Terra incognita Pakistāna. 3. daļa

Zintis Viziņš 08.02.2013 23 min lasīšanai 56 foto

Viena no vietām, kuru vēlējos apskatīt bija Passu iekārtais tilts. Pakistānas ziemeļos bieži pāri upēm ir uzbūvēti iekārtie tilti: pāri lielākajiem var pārbraukt viena mašīna, pāri mazākajiem iet gājēji. Passu iekārtais tilts, iespējams, ir garākais trošu tilts šajā apvidū: attālums starp tilta trošu enkuriem ir apm. 250 metri. Gājēju tilts ir uzbūvēts maksimāli viegls, visa tilta konstrukcija ir septiņas pār upi novilktas troses, vēl dažas diagonālas troses ir nostieptas lai mazinātu tilta šūpošanos vējā, lai gājēji nevarētu to pārlieku sašūpot. Tilta klājums ir tik vien kā ik pēc pusmetra starp trosēm iespiesti dēļu gali. Padsmit metrus zem mums plūstošo Hunzu nu nekādi nevarēja ignorēt, nevarēja neskatīties uz straumi: pār tiltu ir jāiet , visu laiku jāskatās zem kājām lai ar pēdu trāpītu uz sprīdi plato dēli.

Ejot pa taku no Passu tiltiņa, ievērojām, ka visapkārt aug smilšērkšķiem līdzīgi krūmi. Pagaršojām oranžās ogas – jā, smilšērkšķi! Mēs bijām izbrīnīti ka vietējie ļaudis tikai pirms nedaudziem gadiem esot sākuši vākt un lietot uzturā vērtīgās ogas. Uz tās pašas takas satikāmies ar divām sievām, kurām nebija iebildumu lai viņas nofotografē uz kalnu fona.

Passu trošu tiltiņš nebija vienīgais tās dienas piedzīvojums. Pēc pāris kilometriem atkal vajadzēja rausties ārā no autobusa lai ietu kalnos, šoreiz – lai uzietu augšā līdz Passu ledāja (Passu Glacier) malai. No morēnas kraujas malas pavērās skats gan uz spicajām kalnu smailēm, gan uz Passu ledāja ezeru. Tālākais ceļš jau bija vieglāks, lejup pa morēnas nogāzi, garām vietai, kas pirmajā brīdī izskatījās pēc maza ciemata. Patiesībā tās bija augļu koku ieskautas saimniecības ēkas blakus iekoptiem un jau novāktiem zemes pleķīšiem, tie viens no otra bija atdalīti ar akmens krāvumiem. Uz dažu ēku jumtiem kaltējās aprikozes, uz citu ēku plakanajiem jumtiem – šķiet, āboli un kaut kādas graudzāles, varbūt vienkārši siens. Starp lielajiem kalniem un kādu pauguru spoguļojās mazais Borith ezers, tas no visiem iepriekš redzētajiem ezeriem atšķīrās ar gandrīz caurspīdīgo ūdeni un ar to, ka tas esot sālsūdens ezers. Ejot aizvien zemāk pa nogāzi, tuvāk ezeram, caurspīdīgais ūdens pārvērtās par vējā ņirbošu virsmu, kurā atspīdēja apkārtējie kalni. Mūsu kārtējā atpūtas pauze bija ezera krastā, bezzvaigžņu viesnīcā Borith Lake Hotel ar restorānu: vismaz tā bija rakstīts uz izkārtnes. Savukārt viesnīcas terasē, redzamā vietā bija piesprausta vairākkārt labota lapiņa, kura vēstīja ka Borith ezers esot lielākais sālsezers ziemeļos. Vajadzības spiests, ieskatījos vienā viesnīcas numuriņā: divas saklātas gultas, saliekamais galdiņš un spuldze pie griestiem. Vairāk nekā askētiski... Kamēr baudījām kārtējos skatus uz kalniem, atspulgus ezera ūdenī, mums pagatavoja restorāna cienīgas pusdienas: ceptus kartupeļus ar sāli un pipariem, pakistāņu tēju. Izsalkušiem ļaudīm tālu no civilizācijas pat ļoti vienkāršs ēdiens šķita gards!

Tālākais ceļš veda pāri Ghulkin ledājam: daļa izvēlējās neturpināt ceļu pāri ledājam, citi, t.sk. es – gāju tālāk. Protams, iešana pāri ledājam nav nekāda vieglā pastaiga un ar laiku mūsu grupa sadalījās sīkākās kompānijās. Vienu brīdi skatienam pazaudēju kolēģus un man uz ledāja bija jānoorientējas pēc takas malā sakrautajām akmeņu kaudzītēm, pēc zoļu nospiedumiem grantī. Vairākkārt nozaudēju taku un tad uz savas ādas pārliecinājos, ka vienam pašam atrasties uz ledāja nav diezko droši: vienu reizi līdz potītei iebruku akmeņos, citā vietā es dzirdēju ka zem manām kājām tek ledāja strauts. Tikai pēc brīža atskārtu ka pāriešana pāri neredzamajam strautam bija riskants lēmums. Īsajos atelpas brīžos varēju skaidri redzēt un dzirdēt kas ledājs ir “dzīvs”: ik pa brīdim šur tur pa nomelnējušā ledus nogāzēm noripoja akmeņi. Uz ledāja sastapu pāri gados – vīrieti un sievieti, kuri parastos ikdienas apavos viegli lēkāja pa akmeņiem: viņi laikam bija izvēlējušies īsāko ceļu no Ghulkin ciema uz kaimiņciemu Hussaini. Bez nopietniem starpgadījumiem sasniedzu ledāja malu un gribot negribot atkal bija jāapstājas: no morēnas malas varēja pārredzēt visu Hunzas ieleju, Ghulkin ciemu ar viegli iedzeltenajām papelēm, Atabadas ezera sākumu. Virs Hunzas šurpu-turpu lidinājās helikopters, bet varēja tikai minēt kāds ir lidojuma mērķis: varbūt pārbaudīja ezera līmeni, varbūt drošībnieki gatavojās gaidāmajai premjera vizītei Ziemeļu teritorijās.

Septembris nav pat labākais gadalaiks kad braukt apskatīt Pakistānas ziemeļus, daudz krāšņāki dabas skati varētu būt vērojami pavasarī, maija beigās (tad vajag izmantot izdevību aizbraukt uz ziedošo Deosai plato Skardu apkārtnē) vai arī rudenī, oktobrī, kad visas ielejas iekrāsojas rudens krāsās. Septembra vidū, beigās Pakistānas vidienē no rudens nav ne miņas, Islamabadā un Lahorē temperatūra bija ap +30°C, bet Hunzas ielejas ziemeļos, pie Atabadas ezera papeles bija kļuvušas viegli iedzeltenas, pāris augļu kokiem sāka sārtoties galotnes. Otrkārt, septembrī beidzas musonu sezona, tādēļ nav garantijas, ka no Islamabadas uz Skardu varēs nokļūt ar ērtībām – lidojot. Pāris nedēļas pirms ceļojuma sāku bažīties vai tik kaut kādus šķēršļus neradīs nesenie musonu lietus izraisītie plūdi, taču stihija lielākoties skāra valsts dienvidaustrumu reģionus.

Ghulkin ciemā apstājamies pie kādas privātmājas, veicām savstarpēji izdevīgu darījumu: nopirkām divus maišeļus ar žāvētām aprikozēm. Jā, šīs bija pašas gardākās aprikozes ko dabūju nogaršot: cietas, saldskābas, pašas kusa mutē un ne mazākās miņas no zobos šņirkstošajiem putekļiem. Dienu vēlāk, vietā kur sanāk kopā Himalaji, Karakorams, Hindukušs, mūsu gids iejutās pakistāņu tirgotāja lomā un mums notirgoja ciemā iegādātās aprikozes. Jāsaka, ka lomu viņš nospēlēja izcili: ja gids nerunātu latviski, viņu itin viegli varētu noturēt par vietējo!

Atpakaļceļš uz Atabadas ezera beigām, uz nogruvuma vietu bija raitāks: šoreiz motorlaiva brauca pa straumi. Mūs veda tieši tā pati motorlaiva, kas turpceļā: ievēroju gan laivas karoga krāsas, gan laivas apkalpi – kolorīto draiveri un viņa palīgu. Nemanāmi mainījās Hunzas un Atabadas ezera krāsa: ja pie Ghulkin ciema straume bija pelēka, tad jau pie nobrukuma vietas, Saules gaismā ūdens izskatījās tirkīzzils. Tuvojoties ezera beigām, piestātnei, rūpīgāk ieskatījos kalna nogāzē, un pēc akmeņu krāsas varēju novērtēt nogruvuma apmērus: visas apkārtējās klintis bija viegli rūsganas, bet nogruvuma vieta – gaiši pelēka, putekļaina. Krastā mūs sasniedza kārtējās runas, ka Atabadas ezeru savas vizītes laikā Ziemeļu teritorijās ir ieplānojis apskatīt premjers, ka strādnieki grasās kārtējo reizi spridzināt nogruvumu.

Braucot atpakaļ no Atabadas ezera uz jau zināmo Karimabadas viesnīcu Hotel Hunza Embassy, uzmetu skatu kalniem: ieraudzīju ka mākoņi beidzot ir izklīduši ap Dāmu Pirkstiņu. Žēl, nevarēju pilnībā novērtēt kalna burvību, jo vakara saule izgaismoja vien šauru kalna nogāzi. Arī nākamajā rītā debesis bija skaidras un nevajadzēja gaidīt brīdi kad mākoņi izklīdīs ap Rakapoši: no viesnīcas terases jau otro reizi varēju vērot saullēktu Hunzas ielejā, skatīties kā sniegoto kalnu virsotnes maina savu krāsu no zilganpelēkas uz oranžu, sārtu un tad – uz spilgti baltu.

Drīz vien atstājām gan Karimabadas viesnīcu ar skatu uz ieleju un sniegotajiem kalniem, gan zaļo Hunzas ieleju un pa KKH devāmies Gilgitas virzienā. Kādā vietā pakistāņu gids lika paskatīties uz nogāzi, sameklēt šauru taciņu: tāds senāk esot bijis Zīda celš. Uz KKH apstājāmies pie nejauši pamanītas, nelielas suvenīru bodītes. Tā bija bagātīga un šeit patiešām bija ko izvēlēties: šalles un lakati, tradicionālās pakistāņu apaļās galvassegas dažādās krāsās, rotaslietas, dārgakmeņi, pat atklātnītes ar Pakistānas skatiem. Es neveicu aptauju, bet man šķiet, ka katrs no mūsu grupas te atrada kādu nieku ko pārvest mājās: es kā dāvanu nopirku baltu tradicionālo vilnas lakatu, ko sievietes nēsā uzlikušas uz galvas un vienu galu ir pārmetušas pāri plecam. Kamēr mēs drūzmējāmies pie vitrīnas un plauktiem, mūsu gids bija uzsācis sarunu ar kādu šveiciešu brīvprātīgo, kurš Pakistānā dzīvo jau gadus astoņus.

Tālākais ceļš veda atpakaļ uz dienvidiem, uz Gilgitu, bet viesošanās Gilgitā bija īsa: pilsētā gaidīja ierodamies Pakistānas premjerministru Radžu Pervezu Ašrafu, tādēļ pilsēta bija pilna ar policistiem. Lai arī policisti izskatījās nopietni, bargi, viņiem nebija iebildumi nofotografēties kopā ar mums. Protams, policisti Gilgitā nebija mūsu galvenais apskates objekts, bet gan Kargha Buddha – viena no nedaudzajām liecībām par tiem laikiem, kad Pakistānā valdošā reliģija bija budisms. Pirms ceļojuma speciāli izlasīju I. Balodes & Ūdrīša grāmatu par viņu piedzīvojumiem stopojot uz Pekinu. Un, stāvot pretī Budai, pieķēru sevi pie domas, ka iztēlē mēģinu restaurēt kā viņi trijatā ar Gilgitas onku gāja apskatīt Budu, ka mēģinu atpazīt vietu, kur viņi strauta krastā atpūtās pirms atpakaļceļa. Kad man radās iespēja pārmīt dažus vārdus ar grāmatas autoriem, es viņiem atzinos, ka biju meklējis grāmatā aprakstītās vietas un uzprasīju kur tad galu galā viņi ir atpūtušies.

Pa izdangāto, akmeņaino KKH, kuru laboja ķīniešu inženieri, strādnieki, devāmies atpakaļ uz nu jau zināmu vietu – Hunzas ieteku Indā. Kā izrādās, upju sateka iezīmē vietu, kur satiekas trīs pasaulē augstākās kalnu sistēmas: Himalaji, Karakorums un Hindukušs. Ja ceļa malā nebūtu uzbūvēts skatu punkts uz kura bija skaidri un gaiši uzrakstīts “Junction point of 3 hights mountain ranges in the world” (“3 pasaulē augstāko kalnu grēdu krustpunkts”), droši vien šī vieta paliktu nepamanīta.

Visa ceļojuma kulminācija kļuva Fairy Meadows jeb Pasaku Pļavas apmeklējums. Jau iepriekš zināju, ka tas ir mazai paradīzei līdzīgs nostūris milzīgu kalnu pakājē un ka ceļš līdz Pļavai nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem. Ne velti ceļu uz Fairy Meadows pamanīju vienā no pasaules Top10 bīstamāko ceļu sarakstiem: brīžam džipiem nākas braukt pa bezdibeņa malu, piem. kā un YouTube video. Realitātē ceļš līdz Pļavai bija krietni ilgāks par plānotajām stundām trīs. Četras dienas pirms mūsu ierašanās virs ceļa bija nobrucis klints gabals, paraujot sev līdzi padsmit metru garu ceļa posmu. Neatlika nekas cits kā rausties ārā no džipiem un šķērsot nobrukuma vietu pa šauru taciņu gar pašu klints malu. Augšpus nobrukuma bija palicis tikai viens vienīgs džips, tamdēļ nepacietīgākie, t.sk. es, tālāko ceļu sākām mērot kājām.

Ceļš lielākoties bija ar mērenu kāpumu, nesamais – tik vien kā mugursoma ar pašām nepieciešamākajām mantām, tādēļ iešana nesagādāja nekādas grūtības, vienu serpentīnu pat pieveicām “pa taisno”: t.i, negājām līču – loču pa ceļu, bet gan pa taku augšup no viena līkuma uz nākamo. Jā, žēl, ka visā krāšņumā neizbaudīju ceļa galveno “atrakciju” – braukšanu gar pašu kraujas malu un nervu stipruma pārbaudi, toties no otras puses – reti kurš uz Pļavu iet kājām, parasti visi brauc ar mašīnām.

No Rakhiot ledāja uz Indu tek kalnu strauts, tas visu laiku ir iespiests starp kalnu nogāzēm. Vietā, kur ieleja kļuva platāka un pretējais strauta krasts – lēzenāks, bija iespiedies mazs ciematiņš Tatto ar kādām desmit mazām, pie zemes pieplakušām, dubļu krāsas mājām. Brīvākās vietās bija iekopti zemes pleķīši, no ceļa uz ciemu varēja nokļūt pāri jaunam iekārtam tiltam, kurš acīmredzami nebija vietējo ļaužu roku darbs. Brīdi pa brīdim pametu skatu uz ciemu: otrā krastā manīju dažus cilvēkus, pie tilta sēdēja sieviešu pulciņš. Es nevienai pilnībā neredzēju seju: viņas visas bija apsegušās ar lakatiem un centās mums uzgriezt muguru.

Līdz Pļavai ar mašīnām nav iespējams aizbraukt: ceļš beidzas kādu kilometru aiz Tatto ciematiņa. Sākotnēji mums bija dota izvēle vai nu pusotru stundu pašiem pa kalnu taku iet līdz Pļavai vai arī sēsties zirga mugurā un kopā ar pavadoni nokļūt galamērķī. Gids, kurš līdz ceļa galam bija aizbraucis ar pirmo džipa “reisu”, ieraugot mani momentā nokomandēja: “Sēdies zirgā, ātrāk nokļūsi Pļavā!” Viņam bija 100% taisnība, jo daudz laika bijām zaudējuši nogruvuma dēļ un, tā kā tuvojās vakars, pastāvēja draudi, ka ejot kājām, pusceļā mūs pārsteigs nakts. Tādos apstākļos, piedevām absolūti nepazīstamā vietā pazaudēt taku būtu vieglāk par vieglu. Izvēles nebija: pirmo reizi dzīvē rausos mugurā mazam kalnu zirdziņam un ļāvos lai pavadonis, kurš ne vārda neprata angliski, ved mani prom kalnos. Galu galā viņš daudz labāk par mani pārzina kalnu takas, visas bīstamās vietas. Zirga mugurā pēkšņi atcerējos kaut kur dzirdētu frāzi, ka man pirmām kārtām jāuztraucas par savu līdzsvaru un ka jāuzticas zirgam: viņš labāk zinās kur soļot un kā saglabāt savu līdzsvaru. Zirdziņš lēnā solī soļoja augšup pa taku un mans pakistāņu pavadonis zirgam laikam veltīja visus viņam zināmos trīsstāvīgos vārdus: pāris zirgi raitā solī mums aizsteidzās garām. Izskatījās ka lopiņš bija vai nu noguris vai arī ne tajā labākajā omā: zirgs reizes divas apstājās padzerties, brīžam smagi elsoja un, kad jāju garām aplokam, zirgs nepārprotami vēlējās atgriezties savā atpūtas vietā. Viss bija puslīdz ciešami līdz brīdim kamēr sedli kopā ar mani bīstami sasvērās uz kraujas pusi: es nobijos ka tik nu neiegāžos nogāzes akmeņos. Par laimi iztika bez sāpīga kritiena, jo mani sagrāba pavadonis un es kaut kādā veidā ieķēros zirgam kaklā. Turpmākās minūtes piecpadsmit mans pavadonis vairākkārt mēģināja sakārtot sedlu siksnas līdz tas viņam izdevās ar no maišeļa izvilktu striķi. Kamēr pavadonis ņēmās ap sedliem, sāka satumst un augšupceļu atsākam krēslā. Negaidīti priekšā izdzirdēju cilvēku balsis, zirgu soļu dipoņu: no krēslas iznira jātnieku pulks, kuri straujā solī aizspraucās mums garām, jāja lejup. Pie sevis nodomāju ka viņi, iespējams, steidzas pēc pārējiem grupas biedriem. Krēslu nomainīja tumsa un naktī, kalnos brīžam nesapratu kur mans zirgs spers nākamo soli: atlika tikai paļauties zirgu, manu pavadoni un mierināt sevi ar domu, ka takai kaut kad ir jānonāk līdz Pļavai. Te pēkšņi krūmos sāka brikšķēt un taku aizšķērsoja tumšs, liels dzīvnieks: pavadonis apturēja zirgu un gāja lūkot kas traucē turpināt ceļu. Izrādījās, tā bija apkārtklaiņojoša govs. Kad pavadonis šķērsli iestūma atpakaļ krūmos, varējām turpināt ceļu virzienā uz attālu gaismiņu, kas beidzot pazibēja kaut kur augstāk kalnos. Pār kalniem uzlēca pilnmēness un nu visa apkārtne pārvērtās: skaidri varēja saskatīt taku, pa kuru gājām kalnup un, kad pagriezu galvu atpakaļ, sniegotā, mēnesgaismas apspīdētā Nanga Parbat priekškalne izcēlās uz tumšās debess fona. O, pasakainais skats bija kā atalgojums par smago, ar starpgadījumiem bagāto augšupceļu! Pēdējo piedzīvojumu sarūpēja mans zirgs: taku šķērsoja sīka urga, bet tieši šeit taka bija pārāk šaura lai zirga mugurā pārvarētu kārtējo šķērsli. Ar žestu palīdzību mans pavadonis lika saprast ka jākāpj zemē, paņēma zirgu pēc pavadas un pārveda zirgu pāri urgai, līdz platākai takas vietai. Pavadonis jau sāka nāk man pretī, kad zirgs, atstāts viens, bez uzraudzības, sadomāja nesteidzīgā solī turpināt ceļu augšup uz Pļavu. Pavadonim nācās griezties atpakaļ, ķert ciet aizejošo zirgu un ieskaidrot bēglim ka viņam vēl nav pienācis laiks brīvsolim. Spilgtajā Mēness gaismā nebija grūti pa akmeņiem pāriet pāri urgai un pēc minūtēm desmit mēs visi trīs – pavadonis, zirgs un es beidzot nokļuvām klajumā: tur blāvas spuldzītes izgaismoja vairākus namiņus. Drīz vien mani ieveda vienā no namiņiem un tur ieraudzīju savus ceļabiedrus, kas bija sasēduši ap apaļu dzelzs krāsniņu telpas vidū. Nu varēju sasildīties, iedzert siltu tēju un ko stiprāku, dalīties savos iespaidos, klausīties kā citi pilnmēness naktī ir nokļuvuši līdz galamērķim – Pasaku Pļavai.

Vakara gaitā namiņā sapulcējās visi grupas biedri un dzirdēju stāstus ka vienai padzīvojušai dāmai, kura atteicās kāpt zirgā ar biksēm kājās, esot klājies daudz ļaunāk kā man: viņa esot trīs reizes novēlusies no zirga, savukārt citiem zirgi esot nesušies brašā riksī. Viens cits ceļotājs uz Pļavu atnāca viens pats, bez pavadoņa palīdzības. Nestādos priekšā kā viņš tumsā nenomaldījās un nenovēlās pa nogāzi.

Augšā uz Pļavu paņēmām līdzi tikai pašu nepieciešamāko: higiēnas piederumus, veļu siltākai nakšņošanai, našķus, ko likt uz kārā zoba un protams, fotoaparātu. Telefonu Pļavā labākajā gadījumā varēja izmantot kā modinātāju – zonas tur nebija, toties kabatas lukturītis lieti noderēja lai tumsā atrastu ceļu līdz savam namiņam, tualetei, lai apgaismotu istabiņu.

Pēc vakariņām iekārtojāmies ļoti pieticīgos namiņos: manējā naktsmītnē vienīgā ērtība bija spuldzīte un elektrības rozete, savukārt citos bija tāda ekstra kā tualete un krāns ar ledainu ūdeni. Visi Pļavas namiņi ir ar terasēm un, ja kāds sadomātu ar ērtībām skatīties uz Rakhiot ledāju (Rakhiot glacier), uz Nanga Parbat sniegoto ziemeļu priekškalni Rakhiot face (Nanga Patbat no Pļavas nav redzams), pietika iziet laukā no istabas un iekārtoties terasē. Nevienam namiņam Pļavā, izņemot vienam, nav apsildes un termoizolācijas, tādēļ abās naktīs pirms gulētiešanas bija jāsaģērbjas: labi ka pēdējā brīdī nopirku termoveļu. Ja tās nebūtu, tad droši vien abas naktis pavadītu drebinoties.

Nākamais rīts kā parasti, sākās agri, pirms saullēkta: negribējās laist garām brīdi, kad Saule sāk apspīdēt sniegoto kalnu virsotnes. Pēc īsa kāpiena lejup pa nogāzi uz “karalisko” vietu uzmetu skatu kalniem: krēslā kalnu nogāzes izskatījās zilganpelēcīgas. Iekārtojos sava namiņa terasē un sāku vērot kalnus: vispirms vienas smailes austrumu nogāze iekrāsojās rozīga, tad – otra nogāze sāka manīt krāsu. Gaismas josla lēnām slīdēja lejup, izgaismojot zemākas virsotnes, rozā toni nomainīja dzeltenīgais un, kad Saule sāka apspīdēt pa kreisi no Pļavas esošos zemos kalnus, sniegotās nogāzes spilgti izcēlās uz zaļo egļu un debess fona. Jā, līdzīgu ainu varēju vērot Karimabadā, taču šoreiz skati bija nesalīdzināmi iespaidīgāki: Saules gaismā kalni izskatījās kā balta, kilometrus četrus augsta siena; skatu no Pļavas uz visām 6448 ... 7816 metru augstajām Rakhiot face smailēm neaizsedza citi kalni. Grandiozi!

Sākotnēji Pļavā, apm. 3280 metru augstumā, bija paredzēts tikai vienu nakti, bet tā kā no mums neatkarīgu iemeslu dēļ visi plāni bija pajukuši, tad Pļavā pavadījām vairāk kā diennakti. Brīvo dienu varējam izmantot pēc saviem ieskatiem: tiem, kuriem ar jau piedzīvoto nebija gana, varēja doties tālāk kalnos, uz Nanga Parbat bāzes nometni. Pārējie varēja laiku pavadīt Pļavas apkārtnē. Man nebija ne mazākās vēlmes veselu dienu slaistīties vienā un tajā pašā vietā, tādēļ pievienojos grupai, kas ies tālāk kalnos. Kādu stundu pēc brokastīm nepilna puse no grupas saposās, uzmeta plecos somas un cauri gadsimtiem neskartām egļu audzēm uzsāka ceļu augšup uz bāzes nometni. Pašā pārgājiena sākumā atkal saskrējos ar apkārtklainojošām govīm: viņas savā nodabā klīda apkārt un par mums neizrādīja nekādu interesi. Visticamākais, viņas bija atdalījušās no bara, kuru ieraudzīju vēlāk. No rīta bija vēsi, sala rokas, dažās peļķēs pat pamanīju plānu ledus kārtiņu, bet tiklīdz Saule pacēlās augstāk, jaka bija jāiestūķē mugursomā. Pārgājiena sākums bija viegls,ar tikko manāmu kāpumu un es nodomāju, ka tie, kas palika lejā, Pļavā, bez īpašām pūlēm varēja atnākt līdz pirmajai atpūtas vietai, Beyal Camp. Septembra beigās Pļavā tūrisma sezona iet uz beigām, tādēļ nometne bija tukša; mēs varējām netraucēti izmantot nometnes labierīcības. Blakus nometnei bija no baļķiem sakrāmētas kūtis, vienkāršas mājas ar plakaniem, zāli apaugušiem jumtiem: es ar grūtībām noticēju ka tur kāds mitinās, bet spriežot pēc dūmiem no vienas mājas, uz sētām izžautās veļas, kazu ganāmpulkiem, kārtējām govīm, bērneļiem, kas no mums turējās pa gabalu, vismaz vasarās te dzīvo vairākas ģimenes. Pāris cilvēki, kuri manīja, ka tālākais ceļš viņiem varētu sagādāt grūtības, palika nometnē un mēs, nu jau mazāka grupiņa, turpinājām ceļu, kas vairs nebija tik viegls. Vispirms nācās pievarēt stāvu morēnas nogāzi, tad ledāju, kas ieplūda lielajā Rakhiot ledājā. Jo augstāk kāpām, jo jūtamāk mainījās daba: egles nomainīja bērzi un man nepazīstai lapu koki, savukārt tos – zemi krūmi. Vietās, kur auga koki, tie bija ar masīviem, savērptiem un izlocītiem stumbriem, no dažu koku vainagiem tik vien bija palicis kā pāris zaļojoši zari. Bāzes nometnes apkārtne bija alpīna pļava, ēnainākajās vietās joprojām bija saglabājies sniegs. Pēc nedaudz vairāk kā četrām stundām astoņi cilvēki plus vēl četri pavadoņi sasniedzām bāzes nometni. Oho, lai ieraudzītu blakusesošās vairāk kā septiņus ar pusi kilometru augstās Rakhiot face kalnu smailes vajadzēja atgāzt galvu! Pagriežoties pretējā virzienā, varēja pārlūkot lielu daļu no Rakhiot ledāju, kas sākās gandrīz vai ar roku aizsniedzamā attālumā un pazuda skatienam Indas virzienā, starp kalnu grēdām. Tāpat bez pūlēm varējām ieraudzīt mežu, kas ieskauj Pļavu un novērtēt cik tālu esam aizgājuši kalnos.

Atpūtas brīdī pie bāzes nometnes radās spontāna ideja ka reiz esam atnākuši tik tālu un augstu, tad jāatstāj piemiņas zīme cilvēkiem, kuri nākamie atnāks uz bāzes nometni. Katrs no mums sameklēja klints gabalu un no akmeņiem sakrāmējām piramīdu. Viena dāma pēkšņi atcerējās ka viņai nejauši ir paņēmies līdzi sprīža lieluma Latvijas karodziņš: atradām taisnu zaru, pie tā piestiprinājām karogu un nu Nanga Parbat pakājē plīvoja Latvijas karogs! Nav ne jausmas cik ilgi pēc mūsu aiziešanas blakus nometnei nostāvēja akmens piramīda un karogs, bet mums bija cerība ka kāds atnācējs ieraudzīs sveicienu no Latvijas, varbūt pat nākamā grupa no Latvijas. Pirms došanās atpakaļceļā uz Pļavu tapa kopīga bilde.

Kamēr mēs uzmanīgi, lēnām kāpām lejup pa stāvo morēnas nogāzi – ka tik nu nepaslīdam un nenoveļamies pa nogāzi, mūs apsteidza kāds puika no ciema: viņš noskrēja pa nogāzi kā rotaļājoties. Jā, mēs neesam kalnu ļaudis! Kārtējā atpūtas pauze bija tajā pašā vietā, kur nācām augšā, tur, kur atstājām pāris savus grupas biedrus, un kamēr tērzējām, atvilkām elpu, mums pagatavoja ļoti vienkāršas pusdienas: ceptus kartupeļus ar sāli, pipariem, pakistāņu tēju.

Bāzes nometne nebija augstākais punkts, kurā esmu uzrāpies saviem spēkiem (pirms gada Himalajos, Kašmirā pieveiktā LangoLa pāreja bija ~4010m augsta), toties pārgājiens uz Nanga Parbat bāzes nometni bija jūtami ilgāks par iepriekšēja gada pārgājienu – ieskaitot visas atpūtas un pusdienu pauzi, vairāk kā astoņas stundas un ar lielāku augstumu starpību: ~800m. Personīgais rekords!

Atpakaļceļu no Pļavas sākām laicīgi, tūlīt pēc brokastīm. Tie, kuri bija pasūtījuši zirgus gan uz, gan no Pļavas, palika gaidot savus pavadoņus; pārējie posās iešanai lejup kājām. Tikai tagad varēju apskatīt taku, kuru augšup veicu gandrīz pilnīgā tumsā: vietums taka bija plata kā ceļš, citās vietās atlika vien pabrīnieties kā naktī mans pavadonis un zirgs ir spējuši noturēties, nekļūdīties uz šaurās takas. Mūsu piecu cilvēku grupa atrāvās no pārējiem un gabalu pirms nogruvuma mūs pārtvēra vienīgais džips, kurš visu kompāniju aizveda līdz nogruvuma vietai. Lejup no nogruvuma vietas ceļu atkal turpinājām kājām: tik agri neviens džips vēl nebija devies kalnos. Kad skatam pavērās Indas upes ieleja, mums pretī brauca cits džips, kurš veda degvielu virs nogruvuma palikušajam auto. Sasēdāmies mašīnā un, kad bija sasniegta džipu bāze Indas krastā, pie Rakhiot tilta, bāze tika sacelta kājās lai mašīnas dodas kalnos, lai ved ļaudis atpakaļ uz ieleju.

Ilgs laiks, stundas četras pagāja Indas ielejā pie KKH kamēr no Pļavas sagaidījām visus savējos. Un kamēr gaidījām, iedzērām tēju, parēķināju, ka abās dienās, kuras pavadījām Pļavā, kājām esmu izstaigājis gandrīz visu ceļu no Indas ielejas līdz Nanga Patbat bāzes nometnei. Neizstaigāts palika tikai serpentīns pie Indas ielejas, bet tā bija neinteresantākā ceļa daļa. Reizē ar kārtējo džipu mūs sasniedza ziņa ka ir noticis negadījums – viena dāma ir nopietni traumējusi kāju. Nezinu notikušā detaļas, bet negadījums ienesa kārtējās korekcijas: bija nepieciešams atrast ārstu, kurš vismaz pateiktu vai iegūtā trauma ir potītes izmežģījums vai lūzums. Pēc pārdomu brīža tika pieņemts lēmums braukt tālāk pa KKH uz Islamabadas pusi: došanās atpakaļ uz Gilgitu būtu kārtējā laika zaudēšana. Pa ceļam uz nākamo nakšņošanas vietu Bešamas (Besham) pilsētiņā tomēr atradām vienu ārstu, kurš tad uzstādīja diagnozi: lūzums. Kad mūsu grupa vakarā ieradās Bešamā, divi no trīs gidiem turpināja ceļu uz Islamabadu lai cietušo dāmu nogādātu pie kvalificētiem ārstiem. Viņiem droši vien tā bija gara un grūta nakts.

Tas, ka gidi bija devušies ārkārtas braucienā uz Islamabadu, nenozīmēja, ka mūsu grupa tika atstāta savā vaļā: tulka lomu uzņēmās viens no mūsu grupas biedriem un viņš atzīstami tika galā ar saviem pienākumiem. Viņš pelnīti ieguva gida vietnieka statusu un mūsu aplausus, uz ko viņš atbildēja, ka pirmo reizi esot mēģinājis iejusties tulka ādā.

Sākotnējais ceļojuma maršruts paredzēja ka atpakaļceļā brauksim nevis pa KKH, bet gan pa mazākas nozīmes ceļu, kas iet kilometrus četrdesmit no Pakistānas – Indijas demarkācijas līnijas. Kad pa KKH bijā aizbraukuši līdz Čilas (Chilas) pilsētiņai un apstājušies pie kārtējā policijas kontrolposteņa, saņēmām atteikumu braukt pāri Babusar pārejai (4173m), pa Naranas (Naran) ieleju, uz Mansehra pilsētu. Lai arī atteikums tika pamatots ar vietējo cilšu protestiem pret to pašu nelaimīgo “Musulmaņu nevainību”, vēlāk i-netā, šeit un , uzdūros informācijai, ka 16. augustā pie Babusar pārejas ir bijis Pakistānas Taleban uzbrukums 3 autobusiem un nošauti vismaz 20 šiītu musulmaņi. Pēc uzbrukuma ceļš, kas skaitījās drošs un tūristu iecienīts, tika slēgts.

Braucot no Bešamas pa KKH tālāk dienvidu virzienā, varēja pamanīt ka klinšainie kalni pamazām kļūst zemāki, zaļāki, ka apkārtne vairs nav tik neapdzīvota kā augstāk kalnos. Mājas pilsētās bija pazaudējušas ierasto pelēko krāsu, šeit lielākoties tās bija apmestas, nokrāsotas dažādos gaišos toņos. Tam, ka daudzas ēkas izskatījās jaunas un svaigas, ir vienkāršs izskaidrojums: šis apgabals smagi cieta 2005. gada 8. oktobra zemestrīcē. Lai arī gids apgalvoja, ka vēl joprojām ļaudis dzīvojot teltīs u.c. pagaidu mitekļos, nemanīju nedz pagaidu būves, nedz gruvešus: drīzāk pretēji – jaunceltnes. Manšehras (Mansehra) pilsētas apkārtnē kalni bija jau pārvērtušies zemos pauguros, visa apkārtne – zaļa un auglīga, kur vien iespējams – iekopti rīsu, kukurūzas, kartupeļu lauki, turklāt šis reģions ir slavens ar saviem kvalitatīvajiem basmati (garajiem) rīsiem.

Jau pirms ceļojuma sākuma izpētīju ka mūsu atpakaļceļš vedīs caur Abotabadu, pilsētu, kas pazīstama kļuva pēc tam, kad tur 2011. gada 2. maijā tika likvidēta pasaules mēroga “slavenība” Osama bin Ladens. Man bija klusa cerība ka varbūt varēsim apskatīt vietu, kur līdz 2012. gada februāra beigām bija bin Ladena pēdējā slēptuve, bet nekā: mūsu pakistāņu gids paskaidroja ka šajā pilsētas apgabalā pie Pakistānas militārās akadēmijas neielaiž pat pakistāņus. Laikam gidam bija taisnība, jo kad braucām garām vienai šķērsielai, pamanīju nolaistu barjeru un pie tās – drošībnieku. Izskatās, ka Pakistāna nav sajūsmināta par ziņkārīgajiem, “svētceļniekiem”, kuri vēlas apmeklēt vietu, kur terorists Nr.1 saņēma pēc nopelniem. Savukārt pie cita krustojuma pamanīju tanku un pēkšņi atcerējos kaut kur redzētas fotogrāfijas: šī vieta ir orientieris lai nokļūtu līdz nepilnus divus kilometrus attālai bin Ladena mājai.

Otrs iemesls, kādēļ nevarējām Abotabadā nedaudz “nomaldīties”, bija tas, ka mums pirms Mansehra pilsētas pievienojās un līdz pat Islamabadas pievārtei pavadīja policijas eskorts ar bruņotu vīru. Ik pēc padsmit minūtēm vienu policijas pikapu ar ložmetēju uz jumta nomainīja cits, mēs pat izteicām apbrīnu cik veikli un operatīvi policisti (varbūt drošības dienests) mūs “pārtver”, pat vietējais gids līdz šim nebija piedzīvojis tādu policijas uzmanību. Bez lielākas drošības sajūtas policijas eskorts nodrošināja arī ātrāku pārvietošanos transporta jūklī: pietika ieslēgt sirēnu, pamāt ar roku, lai visi vietējie pamuktu malā, dotu ceļu. Dažreiz ir izdevīgi būt svarīgam! Domāju, ka Pakistānas policija ļoti labi zināja kur mēs atrodamies un kāds ir mūsu pārvietošanās maršruts: gidi n-tajos policijas kontrolposteņos atstāja papīra lapas ar ceļotāju vārdiem, uzvārdiem, pases datiem, utt. Policisti mūs pavadīja vairākas stundas un vienā no apstāšanas reizēm bija iespēja pavērot viņus tuvāk: parasti ļaudis, kas dara savu darbu.

Kopā ar visu pavadošo sastāvu aizbraucām līdz pēdējai apskates vietai kilometrus trīsdesmit no Islamabadas – Taksilai. Tās apkaimē ir trīs senu pilsētu – Jaulian, Sirkap un Sirsuksh un vairāku budistu stupu drupas, kā arī muzejs, kurā savākti izrakumos atrastie priekšmeti, skulptūras. Taksilas apkārtne ir reģions, kur senatnē satikās Eiropas, Indijas un Āzijas kultūras, kura laika gaitā ir bijusi dažādu impēriju valdījumā, tādēļ nelielā teritorijā var pamanīt gan budistu stupu paliekas, gan grieķu stila pilsētas drupas. Mēs apmeklējām tikai divas vietas: 5.gs. p.m.ē dibināto budistu universitāti Jaulian (Jaulian stupa and monastery) un grieķu dibināto, uzcelto Sirkapu (Sirkap).

Budistu universitāte bija uzcelta pakalnā un, lai pie tās piekļūtu, mums atkal bija jāpārbauda kāju izturība uz garām, līkumotām kāpnēm. No akmens blokiem celtā budistu universitāte ir samērā labi saglabājusies, skatoties uz divmetrīgajām akmens sienām bez pūlēm varēja apjaust kur ir bijušas mūku celles, baseins, zāle. Taču tieši blakus esošā stupa ir daudz vairāk cietusi no laika zoba un cilvēkiem: stupu virsotnes sabrukušas, daudzas sīkās detaļas – pazudušas, un, kas man īpaši iekrita acīs – ļoti daudzām Budas skulptūrām nebija sejas vai pat galvas. Kā vēstīja plāksnītes, dažas stupas detaļas esot pārvietotas gan uz netālo muzeju un oriģināli aizvietoti ar replikām, gan vienkārši aizvestas uz ārzemju muzejiem. 5. gadsimtā, izplešoties Eftalītu impērijai (Hephthalite Empire), baltie huņņī no Ziemeļindijas, t.sk. Taksilas izspieda budistus un kopš tā laika budisms vairs nav atgriezies tagadējās Pakistānas teritorijā.

Pēc vizītes Jaulian aizbraucām uz pāris kilometru attālo Sirkapas (Sirkap) izrakumu lauku. To, ka klajajā laukā ar pāris kokiem ir bijusi 180.g. p.m.ē. indo-grieķu valdnieka Demetrija dibināta pilsēta, varēja noprast tikai pēc atrakto ēku akmens pamatiem. Savulaik Sirkapa ir bijusi kultūru sajaukumu vieta: pilsētas plānojums ir kā grieķu pilsētām – plata, nepilnu kilometru gara centrālā iela, kura krustojās ar kādām 14 perpendikulārām šķērsielām, toties pilsētas kvartālos – budistu stupas un tempļi. Vairākās vietās bija pieliktas paskaidrojošas plāksnītes kas kādreiz šajā vietā ir bijis, bet skatoties uz akmeņu rindām, pauguriem, uzrakstiem, ir grūti iztēloties kāda izskatījās pilsēta pirms diviem tūkstošiem gadu. Tajos pārsimts gados, kad pastāvēja Sirkapa, tā ir trīs reizes pārbūvēta un, ja neskaita bedri izrakumu lauka stūrī, tad senākie kultūras slāņi nav izpētīti. Aptuveni pēc 200 gadiem Sirkapa tika pamesta, jo netālu tika uzcelta trešā senās Taksilas pilsēta Sirsukša (Sirsukh); arī šī senā pilsēta tikpat kā nav izpētīta.

Kā vēsta leģenda, Taksilu 46. vai 52. gadā ir apmeklējis kristiešu apustulis Toms (“Neticīgais Toms”) un ik gadu jūlija sākumā kristieši ierodas Taksilā lai pieminētu apustuli.

Izrakumus Sirkapā, tāpat kā Jaulian un citās koloniālās Indijas teritorijas vietās, no 1912. gada, divdesmit gadu garumā, veica britu arheologs sers Džons Maršals. Izrakumu lauku tuvumā ir iekārtots muzejs kurā ir izstādīti gan Taksilā, gan citur atrastie priekšmeti un skulptūras. Pēdējos pāris desmit gadus nekādi apjomīgi izpētes darbi nav notikuši un, gadījuma ja zemnieki apkārtējos laukos atrod senlietas, tas ir viņu īpašums, viņi ir tiesīgi ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Joka pēc Taksilas gids mums piedāvāja vienu senu monētu, bet mēs to pagrozījām pirkstos un atdevām atpakaļ: mūsu vidū nebija ne vēsturnieki, ne numismāti.

Tā kā mūsu gids vēl nebija paspējis atgriezties no neplānotā brauciena uz Islamabadas slimnīcu, tad abos Taksilas izrakumu laukos tulka pienākumus uzņēmās mūsu kolēģis, gida “vietnieks”. Abos izrakumu laukos mūs pavadīja tie paši policisti kas mūs pavadīja no Mansehra pilsētas: kamēr mēs klausījāmies pakistāņu gida stāstījumu un mūsu gida vietnieka tulkojumu, staigājām pa izrakumu vietām, viņi turējās tur pat tuvumā: vai nu nolīda ēnā un gaidīja kad gids mūs izvadās pa apskates vietu vai kā otrajā izrakumu laukā – pa gabalu sekoja mums. Ja godīgi, man tas bija neierasti ka mums pa pēdām seko ar kalašņikovu bruņots vīrs.

Otrajā izrakumu laukā, Sirkapā, līdz ar mums ieradās, šķiet, japāņu TV reportiere ar filmēšanas grupu. Kamēr staigājām pa senās pilsētas ielām, viņi rosījās savā nodabā un, kad pēc izrakumu vietas apskates atgriezāmies atpakaļ pie pilsētas vārtiem, kārtējā sižeta filmēšana speciāli tika sākta brīdī, kad mūsu ēnas slīdēja pāri vietai, kur stāvēja reportiere, tā teikt, lai mūsu ēnas kalpo kā apliecinājums ka Taksila ir pilna ar tūristu pūļiem. Un tas nozīmē tikai to, ka mazie japānīši ar lielajiem fotostroķiem un noļukušajām panamām galvās pēc gada vai diviem būs klāt un Pakistāna vairs nebūs no tūristiem brīva valsts.

Ā, paceļam no Taksilas uz Islamabadu sadomājām nopirkt vietējos augļus – mango, vīnogas, banānus, persikus un mūsu karavāna apstājās ceļa malā pa kuru plūda dzīva satiksme. O, mūsu poliči bija tik izdarīgi ka uz brīdi apturēja satiksmi lai mēs bez lieka riska varētu tikt pāri ceļam! No Pakistānas uz Rīgu, zeķē iebāztu, atvedu vienu mango, pāris rozā vīnogu ķekarus (mm, cik saldas ogas!), trīs četras guaves (neiegaršojās un nepatika ķēpāšanās ar daudzajām cietajām sēklām).

Ar mūsu grupas gidu un cietušo grupas biedreni, nu jau ratiņkrēslā, atkal satikāmies Islamabadas viesnīcā Best Western Hotel. Protams, visiem uz mēles bija jautājumi par viņas pašsajūtu. Kā noskaidrojām, vietējie ārsti neko nopietnu nebija pasākuši, jo lai sadakterētu cietušo potīti, būtu nepieciešama operācija. Tā nu mūsu grupas kolēģei atvaļinājums visticamākais, turpinājās “traumās”...

Ceļojot pa Pakistānu, sāku ievērot ka mans bioloģiskais pulkstenis sāka pielāgoties Saules ritmam: lai laicīgi varētu doties ceļā, no gultas bija jāraušas ārā līdz ar saullēktu vai pat vēl ātrāk. Vakaros, drīz pēc tam kad Saule pazuda aiz horizonta, man uzmācās miegs. Te, Latvijā, mans ikdienas ritms ir būtiski savādāks – bieži vien lielā darbošanās ir tieši vēlajās vakara stundās.

Nianse, kurai pievērsu uzmanību tikai pēc pirmajām Pakistānā pavadītajām dienām – valstī neredzējām gandrīz nevienu rietumnieciska izskata cilvēku. Katra rietumnieciska izskata cilvēka sastapšana izsauca izbrīnu: kas viņus ir dzinis braukt uz tik attālu pasaules nostūri? Kad mērojām kalnu ceļu no Skardu uz KKH, mums pretī brauca ar somām apkrāmējies riteņbraucēju pāris, kuri nepavisam neizskatījās pēc tumsnējiem vietējiem iedzīvotājiem: viņi bija riktīgi piedzīvojumu meklētāji! Vienu austrāliešu pāri sastapām uz Hopera ledāja Nagāras ielejā (Nagar valley) un mēs bijām savstarpēji izbrīnīti: mēs – ieraugot baltos cilvēkus, viņi – ka uz Hunzas, Nagāras ielejām esam atbraukuši no Islamabadas puses, nevis no drošākās Ķīnas puses. Tad, kad braucām prom no Hunzas ielejas, vienā ciemā sastapām brīvprātīgo no Šveices.

Pakistāna pēc 11. septembra terora aktiem ir kļuvusi par no tūrisma brīvu zonu un pirmajās dienās nācās pierast pie tā, ka uz mūsu baltādaino cilvēku bariņu kāds blenž. Pirmajā brīdī mums pievērsto skatienu dēļ man radās iespaids ka esam iekūlušies ne sevišķi draudzīgā valstī. Tiesa, vēlāk mainīju savu viedokli, jo par normu kļuva savstarpēja sasveicināšanās ar pakistāņiem, pamāšana viens otram ar roku. Šķiet, tāds bālģīmju bars nav ierasta parādība un tas izsauc apkārtējo interesi.

Kad naktī, pāris stundas pirms reisa uz Stambulu, somām apkrāvušies, sapulcējāmies pie Islamabadas lidostas ieejas, ievēroju, ka mēs atkal piesaistām uzmanību: metrus trīs no mums stāvēja jaunu vīriešu bariņš, kuri itkā sarunājas, tajā pašā laikā skatieni tika raidīti mūsu virzienā.

Mēs bijām pirmā latviešu tūristu grupa Pakistānā, “izmēģinājuma trusīši”, un tādēļ ceļojuma laikā ne reizi vien vien radās pārdomas, spriedumi cik mūsu ceļojuma maršruts ir piemērots vecākiem cilvēkiem vai tādiem, kas nespēj stundām skraidīt pa kalniem. Vienā vaļsirdības brīdī mūsu gids atzinās, ka ceļojumā devies ar sajūtu, ka sagaidāms smags darbs. Priekšnojautas viņu nepievīla.

Vai ir vērts doties apskatīt Pakistānu? Katram pašam ir jāatrod atbilde, jo šāds ceļojums nav prognozējama, bezrūpīga traukšanās pa autobāni Eiropas vidienē no pilsētas A uz pilsētu B. Gan politiskie, gan dabas apstākļi var sagādāt pārsteigumus, jābūt gatavam tam, ka kalnos nebūs nekāda mums ierastā komforta, ka būs daudz jāstaigā pa kalnu takām un pa tikko pamanāmām ledāju takām. Mēs redzējām tikai nelielu daļu no Pakistānas un, ja apmeklētu citus valsts reģionus, droši vien rastos savādāks priekšstats par valsti. Es nenožēloju savu emocionālo lēmumu, jo ceļojums kliedēja manus stereotipus par Pakistānu kā par rietumu cilvēkiem absolūti nedraudzīgu, bīstamu valsti.

2012. gada decembris.