Uz Taizemi brauc aizvien vairāk un vairāk tūristu no Latvijas. Cits naudu krāj gadiem, cits vieglu roku aši šķiras no teju tūkstoš latiem, kas nepieciešami gan ceļam, gan vietējiem tēriņiem. Guvums jau, tiesa, ir milzīgs un prieks par drauga, rada, paziņas piedzīvotā stāstiem tiek arī mājās palicējiem, tiem – kuri vēl tikai sapņo.
PIE SVEŠINIEKU KĀJĀM:
13. oktobrī devāmies ceļā. Vispirms ar lidmašīnu uz Helsinkiem, tad – 10 stundas debesīs uz Bangkoku. Ceļot ar deviņus gadus vecu bērnu tomēr nav joka lieta, arī pašai lidmašīnā bija ļoti grūti, neskatoties uz to, ka apkalpošana tiešām bija augstā līmenī, baroja debešķīgi un bērnam arī uzdāvināja zīmēšanas komplektu. Bet, cik ilgi zīmēsi, ja ceļa nogurums mācas virsū? Kad likāmies uz čuču – atdevu savu vietu meitai un viņa, izritinājusies pa abiem krēsliem, varēja nedaudz pasnaust. Pati metu kaunu pie malas un likos slīpi uz grīdas – pie svešo blakussēdētāju un meitas kājām. Nu, man vajag izgulēties, citādi es neesmu labā omā!
Kad 26. oktobrī atgriezāmies mājās, atkārtoju savu veco triku. Šoreiz jau tas bija bez kādiem aizspriedumiem – blakus sēdēja jau labi iepazītie tūrisma grupas biedri.
APŽILBT NO KRĀSĀM
Pirmais pārsteigums bija neparastās, apžilbinošās krāsas, krāšņie tempļi. Pēc Latvijas oktobra mierīgā pelēcīguma acis gluži vai sāka sāpēt no spožuma, bet kakls – no kondicionieriem telpā un karstuma ārā.
Tempļos nedrīkstēja ieiet dāmas, kuras bija tērpušās dziļi dekoltētos apģērbos vai pat pavisam nedaudz caurspīdīgās blūzēs. Taču nav liela nelaime – tajieši pie tempļiem jau ir sagatavojušies, jo pie tempļiem redzējušas – ai, cik pikanti tērptas dāmas. Viņām par 20-30 batiem (40 bati ir aptuveni viens ASV dolārs) izīrē milzīgu, jau daudzas muguras piesegušu vīriešu T kreklu. «Ar visiem caurumiņiem,» atceroties smejas Egija.
Ne izīrējamie krekli, nedz arī ikdienas apģērbs vietējiem parasti nav oranži, jo tā esot mūku krāsa. Savukārt viss baltais ir kas teju svēts, katrā ziņā apbrīnas vērts. Arī mani blondie mati un Egijas saulītē vēl neiedegušie vaigi, rokas. Daudzi vietējie, īpaši bērni, meitai nāca klāt, glāstīja matus, pieskārās rokām.
Taizemē ļoti priecājos par orhidejām, pietītām pie koku mizas, nekad pirms tam neredzētajiem lotosiem – sārtiem, baltiem, gaiši ziliem. Viegli piedūros kautrīgajai mimozai ceļa malā, un līksmoju, kā tā noliec lapiņas mana pieskāriena dēļ.
Uz ielām gan bija liela nabadzība, milzīgi vadu elektrības vadu mudžekļi. Tāpat vēl tagad atminos visur klātesošo smaku, lai gan pati jau trešajā dienā sāku ēst arī uz ielas gatavoto maltīti.
ROKA KROKODILĀ - MAKSĀ:
Tajieši māk paprasīt naudu un dara to visur, kur vien iespējams. Uz ūdens peldošajā tirgū piecus sešus gadus vecs puišelis tirgojās ar atklātņu virtenēm. Svešvalodās nemāk runāt, bet tas viņa rūpalai netraucē – 50 bati rakstīts uz vienas, 100 – uz otras plaukstas. Mazos tūristu tuk-tuk autobusiņus vienmēr aplenca bērnu bari, izslietiem pirkstiem rādot, cik priecīgi viņu būtu par tik batiem, cik abām rokām kopā pirkstu. Pie tempļiem tajieši pārdod ziedus un vīraka kociņus. Pušķītis ar trim orhidejām, divām svecēm un trīs vīraka kociņiem maksā 10 batus. Nav jau žēl, turklāt nav jau īsti arī iespējas nepirkt – piedāvājums iegādāties ir uzmācīgi neatlaidīgs.
Pirms došanās uz kaimiņzemei Laosai piederošu salu piestājām ar tuk-tukiņu vēl Taizemes pusē. Bērnu mākonis sastājās rindiņā un, kā sveikdami mūs, sāka dziedāt dziesmiņu dzimtajā mēlē ar angliski-franciskiem iestarpinājumiem. Kad dziesmiņa beidzās, visi skrēja pie mums paceltām rociņām, saucot, lai maksā 10 batus par jauko sagaidīšanu.
Tajieši tiešām izmanto katru iespēju, lai nopelnītu. Krokodilu šova apskates laikā Egija ielika roku izbāzeņa mutē, es – nofotografēju. Kā no zemes iznira tajietis un, laipni, bet uzstājīgi pieprasīja samaksu. Viesnīcās koferu stiepēji vienmēr ir klāt. Es gan centos pati nest savas somas, jo apmešanās vietas bieži mainījām, reizēm bija tika pusstunda laika, lai ieskrietu dušā. Bet viņiem somu atnešanai var paiet pāris stundas.
Pat ziloņi zina, kas ir nauda: šova laikā tūristu dotos banānus milzu dzīvnieki ar snuķi ātri ieslidināja mutē, bet pastiepto naudas zīmi – saimnieka kabatā.
ŪDENS ČALO VAI KAIMIŅIENE ROSĀS?
Ceļojuma programma bija ļoti bagātīga – nesēdējām uz vietas tikai vienā Bangkokas viesnīcā. Daudz ceļojām, gan ar plostu, gan vilcienu un autobusu, pabiju pat kaimiņvalsts Laosas salā un Mjanmā (kādreiz tā bija Birma).
Brauciens ar laivu bija ļoti iespaidīgs, pievakarē, laiski izlaidušies, gulējām uz tā un, šūpojoties Taizemes upes ūdeņos, dziedājām latviešu ziņģes. Vakarā piestājām krastā un nakšņojām mājiņā uz ūdens, kuras sienas bija no salmiem - tik plānas, ka katru kaimiņu istabiņā mītošā soli varēja dzirdēt. Caur grīdas dēļiem redzēju skalojamies ūdeni. Mājiņā nebija elektrības, rosījāmies ar eļļas lampām. Iegāju blakus telpā kārtoties, dzirdu, meita sauc: «Mammu, tu tur čabinies?» «Es, es,» kaimiņiene, kas iegājusi savā sirdsmājiņā atsaucās. Tualete jau gan bija tāda simboliska – pie plānās, šķirbainās grīdas pieskrūvēts pods, ūdeni skalošanai tur pat no upes ar kausiņu bija jāpasmeļ.
SEKSĪGAIS SEŠDESMITGADNIEKS:
Pataijā, Taizemes pilsētā, kas slavena ar pērkamu seksu, redzēju, kā mīlas prieku pirkšana tiešām plaukst un zeļ. Peldējos baseinā blakus sešdesmitgadīgam, jau miesās atslābušam eiropietim. Glezna tajiete, ar kājiņu krastmalā kūla ūdeni un sauca dzidrā balstiņā: «Sexy guy, sexy guy!*» Vīrs, krietni pāri labākajiem gadiem, priecīgi luncinājās pa ūdeni. Nevarēju vairs izturēt, piepeldēju viņam klāt un teicu – ja tiešām domājat, ka esat seksīgs, tad es esmu, vismaz, Anglijas karaliene! Viņš, nolūrēja ar hlora sakairinātu sarkanu aci, apmetās riņķī un peldēja prom. Tajiete tik turpināja vilinošos saucienus.
Bieži gājām vakariņās uz klubiem. Ēdām un baudījām graciozo tajiešu dejas. Augums gandrīz nekustas - tikai rokas, atliektām plaukstām veido gleznas kustības. Gids zināja stāstīt, ka topošajām dejotājām, vēl mazām meitenēm esot, vecāki uz minūtēm desmit mēguši pie rokas piesiet atliektas plaukstas – tas esot vingrinājums.
Vēl pie Taizemē baudāmajiem priekiem noteikti jāpiemin masāžas – tajietes maigām rokām izmasē visu ķermeni, rūpīgi noslauka saeļļotās klienta miesas, tik māj ar galvu, izliekoties, ka saprot, ko viņām jautā. Atbildes vietā gan ir tikai smaids.
KOBRIŅU DZIRA VĪRA MĀTEI:
Daudzi no grupas, ar kuru braucu kopā, ķemmēja Taizemes veikalus un tirgus. Tur viss – pasaulēs pazīstamu firmu apģērbi un apavi, elektropreces – ir daudz reizes lētāks nekā Latvijā. Arī tajiem raksturīgie suvenīri. Meita ļoti vēlējās atvest apgleznotu, rokām darinātu papīra saulessargu. Iegādājāmies to par nieka 150 batiem. Katrs tajietis dara savu darbu: savām acīm arī redzējām, kā viens papīru mērcēja, otrs vilka ārā no ūdens, trešais to izdauzīja ar speciālu āmuriņu, vēl viens griez riņķus lietussargiem, citi apgleznoja, bet vēl citi – tēsa skalus, ar diegiem tina tos kopā, veidojot saulessarga karkasu, un citi nodarbojās tikai ar tirgošanu.
Nožēloju, ka nenopirku upes pērļu – melno, balto, sārto – rotas. Taizemes krāšņumā tās likās kā grabuļi. Bet nopirku burvīgas, rokām darinātas sēkliņu krellītes.
Taizemē laiku skaita citādi: nopirku alkoholisko dzērienu – uz pudeles rakstīts ražošanas - 2546. gads. Vīramātei atvedu vietējā dzēriena pudeli – ar diviem kobru bērniņiem iekšā.
Nācās nopirkt pat jaunu somu, lai visiem Egijas klasesbiedriem savestu kārumus. «Saldumi krita no tās laukā, soma bija pārpildīta,» pošanos atceļam atceras Egija.
*Seksīgais, puisi – angļu val.
*Teksta autore - draudzene un žurnāliste Aija Lulle NRA
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
