Ekspedīcija uz Burejas rezervātu: ievads.

15.02.2013
7 min lasīšanai
56 foto

Fotogrāfijas no ekspedīcijas aplūkojamas manā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/portfolio/bureja_2/ Sākums. "Māri, vai Tu apzinies uz ko Tu atkal esi parakstījies?" teicu sev 2008. gada ieskaņā! 2006. gada vasaras izskaņā es sev un pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem teicu, ka tagad ilgi nelidošu ar lidmašīnu un tuvākajā laikā tik fiziski smagās ekspedīcijās nebraukšu. Ka tagad vēlos tikai uz Rietumeiropas valstīm, teiksim, Portugāli. Nelidod? Iesēžoties lidmašīnā manu iztēli pārņem dažnedažādi iedomu augļi, ainas kuras esmu redzējis filmās vai izlasījis grāmatās. Man nav bail no augstuma vai ātruma, man ir bail no savas iztēles.Ekspedīcijas? Šī bija vien varen fiziski smaga ekspedīcija. Drīzāk, es vienkārši nebiju tai pietiekoši sagatavojies, jo tā bija pirmā šāda veida. Nezināju uz ko gatavoties. 2006. gadā es pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu, pirmo reizi biju tik tālu no mājām un pirmo reizi biju tik nopietnā ekspedīcijā. Lai gan Latvijas mēroga ekspedīcijās, un pārītī ārpus Latvijas, biju bijis ne reizes vien. Es smagi kļūdījos, gan lidošanas, gan ekspedīciju jautājumā. Nepagāja ne gads, kad atkal sēdos lidmašīnā un nepagāja ne divi gadi, kad atkal krāmēju lielo ceļa somu nākamajai ekspedīcijai. Tā gadās! Ir 2008. gada 4. augusts. Sēžam lidostā "Rīga". Gaidām reisu uz Maskavu. Es atkal esmu manāmi satraucies par lidojumu, jo nekas manās bailēs nav mainījies. Mūsu gala mērķis ir tas pats rezervāts, kurā bijām 2006. gadā. Nakti tik pat kā neesmu gulējis, bet miegs nenāk. Sēžam lidostas kafejnīcā un malkojam rīta kafiju.Lidojums līdz Maskavai ir īss. Nieka 1h un pārdesmit minūtes. No sērijas - vēl lidmašīna nav sasniegusi gala augstumu, kad sākas nolaišanās. Nu sasprindzis savā krēslā un ceru drīzumā izkāpt no šīs lidojošās dzelzs kastes laukā. Citi tikai smejās. Maskavā mums daudz laika līdz nākamajam reisam. Pa šo laiku ir jāpārbrauc no pirmā termināla uz otro. Pirms diviem gadiem tam izmantojām sabiedrisko transportu, bet šogad uzzinājām, ka šo pakalpojumu piedāvā arī lidosta. Sēžamies iekšā. Lidosta: Международный аэропорт Шереметьево jeb Sheremetyevo International Airport. Ekspedīcijā dodamies piecu cilvēku sastāvā. Mani vecāki, māsa un Raimonds no Daugavpils Universitātes un, protams, es. Nu jau esmu trešā kursa students LU bioloģijas fakultātē. Vēl samērā nesen biju praksē Taurenē un pēcāk ciemos pie pirmā kursa Kolkas praksē. Laiks skrien.Pirms diviem gadiem ceļā devāmies nedaudz ātrāk - 17. jūlijā. Tai vasarai bija liela nozīme manā dzīvē, jo tikko biju beidzis Rīgas 64. vidusskolu, un tikko kā iesniedzis dokumentus LU, uz bioloģijas fakultāti. Sanāca tā, ka rezultātus paziņoja laikā, kad es vēl biju mežā, bez mazākajiem sakariem. Tad nu visas trīs nedēļas pavadīju mazā satraukumā - tikšu uzņemts vai netikšu. Ekspedīcijas mērķis: sadarbība bioloģiskos pētījumos. Materiālu ievākšana un pēcāk to noteikšana jau Latvijā. Paceļamies gaisā. Tur mums jāpavada veselas 8 stundas. Tas ir garš un nogurdinošs lidojums pāri visai Krievzemei. Lidojums ir tik garš, ka vienā brīdī man vairs nav bail lidot. Bailes zudušas līdz brīžiem, kad lidmašīna sāk kustēties gaisa bedru straumēs. Kārtējo reizi pie sevis atkārtoju, ka es vairs nekad nelidošu, vai vismaz ļoti ilgi vairs nelidošu. Kā tad...Laukā tikko kā uzlēkusi saule, lai gan tā pazuda vien uz pārdesmit minūtēm, tas tā iemesla dēļ, ka lidojam tieši austrumu virzienā, turklāt lielā ātrumā. Pirms nolaišanās pilots skaļruņos paziņo, ka pēc 30 min būsim nolaidušies, pulkstenis ir 7 no rīta un pilsētā ir +27 grādi. Jā, nopūšos, tik agrs un jau tik karsts. Kas būs pa dienu?Šī reģiona lielo karstumu un mitrumu atceros jau no iepriekšējās reizes, kad dienas vidū termometra rādītāji rādīja +34 grādi. Kur mēs esam? Lidmašīna ap 8 rītā nosēžas Habarovskas lidostā. Vēl nedaudz jāuzgaida līdz tā noparkojas, un visi varam doties laukā, kur mūs sagaida vecs, padomju laiku, autobuss. Par laimi šis ir iekšzemes reiss un nekādas somu un pasu kontroles te nav. Atliek tik sagaidīt, kad tās izkrauj laukā.Pirms diviem gadiem mēs visi šeit bijām pirmo reizi. Man tas bija kaut kas prātam neaptverams, būt tik tālu. Toreiz mūs sagaidīja Laimonis - rezervāta zinātniskais darbinieks, ar kuru mani vecāki iepazinās 2004. gadā Lietuvā, kādā zinātniskā konferencē. Laimonis ir dzimis un uzaudzis Krievijā, tālajos austrumos, bet māte viņam Lietuviete, tāpēc devusi arī senču zemes vārdu. Laimonis saknes nav aizmirsis, un nu pašmācības ceļā apgūst Lietuviešu valodu. 2009. gadā viņš apciemos Lietuvu otreiz un pirms atgriešanās uz Krievzemi, apciemos arī mūs Latvijā, bet tas ir pavisam cits stāsts un tā ir nākotne. Šoreiz mūs neviens nesagaida, jo tālāko maršrutu un rīcības plānu mēs jau zinām. Jāiekāpj autobusā, kas ved uz centru. Jādodas uz centrālo dzelzceļa staciju, biļetes jau mums laicīgi nopirktas un pa pastu piegādātas, bet stacijā ir bagāžas novietne, kuru tad mēs arī izmantosim, lai smagās somas nestaipītu līdzi. Šis pakalpojums izmaksā pārsimts Krievu naudiņas, bet ir tā vērts.Tālāk dodamies aplūkot pilsētu. Es un vecāki jau iepriekšējā reizē to diezgan apskatījām, bet Raimonds un mana māsa to nav redzējuši. Arī man ir savs prieks, jo šoreiz man ir sava digitālā spoguļkamera, šī ir pirmā ekspedīcija, kad varēšu, un jau varu, bildēt savas bildes. Līdz šim to darīja vien mans tētis, vai kāds cits, kuram bija savs fotoaparāts. Nekas īpaši advancēts man nav, iesācēju spogulis un kit objektīvs. Sākumam der. Sīkumos neiedziļināšos. Skaists pilsētas centrs ar Krievijai raksturīgo bardaku mikrorajonos. Pilsēta izbūvēta Amūras upes krastā. Vēl tagad atceros kā pirms diviem gadiem ieraugot šo vareno upi mani pārņēma vieglas trīces. Mūsu Daugava ir kā mazs strautiņš attiecībā pret šo vareno Āzijas upi. Turklāt, atrodoties stāvkrasta augšā, tālumā var redzēt Ķīnu, tās kalnus. Neraugoties uz to, ka no rīta spīdēja saule, patreiz ir nomācies, uznācis vasaras negaisa mākonis. Nedaudz pazibsnīja, nedaudz palija lietus. Paēdam kafejnīcā launagu un dodamies atpakaļ uz staciju. Vilciens dodas cauri pilsētai. Tad iebrauc tunelī, un kādu laiciņu ir gana tumšs. Tunelis iet zem Amūras upes. Ir arī dzelzceļa tilts, bet pa to vilciens dosies pāri atpakaļceļā. Vēsture nemelo! Ceļā mums jāpavada garas stundas. Par laimi mēs ceļojam kupejā. Iepriekšējā reizē mēs ceļojām kopējā guļamvagonā, bet toreiz ar mums brauca Laimonis, tā teikt, vietējais. Šoreiz vien Raimonds izmitināts citā kupejā, jo piecvietīgu kupeju jau nav. Visas mantas tāpēc stāv mūsu pagaidu istabā, un Raimondam vismaz nav jāuztraucās par tām. Ceļā mums jāpavada 16h! Ēdiens ceļam iepirkts Habarovskā, un vēl nedaudz omes ceptie pīrāgi palikušies. Paēdis vērojos pa logu. Sāk krēslot, kas liecina par to, ka drīz jādodas gulēt. Mūsu pietura ir arī gala stacija. Vēl nedaudz, un būsim klāt. Laukā spīd saule un ir karsts. Vilciens lēnām slīd uz priekšu, līdz sāk stāties. Galapunkts - pilsēta Čegdomina (orģ.: Чегдомын). Lieta tāda, ka šī pilsēta savā ziņā ir izolēta. Vasaras laikā nav citu iespēju te nokļūt kā ar vilcienu vai helikopteri. Ziemā, kad kārtīgi piesalst, izveido ceļu URAL tipa mašīnām un sniega burāniem, iespējams arī Ņiva šādu ceļu var izbraukt, diemžēl savām acīm to neesmu redzējis, tāpēc komentēt nevaru. Patreiz ir vasara un lētākais ceļš ir vilcienā. Priekšā jau Laimonis un rezervāta inspektori, un divas automašīnas. Sasveicināmies un šamie palīdz sanest mantas uz auto. Prieks redzēt Laimoni, atceroties iepriekšējo Burejas ekspedīciju, pat asaras acīs saskrien. Nu kāpjam paši mašīnā, un dodamies iekšā pilsētā.Pilsēta gana jauna, dibināta vien 1939. gadā, kad reģionā izbūvēja ogļu raktuves. Līdz ar to pilsētā nav vēsturiskā centra, vai kādas citas vēsturiskas celtnes. Ir pārītis mikrorajonu un privātmāju masīvi. Pilsētā mitinās ap 13 000 iedzīvotāju. Vasaras te ir karstas, bet ziemas ļoti aukstas. Jāsaka, ka esmu priecīgs, ka esmu dzimis un joprojām dzīvoju Rīgā. Kad pirms diviem gadiem pirmo reizi caur mašīnas logu vēroju šo pilsētiņu, biju diez gan izbrīnīts, un vēl priecīgāks, ka dzīvoju Latvijā. Te pārņem pamestības sajūta. Tukšums. Lielā daļā privātmāju nav ievilktu ūdensvadu, ļauži atkarīgi no ūdens mašīnas, kas ik pār dienu atved tīru ūdeni, un piepilda ar to mucas vai citus traukus ūdenim. Dodamies pa taisno pie Laimoņa uz māju. Nolikt mantas, pārģērbties. Tuvākās divas - trīs dienas šī būs arī mūsu māja. Mūs sagaida Laimoņa mamma. Vieglas pusdienas un varam doties uz pieņemšanu rezervāta ofisā pie rezervāta direktora. Arī šo kungu mēs jau pazīstam. Ofisā pieejams arī internets, bet man tas patreiz neinteresē. Tuvākajās dienās jānokārto visi birokrātiskie jautājumi, un nekad nevar zināt, cik Krievijā šādas lietas prasa laika. Mums ir jāpiereģistrējas, ka esam šeit ieradušies. Lai to izdarītu mums jādodas uz imigrācijas dienestu. Darba laiki te ļoti "Padomiski", attieksme arī. Piemēram, imigrācijas anketā man jāraksta, ka esmu dzimis Padomju Savienībā nevis Latvijā, vien māsa var rakstīt, ka dzimusi Latvijā. Pa vidam ir jāizplāno pārtikas krājumi. Vispirms top saraksts ar ēdienreizēm. Tad saraksts ar pārtikas produktiem. Tad sarunājam mašīnu un dodamies iepirkties. 2006. gadā mēs uzstādījām kāda veikala čeka garuma rekordu. Domāju, ka šoreiz būs stipri līdzīgi. Mežā plānojam būt 19 dienas, turklāt vismaz viena diena jāņem klāt rezervei, ja nu gadās kas neplānots. Pārtika, kā jau ierasts ekspedīcijās - putras, makaroni, gaļas konservi, saldumi; tēja un kafija; piena, olu un kartupeļu pulveri; sausās zupas un buljona kubiki; sāls, pipari un cukurs.Pēcāk ķeramies klāt sadzīves piederumiem, kas jāpaņem līdzi. 2006. gadā ekspedīcijas plānojums bija savādāks. Toreiz arī bijām pieci cilvēki no Latvijas. Mani vecāki, es, Uldis un Arvīds no Daugavpils Universitātes. Tajā reizē Uldis ar Arvīdu plānoja palikt 7 dienas, kamēr mēs divas nedēļas. Tātad bija jāizplāno šamo atkāpšanās. Kāpēc tas ir vai bija tik grūti? Burejas rezervāts (Буреинский заповедник) atrodas apm. 100km (taisnā līnijā) uz ziemeļ austrumiem no Čegdominas. Rezervāts platība 358 000 ha. Dibināts tas 1987. gadā, tātad esam viena vecuma. Uz pašu rezervātu neved ne viens ceļš. Lielos vilcienos ir trīs veidi kā tur nokļūt.1. Ar smagajām mašīnām vai džipiem līdz Burejas upei, no kuras ar motorlaivām pret straumi līdz rezervātam.2. Ar smagajām mašīnām vai džipiem pa zeltraču ceļu, cauri zeltraču pilsētai, pāri kalnu pārejai līdz rezervāta kordonam, kas atrodas pāris km pirms rezervāta robežas. Pēcāk kājām pa UNESCO iekļauto "Carskaja doroga" (Царская дорога) jeb pamestu cara laika ceļu, un šķērsojot kalna pāreju nokļūt rezervātā.3. Ar helikopteri stundas lidojums, bet vajag daudz naudas.Vēl ir ceturtais variants - iet kājām no Čegdominas līdz pašam rezervātam. Mums nav daudz naudas, tā ir atbilde uz komforta trūkumu ekspedīcijā.2006. gadā devāmies pa pirmā varianta maršrutu. Atkāpšanās arī dzen notika pēc pirmā varianta plāna, tikai apgrieztā secībā. Vispirms Arvīds ar Uldi, pēc nedēļas arī mēs. Šogad, jeb 2008. gadā, uz rezervātu dodamies kā minēts otrajā plāna punktā, bet atkāpsimies, kā pirmajā plāna punktā. Vēl samērā nesen bija cerība, ka rezervāts mums apmaksās turp ceļā helikopteri, bet uznāca milzu mežu ugunsgrēks, un visus helikopterim paredzētos līdzekļus iztērēja uguns dzēšanā. Tā gadās.Rezultātā mums jāsaplāno viss nepieciešamais līdzi tādā daudzumā un svarā, cik varam nest uz mugurām, un lai pietiek visām 19 dienām, jo veikalu mums nebūs. Bažas rada arī apstāklis, ka līdzi nebūs nedz rācijas, nedz satelīttelefona, citu sakaru tur vispār nav, nu nebūs arī teorētiski pieejamo. Laiks rit ātri. Atklimatizācija arī notiek veiksmīgi. Auto sagatavoti ceļam. Papīri sakārtoti. Pienāk 8. augusta agrs rīts, un mēs dodamies ceļā! Turpinājums sekos... Fotogrāfijas no ekspedīcijas aplūkojamas manā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/portfolio/bureja_2/

Ekspedīcija uz Burejas rezervātu: ievads.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem