Kenijas sirdspuksti

oskars šmeliņš 18.02.2013 30 min lasīšanai 88 foto

Džambo Kenijā.

Mans stāstijums nedaudz varbūt atšķirsies no citiem, tajā būs vairāk par dzīvniekiem, bet tas taču labi, citādi taču visi raksti būtu vienādi.

Izvēlējos Keniju tās milzīgās dabas daudzveidības dēļ, jo samērā nelielā valstī ir pieejami daudz biotopu, arī tūristiem svarīgais servisa līmenis ir pietiekami augsts. Bez tam mani paziņas bijušas pat vairākkārt šajā zemē, un tas jau kaut ko nozīmē. Putnu sugas vien pāri tūkstotim, liela dala ir endēmiskas vai sastopamas tikai Āfrikā, te var sameklēt , ieraudzīt un nofogrāfēt vai nofilmēt izslavēto Big Five- ziloni, degunradzi, bifeli, lauvu unleopardu (šo gan sastapt ir reāli visgrūtāk), un pat Big Seven (plus žirafe un nīlzirgs jeb begemots) un tos var sastapt tikai Āfrikā, proti, Kenijā itin droši (begemots ir gan smagāks par bifeli un degunradzi, bet tas gan skaitās vairāk ūdens dzīvnieks, tāpēc nepelnīti atstāts ārpus Lielā piecinieka. Un vēl jau iespējams redzēt arī gepardus ,servalus un savaļļas kaķus. Un kur nu vēl daudzās antilopju sugas, kārpu cūka, hiēnas, šakāļi u..c. četrjājainie zīdītāji.

Domas par šo valsti urdīja mani jau vairākus gadus, bet allaž citi plāni izjauca labos nodomus. Beidzot sadūšojos (kad vēl tad , ja ne tagad!) un izsūtīju pieprasījumus vairākām tūrfirmām, atsaucās gan daudzas ,bet visizdevīgāko man atsūtīja tūrfirma Averoja. Šajā kompānijā ninterese nepazuda par mani kā par vienīgo braucēju ne brīdi... Tāpēc , izmantojot momentu, gribēju pateikties Dacei Mičulei no tūrfirmas par profesionālo pieeju šim projektam. Kopīgi tika meklēti kompromisi manām vajadzībām un iespējām un tādas arī atradām, vietā būtu pateikts ,ka tīšām izvēlējos kluso (low season), gan tāpēc, ka šajā laikā kļūst lētāki piedāvājumi uz vietas ,gan arī, kas ir īpaši nozīmīgi – Safari cenas kļūst elastīgākas (janvāris,februāris ir pats karstākais periods), gan visbeidzot arī tālab, ka bija vairākas svētku dienas pēc kārtas. Nebaidījos arī no šī laika perioda raksturīgajām lietavām, jo pirmām kārtam tās nav dienām ilgas, un kad sākas lietussezona, daba atplaukst, zāle aug straujāk, kā saka vietējie - dzīvnieki nāk līdzi lietum. Varbūt mans stāsts nebūs kā ļoti precīzs dienasgrāmatas atreferējums, te varētu būt no visa kā pa druskai, gan maršruta pārstāstījums , gan te piedzīvotais un pārdzīvotais, gan arī vietu esmu atstājis izzinošai literatūrai, īpaši tas skar dzīvnieku pasauli. Sākšu nar kopīgo rezumē, ko loģika prasītu atstāt uz beigām- cerības par braucienu attaisnojās par 99 procentiem (9 balles no 10), un visus gandrīz sev nospraustos mērķus sasniedzu, pārsvarā bija tikai veiksmes, lielākas un mazākas, gadījas arī pa kādai sīkai neveiksmei .

21.04. Rīga-Berlīne-Mombasa

Izlidoju ar Air Baltic uz Berlīni pusdienlaikā, ielidojot maziņš pārsteigums, jo šķita, ka pavasaris jau šeit sen iestājies, ēnā 24° , nu riktīga vasara. Ko šādā laikā sēdēt iekšā , atstājis pie Bangkokas braucējiem (mani izlidošanas vārti jeb koridors) savus koferus ,devos baudīt svaigo gaisu, atgriežoties pamanu, ka mani tikko jauniegūtie paziņas nav ,bet mani čemodāni stāv kā dzīvi, nevienam nevajadzīgi (turpmāk gan sev šādas vaļības neatļāvos), vakarā ap 20:00 kāpu iekšā Air Berlin gaisa putnā , un uzreiz nākamais pārsteigums- lidmašīna knapi pustukša, pie zināmā, ka vācieši ir vareni ceļotāji, un ka priekšā visādas brīvdienas. Bet man jo labāk, neatceros, ka būtu tālajos reisos izgūlies pa četriem krēsliem. Priekšā gan man pusnakti ‘’koncertēja’’ melna afrikāņu meitenīte, ik palaikam raudot, un izdodot dažādas neartikulētas skaņas.

2.diena, 22.04. - Mombasa, tās tuvākā apkārtne.

Ielidojot ap 5.20 no rīta Mombasā (tā ir otra lielākā Kenijas pilsēta un lielākā austrumāfrikas osta ar ~ 1 milj. iedzīvotāju, kura skaits turpinās pieaugt), tiek ātri nokārtota vīza, manīgs menedžeris to pārdeva man vieglāk par maizi, no kabatas izvelkot nekārtīgu salocītu čupu ar naudu. Te nākamais pārsteigums , starp dažiem sagaidītājiem, nemanu savējo. Pamanījis samērā izmisušu skatienu, pie manis pienāk ierēdnis, tam sniedzu lapu ar info par firmu,utt. Tas laipni piezvana pa norādīto nr., balss atbild, ka lidmašīna ielidojusi 40 min. par ātru , seko atvainošanās. Tūdaļ gan gids jau klāt, īsa iepazīšanās, braucam uz manis iepriekš izvēlēto viesnīcu. Gaiss dzestrs, ielas pustukšas (skat, visi brauc pa labo pusi), tikko pārdevēji sāk mosties jaunam darba cēlienam. Viesnīca atrodas 10 km no pilsētas, pašā jūras krastā. Tā ir 4 zvaigžņu hotelis, kurš pieder vācietim, pārvaldnieks tai gan ir anglis , esot vietējais, vietā piezīmēt, ka līdz 1963.gadam Kenija ir bijusī angļu kolonija, šobrīd tajā dzīvo ap 40 miljoniem iedzīvotāju un apt. 30% no tiem ir musulmaņi, pārējie kristieši. Viesnīca smuka, ir arī bungalo tipa mājiņas, kurā tad gaidu savu numuru, bet tā kā esmu par agru un vieta tiek gatavota, dodos pirmajā apgaitā pa apkārtni. Tūdaļ pludmalē jau tieku sagaidīts ar bēdīgi izslavētajiem beach boys, tieku samērā ātri vaļā no viņiem, kārta pirmajiem suvenīriem. Ir bēgums, pamanu jau pirmos putnus, nolemju atnākt vēlāk, dodos nedaudz tālāk, tad iekšā viesnīcas teritorijā (visas pludmales viesnīcas tiek labi apsargātas, par drošību gan neko sliktu teikt nevar, taču turpmāk saprotu, ka te nav Āzija (Indoķīna, Malaizija), ka vakaros uzraksti brīdina, ka labāk pēc tumsas iestāšanās atrasties pie viesnīcas (satumst te ap 18.30, bet tas attiecās galvenokārt lielajās pilsētās (arī galvaspilsētā Nairobi, kurā dzīvo gandrīz 3 milj. iedzīvotāji, un ir lielākā austrumāfrikas pilsēta, tāpat jāpiemetina, ka Nairobi noziedzības līmeņa dēļ tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām pilsētām pasaulē). Tas neattiecas Safari vietās pie nacionālajiem parkiem un mazpilsētās. Pajautāju pēc brokastīm, dodos otrajā stāvā, lai iestiprinātos, protams, ka topā ir augļi (šis ''niķis'' man ir no Taizemes laikiem, bet šeit topā tomēr ir banāni, pārējie augļi, šķiet, labāki ir citviet, piem., ananāsi saldāki ir Taizemē un Kostarikā (arī rimi tos pārdod), vēl ir mango sezona, tie ir gardi, bet arbūzi ir ''nekādi''. Pēc maltītes dodos lejā un saprotu, ka esmu maķenīt apmaldījies, un, ka restorāns bija svešas viesnīcas piederošs...Galvenais laikam ir rādīt gudru un izsalkušu ģīmi…Pa to laiku jau man ir piešķirts numurs, dodos pēc brīža vēlreiz uz pludmali, šoreiz jau apbruņojies ar savu ‘’lielobjektīvu’’ , jo manīju dažus putnus. Tiešām jau pamanu ibisu ,balts ar melnu astes galu, dažus gārņus, aizrāvies pamanu (diemžēl par vēlu) arī man ir piebiedrojušies un visur esošos beach boy , kuri ārkārtīgi toleranti un norūpējušies par manām nepilnīgajām jūras iemītnieku zināšanām, mēģina visu vērst par labu, tādejādi aizpildot robus manām zināšanām jūras bioloģijā. Tiek parādīts ar īsākais un drošākais ceļš, lai nesamērcētos un lai basām (tā ērtāk) neuzkāptu ļoti asajam jūras ezim. Tieku iepazīstināts ar dažādiem kustoņiem, tai skaitā arī ar jūras gurķi, dažādiem gliemjiem, uc. Eksursija beidzās ar visai iztaiksmīgu un laipnu skatienu acīs, tādejādi liekot noprast, ka pieklājības pēc būs jāškirās no naudiņām ( Kenijā ir šiliņi 1Ls=150 šiliņi). Tiek iedota summa, kuri ir mazāka kā bija laipnie draugi iecerējuši , bet tas ir ''upuris gaišās nākotnes vārdā’’, lai nākamajiem latviešiem būtu klārs, ka par savu laimi ir jācīnās un jo ilgāk, jo mūsu maciņam labāk! Starp citu, šo ''pludmales patruļu'' īpaši ir iecienījuši rietumvalstu Balzaka tipa un vecuma sievietes, kurām atliek tikai spert savas kājas uz Indijas okeāna pludmales sakarsušajām smiltīm, kā tiek noorganizēts vietējais konkurss a la misters beach boys un kundzīti ar acīmredzamo patosu balsī un aizplīvurotu skatienu acīs , ielenc ap 5-10 visai muskuļotu jaunu vīriešu. Vēl tikai pāris nevērīgi acu skatieni, roku pieskārienu un jaunizceptais tandēms kaismīgi dodās galvu reibinošā odisejā, dzīves bangu svaidītajai madāmai šis ir kā spēcinošs balzāms izslāpušajai dvēselei, bet savukārt melnādainajam mačo rīt būs jaunas sporta kurpes, krekls un citas ''ekstras''.

Kā benefice pirmajai dienas daļai, garām palido kāds neierasts gārnis, vēlāk konstatēju, ka tas varētu būt ļoti retais Rietumu Rifu ngārnis (Western Reef Heron). Saule ir maķenīt par daudz pirmajai dienain (apdeg kakls un rokas līdz krekla piedurknei), sekas jūtamas visu turpmāko safari daļu. Atceros, ka no svarīgākajiem uzdevumiem ir pretmalārijas medikamentu iegāde, jo LV to cenas ir 3 reizes augstākas. Ievācis info, dodos apm. 200 m uz šoseju, lai apstādinātu uz pilsētu ejošu līdzekli, izvēle krīt uz samērā lēto Matatu (tautas mikrobusiņš), ir te arī tuk-tuk tipa līdzeklis, bet man no viņa ieteica izvairīties. Tas bija visai ekskluzīvs brauciens, it sevišķi atmiņā palika ‘’kasieris-iekšārāvējs’’, kurš bija pelnījis vietu cirkū, jo kā var visu veikt pāris sekunžu laikā – ieraudzīt pasažierus ceļa malā, tiem uzsaukt, atrast viņiem vietu, atcerēties kurš līdz kurienei brauc, izdot naudu, lēkt no un uz braucošā līdzekļa , un tas viss vienlaicīgi un laba mērkaķa ātrumā. Faķīrs! Laimīgi tieku līdz aptiekai, iegādājos vajadzīgo un dodos tādā pat vīzē atpakaļ. Vēl pēcpusdienā iepazīstos ar šeit ļoti izplatītajiem Vervet Monkey (līdzīgi makakām), tie šeit ir iekārtojušies ap viesnīcu, jo ir iespēja tikt pie garantēta ēdamā, tāpat manu neviltotu interesi izraisa gekona skrējieni , jo tiek ir ļoti koši, krāsaini un daudz. Ar to tad mana pirmā diena ir galā, jāgatavojas jau nākamajam tūres posmam - uz 7 dienu Safari jau agri no rīta.

Safari ,starp citu, svahili valodā nozīmē Ceļojums.

1.Safari diena

Mombasa - Austrumcavo (Tsavo East) Nacionālais parks (turpmāk tekstā NP).

Piegodinu vakarā recepcijā ‘’wake up call’’ , ne to , ne savu mobilo zvanu nedzirdu, aizguļos un pamostos no uzstājīgiem telefona zvaniem. Kosmiskā ātrumā saģērbjos, dodu iepazīties ar savu pirmo gidu-šoferi Džonu (visiem vietējiem tāpat kā citur ir pieņemti pseidonīmi). Tas ir pajauns smaidīgs (viņi visi ir smaidīgi), atvainojos, palūdzu ''ātro brokasti'', jo ceļš līdz Austrumcavo nacionālais parkam ir visai tāls. Vispirms mums jāsatiek pārējā grupa Mombasas centrā pie vietējā tūrfirmas ar skanīgo nosaukumu ‘’Natural World Mombasa Safaris’’ biroja. Tur mums pievienojas jauns pārītis , vēl jauna meitene no Šveices, kura Kenijā ieradusies strādāt kā brīvprātīgā uz 3 mēnešiem, kā beidzamā jāpiemin samērā turīga jauna dāmīte, kura ieņem šofera blakussēdētāja vieta. Īss brīfings, un ceļš uz manu ‘’bērnības sapņu zemi’’ var sākties. Vēl tikai dažas formalitātes, atraktīva kenijieša priekšnesums turpat pie mūsu busiņa, kurā šis jauneklis- CD pārdevējs improvizē , tādejādi reklamējot afrikāņu hitu superizlasi, kuru varot iegādāties par nieka 7 latiem, kad video tiek iemūžinātas divas no šā ''grāvēja'' dziesmām , cena par CD saplok 3 reizes :D …

Ir labs sākums , dodu iespēju mūsu gidam un citiem šo CD klausīties turpmāko ceļojumu. Laiks līdz pirmajam stopam paiet ātri, esam tūristu iecienītā vietā, jo šeit var izmantot WC, protams, neizmirstot, ka to laipni piedāvā milzīgs suvenīru šopingcentrs, kuram visam jāiziet cauri, lai tiktu pie kārotā.

Pamanu pirmos putnus, tas ir ļoti skaistais Superb Starling un ļoti izplatītie weaweri -audējputni (kuri Kenijā ir vairāki, varbūt divi vai pat trīs desmitu sugu), viens vietējais uzdodās par putnu pazinēju un (un tā tas arī ir), ‘’uzprasās’’ pat līdzi, bet pieklājīgi saņem atteikumu. Dodamies tālāk. Pāris stundas līdz parkam.

Šis NP ir īpaši slavens saviem ‘’sarkanajiem ziloņiem'' un skaistiem dabas kontrastiem. Austrumcavo ir viens no vecākajiem un lielākajiem parkiem, ap ~12 000 kv.km, un tas atklāts uzreiz pēc II Pasaules kara. Ceļš uz un ap šo parku pavada fantastiski dabas skati, jo to vienas puses ieskauj Kilimandžaro kalns, kas, starp citu, ir augstākais kalns Āfrikā. Pie ieejas mūs laipni sagaida pāris suvenīru tirgotāji, no kuriem viens uzstājīgā tonī ‘’paģēr’’ iegādāties no viņa platmali, jo redz, mana žokejcepure nekam nederot, sapratis, ka viņam patiešām taisnība (to man atgādina sūrstošais kakls), stoiciskā mierā izturējis vietējā dīlera presingu, nolīgstu to par cenu, kas man ir visai pieņemama ~ 3,5Ls. Tiek mūsu busiņā pacelts jumts, ieņemtas vietas un safari var sākties. Kā pirmo pamanam, ka visa zeme šeit ir ķieģeļsarkana (sarkanais māls). Pirmās neviltotās ovācijas par varenajiem pasaules sauszemes lielākajiem zīdītājiem Āfrikas ziloņiem, kura ar katru nākamo ziloņu baru proporcionāli saplok. Ziloņa mūžš ir ap 70 gadu un briedumu sasniedzis tēviņš aiziet prom no bara, lai uzsāktu savu Lielā vientuļnieka mūžu,reiz pa reizei apciemojot ziloņa mammas (visiem skaidrs kālab (blush) ). Starp citu, ziloņmammas savus 100 kg ‘’mazuļus’’ pasaulē laiž naktī, pārējām zilonenēm izveidojot tādu kā apli, kurš kalpo kā lauku hospitālis līdz mazā lolojuma parādīšanās pasaulē (hug) . Brīnumaini!!! Nākamo redzam atraktīvo kārpu cūku (visi atminam m/f ‘’Karalis Lauva ‘’ ,ka par Pumbu sauca amizanto un jautro kārpu cūku, tas tulkojumā no svahili valodas), tas gan ir samērā tālu, un manāmi sakautrējies, izslej savu ''pagaļgala antenu'' gaisā un aidā prom!

Gids zina teikt, ka zvēru koncentrācija ir ļoti atkarīga no lietavām, jo lielāks sausums, jo dzīvnieki dodas tālāk labākas barības meklējumos. Lielākais un iespaidīgākais šovs ir augusta lielā migrācija, kad simtiem tūkstošiem (shock) Gnu antilopju, zebru, uc. pārnadžu no Tanzānijas dodās uz Keniju labākas barības meklējumos. Tas esot neaizmirstams skats! Redzam arī pirmos Impalas antilopju bariņus, proti tēviņus ar varenajiem un līkajiem ragiem, gan strausu mātītes (tēviņi šai laikā uzcītīgi sēž uz olām), gan arī pirmās zebras. Ir veiksme arī putnu vērošanā, izdodas nofotogrāfēt ārkārtīgi skaisto Savannas zaļvārnu, kas ir mūsu Zaļās vārnas radiniece ( ierodās tās LV , lai ligzdotu ,īpaši tām tīk Garkalnes Adažu poligona skrajie priežu meži). Tas bija viens no maniem ‘’visvairāk gribētākajiem’’ putniem, samērā tālu gan, bet turpinājumā man veiksies labāk. Maršuts ved mūs uz mūsu pirmo naktsguļas vietu – Tsavo Sentrim Camp. Tā ir labi iekārtota viesnīca , proti, telts māja ar visām labierīcībām, samērā komfortabla. Sagaidīšana, slapjš atsvaidzinošs dvielis, īss info brīfings. Svarīgi, ka šajos parkos elektrība tiek piedāvāta rīta un pēcpusdienas-vakara stundās. Īsa atpūta, pusdienlaiks. Auksts vietējais alus Tusker (100 % mūsējie ir gardāki!),esmu ēnā, kur paverās fantastiski neaizmirstams skats – priekšā Kilimandžāro kalnu grēda un uz tā fona ap 10 sarkanajiem ziloņiem mierīgi staigā un plūc zāli ,starp citu, ēšana viņiem ir vienīgais vaļasprieks. Šis skats man dziļi iespiežas atmiņā un kopā ar citiem tūristiem baudam šo pasakaino skatu. Patiesi gribās šajā brīdī, lai laiks kaut uz brīdi apstājas! Maza atpūta pirms došanās pēspusdienas safari. Es velti laiku netērēju, fotografējot dažādus putnus, ieskaitot ļoti drošo degunradžputnu, vēl vienas sugas strazdu (spīdīgi violetu) un pāris vietējo audējputnu. Ir 4PM, visi kaujas ngatavībā, pirmie ir atkal ziloņi,kuri izlīduši iz tuvajiem brikšņiem, kuri skaļi taurējot pamūk prom, vispār tie mums beigās pat paspēja apnikt, vēlāk, kad jautāju nākamajam gidam par 6 gadu reindžera pieredzi NP, viņš zina atbildēt, ka esot bijis tikai viens, kas gan letāli beidzās vienam tūristam Rietumcavo (Tsavo West) NP, kad pēkšņi satrakojies zilonis ņēma un apgāza busiņu. Tālākā brauciena gaitā pamanam interesantos spalvaini - pūkainos šakāļus, kuri ir visai simpātiski un lielajām ausīm stipri atšķirās no saviem daudz izplatītākajiem sugas brāļiem –Sudrabmuguras šakāļiem. Tie ir gana bailīgi, bet izdodas dažas labas bildes. Tad pamanam ļoti interesanto Sekretārputnu , tēviņu, kurš meklē sev pārtikai kādu čūsku, lielu ķirzaku vai citu rāpuli. Turpat netālu ir arī mātīte, parasti viņi turās kopā , un ligzdu vij šie lielie putni ar īpaši garām un smalkām kājām, līko kā ērglim knābi un cekulu kā Amerikas apači cilts indiāņiem, pašā koka galotnē. Vēl kā skaistam dienas nobeigumam redzam pasakaini skaisto un vareno Martial Eagle, kuru izdodās nobildēt tuvu un ar labām gaismām, jāpiebilst, ka tas ir ārkārtīgi spēcīgs plēsējs, kurš uzbrūk pat vidēja izmēra dzīvniekiem (antilopēm) un lieliem putniem. Arī pēc pirmām provizoriskām aptaujām, ko veicu mājās, šī ir Kenijas brauciena ''iespaidīgākā putna’’ bilde. Esam nometnē, vēl vakara baudpilns skatījums kā tiešā tuvumā atnākuši padzerties Cavo sarkano ziloņu bariņš ar daudz jaunajiem zilonēniem, forši un ir tik labi, ka piemirstam safočēties fonā ar tiem , kad attopamies , ir jau par vēlu, bariņš devies tālāk. Pirmās vakariņas savannā, par virtuvi pāris vārdos- man personīgi afrikāņu virtuve īsti nepatika, jo tā praktiski netika piedāvāta, tie pāris ēdieni - Ugali,uc. man lielu sajūsmu neizraisīja, visumā bija labi pazīstami eiropiešu stila ēdieni, iekļaujot, piemēram, vietējā resursa zivis (ne visās vietās), kas man tomēr labi gāja pie sirds, cieņa šeit vistas gaļa un liellops. Ja gribās labi un garšīgi ēst, jābrauc uz , piem. Āzijas Indoķīnu, šeit uz ''gastronomiskām izvirtībām'' lielas cerības likt nevajadzētu. Arī deserti ir visai trūcīgi, bet tas neizbrīna, nekur tik labi tos negatavo kā Latvijā un Eiropā. Bet neba jau es ierados šeit, lai izēstos… Toties ir augļi, īpaši garšīgi ir banāni. Dodamies pie miera, gatavojoties nākamajai safari dienai. Vēl tikai īsa apkārtnes izpēte ar nakts lukturīti, nekā interesanta, ja neskaita, ar troksni krītošas lielas vaboles (degunradžvaboles), tad jau teltī esmu , un ar bažām gaidu insektu masīvo uzbrukumu, novelku moskīttīklu, pretlīdzekļi ir izpūsti, tad nu saldus sapņus!

3.diena (2.safari diena) Cavo - Amboseli.

Amboseli no svahili valodas nozīmē putekļi, uzreiz jāsaka, ka šis tulkojums bija par 100% precīzs, raksturojot mūsu otrās dienas safari pa šo gana interesanto parku. Sākumam ir jāmēro visai liels attālums no Cavo uz Amboseli, tāpēc ceļamies ļoti agri. Iebraucot pašā parka teritorijā ir zināma vilšanās par sausumu, milzīgajiem putekļiem , par itkā šķietamo dzīvnieku trūkumu, bet tie ir tikai pirmie iespaidi… Dodamies uzreiz iečekoties viesnīcā. Jāsaka, tā - ''Sentrim Amboseli Park'' mums patīkami pārsteidz , šeit ir silta sagaidīšana ar muzikāli teatralizētu priekšnesumu, ar viennozīmīgi lielāko afrikāņu hītu ‘’Jambo, jambo kvaja,utt.’' (jambo- džambo nozīmē -sveiki). Katram personīgs rokasspiediens no šīs lepnās viesnīcas pārvaldnieka, baltā britu vīrieša (īpašnieks gan šai viesnīcai esot ļoti turīgis indietis), tūdaļ aši tiek paņemta mūsu bagāža un balta suņa (pārvaldniekam piederošs) pavadībā tieku eskortēts uz savu Telti nr. 17. Pa ceļam vēroju ļoti skaisti iekopto parku. Telts, kuru būtu nezolīdi par tādu apsaukt, pārsteidz mani ar savu plašumu un pat greznību, ap 30 kv.n platībā ir guļam un dzīvojamā istaba, kā arī visai lepna dušas istaba. Ir pāris stundas laika, lai atpūstos pirms pēcpusdienas safari. Man nav miera, jo redzu skaistajā dārzā vairākus ārkārtīgi interesantus putnus, intuīcija mani nepieviļ, vispirms pamanu un sāku vaktēt Pin-tailed Whydah ar ļoti garu un skaistu asti ( žubītes lieluma putns), tad kārta ir pirmajam un vienīgajam Nūbijas dzenim, bet tas ieslēpies koka zaru žāklēs, mēģinu atrast labāku rakursu un gaismu, pēc ilgas ņemšanās metu mieru, un labi vien ir ,jo šo dzeni vēlreiz sastopu Naivašas ezera krastā. Kā saldais ēdiens man ir sastapšanās ar maniem '' favorītputniem'' - Go-away bird jeb Turako (burtiskā tulkojumā ‘’ej-projām putns’’) un amizanto un izskatīgo Peļuputnu (Mousebird speckled), tam nosaukums šķiet dots, jo tam ir pelei līdzīgs ķetnu satvēriens, kad tas turās pie koku zariem, arī izskats nedaudz atgādina peli. Par pārsteigumu abi galvenie personāži izskatās pagalam droši un par godu man ilgstoši iepozē, līdz brīdim, kad man iestājās ceitnots (laika trūkums), mani jau gaida pie busiņa…Dodamies parkā pa citu maršrutu. Tagad apstākļin nedaudz pamainījušies, redzam vairāk dzīvniekus, gan atšķirīgo no Cavo sarkanā ziloņa - Amboseli pelēki- putekļaino ziloni, gan pie mākslīga ezeriņa redzam pirmos begemotus jeb nīlzirgus, tie ir ļoti tālu, turpat arī bariņš antilopju. Vēl kārtējo izrādi mums piedāvā divi jauni ziloņtēviņi, kuri ūdenī līdz viduklim uzrīko mums ļoti draudzīgu paraugcīniņu, liekot lietā pat savus nebūt ne mazos ilkņus, taču viss aizrit ‘’kā bezbēdīga ūdensrotaļa pieaugušajiem jaunekļiem’’… Kārta pienāk arī žirafēm, zebrām, veselai kārpu cūku ''famīlijai'', kura šajā reizē ir samērā tuvu un itin nemaz nav bailīgas. Tā kā gandrīz būt daudzmaz redzēts, manējie ceļabiedri ‘’pieprasa’’ lauvas. Tās gan godīgi jāsaka Amboseli ir samērā maz salīdzinot ar citiem Kenijas parkiem (visvairāk to ir slavenajā Masai Mara nac.parka), un tas liek noskaņoties visai pesimistiski attiecībā uz šīm varenajām plēsoņām. Prognozes piepildās un pārējiem jāatliek lauvas ieraudzīšanu uz citu reizi. Jā, redzam arī milzīgus putekļu stabus , kas iztālēm atgādina nelielu ''putekļu tornado''. Man šovakar paredzama gida nomaiņa, jo manējos ceļabiedrus rīt transportēs uz mājām Mombasā, bet es turpināšu ar vakarā atbraukušo gidu Kimu braucienu uz Nairobi. Vēl ir samērā skaists saulriets, kurā fonā visi safari busiņi un džipi dodās pa putekļaino ceļu mājup. Vakariņas skaistā gaisotnē, visi ir izsalkuši, šeit galvenā persona noteikti ir atraktīvais šefpavārs Mozess, kurš cep tikpat atraktīvi picas, sevišķi tās ir iecienījušas liela grupa franču jaunietes. Arī es vēlos pakontaktēties ar draudzīgo koku, picas ir gana gardas, izmērā gan uz pusi mazākas ka ierasts. Paņemu uz atvadām alu ar gleznaino nosaukumu Kilimandžāro, kurš pēc garšas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējiem. Tad nāk kārta izklaides programmai, un tās galvenie varoņi ir Masaji, kuri ietērpušies savās tradicionālajās sarkani rūtainajos apmetņos, sāk savu nacionālo deju, kura vairāk atgādina ‘’augstlēkšanas sacensības stāvot uz vietas’’ ar izteiktiem kratīšanās elementiem, tas viss tiek veikts ar lielu patosu un tādā kā transā, dziedot masajiešu dziesmu pašā baseina malā, tā vien liekās, ka šova finišam jābūt ūdenī - kurš tālāk…viss beidzas ''bez slapjumiem'', tiek ,protams, iesaistīti arī atpūtnieki, kuri izturās visai kūtri un rezervēti, vienai franču meitenei tas tomēr beidzās ar kopīgu lēkāšanu un kratīšanos kopā ar masaju deju grupu (sastāvā ir tikai vīrieši)…jā, kā zināt masaji ir pusklejotāju tauta, kas apdzīvo izsenis Kenijas dienvidus un Tanzānijas ziemeļdaļu, to skaits ir apmēram pusmiljons. Galvenā dzīves filozofija saistās ar liellopu (un citu sīkmājlopu) ganīšanu, kas ir gan pārtika, dzīvesveids un viss pārējais. Pusaudžiem lielai daļai vēl joprojām tiek izgriezta auss daļa, un tā tiek izstiepta vai iztaipīta, jāatzīstās , man personīgi, tas likās barbariski, un arī paskats uz viņiem nav nekāds smukais…nu tas viņiem pašiem labāk zināms, kas un kā , galu galā ebreju puišiem (kā arī dažās afrikāņu ciltīs meitenēm arī ''nezin ko'' vēl joprojām dara)... Tāpat kā ziemeļtaizemiešu ciltīs ir garkaklainās sievietes, kurām tīšām izstaipa kakla skriemeļus, lai tas varētu priecēt apkārtējos tautiešus un tūristus…Kā samaksa bezmaksas masaju priekšnesumiem, tiek operatīvi izlikti tradicionālie afrikāņu suvenīri, turpat pie tūristu galdiņiem, daudzi aši pamet notikumu arēnu, tomēr par laimi daži nespēj vienaldzīgi paiet garām neko nenopirkuši, tais skaitā arī es. Tā es tieku pie dažām masaju bļodiņām, izrotātas ar dzīvnieku attēliem. Ir atbraucis mans nākamais gids un šoferis Kims, tieku iepazīstināts, pirmais iespaids visai pozitīvs, atgādina nedaudz galveno tēlu no filmas Big Mum. Norunājam, ka rīt startējam nedaudz vēlāk ,jo mums programmā ir tikai brauciens uz Nairobi ar atpūta tajā pirms došanās uz nākamajiem galamērķiem.

4.diena, (3.safari diena). Amboseli- Nairobi.

Mostamies ar 7.30. ,nez kur pazudusi kopš vakardienas telts slēdzene (mikroskopiska), kuru neatrodu, bet netiek arī piespriests sods recepcijā (vēlāk, jau atgriežoties mājās, to pārsteidzoši atrodu savā koferī :D ). Ap astoņiem esam uz strīpas, vēl atvadīšanās no savas līdzšinējās grupas, norunājam apmainīties bildēm e-pastos, vēl jaunais vīrietis uzaicina pēc atgriešanās piezvanīt, lai aizbrauktu uz īpaši skaisto dienvidplumales salu Funzi (jāsaka, ka es šo viesmīlīgo uzaicinājuma neizmantoju), novēlu viņiem sastapt lauvu, pretī savukārt ‘’saņemot veiksmi safari turpinājumā’’. Ir brīvdiena, tālab Nairobi esot slēgts arī Zoo (pēc programmas bija tā apmeklējums ar šova naglu – žirafu barošanu), nu neko pirmām dienām iespaidi daudz, lai tie kaut nedaudz noslāņojas... Pa ceļam vēl redzam paviāna (baboon) ģimenīti ar visiem ’i bērniņiem… Tad Kims iegriežas vietējā tipa autoservisā, lai pārbaudītu busiņa ritošo daļu un ‘’pieviktu skrūves’’, šeit viņu labi pazīst, taču, pēc kāda brīža ierodās kaut kāds ierēdnis un Kimam aši jādodās prom, serviss acīmredzot ir paredzēts citai transporta firmai un tās tehnikai… Ceļa gabals līdz galvaspilsētai ir krietns, ceļa kvalitāte laba, taču ir daudz ciematu, mazpilsētu, tālab arī daudz ‘’guļošo policistu’’, šīs vietas izmantoju, lai pafotgrāfētu kenijiešu ikdienu, sīktirdziņus šosejas malā, kuros piedāvā galvenokārt dārzeņus (sīpolus, tomātus) un augļus (mango,banānus). Vietām redzami ir tradicionālie Āfrikas koki baobabi, vienuviet izdodās arī iegūt labu plēsējputna - Tumšā dziedātājvanag jeb Dark chanting Goshawk putna bildi , kurš ir ‘’nokrāsojies’’ apmākušās debess krāsā, tas kā mierinājums nosacīti tukšajai dienai. Ap 13.00 esam Nairobi priekšpilsētā , ieturam pusdienas vietējā nelielajā tirdzniecības centrā, kuras daļu platību aizņem arī Picceria. Izvēli atstāju uz Kima pieredzi, vēroju apmeklētājus, kuri ir saposušies attiecīgi svinamajai diena, un liela daļa ir mātes ar bērniem , tēvi vai nu strādā vai piekusuši atpūšās mājās. Mātes ar meitām ir ļoti sapucējušās ar greznām frizūrām. Jāsaka, ka, lai gan ekonomiskā izaugsme Kenijā (īpaši lielpilsētās) ir acīmredzama, algas nav visai augstas, bet cenas uz vitāli svarīgām lietām ir gana augstas (piemēram Mombasā manā 4* viesnīcā dārznieks saņem 350Ls, bet degviela ir tikai 10% lētāka, bet cenas uz galvenajiem produktiem ir līdzīgas, ja ne augstākas, pamanu gan , ka cigaretes ir ļoti lētas)…Pica ir garda un dodamies uz pilsētas centru iečekoties. Viesnīca vienkārša un samērā lēta, toties tīrs numurs, bet ko nu man daudz vajag, jāpārlaiž tik vienu nakti. Esmu saguris pēc tālā ceļa, nolemju ‘’nospiest uz masu’’ tas ir diendusu, jo viss pilsētā ir slēgts, turklāt mainās laiks ārā, sāk pūst spēcīgs vējš un strauji apmācas. Laiks man ir līdz 19.00 (starp citu, mums ar Keniju nav laika joslas atšķirības (sun) !!!). Vēl tikai pieceļos agrāk, lai sameklētu man ieteiktu internetkafejnīcu (šeit tā tiek godāta par Cybercafe), pamanu numuriņā uz galda instrukciju-padomus sevis drošībai, atrodoties Nairobi ielās, tālab arī neko citu ārpusē nemeklēju. Ir tik forši, ka var sazināties ar savējiem! 7PM Kims ir punktīgi klāt, un viņš ved mani uz vakara programmas naglu - lepnāko Kenijas krogu ar daudzsološo nosaukumun ‘’Carnivore’’, tulkojumā ‘’plēsoņa, gaļēdājs’’…Nosaukums norāda uz to, ka tā būs riktīga ‘’gaļēšanas gastronomiskā izvirtība’’. Krogs nopietns, jo security ir izvietots vismaz 300m pirms ieejas restorānā. Eju iekšā viens, jo acīmredzot cenas te ir tik augstas, ka par Kimu firmas saimnieki nebija samaksājuši…Norunājam,ka pēc ~2h būšu ārā. Visi galdi gandrīz aizņemti (svētku diena), liels vairums ārzemnieku, man ierāda vietu un ''šovs'' var sākties. Vispirms neliela instrukcija: ka, ja pēc kāda laika jūti, ka tiešām vairs neko negribi, uz galda novietotais karodziņš ir jāapgāž uz sāniem, tad tas būs kā ‘’baltais karogs’’…. Nu ziniet, ar visu to, ka es tik ''mazliet un drusku'', pārēdies biju nemaņā, sāku ar zupu, tad sekoja starteri, tad atnesa man pa apli grozāmu salātgrozu ar 7-8 veidu salātiem un mērcītēm, un tad nāca pats galvenais – GAĻAS,DAUDZ GAĻAS (shock) . Visādas, oi, visu nemaz neizmēģināju (lai piedod veģetārieši un vegāni), pats ‘’krutākais’’ bija krokodila gaļa (negaršoja absolūti), strausa gaļa (so-so), bet galvenais šī pasākuma kuriozs bija - tajā troksnī uzreiz nesadzirdēju, ar ko šoreiz laipnais un atraktīvais viesmīlis man vēlējās pārsteigt, pēc trim reizēm beidzot sapratu, ka tieku provocēts uz ‘’bull ball’’, jautrība bija nodrošināta un kulminācija bija sasniegta! Jāsaka ,ka ‘’bumbas’' bija patiešām gardas, bet laikam visgaršīgākās tomēr bija ‘’mūsu mīļās, labās cūkas ribiņas’’, jāsaka,ka maktengaršīga. Par tām ‘’bull ball’’ jāsaka, ka arī pie blakus galda, pie kura bija izvietojusies visai pārtikusi kenijiešu ģimene, pēc vairākkārtējām bull balls izskaidrošanas mēģinājumiem, jautrība sita augstu vilni :D . Pārēdies, pusstundu pirms mana noliktā laika, biju ārā. Atpakaļceļš uz viesnīcu un saku Kimam ‘’uz redzi un līdz rītdienai - tai jābūt ļoti piepildītai salīdzinot ar laisko šodienu’’. Jāsaka prognozes piepildās!

5. diena (safari 4.diena). Nairobi - Naivašas ezers, Nakuru NP.

Ceļos agri, gribās max redzēt. Ceļš līdz Naivašas ezeram paiet ātri, pēc pāris stundām esam klāt uz ‘’ūdensputnu paradīzi’’, vienā no populārākajiem ezeriem Kenijā. Samaksāju par laivas (~2h) un ezera gida pakalpojumiem attiecīgu naudiņu (jāsaka, ka ieejas maksas visos parkos ir ļoti augstas) un lielā putnu fotosesija var sākties. Šis ezers vēl ir slavens ar saviem skaistajiem un iznesīgajiem Āfrikas zivju ērgļiem jeb Kliedzējērgļiem, kurus šeit var novērot biežāk nekā citās Kenijas saldūdens tilpnēs. Tā tas patiešām ir, redzu tos gan pārītī pavadot laiku (samērā tuvu), gan arī augstu koku galotnē, acīgi skenējot ezera viļņus. Izcili skaists un majestātisks putns! Šeit maisam gals ir vaļā, redzu gan ūdensbrieža ģimeni, gan vēl arī citu waterbuck sugu, kura tēviņš ar līkajiem ragiem ezera krastā ēda kaut kādu veģetāciju, gan samērā palielu begemota populāciju gan ūdenī, gan arī omulīgu ģimenīti uz sauszemes, gan arī daudz skaistu un citiem reģioniem retu putnu. Tā, piemēram, mazais Malahīta zivju dzenis, tad ļoti skaistie Raibie zivju dzeņi (Pied kingfisher) un visbeidzot kārta pienāk arī pasaules lielākajam zivju dzenim -Milzu zivju dzenim jeb Giant Kingfisher. Viņš arī profesionāli nodemonstrēja, kā virs ezera tas prot baroties, aizraujoši. Ieraugam daudz gārņveidīgos, dzeltenknābja stārķi, interesanto Ēģiptes zosi, vienu no jūras kraukļa (kormorāna) pasugām, no mazajām sugām, šķiet, interesantākais novērojums bija Lielās čakstes esamība, jo tas ir regulārs viesis arī mūs zemē! Nofiksēju arī pirmos pelikānus (Kenijā ir sastopmas divas sugas), interesanti un dīvaini putni. Tad ātri, lai cik negribētos, pienāk laiks atvadītos no šī novērojumiem bagātā ezera. Vēl krastā pamanu impozanto Āfrikas Karošknābi, kādu tilbīti un tārtiņu, un visbeidzot pavisam tuvu un labi safotogrāfēju izcili skaistot Nūbijas dzeni. Pateicos vietējam gidam un dodamies tālāk uz Nakuru. Tā ir 4. lielākā pilsēta ar pašu mazāko NP , bet tā ļoti slavena vieta, jo šeit gandrīz 100% man ‘’spīd’’ ieraudzīt balto degunradzi un, ja paveicas, arī ko vairāk. Baltais, tāpēc, ka tam mute divreiz platāka kā melnajam ndegunradzim, kuru redzēt ir ļoti liela laime, jo tas ir krietni vien bailīgāks par balto, kurš drīzāk ir pelēki rūsgans nekā balts. Atbraucam uz pilsētu, tā ne ar ko neatšķiras no citām Kenijas pilsētām, iekārtojos viesnīcā ar skanīgo nosaukumu ‘’Waterbuck’’. Tā gan izrādās cita, kura man paredzēta pēc programmas un pietiekami slikta, lai es par to nākamajā rītā ’’pasūdzētos’’ gidam. Jāsaka, ka tas principā bija vienīgais nepatīkamais pārsteigums šajā pasakainajā ceļojumā. Turklāt viesnīca izrādās arī pārpildīta (kaut kāds seminārs) un pusdienas aizrit saspringtā atmosfērā. Tomēr vieta man atrodās pie galda ar divām baltajām kundzītēm, kuras tūdaļ izraisa dzīvu polemiku par to, ko dara viņas Kenijā, un azartīgi interesējās, ko darot es. Uzzinājušas manas vizītes patiesos iemeslus, tās izrādīja patiesu izbrīnu un zināšanas par manu dzimto valsti, tai pašā laikā pastāstot, ka viena no viņām (amerikaniete) ir šeit kā brīvprātīgā skolotāja no janvāra, bet otra strādā algotu līgumdarbu jau otro gadu. Abas kundzes par pavadīto laiku Kenijā, par tās cilvēkiem, bērniem runā ar patiesu siltumu un prieku. Atvadamies, novēlot viens otram izdošanos, un dodos nedaudz atlaisties pirms pēcpusdienas safari pa nostāstiem bagāto Nakuru NP. Sāk stipri mākties un saceļas spēcīgs vējš, palieku drusku bažīgs (ir taču lietus sezonas sākums), bet palieku optimistisks, tad jau manīs kas un kā. Pienāk laiks , dodamies iekšā , pie iejas mūs laipni sagaida kupla un jautra paviāna ģimenīte ar mazuļu bariņu dažādos vecumos, tauta mēļo, ka vienīgais hobijs paviāniem (man patīk tos saukt par babuīniem) atšķirībā no ziloņiem, ir sex&love, tālab tie ir daudz savairojušies (tie, starp citu, ir visēdāji, lieto uzturā gan ogas, kukaiņus un gaļu, tiem ir ļoti lieli un spēcīgi attīstīti ilkņu zobi, līdzīgi kā lielajiem kaķiem). Tad dodamies tālāk, piebraucam pie ezera, ir milzīgs daudzums putnu, tūkstošiem , tikai nav ‘’apsolītie’’ flamingo tūkstoši, kuri ir redzami vai visās pastkartītēs par Nakuru ezeru. Tas tālab, ka tie ir ļoti atkarīgi no ezera aļģēm, tas skaitās sālsūdens, bet minimālā koncentrācijā, šobrīd nav sezona aļģēm , tie devušies citur pārtikas meklējumos, bet šeit palikuši labi ,ja simts putnu. To kompensē pelikānu simti un citu putnu kvantitāte, starp kuriem jāizceļ Marabu stārķis ar pliko galvas virsu, dažādi kaijveidīgie, tārtiņi, uc. ūdensputni. Turpat mums ceļu grib aizšķērsot neparedzamie un mežonīgie bifeļi, kuri šurp atnākuši, lai veldzētu slāpes, pa vidu pamanu arī pavisam mazu bifeļbērnu. Tālāk manam Āfrikas pupuķi uz koka sēžam, tuvu un labā gaismā, tad pamanam arī vienu Ārfikas dzeguzēm. Lielā klajuma vidū ieraugu tandēmu, kurš nevar atstāt vienaldzīgu nevienu- baltais degunradzis ar mazuli (love) , tie tipina savā iedomātā trajektorijā ezera virzienā, līst ārā, bet gaismas pietiekami labas, tie pienāk samērā tuvu, tīksmināmies, fotosesiju paveicu godam. Vareni seno zauru pēcteči! Dodamies tālāk gar ezera krastu, vienviet gids acīgi pamana ļoti dīvaino radījumu- Āmurgalvi, putnu, kura brūnā un saplacinātā galva atgādina mājsaimniecībā ļoti noderīgo instrumentu. Redzam tikai vienu eksemplāru, kaut tas ir ļoti neraksturīgi, parasti tie uzturas pāros. Turpat blakus bifelis ir laipni ‘’izīrējis’’ savu muguru dzeltenknābja stārķim, pateicībā saņemot nolasītos daudzos tūkstošus insektu (parasti uz bifeļa un zebru mugurā ērti iekārtojušies ir divu sugu krāšņie Oxepecker putni)…Turpmāk mūs gaida ļoti negaidīts, bet patīkams pārsteigums, netālā paugurā pamanam busiņu stāvam un tam priekša nevienu citu kā pašu Zvēru karali , viņas majestāti Lauvu. Wow, tas tik bija brīnums! Jauna, izskatīga, skaista lauvene mierīgi zvilnēja paugura galā un absolūtā mierā vēroja apkārtni, jo mēs viņai interesējām vismazāk… Man šajā brīdī nāca atklāsme, kāpēc tieši lauvu uzskata par zvēru karali. Tās elegance, majestātiskums, pašapziņa un noteikti gudrība veido šī uzskata pravietiskumu. King is alive! Turpat nervozi un samērā bailīgi laukumu vaktē divi sudrabmuguras šakāļi, varbūt tomēr vēl ir kaut kas palicis pāri izsalkušajiem šakāļu vēderiem? Tūdaļ nez no kurienes sarodās vēl 3-4busiņi, jo lieta tāda, ka visiem gidiem ir noregulētas rācijas uz vienotu radio frekvenci, un nerakstīts likums ir, ka pirmajam, kurš ierauga ko sevišķi svarīgu un interesantu,ir jāpaziņo pārējiem, šeit visi ir kolēģi, nav sāncenšu un konkurentu skaudības vai greizsirdības…Patiesas vērtības, kuras ir vērts no kenijiešiem aizņemties! Patiesībā jāsaka, ka tas nebija vienīgais lauva, turpat netālu pie paša ceļa zvilnēja jau vesels bariņš lauvu, tik viens visjaunākais no visiem (tam pat pusaudža plankumi nebija vēl īsti nogājuši) izrādīja nelielu, bet ieinteresētību par nupat uzradušajiem vērotājiem. Pārējie lauvas pat acu nepamirkšķināja, it kā mēs nemaz nebūtu, ilgi nebija jāgaida pretimbraucējs, nodevām ‘’lurēšanas stafeti nākamajiem’’, traucām labā un priecīgā garastāvoklī (un šis tūrista stāvoklis ir ārkārtīgi svarīgs gidam, domājot par iespējamo dzeramnaudas apmēru) uz parka izeju, bija sācis strauji satumst. Brīnišķīga, emocijām pārbagāta diena! Esmu patiesi laimīgs! Vēl pārlūkoju viesnīcā dienas iemūžinātās bildes un video, un dodos pie miera (tas ir gana trausls, jo istabas sanitārais stāvoklis nerada jūtamu pārliecību, tāpēc tiek laisti apgrozībā spēcīgi aizsarglīdzekļi ,un pamatīgi novilkts pretodu/insektu tīkls), toties pēkšņi atceros, ka šeit par lielu brīnumu ir interneta wi-fi zona, ko arī lieku lietā.

6., 7. (safari 5. un 6.) dienas. Nakuru- Masai Mara NP.

Rakstu par divām dienām uzreiz ,jo abas dienas, tas ir divas naktis pavadu šeit , visslavenākajā no parkiem - Masai Mara. Mara tālab, ka netālu ir upe šā vārdā un Masai, nu skaidrs - te pārpārēm dzīvo senās cilts iedzīvotāji - Masaji.

Atkal agrais starts,jo gabals līdz nākamajai naktsmītnes vietai ir garš un nogurdinošs, tas tālab, ka ceļi ir vienkārši NEKĀDI. Ne jau viss ceļa gabals, bet gan kādus km 70 tikai, kuri ir kādreiz ir aprīkoti ar asfaltu, bet kā jau tas labākajos stāstos zināms, labie nodomi ne vienmēr piepildās. Pazīstama asociācija,vai ne? Nu tad mēs pabraukuši pieklājīgā ātrumā stundas 1,5, šķērsojam vairāku apdzīvoto vietu teritorijas, atmiņā paliek tikainslavenā Lielā Rifta ieleja, kur paverās brīnišķīgs skats uz aizu , kas esot 6000 km gara un stiepjas no Sīrijas ziemeļiem līdz Mozambikas vidienei Austrumāfrikā. Šoferis dzer kafiju, kamēr tūristus ‘’apstrādā’’ suvenīru dīleri, es ar’ padodos un iegūstu sev vērtīgus priekšmetus. Protams, arī bildes piemiņai. Dodamies tālāk vēl vairākas stundas. Sasniedzam apgabala pilsētiņu Narok, pagriežamies, kur ceļš ir tāds, ka principā braucam 30 km stundā, milzīgas izsistas bedres asfaltā ar ļoti asām malām un visā ceļa platumā ,ieskaitot ceļa malas… Nu tā mēs nomocamies, neko prātīgu arī īsti nemanot, tik vien kā milzīgas karavānas ar ganāmpulkiem, kuri tiek trenkti no vietas uz nietu labākas barības meklējumos, laiku palaikam atgriežoties speciāli ierīkotās dzeršanas vietās. Pārsvarā gan govis, bet ir arī daudz kazu un aitas. Šad un tad arī zirgu vietā redzam ēzelīšus. Dabasskati skopāki, līdzenumi plašāki. Drīzumā esam arī klāt pie Olmoran Masai Mara camp, kā allaž esam laipni sagaidīti un viesmīlīgas namamātes aprūpēti, īss stāstījums par ēdienreižu laikiem, cikos atslēdzās elekktrība un mums ierāda 4. un 5.telti. Apstākļi ir gana askētiskāki kā iepriekš, bet viss kā paredzēts programmā, ar dušu un tualeti tajā. Ļoti labi, tik vien kā teltī intimitāte tāda švakāka, jo brezents jau nav mūra siena… Ir pusdienlaiks, 4PM, norunājam doties pirmajā Masai Maras safari, Kims noliekās slīpus, es gan neesmu braucis vāļāties, novērtēju situāciju un dārza stūrī, starp mūsu abām teltīm, tiek ‘’uzsliets’’ novērošanas postenis…Ilgi nav jāgaida, kaut kāds mušķērājs, tad Dārza Bulbulis (Common Bulbul), vēl jau pazīstamais Peļuputns, šoreiz gan mātīte arī (tai aste īsāka) redzama, bet lielākais prieks par ļoti košo un skaisto Purpura Grenadieri (Purple Grenadier), tas šoreiz arī tēviņš, kurš ar lielu apetīti un apņemšanos notiesā visas sēklas no tuvējās smilgas. Super! Tā nemanot pienāk laiks doties safari, iebraukšanas zona jeb vārti ir apt. 15 min. attālumā, braucam iekšā, ir laba nojauta par iespējami vērtīgajām ‘’trofejām’’… Ilgi nav jāgaida, kā pirmie uzrodās dažas antilopju sugas, ir novērojama jauna Topi un Heartbeast, nedaudz pēc sejas atgādina gnu antilopi (angliski Wildbeast-savaļļas briesmonis), bet mazāks, nav tik bārdains, bet tāpat ''bišķiņ pēc ragaina vella izskatās'', tāpat arī Impalas, Tompsona gazeles papilnam. Redzam pirmo plankumaino hiēnu, tā badīga meklē apkārtnes maitu, jo viņām piemīt fantastiska oža, tā uztaisījusi n-tos riņķus, mums apnīk, dodamies tālāk, tad pamanam blakus Ēģiptes zosu pārim majestātiskās Vainagdzērves (tās daudzus gadus ir arī mūsu dzimtajā Rīgas Zoo), tām ir riesta laiks, ko arī mums par prieku nodemonstrē. Jāsaka godīgi, ka līdz šim neko tik skaistu un vienreizēju neesmu redzējis (shock) , aizrautīgi, es kā ložmetējnieks raidu daudziem desmitiem un pat simtiem ‘’fotolodes’’ viņu virzienā, jo šādu šovu ir vērts patiešām iemūžināt pilnībā…Tas sākas ar tēviņa (abi dzimumi ir pilnīgi vienādi) spārnu izvēcināšanu, tad uztaisījis nelielu apli, tas ar īsiem pārlēcieniem, pārskrējieniem, pārlidojumiem, piezemējas pāris metrus pirms mātītes, tad sper soli uz priekšu tādejādi to uzlūdzot un aicinot uz deju, mātīte skatās tam virsū, kārtīgi to nopēta, pagrozās, tēviņš pa to laiku, taisa nākamo riņķi, liekot lietā, gan galvas un kakla vingrošanas elementus, gan spējus lēcienus, spārnu vēdināšanu un rinķošanau ap savu līgavu, visbeidzot pāris savienojas kopīgā unisonā, saliekot galvas kopā , vēl galantais kavalieris uztaisa pāris ‘’rezerves riņķus’’ un itin nekā nebūtu bijis, turpina… uzņemt barību, pieliecot savus īpaši graciozos kaklus tuvu zemei. Nav vārdu, lai aprakstītu sajūsmas pakāpi, piepeši attopos, ka šito tak vajag nofilmēt, bet dzērves kā sazvērējušās uz ‘’bis’’ vairāk nedejo, tik vien kā cēli pastaigājas… Laiks negaida, vēl jāpaspēj redzēt šo un to…Pa ceļam pavīd žirafes slaikais kakls, stiepjoties pēc kārtējā jaunā dzinuma, tad kāds vientuļš ziloņtēvainis, tad kāds pārnadzis, taču mums interesē, kas cits, jā, pa gabalu jau ievērojam, ka autiņi ir sagrupējušies kopā, tātad Lauva…jā, tā tas arī ir, bet ne viena, bet vesels praids, kādi astoņi kaķi, laiski atpūšas, guļ, tad pāris pieceļas pieiet pie citiem un sāk kolektīvo murrāšanu, tāda kaķiska maigošanās, rētu laizīšana viens otram, sarunāšanās savā starpā, uzrūkšana pa vidu, kāds grib iegūt labāku vietu pie jauna lauvtēviņa sāniem…brīnumaini, visi klātesošie kā apburti lūkojās graciozo un vareno dzīvnieku virzienā…Esam pavisam tuvu, es gandrīz spēju acs zīlīti lauvai nofiksēt – tik tuvu tie atrodās, ideālām bildēm traucē garās smilgas, kuras nedaudz nomaskē lauvu, bet apkārt tām mušu miljoni spindz…Dodamies vēl gabalu tālāk, un satiekam vēl vienu brīnumaini skaistu dzīvnieki - Gepardu. Tā ir pajauna mātīte, iespējams grūtniecības stāvoklī (tā gids) , kura laiski atlaidusies leknajā zālē…Fantastiski skaists dzīvnieks! Atceramies, ka gepardi medī tikai dienā un atšķirībā no lauvas tas ēd tikai svaigu gaļu, nekādā ziņā jau laiku pastāvējušu, tā kā gepards ir mūžīgā kustībā, jo tā nevar nomedīt lielās antilopes, tai piedienās Tompsona, Granta , Impalas, turpretī lauvām un leopardiem ( kurš atšķirība no gepardiem medī pārsvarā naktī) pa spēkam ir visas lielākās antilopes un pat bifeļi… Tiek uzņemts nākamais fotoseriāls, jo katra nākamā geparda poza, šķiet, labāka un interesantāka par iepriekšējo, ātri sāk krēslot, līdz apmetnei ir krietns gabals… Līdz nākamajam rītam, Masai Mara! Nākamā diena nenes lielus pārsteigumus, ja nu vienīgi putnu ziņā, ir skaists rīts, maigas un mīkstas gaismas, tālab bildes ir vēl dzidrākas , taisam stopus pie katr vismazākā putneļa, jo auto esmu viens un gidam pilnīgi vienalga uz ko Klients verās, protams, ka viņš arī aktīvi līdzdarbojas, jo īpaši, ja atpazīst konkrēto sugu un māk kaut ko par tiem pastāstīt…Ja kopīgi nevaram atšifrēt pareizo sugas nosaukumu, talkā tiek ņemta putnu grāmata…Šeit mani gaida otra Turako jeb Go-Away suga, kura ir vēl krāsaināka par iepriekšējo, tad blakus uzrodās vēl 4-5 putnu sugas, gan vienīgā bezdelīga, ko izdodas iemūžināt (tai galva koši oranža, kas labi kontrastē ar tumši zilo ķermeni), tai blakus kaut kādi dzegužveidīgie, kurus vēl šim neesmu atpazinis…Dodamies tālāk , pamanam atkal autiņu drūzmēšanos, atkal lauvas , šoreiz ar itkā nesen nomedīto bifeli, daudz lauvas apkārt, bifelis pa lielai daļai jau apēsts, pamanam apkārt ''savannas diedelniekus'' - šakāļu pārīša izskatā, vēl nostāk kāri izslējis savu raibo purnu, siekalojas hiēna… Koka galotnē savu rindu gaida grifs… Tad ierodas pavecs lauvas tēviņš (no 10 gadiem tam krēpas paliek melnīgsnējas), tas nervozi uzrūc jaunajiem, lai zin, kas te ir patiesais saimnieks, apetīte tam nav diez ko liela, kaut ko nedaudz pažļembā un dodās netālajā zālē apgulties, fočējot redzu, ka tam zināmas skumjas acīs, iespējams nav tālu dzīves noriets (vidēji lauvtēvņi dzīvo vien 15 gadus, mātītes vēl mazāk). Atpakaļceļā ieraugam daudz žirafes vienuviet (parasti tās pa 2 vai nedaudz vairāk), te ap 7-8 …Kārdinājums liels, palūdzu gidam, pāris foto profilbildei…žirafes ir dzīvnieks paredzams, blakus no lieciniekiem arī nav, tad nu Kims ņem un mēģina bildēt, jocīgi un negaidīti , ka tādas lempīgas būtnes var būt tik fiksas, viens moments , tās ielēdz pilnu ātrumu , izdodās vien dažas bildes… Ir viss komplekts, tik trūkst visnoslēpumainākā nakts mednieka- leoparda, baumo, ka vienam no zināmajiem ir piedzimuši mazie, un tā kā leoparda mammas ir ļoti gādīgas (atšķirībā no geparda, kura bieži vien savus bērnus zaudē ,un tālab šobrīd dzīvnieku aizstāvjus Kenijā un Tanzānijā dara ļoti bažīgus par savaļļas gepardu prognozēm nākotnē), tad satikt to dienas laikā līdzinās nullei. Satiekot nākamajā ndienā atceļā uz Nairobi vienu padzīvojušo austrāliešu pāri, kuri privātajā džipā ieradušies no Tanzānijas Serengeti ( kopā ar Masai Maru, tie veido vienu milzīgu biotopu un nacionālo parku, atminamies vācu biologu un rakstnieku tēva un dēla Gržimeka pazīstamo darbu ‘’Serengeti nedrīkst mirt’’), un pirmais jautājums - vai es redzējis šajā apvidū leopardu un degunradzi, uz ko tos zināmā mērā nācās apbēdināt, piebilstot ka pēdējo tiem reālas iespējas brīvi ieraudzīt Nakuru NP… Laiks doties mājās, lai rītdien turpinātu ‘’ilgo ceļu uz Nairobi’’… Vēl strauji mainās laiks un naktī tas nesīs spēcīgas lietusgāzes, kas kalpos kā dzīvības eliksīrs dabai un dzīvniekiem. Lai viņiem visiem saules mūžs!

8. ( safari pēdējā) diena.

Par to nu stāstīt ir vismazāk, ceļā dodamies samērā vēlu, pēc 8, pa ceļam pie Lielā Rifta ielejas ir ļoti nopietns sastrēgums (te ir tikai viena josla vienā virzienā un šai vietai nav napvedceļa), iemesla tam ir satiksmes negadījums, bet palēnām kopīgiem ceļu policijas spēkiem tas tiek vērsts par labu līdz vietai, kur var pa ļoti sliktu ceļu apbraukt šo ceļa posmu. Ar lielu nervozēšanu esam lidostā, vēl formalitātes ar biļetēm, atvadu pateicības vārdi, līdz nākamajai reizei. (hello) Kāpēc gan ne?!

9.10.,11. dienas paiet laiskošanas zīmē, pēdējo dienu dodos papildus ekskursijā uz Mida Creek (ziemeļu virzienā ap 65km attālumā, vietu ,kur pie jūras ļoti iecienījuši jūras bridējputni un gārņveidīgie. Pāris vārdos vēl : redzēju gan skaisto Smaragdpunktaino balodi, impozanto un atraktīvo balti melno Krabja tārtiņu, vēl augstu kokā sēžam un mani sveicinam Garcekulaino ērgli, kuram ir ļoti garš un skaists cekuls, pats tumši brūns - gandrīz melns. Kā ļoti jauks un emocionāls noslēgums visam šim fantastiskajam nceļojumam, ir satikšanās jūras malā ar bariņu vietējo zēnu, kuri, lai nnopelnītu kādu naudiņu našķiem, man noorganizē tikko rautus kokosriekstus, tos uz vietas attaisot un paši , manis uzmundrināti, par piemiņu ļauj iemūžināt video, demostrējot atraktīvo dziesmu ar deju elementiem ‘’Jambo, Jambo kvaja’’, tā tiek vēl atkārtota, vēl pēdējā bilde piemiņai, un dodos mājup, lai kārtotos garajam ceļam mājup. Agri no rīta mani modina augšā recepcijas modinātājs, esmu kā svaigs gurķītis naugšā, izrakstos no viesnīcas, ir 4.45 no rīta. Tukšas ielas, mani transportē uz Mombasas starptautisko lidostu, atvados no viesmīlīgas tūrfirmas pārstāvja Alana (tas pats, kas mani 11 dienas atpakaļ še sagaidīja), atvadu sveicieni, laba vēlējumi. Sveiki Kenija, uz redzēšanās Latvija!!!

Vēl tik jāpiebilst, ka atpakaļceļš mani veda caur Frankfurti ar čarterkompniju ‘’’CONDOR’’ , kurai bija raksturīgs samērā zems servisa līmenis, ka šis gaisa putns dažu pasažieru dēl nolaidās Tanzānijai piederošajā salā Zanzibārā, kurā vietējo aviodīleru neprofesionalitātes, bez tiesībām uz svaigu gaisu, tualetes un citām ekstrām, iesprūdām uz veselu stundu. Es gan pamanījos izšmaukt nepamanīts un gandrīz dabūju palikt Zanzibārā, jo mana bagāža bija jau iznesta lidmašīnas priekšgalā , pēc kaismīgas nskaidrošanās, mani ielaida atpakaļ lainerī…

Tas nu būtu arī viss. paldies par pacietību, kurš tika līdz galam!

Ja kādam ir jautājumi , dodoties uz šo patiesi brīnumaino zemi, laipni lūdzam. BEIGAS.