Gruzija
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Jau vairākus gadus braukājot pa Eiropas „buržuāzisko” daļu- proti Rietumeiropu, rodas nostaļģija pēc kaut kā no vecā labā laika. Man piedāvā piedalīties seminārā par dzimumu līdztiesību Gruzijā. Ja apmaksā ceļa izdevumus, tad manis pēc varu gudru seju diskutēt kaut par gravitācijas ietekmi uz šakāļiem dzemdību laikā. Par Gruziju bija dzirdētas visnotaļ pozitīvas atsauksmes, tāpēc daudz nedomājot piesaku savu kandidatūru un kā jau tas ierasts, mani apstiprina.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka pārpārēm izbaudījupadomju šarmu un nekāda foršā un lieliskā Gruzija nemaz nav.
Bet nu pēc kārtas.
Pirmkārt, mani pārsteidza fakts, ka gandrīz visas lidmašīnas Tbilisi lidostā ierodas nakts laikā. Ap plkst 4:00 nelielajā lidostā valda tāda drūzmēšanās, kā viduslaikos uz pakāršanu pilsētas centrālajā laukumā. Kā man vēlāk stāstīja vietējais puisis, tas tiek darīts ar nolūku, jo nakts laikā, lūk esot daudz mazāki nodokļi jāmaksā par gaisa telpas izmantošanu. Aizdomājušies viltnieki…
Lidostā mūs sagaida čalītis, kas sarunāts lai aizgādātu mūs līdz viesnīcai. Mēs esam 5 cilvēki, dažiem ir tīri iespaidīgi koferīši, bet sagaidītājs vēsā mierā pieripina pie izejas stipri pavecu Opel Astra. 40 minūšu brauciens pārvēršas „Neverending Story” Daudz maz komfortabli jūtas tikai pats šoferis, savukārt, mēs, pārējie, cenšamies netaisīt dziļas ieelpas un uz runātīgā šofera jautājumiem atbildam ar kaut ko līdzīgu diloņslimnieka vaidam.
Mašīna izbrauc pa vairākām aizdomīgām ieliņām, un esam klāt pie viesnīcas. Tas ir četru stāvu nams, un pēc nostāstiem pati viesnīca lepojas ar 4 zvaigznēm. Vienīgais loģiskais izskaidrojums ir, ka Gruzijā zvaigznītes viesnīcām tiek piešķirtas pēc stāvu skaita- proti, ja mājai ir 2 stāvi, tad 2. zvaigznes. 10 stāvi- tātad 10 zvaigznes. Ja šim miteklim pēc vispārpieņemtiem standartiem ir vairāk par 2 zvaigznēm, tad Fidels Kastro ir mans brālēns.
Pati istabiņa ir ar Dievu uz pusēm- visa noflīzēta un ja neko neaiztiek, iespaids ir visnotaļ pozitīvs. Diemžēl, man jāatver skapja durvis lai saliktu savas nedaudzās vešiņas. Durvis man smuki paliek karājoties rokās, un arī pats skapis, kā rādās, apsver domu smuki sagulties uz grīdas. Ar pacietību un mīlestību sakabinu visu kopā un cenšos vairāk viņam klāt neskarties. Drēbes salieku uz gultas, jo citu mēbeļu istabā vienkārši nav. Gulta ir liela un plata. Matracis, pēc visa spriežot, nācis mantojumā no cara ģimenes. Tik izgulētu matraci, kur atsperes lien ārā, vēl nebiju savā mūžā redzējis. Paklāju apakšā segu, gultas pārvalku un jūtu, ka tik traki nav- kaut kas mazliet duras sānos, bet gulēt var. Vannas istaba arī veidota ar humoriņu- ūdens no dušas līst uz poda un lejā īpaši netek. Toties slieksnis ir zems, un pēc 3 minūtēm koridorā ir izveidojusies smuka peļķīte.
No rīta sportiskas intereses pēc, ieeju luksusa numurā, kas lepojas ar labi izsēdētu stūra dīvānu, lielu ūdens pleķi uz griestiem un nenosakāmas krāsa paklāju.
Apkures viesnīcā nav. Daži saņem sildītājus, no kuriem daļa nemaz nedarbojas, citiem iesaka saģērbties siltāk. It kā lielajā zālē ir gaisa sūknis, bet tāds sīkums, ka arī tas nedarbojas. Itāļi un turki noķer vieglu paniku. Pie vienas reizes sastāstu šamējiem lai uz ielas nerādās, jo Gruzija joprojām ir karastāvoklī ar Krieviju, Japānu un Mezopotāmiju. Itāļi tic un grib mājās. Bijušais padomju bloks ņirdz un mētā asprātības.
Pāris dienas vēlāk uzzinu, ka principā visā Tbilisi tāds jēdziens kā centrālā apkure, neeksistē. Ziemās cilvēki sildās kā māk- sildītāji, nelielas krāsniņas, vīna pagrabi… Pavērojot mājas, var redzēt, ka uz jumtiem, sānu sienām, un jebkurā grūti iedomājamā vietā rēgojas paštaisīti skurstenīši. Bet ziemas nemaz tik trakas nav. Temperatūra zem nulles noslīd visai reti. Laikā, kad Latviju klāj sniegs, Tbilisi mierīgi var staigāt ar džemperīti.
Tbilisi ir ļoti skaista pilsēta, vienkārši briesmīgā stāvoklī. Valsts iegulda milzu naudu lai parādītu, ka gruzīni ir īsteni un moderni eiropieši, bet šis PR strādā tikai uz tiem, kas nav bijuši šajā valstī klātienē. Pie pašas viesnīcas ir ārkārtīgi moderns parks, ar futūristiska paveida tiltu, kas nedarītu kaunu pat Ņujorkas centrālajai daļai, bet tajā pašā laikā, lai tiktu līdz tiltam, jāiziet caur tādiem geto rajoniem, ka pat vienas otras Afrikas valsts vietējie korifāni ar skaudību noskatītos.
Savs šarms vecpilsētai ir. Galvenā iezīme- balkoni. Kā stāstīja vietējais gids- kam ir smukāks un lielāks balkons, tas ir krutākais puisis ciemā. Pati māja ir uz sabrukšanas robežas, toties balkonam jābūt labam. Agrāk viens nams piederējis vienai ģimenei, bet pēc padomju varas ienākšanas Gruzijā, nācās ar dzīvojamo platību padalīties ar nabaga padomju pilsoņiem. Tāpēc mājām parādījās ieejas visās iespējamās un neiespējamās vietās.
Pēc tumsas iestāšanās mierīgi, neizmantojot papildus dekorācijas, var uzņemt šausmu filmas. Paši iedzīvotāji gan ir miermīlīgi un vismaz es nekādus nepatīkamus tipus slaistoties pa ielām nemanīju.
Kā jau minēju, dzīvojam mēs pašā pilsētas centrā, un attiecīgi pavisam blakus atrodas pilsētas galvenās ielas. Lai šķērsotu šīs ielas ir izveidoti tuneļi. Pārskriet pāri ielai klasiskajā izpratnē nav iespējams, jo pirmkārt mašīnas brauc nepārtrauktā plūsmā, otrkārt, jebkurš sevi cienošs gruzīns, vadoties pēc seniem mednieku instinktiem, centīsies tevi notriekt. Gribi šķērsot ielu pie gājēju pārejas? Ar tādām pašām sekmēm vari stāvēt uz tramvaja sliedēm, cerībā, ka vadītājs tevi ieraudzījis, mistiskā veidā pārkārtosies uz blakus esošām sliedēm. Tas pats attiecās uz sarkano gaismu. Ir sarkanā gaisma gājējiem un sarkanā autovadītājiem. Neesmu liels krāsu speciālists, bet atšķirība laikam ir mikroskopiskās niansēs. Vadītāji paši izvērtē vai šī ir ‘īstā’ sarkanā gaisma, vai tomēr „ var braukt, bet ļoti uzmanīgi”. Sūdīgi tev, ja tajā brīdī tev deg zaļā, bet vadītājam braukt atļaujošā sarkanā. Priekšroka, protams, ir mašīnas īpašniekam.
Acīmredzot tāpēc, ir izveidoti tuneļi. Pastāstīšu par diviem lielākajiem netālu no Brīvības laukuma, kas ir pats pilsētas centrs. Viens ir visnotaļ mājīgs un skaisti izgaismots. Lai iedzīvotājiem nebūtu garlaikotiem jāpārvietojas pazemē, ir padomāts par dažādām izklaides iespējām. Tunelī ir iekārtojušies mikroskopiski veikaliņi, kuros var nopirkt, šķiet, ka visu, ieskaitot ūdeņraža bumbas sastāvdaļas. Augstumā veikala telpas ir varbūt 1,80m. Platumā un garumā mazliet mazāk. Principā, normāla auguma cilvēks veikaliņā var tikai ierāpot.
Tunelim ir arī apsargs. Patiesībā jebkuram objektam Tbilisi ir apsargs. Redzēju pat vairākus apsargus kuriem objektu nepietiek. Viņi garlaikoti staigā apkārt, un acīmredzami gaida, kad kāds objekts atbrīvosies, lai tad pēc papīriem var skaitīties par „ vecāko un galveno objekta apsargu” Nu vienkārši nejēdzīgi daudz apsargu.
Apsarga darbs kaulus nelauž, bet garlaicību uzdzen pamatīgu, tāpēc apsargi parasti izdomā kā pakavēt sev laiku. Tuneļa apsargs kopā ar vēl vairākiem veikalu pārdevējiem, turpat tuneļa vidū, uz kastēm izlika nardas, un ar cigaretēm zobos, skaļi sarunājoties, mēģināja pieveikt šajā spēlē viens otru. Apkārt vīriem stāvēja tāds dūmu mākonis, ka tālāk par 3 metriem kaut ko saskatīt principā nav iespējams. Ja pietiek nekaunības, var vienkārši ieiet veikaliņā un paņemt ko tev vajag- tāpat neviens neredzēs.
Otrs tunelis ir labākais, ko jebkad esmu redzējis. Šī pazemes gājēju pāreja ir radīta lai cilvēks var pārvarēt savas bailes un šķīstītos. Tunelī nedeg neviena pati gaismiņa. Nokāpjot lejā no izgaismotajām ielām, pretī raugās melna, auksta un baisa ieeja. Mēs esam daudzi, tāpēc izlemjam šo tuneli tomēr šķērsot. Izgaismojam ceļu ar telefoniem. Lai iespaids būtu vēl labāks, var piebilst, ka tunelī ir lieliska akustika. Soļi atbalss veidā nāk atpakaļ no visām sienām, visiem stūriem. Nekāda gaisma tuneļa galā arī nav. Šķiet, ka pāreja speciāli izveidota ar izliekumu, lai uzreiz nevar ieraudzīt izeju. Mazliet smird pēc urīna, un ir vairāk nekā skaidrs, ka šis arhitektūras un radošās fantāzijas objekts tiek izmantots lai vienkārši pačurātu. Pie ieejas, uz sienas, lieliem burtiem ir uzrakstīts FREE HUGS ( apkampieni par brīvu). Tas laikam lai iedrošinātu svārstīgos- sak, nesatraucies, samīļosim pa ceļam. Pašam nāk smiekli par galvā iedomātu skatu- drebošām rokām tiek uzšķilts sērkociņš, un vājajā gaismiņā pretī raugās laipnas, bet noteiktas gruzīna acis.
Nav brīnums, ka smird pēc urīna. Muskuļi, kas atbild par liekā šķidruma un liekā svara noturēšanu ķermenī, šādos apstākļos var arī atteikties strādāt.
Izejot no tuneļa, beidzot saprotu skulptūras nozīmi, kas atrodas burtiski 10 metrus no ieejas. Tajā ir attēloti priecīgi, dejojoši cilvēki. Žetons skulptoram par ideju un pilsētas arhitektam par skulptūras izvietojumu tieši šeit.
Un tas ir Tbilisi šarms- šāds tunelis, bet 400 metrus tālāk viens no modernākajiem tiltiem pasaulē un prezidenta pils…
Lai arī ēšana viesnīcā ir nodrošināta ( ak jā- tas bija otrs labākais sviests visā braucienā- vakariņās pliki griķi bez nekā, ne mērcītes, pat ne krējuma vai kečupa. Par salātiem pat neieminēšos), tomēr gribas arī ēst, tāpēc dodos uz supermārketu. Tas arī ir hīts. Veikals ir tiešām liels. Grīda ir vienkāršs betons ar daudzām bedrītēm. Saprotu, kāpēc neviens nebrauc ar ratiem. Preču plaukti ir milzīgi, bet tajā pašā laikā tajos nekā nav. Pareizāk teikt, ir gan, tikai ļoti nelielā izvēlē. Piemēram, apmēram 15 metrus garu un 3 metrus augstu plauktu aizņem trīs dažādu veidu čipšu pakas. Tas pats ir arī ar citiem produktiem. Vislabāk man patika stikla vitrīnas, kur bija gaļa un salāti. Vitrīna ir izvietota gar vienu supermārketa sienu, aptuveni 60 metru garumā. Reālais sortiments aizņēma aptuveni 3 metrus. Toties 8 pārdevēji, katrs speciālists savā jomā. Viens uzrunā pircēju, otrs atbild, trešais zina ko viņi pārdod, ceturtais māk salikt preci maisiņā, piektais šo maisiņu pasniedz, sestais māk nosvērt. 2 rezervē, ja nu, nedod Dievs, kaut kas notiek ar vienu no šiem sešiem, lai darbs netiek paralizēts. Svaigu zivju sortiments sastāv no vienas zivs, kas lepni guļ uz ledus kaudzītes.
Šokolādes redzēju tikai un vienīgi leišu ražojuma. Tas pats sakāms par latviešu šprotēm un citām mistiskām zivīm, kas kā stāv rakstīts uz bundžiņas, ir ražotas Latvijā. Cenas ir aptuveni tādas pašas kā Latvijā. Sev par lielu pārsteigumu, Gruzijā atklāju tiešām garšīgu alu. Zedazeni. It kā alus darītava atvērta pavisam nesen, bet aliņš bija tīri tā neko pēc garšas. Par vīnu nemāku teikt, jo neesmu liels vīna mīļotājs. Mīļi bija tas, ka ielidojot un saņemot pasē zīmogu, robežsargi uzdāvina vienu nelielu vīna pudeli. Vīna kults šajā valstī tiešām ir milzīgs, vēl jo vairāk pārsteigums par tiešām labu alu.
Gadījās pamēģināt arī čaču, kas ir paštaisīts stiprs alkoholisks dzēriens. Riebīgs, pie mums laukos veči dzen daudz labāku mantu.
Ja gadās būt Gruzijā, noteikti aizejiet uz restorānu. Restorāni ir lēti. Sākot no 5 latiem var piestumt kuņģīti tā, ka vēl nākamajā dienā atcerēsies. Vairāk par 10 latiem, šķiet, nav iespējams noēst. Un ēdiens ir pasakaini garšīgs. Personīgi man visvairāk pie sirds gāja hinkali. Pa lielam tas tāds liels pelmenis, vien ir, bet garšvielas un sagatavošanas procesā iegūtā suliņa hinkali iekšpusē ir brīnumgarda! Tīri piemēram varu minēt, ka plaukstas lieluma hinkali maksā 20 santīmus.
Nezinu vai tas ir visos restorānos, bet tajos kuros biju es, tualetes ir atsevišķa stāsta cienīgas. Iedomājaties- lielisks restorāns, labs vīns, pacilāts noskaņojums, ieej tualetes telpā un ieraugi caurumu grīdā. Ne tur vairs ko gribas, ne kā…
Nākot mājās no restorāna, mums rokās iegrūž kuponus. Kaut kur tepat netālu notiekot liela diskotēka un ar šiem kuponiem ieeja ir par brīvu. Nu ko- ejam uz diseni. Diskotēkā sabijām precīzi 10 minūtes. Milzīga zāle, ar betona grīdu, uz kuras mētājas sasistu pudeļu lauskas. Zālē aptuveni 100 cilvēki, no kuriem meitenes redzēju 4. Nāk prātā anekdote par to kā trīs gruzīni aizgāja uz pirti un pie viena arī nomazgājās. Kamēr vēl mani nav uzlūguši uz deju, taisos projām. Mani draugi no Moldovas paliek, bet arī tie pēc pāris minūtēm mani uz ielas panāk. Šos tiešām mēģināja uzlūgt uz deju. Džeki. Pieliekam soli. Labi, ka mājās nav jāiet caur FREE HUGS tuneli…
Nākamajā dienā izlemjam aizbraukt kaut kur tālāk, un apskatīt citas Tbilisi vietas. Brauksim ar metro. Metro ir lēts un labs pārvietošanās veids. Biļete maksā aptuveni 15 santīmus.
Kaut kur uz dullo kāpjam ārā. Ielas smukas, daudz mašīnu. Abās ielas pusēs stāv novietoti spēkrati. Lai tiktu ārā no stāvvietas, vajag vai nu lielu mašīnu, vai burvja spējas. Apņēmīgs večuks, šeit ir atradis savu biznesa nišu. Viņam ir bezbailīgs skats, svilpīte, un rokās vecais milicijas zizlis. Vecais nosvilpjas, iziet uz ielas un bezsakarā vicina zizli. Mašīnas taurē, no vadītājiem skan maķ, peremaķ, toties ārā tikt gribošā mašīna izbrauc uz braucamās daļas, atveras vadītāja lodziņš un apņēmīgā vīra plaukstiņā iekrīt spīdoša monētiņa, vai pat salocīts papīrītis ar mirušām gruzīnu slavenībām. Aptuveni desmit minūšu laikā, satiksmes regulētājs palīdzēja satiksmē nonākt trijām automašīnām. Neslikts biznesiņš.
Kamēr es noskatos šajā izrādē, ieraugot, ka pretī stāv kandidāts uz lohiem, man piesitas par draudzeni pusčigāniska paskata sieviete. Prasa lai iedodu viņai laru. ( Lars ir gruzīnu nauda, aptuveni 30 santīmi). Saku, ka naudu es nedodu. Viņa man pazīlēšot. Mani vairāk valdzina satiksmes regulētājs, tāpēc saku lai viņa atšujas. Lai radītu par sevi iespaidu, zīlniece sāk stāstīt par mani dažādus faktus. Vienīgais kas atbilda, ir tas, ka esmu vīrietis. Pārējo tikpat labi varētu stāstīt appīpējies nariks, tas vismaz būtu interesantāk. Konkrēti sūtu cienīto uz poda, tā uzmet lūpu un meklē nākamo lohu. Tikmēr regulētājs pārskaitījis naudiņu, laikam nolemj, ka laiks paņemt kafijas pauzi un izrāde beidzas.
Blandoties nonāku līdz tirgum. Tā ir milzīga teritorija, kurā var nopirkt da jebko. Visvairāk mani fascinēja deviņu stāvu māja, tieši pretī tirgum. Izskatījās mazliet sirreāli. Patika, ka pārdevēji neuzbāžas, bet ja kaut ko palūdz, tad ļoti laipni un cilvēcīgi aprunājas un dod sakarīgus padomus. Nopirku garšvielas, dažus suvenīrus un izdomāju aizvest mājās vīnu. Garšvielu pārdevēja pametusi savu stendu, piecu minūšu laikā pa labirintiem aizved mani līdz labam vīna tirgotājam. Tas aicina mani iekšā, uzreiz salej vīnu un sākam sarunu. Tirgotājs ir bijis Latvijā barikāžu laikā un ar prieku atceras latviešus, kas nav griezuši muguru krievu tankiem. Vārdu sakot, vīnu es dabūšu faktiski par velti, tikai man esot jāpasaka kāds man garšo. Degustējam kādas 5 šķirnes, līdz es saku, ka ir labs. Cienītais man izmeklē skaistu, izrotātu krūku, kurā ir iekšā šis vīns, kā arī līdzdod parasto pudeli ar tādu pašu. Ja man esot 15 lari, tad tas maksā 15 lari, ja nav, tad šī ir dāvana. Man ir 15 lari. Krūka vien, šķiet, maksā vismaz divtik.
Pārdevējs caur labirintiem aizved mani līdz vietai, kur var nopirkt gruzīnu saldumus. Jāsaka, ka šokolāde ir tiešām garšīga, toties konfektes gan nav vērts pirkt.
Ar pudelēm rokās cenšos atrast ceļu atpakaļ uz metro. Pa ceļam mani piedāvājas aizvest ar taksi, vēlreiz pazīlēt, kā arī nopirkt kukurūzu. No visa atsakos.
Vēl pieminēšanas vērta ir pils apkārtne. Uz pili var tikt kājām, vai arī ar modernu gaisa tramvaju. No augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu. Ieliņas ir labi izgaismotas un var noķert vieglu romantisma smaržu. Viena otrai blakus draudzīgi sadzīvo mošeja, sinagoga un pareizticīgo baznīca. Tā tas te bijis no laika gala. Līkumojam pa mazajām ieliņām augšup un lejup un nebeidzam tīksmināties par lieliskajiem skatiem. Nekad dzīvē neesmu bijis nevienā musulmaņu svētnīcā, tāpēc sagribas ieiet mošejā. Sargs ir laipns. Novelciet kurpes un laipni lūdzu. Mošeja ļoti atšķiras no tipiskas baznīcas kristiešu izpratnē. Pirmkārt, nav neviena sola. Grīda ir klāta ar paklāju, un lūgšanās notiek tupus uz ceļiem. Paklājs ar rakstu ir sadalīts tādos kā mazos kvadrātiņos, un tā ir katra personīgā vietiņa. Virs ieejas arābu valodā ir kaut kas uzrakstīts. Varu derēt, ka tas nav; „ Lai dzīvo koka kola, labākais dzēriens ever!” , bet kas tieši- nepateikšu. Vienīgais krēsls telpā ir paredzēts imāmam ( tā laikam sauca musulmaņu sprediķotāju).
Netālu no mošejas atrodas turku pirtis. Pat Puškins esot rakstījis, ka tādas pirtis viņš nav redzējis nedz visā Krievijā, nedz pašā Turcijā.
Sarunājam nākamajā vakarā atnākt un uz savas ādas izbaudīt sērūdens priekus. Pavisam netālu tek plats strauts, kurš smird pēc sēra. Un paejot mazliet uz priekšu var redzēt varenu ūdenskritumu. Vārdu sakot- būsiet Tbilisi, noteikti aizejiet pastaigāt gar pili.
Pirtis no iekšpuses tā arī neizbaudīju, jo nākamajā dienā vietējais gruzīns mani piečakarēja un gluži vienkārši necēla telefonu.
Tāds pats joks iznāca ar vienu citu gruzīnu, kurš solījās mani aizvest uz regbija maču Gruzija- Japāna.
Vēl ievērības cienīga likās Gruzijas prezidenta Saakašvili pils. Tā atrodas uz kalna un ir labi redzama no pieklājīga attāluma. Fascinēja tas, ka pat pils priekšā atrodas reāli briesmīgā stāvoklī esošas mājas, un ieliņas pa kurām bailīgi pārvietoties. Interesanti kā ārzemju viesi tiek nogādāti pilī? Varbūt viņiem aizsien acis, jo skati patiešām ir pabriesmīgi. Pašās beigās gan atradām vienu ceļu, kas ir izremontēts un māju fasādes pat nokrāsotas. Acīmredzot pa šejieni ārzemju delegācijas arī ierodas pilī.
Ar apsardzi, paralēli jau pieminētajiem apsargiem, nodarbojas vēl arī citi apsargi, kas ir tērpti smukos zilos tērpos un stāv pa vairākiem pie katras no 8 vai cik tur, ieejām. Esmu pie galvenās ieejas un velns mani dīda pieiet un paprasīt kas īsti Gruzijas prezidentam garšo. Sargs pilnīgi normāli reaģē uz šādu jautājumu. Nekādu- a kāpēc jums tas jāzina, a moška, pa muti?- nekā tāda nebija. Viņš noņem cepuri, pakasa galvu un sāk domāt. Tā kā viņam nedomājas, viņš pasauc no iekšas vēl vienu kolēģi un abi iegrimst sarunā. Pats uzprasījos. Tagad stāvu un smaidu. No pagalma tuvojas vīrs ar uzplečiem, kas izskatās pēc virsnieka. Saprotu, ka abi tūlīt dabūs sutu, un es pie reizes arī, par deguna bāšanu ne savās darīšanās. Virsnieks iznāk ārā un stingrā balsī noprasa kas te notiek?
Seko nelielas pārrunas gruzīnu valodā. Pēc tā man tiek paziņots, ka viņiem visiem liekas, ka prezidents ēd standarta ēdienus un nekas tāds viņam nav. Bet tā nav oficiālā atbilde, un virsnieks mani pavadīs līdz apmeklētāju pieņemšanas centram, kur es varēšu saņemt oficiālu atbildi. Nu ieberzos…Velkos virsniekam pakaļ un domāju kāda velna pēc vispār atvēru savu muti. Bet no otras puses- vai esat kādreiz saņēmuši oficiālu atbildi, kas garšo valstu vadītājiem? Protams, ka nē. Kāpēc lai nebūt pirmajam?
Apmeklētāju centrs ir tukšs. Aiz stikla sēž pavecāka sieviete, kas nav droša, ka var man sniegt šādu atbildi, tāpēc tiek pasaukta jaunāka meitene, kas jau ievelk elpu lai sāktu stāstīt Saakašvili kulinārijas brīnumus, bet te vecākā kaut ko pasaka gruzīniski un abas sāk garu diskusiju. Pa vidam tiek zvanīts kaut kam. Pēc aptuveni 10 minūtēm man tiek paziņots, ka man jāraksta oficiāla vēstule, un uz šis vēstules pamata, tad arī varēšu saņemt izsmeļošu atbildi. WTF? Viņiem tiešām nav ko darīt? Pateiktu man, ka vecajam garšo cepts lasis, un asta la vista, babe, bet nē- jāraksta pieprasījums, tad kāds zvanīs prezidentam;” Eu, Mihail, te viens no Latvijas prasa ko tu tur īsti rij, ko lai sakām?”
Bet nu jau tik tālu, ka atkāpšanās ceļa nav. Saku, ka gruzīniski nevaru uzrakstīt pat vārdu mamma, jo valodu gluži vienkārši nepārvaldu. Tas nekas, var arī angliski, vai krieviski. Un divu nedēļu laikā es saņemšot atbildi uz savu jautājumu. Saku, ka es pēc divām dienām jau būšu Latvijā. Meitenes noķer vieglu paniku, un saka, ka tādā gadījumā man nevarēšot palīdzēt. Nu i paldies Dievam. Murminot pieklājīgas muļķības, lēnām slīdu laukā. Iegriežos pirmajā šķērsielā, un cenšos ātri pazust. Ko ēd Saakašvili tā arī neuzzināju, bet teorētiski tas ir iespējams. Ja jums sanāk laika, varat pamēģināt.
Stāsta, ka Saakašvili ļoti rūpējoties par savu pilsoņu drošību. Neticēt nav pamata, jo policijas mašīnas var redzēt ik pa pāris minūtēm. Pārvietojas viņas ļoti uzkrītoši, ar nepārtraukti ieslēgtām bākugunīm. „Dzīvajā” gan nevienu policistu neredzēju, tik vien kā sēžot mašīnā. Tādām muļķībām, kā vadītāju sodīšana par braukšanu pie sarkanā, vai par braukšanu pa pretējo joslu, un vēl tādiem sīkumiem, kā mašīnu novietošanu pa vidu pilsētas vienā no galvenajām ielām, vīriem nav laika. Padomā ir kaut kas cits. Būtu pajautājis, bet kā jau minēju, nevienu milici uz ielas neredzēju.
Pārrodos viesnīcā tieši uz noslēguma vakariņām- rīsiem ar cukuru un rozīnēm. Labās ziņas- ēdiena ir cik uziet. Sliktās ziņas- no visas mūsu 30 cilvēku kompānijas, šo ēdienu par ēdamu atzīst vien 2, pārējie dodamies uz restorānu.
Kopsavilkums? Valsts uz kuru var aizbraukt, ja nav citu variantu. Bet, no otras puses, izņemot Tbilisi, neko citu neredzēju. Tbilisi redzētais un pārdzīvotais nevilina vēlreiz atgriezties.