē.. Un tad atsēsties ēnā un pazust, aizpeldēt tur tālu prom, atrast sevi vēlreiz no jauna.

Un atkal. Lai nokāptu pie tautas savas es tīrs un īsts, un patiess..

Sajust kā jutās Ek Balam, valdnieks. Sajust kā jūtas saule viņa krūtīs.

Un kad pēdējā rītā mostos, lai ar saullēktu celtos kādā pavisam citā džungļu nostūrī jau atpakaļceļā, saule pār lietusmiglas džungļiem uzlec no manām krūtīm..

Un putni.

Tie vienmēr ir bijuši ar mani..