Maroka – zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā. Ceturtā daļa - Nobeigums!!!!

  • 9 min lasīšanai
  • 159 foto
9. diena Saldā, ekstrēmā dzīve! Brokastis – šoreiz nav pankūku, ir tikai baltmaize ar sviestu, bulciņas un salds kēkss. Es pirmo reizi atsakos no saldās piparmētru tējas, bet tik un tā jau pēc pāris stundām mans vēders piesaka streiku un sāp tik mežonīgi, ka pat zāles nepalīdz īsti. Vēmiens nāk no viņu saldās dzīves. Šorīt šķita, ka pat brokastu apelsīnu sulai ir pievienots cukurs. Šodien gribam aizbraukt uz El-Jadida, kura atrodas tikai pāris km braucienā. Stāvam uz ielas, noķeram Petit taxi, kurš savukārt mūs nogādā ciemata otrā galā, kur ar milzu žogu ieskauta stāvvieta, pilna ar Grand Taxi. Pie ieejas ir šefs, kurš mūs novirza pie kāda takša, samaksājam naudu „galvenajam šefam” un mūs sasēdina mašīnās. Samaksājam 7DH un mums tagad ir tā laime un pieredze izbaudīt nākamo ekstrēmo pārvietošanās veidu – braukt 20 gadus vecā mersītī 7 gabaliem!!!!! Priekšā pasažieru pusē 2 lieli vīrieši un aizmugurē es ar Ivaru un vēl 2 vīrieši!!!! Sēžam „skujiņā”, lai vairāk vietas. Ierodamies El-Jadidā un gar krastu dodamies uz City Portugese – mazs, kopts cietoksnītis, sapērkam pastkartes un dodamies uz to vietu kādēļ šurp braucām – apskatīt portugāļu cisternas. Tā tika piepildīta ar ūdeni tikai divas reizes. Ir liela zāle ( 34x35m), tā ir veidota gotikas stilā, ar 25 kolonnām, kuras tur griestus, kuru centrā ir 3,5m liels atvērums, pa kuru patreiz saulainā laikā telpā nonāk ļoti interesanti saules stari, veidojot burvīgus skatus! Ļoti jauka pilsēta, ir ne tikai vecās tradīcijas, bet arī modernas lietas. Staigājam pa cietoksni, bet man paliek arvien sliktāk un sliktāk, metas zosāda un vēderu rauj krampjos. Braucam atpakaļ uz Azemmour pēc zālēm. Pāris stundas paguļu un tā kā jūtos jau labāk, nolemjam iziet cauri miestam uz 2km attālumā esošo okeāna krastu. Tur pasēžam kafenē La Perle, iedzeram vietējo alu, paelpojam okeāna gaisu. Mūsu riādas saimnieks pastāsta, ka esam pirmie viņa viesi no Latvijas šo gadu laikā, šo to pastāsta par pilsētu un vaicā vai iesim vakarā ārā. Mēs vaicājam, ko nozīmē „iet ārā”, viņš saka, ka parasti vakarā visi ciema iedzīvotāji vienkārši iet ārā un pulcējas centrā, sēž, runā. Uzrāpjamies uz jumta, paskatīties, kas notiek ārā – tā arī ir – laukumā pilns ar melnos dželabā tērptiem cilvēkiem, katrs ar savu tepiķīti atnācis un iekārtojies zālītē. Neviena paša „baltā cilvēka”! Neviena! Mēs neejam – ar ko tad mēs tur pļāpāsim un kādā valodā?!!? Kravājam somas, jo rīt uz Marakešu! Tik ļoti, ļoti, ļoooooti gribu uz Marakešu! 10. diena Marakeša mūs iesūc sevī! No rīta joprojām mans kuņģis darbojas nelāgi un atsakās no miltu ēdieniem. Apēdu 2 mazos, vakar pirktos jogurtiņus un bišķiņ kafiju. Noķeram taksīti, kas mūs aizved uz Grand Taxi stāvvietu, tur „galvenais šefs” 3 minūšu laikā savāc tautu, kas grib uz El-Jadida un atkal esam mašīnā 6 pasažieri, „skujiņā” sēdoši un šoferi. El-Jadidā pie autoostas mūs pārtver kāds cits Grand Taxi šoferis un saka, ka vāc kā reizi cilvēkus braucienam uz Marakešu ar taksi. Saspicējam ausis, jo brauciens ar vietējo busu, zinām, ka būs uz stundām 5 vai pat 6! Nolemjam nopirkt aizmugurē 3 vietas, lai ērtāk braukt, priekšā jau sēž kāda kundzīte. Tākā mums jāgaida vēl pasažieris, nopērkam aizmugurē arī ceturto vietu kā budži un nesaprotam, ko vēl gaidām, jo pirmā doma bija, ka kundzīte priekšā ir nopirkusi „abas” vietas, izrādās, ka nē. Šai blakus uz tā paša beņķa uzsēdina kādu jaunu vīrieti! Mēs aizmugurē kā tādi „biezie” pa visu krēslu izgāzušies, bet priekšējie „skujiņā”, sajūtamies mazliet neērti, bet nu – kas maksā, tas pasūta dziesmu! Pa ceļam redzam, ka šiem abiem spiež, kundzīte tik cieši aizmiga, ka ar visu svaru atspiedās pret nabaga jauno puisi, kurš savukārt knapi turējās, lai neuzgāztos šoferim virsū. Samērā ātri esam galā, jo šoferis brauc brīžam uz 120km/h un vēl ātrāk, paliek manāmi siltāks, jo esam vidienē. 2,5h laikā esam galā. Mūs izlaiž pie autoostas un mēs smaidoši, mugursomām plecos dodamies iekšā medinas šaurajās ieliņās! Nu jau mēs orientējamies, jo pirmajā dienā līdzīgā situācijā jukām prātā! Neviens pat mums īsti nesienas klāt, jo mums ir pilnīgi cits acu skatiens, neesam vairs nervozi un acis nešaudās uz visām pusēm, jūtamies mierīgi, laimīgi un nosvērti! Nebaidāmies ieskatīties kartē, lai saprastu pa kuru ieliņu ātrāk nonāksim tur kur mums jānonāk. Paliekam mēs tajā pašā Riad Safar, kur pirmās naktis! Tik šausmīgi gribas smaidīt un smaidīt, smaids pats stāv uz lūpām un nepazūd! Šajā haosā jūtamies kā mājās, visapkārt dūc un signalizē mopēdi, lēkšo ēzelīši ar saimniekiem mugurās, onkulīši velk ķerras, smaržo pēc Āfrikas, pēc garšvielām, pēc saldumiem, pēc kaut kā tik tuva un mīļa, ka pat patreiz, kad es rakstu šo aprakstu un no Āfrikas jau atgriezos pirms 2 mēnešiem, man norit nostaļģiska asara. Izskatās, ka ir klusā diena, jo puse bodīšu slēgtas. Ļoti veikli atrodam mūsu riādu, noliekam mantas un laižam ielās. Marakešas ielas uzreiz mūs iesūca sevī. Man bija rūpīgi izstrādāts sarakstiņš ar to, kas jānopērk un jāaizved mājās. Orientējāmies iepirkties. Kurā veikaliņā cītīgāk vilka iekšā, tajā arī iepirkāmies. Lai gan mēs katrai precei nokaulējām 1/3 cenas no sākumcenas, mūs tik un tā čakarēja daudz un dikti. Mēs to apzinājāmies. Tradicionāla iepirkšanās saruna: How much for this...?” „Do you want only this..?” „Only this. What the price?” (Bieži vien pārdevējs pārmetas uz vēl kādu preci, sakot, ka pērkot 2 lietas, būs lētāk! Muļķības!) „This one 350DH!” (Šajā brīdī mums jāsmejas skaļi un izteiksmīgi!) „Oooooooh, no, 100...” (Tagad smejas pārdevējs) Saruna var ieilgt 10-30 minūtes, atkarībā no summas, pārdevēja nesteidzības un atvērtības un pircēja spējas kaulēties. ”Come, ok, not the 350, not the 100.... what is real Price????” (Lielākoties ir jāzina par kādu summu tu esi gatavs pirkt attiecīgo preci un pie tā arī jāturas! Ir lietas, kuras viņi nepārdod zemāk par kādu konkrēto cenu!) Daļa no saraksta jau sapirkts, iemetu aci papīrītī un nākamais punkts – garšvielas! Tajā brīdī man piesteidzas klāt „bodīšu menedžeris” (cilvēks, kas orientējas visos veikaliņos un laikam jau šim atlec kāds procents no pārdotā par to, ka viņš atvilina uz konkrētu veikalu) un vaicā man: ”Spicies???? Kādā mistiskā veidā viņš man pēc acīm nolasīja, ko es gribu, nezinu. Garšvielu veikaliņā pārdevējs – jauns puisis baigi saprotami izstāsta par katru garšvielu, kur tā klāt liekama un šo to sapērkamies. Veikalā ir tik liela aromātu dažādība un katra smarža ir tik spēcīga, ka man sāc acis asarot un es šķaudu vienā laidā. Marokāņiem ir super atmiņa – ejam garām bodītei, kur pirms nedēļas nopirku rokassprādzi, pie puiša, kurš mani par ”Lady in Red” sauca, mūs ieraugot viņš gandrīz paģība uz līdzenas vietas un nobļāvās:”I know you!!!! My Friends!”, apsveicinājāmies, bet neļāvāmies viņa valdzinājumam un sīrupainajai valodai mūs apvārdot un kaut ko iegādāties. Vakariņas paēdām mūsu iemīļotajā centrālajā laukumā! 11.diena Jauki pamosties sapnī! „Mosties ar prieku, mosties ar prieku un SMAIIIDI!” – šis citāds man pielipis no kādas latviešu izrādes un ļoti labi sasaucas ar manām šī rīta sajūtām! Es mostos un smaidu, jo esmu Marakešā! Esmu Āfrikā! Šodien vienkārši klīstam pa ielām, atrodam muzejus, kurus neatradām pirms 2 nedēļām, aizejam apciemot Ahmedu un viņa foršo aptieciņu. Ahmeds mūs atceras, uzņem kā draugus, šo to iepērkam, atvadāmies, mums novēl labu ceļa vēju, piekodina, lai rakstam vēstules! Baudām pēdējo dienu Marakešā, jo rīt lidmašīna uz Hāni un tad uz Rīgu. Baudām ielas, cilvēkus, ēkas, baudām ikdienu un zinām, ka mēs atgriezīsimies. Noteikti atgriezīsimies Marakešā un Āfriku kā kontinentu izpētīsim daudz pamatīgāk! Visu labu, skaistā, īpašā! Atziņas un info: (nerakstīšu tradicionālās atziņas par cenām utt, jo tādu tepat aprakstos ir ļoti daudz!) 1. Piektdiena ir lūgšanu diena – īpaši reliģiozie tirgoņi šajā dienā nestrādā. 2. Par mošeju – tā ir vieta, kur musulmanis lūdzas. Tās priekšā parasti ir strūklaka, lai attīrītos. Minarets ir tas tornītis, uz kura uzstādīts skaļrunis (lai muenzinam nav jākāpj piecas reizes dienā tornī) un no kura skan lūgšanas. Marokā katrai mošejai ir tikai viens minarets, citās valstīs var būt 2, 4 vai 6 minareti. Cik mēs pamanījām, pirmie aicinājumi uz lūgšanām atskan jau 5 vai 6 no rīta (tas arī bija mūsu modinātājs, jo nedzirdēt ir neiespējams). 3. Fesas gids stāstīja, ka ļoti svarīgi ir lūgties uz to pusi uz kuru Meka atrodas, bet daudz svarīgāk par to ir lūgties ar sirdi! 4. Marokā dzīvo berberi, arābi, ebreji un eiropieši. Vārds „berbers” sakņojas Romā. Par berberiem Roma sauca visas valstis un cilvēkus, kurus viņi iekaroja. Romieši Maroku pameta, bet vārds „berberi” saglabājies joprojām. 5. Marokas karalis patreiz ir Muhameds VI, dzimis 1963. gadā. Karaļa un viņa ģimenes foto vai glezna bija pie sienas katrā mūsu nakšņošanas vietā, uzreiz pretī durvīm. Viņš par karali kļuva 36 gadu vecumā, tikai pāris stundas pēc tēva Hasana II nāves, kurš pār Maroku valdīja 38 gadus! 6. Par izturēšanos un ģērbšanos – Maroka ir islāma valsts un ir pāris tradīcijas, kuras nelīdzinās eiropiešu tradīcijām. Ja kāds absolūti svešs cilvēks Jums apvaicājas par jūsu veselību, grib zināt, cik maksā jūsu fotoaparāts, vai cik veca ir sieviete, kura jums līdzās, tad tā ir tīri pieklājība no viņa puses, nevis ziņkārība. Apskauties, skūpstīties vai izrādīt jūtas sabiedriskā vietā, skaitās nepieklājīgi, īpaši, ja pāris ir neprecēts. Tieši tāpat ir nepiedienīgi atrasties tukšā telpā tikai 2 neprecēties, pretēju dzimumu cilvēkiem. Uz ielas sievietes smaids svešiniekam var nozīmēt koķetēšanu. Tieši tāpat arī labāk nenēsāt pārāk ķermeni atkailinošas drēbes. Provincē vietējās sievietes ģērbjas tradicionāli – garā dželebā (jellaba) un uz galvas lakats, lielajās pilsētās nav tik augsti tikumi un ir iespējams ieraudzīt jaunas meitenes bez galvassegām (mēs paši gan vairāk redzējām mūsdienīgos apģērbos ģērbtas meitenes, bet lakati bija galvās lielākai daļai no tām). Bet vietējais klimats bieži vien arī tūristiem liek saģērbties vietējās dželabās – viņas ir ideāla, jo siltā laikā tajās ir vēsi un vēsā laikā silti. Es pati to izmēģināju. Sasveicinoties 2 marokāņu vīriešiem, abi paspiež roku viens otram un 3 reizes sabučojas, sievietes dara tāpat, bet sveicinoties sievietei ar vīrieti, spiež tikai roku. No tējas atteikties Marokā skaitās ļoti nepieklājīgi. Šis noteikums gan neattiecas uz tējas dzeršanas piedāvājumiem tirgoņu ieliņās, kur ik katrā būdiņā vilks iekšā un lūgs padzert tēju un tēlos aizvainojumu, ja negribēsi piekrist. 7. Par ēdienu – to parasti ēd ar maizes gabaliņu, bet kuskusu ar rokām – ar labās rokas trijiem pirkstiem. Pieskarties ar kreiso roku ēdienam ir nepieļaujami, jo šī roka ir „netīra” un domāta personīgai higiēnai. Marokāņu virtuvē pirms galvenā ēdiena tiek piedāvāti salāti un olīves. Salāti marokāņu gaumē ir – ļoti smalki sagriezti tomātiņi, smalki sagriezts zaļais pipars, sīpols, gurķis, vārīts kartupelis un olīves. Pamatēdieni ir tažīns (tagine) – lielākoties no vistas gaļas vai jēra gaļas, sautēta kopā ar dārzeņiem un kartupeļiem īpašā sautējamā traukā tagine. Kāds cits, ne mazāk gards ēdiens ir kuskus – to ēd no liela kopējā trauka ar pirkstiem (rullē bumbiņas un bāž mutē) vai karotēm (tūristi). Pašās beigās ir deserts – sagriezti augļi ar piparmētru tēju. (Mums Fesā pasniedza ļoti ekstravagantus augļu salātus – smalki, smalki sagriezti un apkaisīti ar pipariem!!!! Garš interesanta, bet vairs es neko tādu ēst nevēlos, jo pēcgarša ir briesmīga!) Par marokāņu virtuvi ļoti daudz var palasīt krievu valodā grāmatā „Marokko” no sērijas „Vokrug sveta” 8. Vislabākās un lētākās vakariņas Marakešā ir centrālajā laukumā, kur tad, kad saule norietējusi ir pilns ar mazām ēstuvītēm! Ēdiens diviem maksā apmēram 80 – 120DH, kas ir 5-8Ls. Riādā vakariņas var būt ap 220Dh vienam. 9. Pats galvenais – Marokāņi nekad nekur nesteidzas!!!!!!! Viņi stundām var sēdēt kafejnīcā un vērot garāmgājējus, dzert piparmētru tēju. Marokāņi uz kafejnīcu dodas nevis, lai apēstu, bet, lai satiktos ar paziņām! 10. Bankomāti ir visur, lai gan sākumā grūti atrast! Kurss 1:11 11. Drošība – nevajag baidīties lūgt palīdzību, jo marokāņi ir ļoti izpalīdzīga tauta, ļoti sirsnīga, godīga! 12. Par fočēšanu – muzejos fotografēt ir atļauts, tas ir jājautā pie ieejas kasierim, jo ir muzeji, kuros var fotografēt tikai fasādi, ēku no iekšpuses, bet eksponātus nē. Uz ielas var fotografēt visu, ja esi drošs, jo, ja fočēsi tirgoņu bodītes, pārdevēji par to prasīs naudu, nāks ilgi līdzi utt. Man kāds marokānis neļāva reiz parastu ieliņu fočēt, vienkārši stāvēja priekšā un rādīja ar žestiem, ka nedrīkst un viss! Ej nu pastum tādu malā. Ja kas tāds notiek, jāpiedraud ar policiju, jo Marokā taisnība vienmēr ir tūristam! Sievietes un bērnus atļauts fotografēt tikai ar tēva vai vīra atļauju. Ja būsi bodītes klients, vari fočēt tur visu no visām pusēm! Vietējiem pašiem ļoti nepatīk, ka viņus fočē un viņi uzreiz liek roku sejai priekšā. Fesā bija interesants gadījums ar kādu cilvēku, kas izklaidē tūristus (apkrāvies ar zvaniņiem utt) – kā es liku pie acs fotoaparātu, viņš noslēpās aiz staba, izdomāju, ka būšu viltīgāka, iekāru aparātu kaklā un izlikos, ka esmu aizmirsusi par to cilvēku, tad vienubrīd griezos uz viņa pusi un ļoti viltīgi „notēmēju” ar kaklā iekārtu fočiku uz viņu, tik ļoti nemanāmi, ka nevienam aizdoma nerastos, ko es taisos darīt, bet onkulītis ar zvaniņiem tajā brīdī lēkšus aizleca aiz staba!!!!!!!!! Nav nemaz viņi tik nesaprātīgi!!!! 13. Fatimas roka – visās bodītēs var iegādāties dažāda veida Fatimas plaukstiņas – kā durvju rokturus, kā talismanus, kā auskariņus, kā kulonus. Stāsts par to kā radusies viena no leģendām par Fatimas roku, ir šāds – Fatima ir karaļa Muhameda meita, apprecējās ar Ali un reiz redzējusi kā Ali pie mājas atvadījies no savas mīļākās. Fatimu tas tik ļoti satriecis, ka viņa tajā brīdī, vārot ēst, apmaisījusi zupu nevis ar karoti, bet verdošajā ūdenī ielikusi savu roku. Un maisījusi. Ali ienācis pa durvīm, to ieraudzījis, izrāvis viņas roku no katla. Pati Fatima bija šokā un nejuta sāpes. „Fatimas roka” ir varens talismans, kas sniedz laimi tiem, kuri to nēsā. Stāstīt būtu ļoti daudz ko, bet lai nepārstāstītu grāmatas, iesaku iegādāties 2 grāmatas – Lonely Planet Morocco (angliski) un „Vokrug sveta. Marokko.” (krievu valodā)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais