Laipni lūgti Paradīzē!

  • 10 min lasīšanai
  • 106 foto
Tam, ko esam pieraduši redzēt meksikāņu seriālos, ir visai attāls sakars ar Meksiku, ko iepazinām mēs. Nekad neuzticies meksikānim Pārpratuma pēc tikai īsi pirms mūsu brauciena uzzinām, kāpēc septembris Meksikā ir tūristu nesezona. Viesuļvētras. Pēdējās nedēļas pirms brauciena izvēršas saspringtas – pēc Dīna plosīšanās Jukatānas pussalā katru dienu drudžaini sekojam laika prognozēm internetā. Kļūst arī skaidrs, ka Hektoru – meksikāni, ar kuru reiz iepazināmies Rīgā – mēs Meksikā tomēr nesastapsim, lai arī sākotnēji tieši viņa apciemošana bija viens no galvenajiem brauciena iemesliem. „Nekad neuzticies meksikānim,” vēlāk secinās kāds vācu paziņa un viņam savā ziņā būs taisnība. Ir brīži, kad esmu gatava ceļojumu atcelt, taču beigu beigās mēs aukstasinīgi sakrāmējam somas, apdrošināmies, apmācām mājiniekus, kā orientēties viesuļvētru prognozēšanas portālā, un dodamies ceļā. Ierodoties Mehiko lidostā pēc 11 stundas ilgā pārlidojuma no Amsterdamas, klusībā esam gatavi sarežģījumiem ar pasu kontroli. Zinām bēdīgi slaveno stāstu par divām Latvijas pilsonēm, kas tā arī nav sespērušas kāju ārā no lidostas, jo Meksikas robežsargi viņu vecā parauga pases uzskatīja par rupju viltojumu. Mēs gan tālredzīgi esam nomainījuši pases īsi pirms brauciena, taču tieši tas rosina aizdomas vīrā, kas tās pārbauda. Pēc vairākkārtējas pases izšķirstīšanas, izteiksmīgas pieres raukšanas un komentāriem spāņu valodā, viņš tomēr negribīgi uzspiež robežas šķērsošanas zīmogu pases sadaļā „Bērni”. Haotiskais milzis Pirmais iespaids par Mehiko uz mata līdzinās Meksikai, ko esam raduši redzēt asa sižeta Holivudas filmās – mēs ar 80 km/h lielu ātrumu traucamies pa pilsētas ielām un mums garām aizslīd sagrabējušas amerikāņu retromašīnas, grafiti izraibinātas mūra mājas un kuplas palmas. Tomēr šī nav pakaļdzīšanās, bet gan Mehiko autovadītāja ikdiena. Pie stūres ir Davids, meksikāņu puisis no starptautiskā ceļotāju viesmīlības portāla, pie kura dzīvosim visas piecas dienas, ko pavadīsim Mehiko. Formāli Meksikā, protams, ir ceļu satiksmes noteikumi, taču praktiski vienīgais noteikums, kas jāievēro ceļu satiksmes dalībniekiem – likumu nav un par visu esi atbildīgs tu pats. Atļauts ir viss, ko vadītājs reāli var izdarīt, pārāk netraucējot pārējos satiksmes dalībniekus. Ja spēj izbraukt krustojumu pie sarkanās gaismas, nogriezties pa labi no kreisās joslas vai septiņvietīgā auto sasēdināt 10 cilvēkus, tu drīksti to darīt. Pagriezienu rādītāju izmantošana tiek uzskatīta par lieku greznību. Šāda filozofija apvienojumā ar nekad nerimstošo mašīnu straumi astoņās joslās ir gana labs iemesls, lai tūristi Meksikas galvaspilsētā atturētos no auto īres. Galu galā metro biļete tur maksā nieka 9 santīmus un nodrošina vienreizēju izklaides programmu visa brauciena garumā, sākot ar iespīlēšanos pārpildītā vagonā darba dienas beigās un beidzot ar visa veida performancēm no nopelnīt gribošajiem pārējā laikā. Mehiko ar 20 miljoniem iedzīvotāju ir trešā lielākā pilsēta pasaulē pēc Tokijas un Seulas. Tā atrodas 2240 metrus virs jūras līmeņa, tādēļ, izkāpjot no lidmašīnas, pirmajā mirklī mazliet sareibst galva. Taču faktiski pilsēta atrodas ielejā un tai apkārt slejas vēl augstāki kalni. Šī iemesla dēļ smogs un gaisa piesārņotība ir viena no lielākajām Mehiko problēmām – kalnu dēļ mašīnu miljonu radītās izplūdes gāzes tā arī paliek karājamies virs pilsētas kā zilganbāla migla. Kad uzbraucam „Latinoamericana” augstceltnes skatu laukumā, pilsētas panorāmas skats izpaliek, jo tālumā redzams vien nebeidzams smoga mākonis. Apbūves ziņā Mehiko nav līdzīga pārējām pasaules metropolēm, jo tā aug nevis augstumā, bet gan plašumā. Lielākā augstceltņu koncentrācija ir pilsētas biznesa centrā, citviet dominē tradicionālās krāsainās mūra mājiņas, kas parasti nav augstākas par 2–3 stāviem. Pa dienu Mehiko ir haotisks milzis, kas lempīgi izplūdis pa pilsētas ielām. Satiksmes troksnis, cilvēku straumes valodas un no krodziņiem skanošie „latino” mūzikas ritmi saplūst vienā lielā murdoņā. Brīžiem ir grūti elpot, jo smogs ielīp nāsīs kā melns nelabais. Taču tas netraucē sajust eļļā ceptu kukurūzas plāceņu smaržu no neskaitāmajām ielas ēstuvēm, kurās gatavo tako, salbutes, panučos un citas ātrās uzkodas. Jebkura no ielām aiz nākamās ēkas stūra var pēkšņi pārvērsties par improvizētu tirdziņu, kurā iespējams iegādāties absolūti jebko, sākot ar pirātiskajiem pornofilmu DVD un beidzot ar mīlīgiem nenosakāmas šķirnes kucēniem. Bet vakaros Mehiko ieleja pielīst laternu zvaigžņu miljardiem un nemaz nedomā doties uz dusu. Garibaldi laukumā mudž no mariači dziedoņiem – viņi gaida, kad kāds samīlējies jauneklis nolīgs viņus savai mīļotajai zem loga dziedāt serenādi, taču lielākoties līdzēji ir tūristi. Piecas dienas Mehiko ir tieši tik daudz, lai pagūtu apskatīt vienu no pasaulē lielākajām piramīdām Teotivakānā, apgūtu metro līniju labirintu, saprastu, kā lietas notiek Meksikā, un… vienkārši nogurtu. Un tieši tad pienāk laiks doties tālāk, uz Karību jūras piekrasti. Pērkamā paradīze „Welcome to Paradise!” zibinot spoži balto zobu rindu, mūs sveic Karla, meksikāņu meitene, pie kuras pavadīsim savu pirmo nakti Kankūnā. Mums ir grūti iebilst viņas apgalvojumam, jo, ja šeit nav Paradīze, tad vismaz „Bounty” reklāmas filmēšanas laukuma cienīga vieta noteikti – cukursmilšu pludmales, tirkīzzilā Karību jūra, kokosriekstu palmas un saule cauru gadu. Un bārs ar skanīgo nosaukumu Diablitors, kurā pasniedz brīnumgardus kokteiļus – visus tikai 0,5l vai 1l tilpumos. Vienīgā skāde – to, ka šī vieta varētu būt debesis zemes virsū, vienlaicīgi ar mums ir iedomājušies vēl pārdesmit tūkstoši tūristu. Pirms trīsdesmit gadiem Kankūna bija kluss zvejnieku ciems ar pāris simtiem vietējo iedzīvotāju. Tagad šeit mīt aptuveni pusmiljons iedzīvotāju, un katru gadu to apmeklē vēl aptuveni 4 miljoni ārzemnieku. Patiesībā, Kankūna ir smalki pārdomātas Meksikas valdības lamatas turīgiem amerikāņu un krievu tūristiem. Jo tieši valdība astoņdesmitajos gados šeit uz šauras zemes strēles, kas ietiecas Karību jūrā, uzbūvēja pirmās astoņas viesnīcas. Tagad Kankūnas hoteļu zonā ir vairāk kā 150 viesnīcas, kas vienlaicīgi spēj uzņemt aptuveni 40 tūkstošus tūristu, un uz Kankūnas lidostu savu ceļu ik dienas mēro vismaz 200 lidmašīnas. Autentiskumu un īstu meksikāņu garu Kankūnā atrast ir grūti. Šeit valda Makdonalds, Hiltons un Diors. Tādēļ jau nākamajā rītā pēc mūsu ierašanās, dodamies dienvidu virzienā gar Karību jūras piekrasti. Vēl tikai piestājam kādā zivju restorānā laivu piestātnē pie pilsētas robežas. Atšķirībā no Kankūnas centra šeit angliski vairs neviens nerunā. Kad lauzītā spāņu valodā paskaidroju, ka vēlamies pabrokastot, īpašnieks atbild, ka restorāns atvērsies pēc 20 minūtēm, divpadsmitos. Taču laiks Meksikā ir visai stiepjams jēdziens bez pārspīlētas vērtības, tādēļ pie pasūtīšanas tiekam tikai pēc stundas. Viesmīlis uz paplātes atnes divas svaigas, mums nezināmas sugas zivis un jautā, kuru no abām mēs vēlētos. Ar pirkstu iebakstām tumši plankumainajā ar atņirgtajiem zobiem un vēl pēc 40 minūtēm beidzot tiekam pie ēšanas. Ja kas tamlīdzīgs ar mani būtu atgadījies Rīgā, jau sen būtu palūgusi sūdzību grāmatu vai vienkārši aizgājusi, nikni aizcērtot aiz sevis durvis. Taču mēs Meksikā esam pavadījuši jau veselu nedēļu un sapratuši, ko nozīmē mañana jeb „kādēļ ko darīt tagad, ja to var izdarīt arī vēlāk?” un pārsteidzošā kārtā to visai ātri pieņēmuši arī paši. Pusotru stundu gaidot uz savām brokastīm zem salmu jumta „sēnītes”, neesam izjutuši pat ne mazāko vēlmi paātrināt notikumu gaitu. Zemūdens valstībā Pāris desmitus kilometrus uz dienvidiem esošā Karmenas pludmale pēc vietējo teiktā līdzinās Kankūnai pirms septiņiem gadiem. Šeit viesnīcas vēl nav augstākas par četriem stāviem, cenas ir krietni zemākas un atmosfēra joprojām saglabājusi vienkārša piejūras ciemata šarmu. Šis priekšstats gan krasi mainās pievakarē, kad galvenā pilsētas gājēju iela pārvēršas par nebeidzamu mazo suvenīru bodīšu tuneli. Jo lielāka tūristu plūsma, jo mazāka varbūtība, ka precēm vai suvenīriem būs cenu zīmes, tādēļ Meksikā jātirgojas, pērkot jebko. Par 5 latiem no kāda tirgotāja nopērku trīs masīvas sudraba rokassprādzes, lai arī sākumā viņš par šādu cenu piedāvāja man nopirkt vienu. 45 minūšu brauciena attālumā no Karmenas pludmales atrodas Kozumela, lielākā no Meksikai piederošajām salām. Tā kā pie Kozumelas atrodas pasaulē otrais lielākais koraļļu rifs, kuru burvību savās dokumentālajās filmās iemūžinājis pats Žaks Kusto, niršana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki dodas apmeklēt šo salu. Redzamība Karību jūras dzidrajos ūdeņos vietām pārsniedz pat 60 metrus, tādēļ tiem, kas vēlas izbaudīt zemūdens dabas krāšņumu, pietiek vien ar niršanas masku un peldētprasmi. Ar laivu un instruktoru ir iespējams ieraudzīt un uzzināt vairāk, kā arī nokļūt no krasta grūtāk aizsniedzamās vietās. Uz snorkelēšanas tūri tiekam savervēti jau uz kuģīša, ar kuru pārceļamies uz salu. „Skat, skat, re, kur jūras zvaigznes!” kāda amerikāniete iedunkā savu vīru. Mūsu laivai ir stikla dibens un pa to paveras brīnumains skats jūras dzīlēs. Bet kolīdz esam ielekuši ūdenī un laivas motors ir pieklusināts, arī mums pašiem garām sāk graciozi peldēt tropiskas zivis visās varavīksnes krāsās – sarkanzaļas, dzeltenas un violetas, strīpainas un plankumainas, lielas un mazas. Kamēr tiek fotografēti mūsu grupas biedri, varam baudīt Karību jūras faunu visā tās krāšņumā, jo fotogrāfs bezkaunīgi pievilina zivis ar maizes drupačām. Nākamajās pieturvietās pa gabalu redzam arī pašu koraļļu krāšņumu, tie jūras dibenā lokās kā ūdenszāles un reaģē uz katru ūdens plūsmu. Viss process ir tik aizraujošs, ka divas stundas aizlido vēja spārniem. Tikai pēcpusdienā atskārstam, ka mirkļa pārņemti esam aizmirsuši par saules aizsargkrēmu. Nākamās divas naktis saules apdeguma dēļ nevaram pagulēt uz muguras. Maiju bagātības Tūristiem domātajā izklaides parkā „Xcaret” vakaros tiek uzvests grandiozs šovs, kura laikā skatītāji tiek iepazīstināti ar Meksikas vēsturi un mūsdienu reģionu nacionālajām tradīcijām. Taču lai arī šovs ir patiesi aizraujošs un krāšņs, īstā vēsture Jukatānā ir sastopama citur – tirdziņos, zvejnieku kuģu piestātnēs un džungļu biezoknī, kur vēl šobaltdien tiek atklāti dabas un gadsimtu apslēpti seno maiju tempļi un pilsētas. Vēl joprojām daļa no Jukatānas iedzīvotājiem ir tiešie maiju pēcteči, tie runā maiju valodā, tic maiju dieviem un piekopj senos rituālus. Interese par šo neparasto tautu un tās vēsturi rodas pat cilvēkiem, kas par vēsturi nekad nav interesējušies. Maiji bija patiesi apbrīnojama tauta – astronomi, kas bez īpašām palīgierīcēm neticami precīzi aprēķināja saules un mēness gadus; matemātiķi, kas ieviesa nulles jēdzienu un drošsirdīgi karotāji, kas 16. gs. pašaizliedzīgi stājās pretī spāņu iekarotājiem. Viens no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem – Čičenicas piramīda, arī ir maiju darinājums. 30 metrus augstā piramīda ir pārsteidzoši labi saglabājusies līdz mūsdienām un pasaules brīnuma kārtā iekļuvusi, pateicoties savai strikti ģeometriskajai uzbūvei – tās 365 trepju kāpšļi simbolizē maiju kalendāru. Taču maiju valdnieku sevī ir iespējams sajust mazāk populārās arheoloģiskajās zonās, kuru Jukatānā ir vairāki desmiti. Ierodoties jebkurā no tām agrā rīta stundā, var baudīt absolūtu vientulību. Uzkāpjot Melnā jaguāra piramīdā, kas slejas virs lietus mežu koku galotnēm, gadsimti, kas mūs šķir no senajiem džungļu valdniekiem, izgaist nebūtībā. Senāk šādu piramīdu galotnēs maiji nodevās upurēšanas rituāliem – izredzētajiem tautas pārstāvjiem dzīviem izrāva sirdis, kuras upurtraukā atdeva dieviem, bet tukšos ķermeņus nosvieda lejā pa valdnieka piramīdas kāpnēm (šo rituālu savā nesenajā filmā „Apokalipto” centies atdzīvināt ir arī Mels Gibsons). Tikt upurētam maijiem bija augstākais gods, jo tas bija īsākais un taisnākais ceļš pie dieviem. Maijiem lielā godā bija bumbas spēle, kas attāli atgādināja mūsdienu futbolu. Ne reti uzvarētāju komandas spēlētāji tika upurēti. Jā tieši uzvarētāju, nevis zaudētāju. Labākajiem spēlētājiem varēja nocirst abas rokas, tādējādi norādot uz viņu nevainojamo spēlētprasmi. „Iedomājieties tikai, kas notiktu, ja mūsdienu Pasaules futbola čempionāta uzvarētājiem kausa pasniegšanas vietā nocirstu rokas,” savu pārsteigumu mums pauž kāds Ušmalas arheoloģiskajā zonā sastapts ceļinieks. Atradums Jau no pirmajiem mirkļiem saprotam, ka Tulumas pludmale ir vieta, kurā vēlamies uzkavēties ilgāk. Šajā Karību piekrastes nostūrī Meksikas dienvidaustrumos vēl nav ne miņas no komforta un izklaides meklētājiem. Te pašās pludmales smiltīs ir uzslietas koka būdiņas, kas tiek piedāvātas izīrēšanai. Ir iespējams aprobežoties arī ar palmās iekārtu šūpuļtīklu. Pie mūsu būdiņām pašā jūras krastā uz klinšakmeņiem ir arī lielisks restorāns. Vakaros, kad tveici aprij piķa tumsa, uz krāsainajiem restorāna galdiņiem tiek sadegtas svecītes un strīpainais pludmales kaķis trinas gar apmeklētāju kājām, uzstājīgi diedelējot kādu zivs gabaliņu. Tulumā visspilgtāk redzam arī nesenās viesuļvētras sekas – no rītiem pāris vietējo puišeļu uzcītīgi strādā pie trīs pludmales mājiņu atjaunošanas. Vētras laikā tās izjukušas pavisam. Netālu esošā viesnīca burtiski karājas smilšu kāpā – kad jūrā cēlies ūdens līmenis, viļņi izskalojuši pusi no viesnīcas pamata. Pie mūsu mājiņas esošās palmas savā starpā ir sasietas ar koši dzeltenu striķi, lai vētras laikā kokus neizrautu ar visām saknēm. Grūti noticēt, ka šo brīnumskaisto zemes nostūri var piemeklēt tik grandiozas dabas katastrofas. Pasaku pilsēta Jukatānas daba ir nepārspējama savā daudzveidībā – pussalas ziemeļu piekrastē mīt savvaļas flamingo kolonijas, bet dienvidos ir iespējams apmeklēt Siankānas dabas rezervātu; tur ar acs kaktiņu zem ūdens man izdodas uztvert gaišo krokodila vēdera strēli. Taču pašiem par pārsteigumu vēl spēcīgāk par dabas krāšņumu mūs apbur pilsēta, kuras apmeklēšana līdz pēdējam brīdim bija zem jautājuma zīmes – Merida, Jukatānas štata galvaspilsēta. Mehiko tikām brīdināti – ja kāds nepazīstams cilvēks mūs uz ielas uzrunā, jāsaglabā augstākā modrības pakāpe, jo iespējami vien divi notikumu attīstības scenāriji – mūs centīsies apzagt vai arī mēģinās ko pārdot. Tādēļ pirmajā mirklī, kad Meridas centrā mums pienāk kāds smaidīgs meksikāņu vīrs un izjautā par mūsu ceļojumu, jūtos pagalam neomulīgi. Taču pēc īsas sarunas, meksikānis laipni atvadās un dodas tālāk. Brīdi vēlāk parkā ar mums parunāties atnāk pāri ielai esošā krodziņa īpašnieks. Kad šādi tiekam uzrunāti trešoreiz, saprotam, ka šī pilsēta ir ļoti neparasta. Mūsu aizdomas apstiprina bezmaksas pilsētas ceļvedī rakstītais – Merida no 31 Meksikas štata galvaspilsētām tiek uzskatīta par drošāko un draudzīgāko. Lai arī Meridā ir aptuveni miljons iedzīvotāju, esot šajā pilsētā nepamet sajūta, ka esi vienā lielā meksikāņu miestā. Cilvēki pazīst viens otru, smaida un sasveicinās uz ielām, parkos neapklust bērnu čalas, bet nedēļas nogalēs vecpilsētas ielās tiek slēgta satiksme un tās pārvēršas par milzīgu deju placi. Līdz ar krēslas iestāšanos atveras ārā krodziņi, pie kuriem uzstājas muzikanti, skan salsas ritmi un tauta nododas dejām visas ielas garumā. Ir sajūta, ka dejo visa pilsēta – vienā ielas galā nepaguruši dej jaunieši, otrā – pensionētas dāmas baltās tautas kleitās ar košiem ziedu rakstiem un vēl košāk uzkrāsotām lūpām, līdzi velkot savus kavalierus ar nospodrinātām deju kurpēm. Tā kā Merida ir mūsu pēdēja pieturvieta pirms došanās mājup pēc trīs nedēļas ilgā ceļojuma, prātā nevilšus nāk secinājums, ka patiesībā šī pilsēta ļoti labi raksturo to, kāda Meksika ir patiesībā – šķietami bīstama, bet patiesībā ārkārtīgi draudzīga un pretimnākoša, mazliet piedrazota, bet dzīvespriecīgi raiba un krāsaina. Ceļojuma bilance – divas lietusgāzes un nevienas viesuļvētras, sveiki un veseli atgriežamies mājās ar neizsmeļamu iedvesmu atgriezties. Noderīga informācija Ceļojumu paketes piedāvā vairākas aģentūras, 11 dienas — no Ls 1400 vienai personai. Plānojot pašam, izmaksas triju nedēļu braucienam — Ls 1300 vienai personai. Lidojums ar KLM uz Mehiko un atpakaļ — Ls 480. Vērts izpētīt čarterreisu piedāvājumus no Vācijas uz Kankūnu, to cena var būt tikai 350 eiro abos virzienos. Iekšējais lidojums uz Kankūnu ar vietējo InterJet — Ls 90. Auto Hyundai Verna īre divām nedēļām — Ls 365. Litrs benzīna — Ls 0,38; maltīte restorānā — Ls 5—10; tirgū — Ls 1—3. Viesnīcas numurs divām personām ar dušu, bez brokastīm: Ls 15—35. Pludmales kabīnes īre: ar šūpuļtīklu Ls 7—9, ar gultu Ls 10—25. Septembris un oktobris Meksikā ir viesuļvētru sezona, kad piekrastes reģionos iespējamas vētras un stipras lietusgāzes. Šajā periodā gandrīz visas viesnīcas savus pakalpojumus piedāvā par pazeminātām cenām (dažkārt pat par 2—4 reizēm zemākām nekā sezonas laikā). Vīza iebraukšanai Meksikā LR pilsoņiem nav nepieciešama. Publicēts arī: SestDienā, 2008. gada 12. janvāriī


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais