Kur plosās pirāti un tramuntana

  • 3 min lasīšanai

Rietumeiropā atrast civilizācijas un ceļotāju neskartu vietu, kur pavadīt brīvdienas, ir grūti, taču ne neiespējami. Vienā no Spānijas 17 autonomajiem reģioniem – Katalonijā – Vidusjūras krastā, Žironas provincē atrodas kūrorts Kosta Brava. Lielu popularitāti tas ieguvis gleznotāja Salvadora Dalī un vairāku moderni iekārtotu pludmaļu dēļ. Ceļotāji pārsvarā dodas vai nu uz zvejnieku ciematu Kadakesu, kur mākslas dižgars dzīvojis, vai arī uz kādu no pludmalēm, kur slejas smalkas viesnīcas. Savukārt, braucot pa Kosta Brava ceļiem Dienvidfrancijas virzienā, atklājas pavisam cita ainava: smilšu pludmaļu vietā pārsvarā ir akmeņainās, visapkārt daudz klinšu, maz cilvēku, miniatūri zvejnieku ciematiņi ar zvejas un sporta ostām. Lielākais brīnums te patiešām ir daba – pirmatnēja, nepiesārņota un skarba.

Uzmanību, tramuntana nāk!

Vidusjūras piekrastei Spānijas ziemeļaustrumos nosaukums radies aptuveni pirms 100 gadiem septembrī, kad spāņu rakstnieks Ferāns Agullo kādā no saviem rakstiem vienam kataloniešu žurnālam šo vietu nodēvējis par mežonīgo piekrasti. Autors to bija attiecinājis uz Kadakesas pussalu un Katalonijas tālāko austrumu punktu – Kreusa zemesragu, taču ar laiku viņa termins ieguva popularitāti un šajā vārdā tika nodēvēta visa piekraste. Tulkojot no kataloniešu valodas, vārdu savienojums “Kosta Brava” patiešām nozīmē savvaļas jeb mežonīgo piekrasti. Protams, pie tāda nosaukuma vispirms „vainojama” skarbā dabas ainava un brīžam draudīgie laikapstākļi. Visu Kosta Brava izstaigāt kājām nav iespējams Serras kalnienes un stipri sašķēlušos klinšu masīvu dēļ, kas daudzviet tālu ietiecas jūrā. Tie vietām apauguši veselām akāciju birzīm, pīnijām un korķozoliem, kas sastopami tikai septiņās valstīs Vidusjūras krastā. Var pamanīt arī brīvā dabā augam rozmarīnu un timiānu. No savvaļas dzīvniekiem mežainākās vietās vēl aizvien mājo lūši, lapsas, mežacūkas. Vietām piekrastes zeme ir pārpurvojusies un tur var sastapt pat kādu rāpuli. Starp zemesragiem, ko veido kraujās klintis, izveidojušies nelieli līcīši, no kuriem daži sasniedzami nevis no sauszemes, bet tikai no jūras ar laivu, kā arī gleznaini zvejnieku ciematiņi ar mazām ostām un pludmalēm.

Ja uz Kosta Bravu plānojat doties agrā pavasarī vai rudenī, jārēķinās ar biežām vētrām un salto vēju, kas pūš no ziemeļrietumiem un Pireneju puses. Vietējie iedzīvotāji kataloniešu valodā to dēvē par tramuntanu. Nereti vējš ir tik stiprs, ka izraisa kārtīgu vētru. Vasarā, protams, ir citādi – tad tramuntana ir glābiņš no pamatīgās svelmes.

Jāpiebilst, ka Kosta Bravas kūrorts visvairāk ir orientēts uz ceļotājiem no Vācijas. Dažviet jau pa gabalu var pamanīt reklāmu plakātus vācu valodā ar piedāvājumiem izīrēt privātos apartamentus vai istabu. Turklāt daudzviet papildus dzīvošanai tiek piedāvāts iznomāt arī mašīnu, lai ceļotājam nebūtu problēmu ar nokļūšanu vienā vai otrā vietā. No pieredzes varu teikt, ka mašīna šeit tiešām lieti noder.

Kolēra un Jansa

Dodoties Francijas virzienā, nākas braukt cauri diviem neparastiem kataloniešu ciematiņiem Kolērai un Jansai. Aptuveni līdz 12. gadsimtam abās vietās bieži „viesojušies” jūras laupītāji jeb pirāti. Sešus gadsimtus vēlāk, 18. gadsimtā, Jansā sākās saimnieciskais uzplaukums, ko veicināja vīna un olīveļļas ražošana un eksports. Savukārt Kolēra līdz 1936. gadam pat nebija atsevišķs ciems, bet gan ciemata Portbū daļa. Mūsdienās Kolērā ir divi pārtikas veikali, pāris kafejnīcu, kas laikā, kad nav tūrisma sezonas, ir slēgtas, kā arī bankas filiāle un mākslas galerija. Kolēras centrālā laukuma vidū aug milzu platānas, ko dēvē par brīvības kokiem.

Pēc brauciena uz Kosta Bravu visspilgtāk atmiņā palikusi Jansa, jo tur nācās piedzīvot varenu vētru. Braucot caur šo ciemu, pēkšņi skatam atklājās neliels līcītis. Tā piekraste nebija vis akmeņaina, bet, šai pusei netipiska, – klāta ar rupju smilti, līdzīgu grantij. Nospriedām, ka, braucot atpakaļ, te noteikti jāiegriežas vēlreiz, lai nopeldētos, taču tobrīd nekādu uzmanību nepievērsām mākoņiem, kuru kļuva arvien vairāk. Turpat, pludmalē, bija arī āra kafejnīca, kur pēc peldes iespējams baudīt vai nu siltu tēju, vai svaigi spiestu apelsīnu sulu. Atpakaļceļā sāka trakot vējš un plaiksnīt zibens, bet lietus vēl nebija. Tas gan lika noplakt vēlmei peldēties, taču nolēmu vismaz pabradāt pa piekrastes ūdeni, ja citādi nevar. Parasti tik dzidrais un tīrais Vidusjūras ūdens bija sakults, pilns sanesumiem. Arī viļņi vēja dēļ pamatīgi. Turklāt jābūt uzmanīgam, jo Vidusjūras grunts ir akmeņaina, un, protams, tādā laikā nekāda peldēšanās tāpat nebūtu sanākusi.

Un tad sākās! Vispirms pamazītēm, taču tad arvien stiprāk un stiprāk sāka gāzt lietus. No tā paslēpāmies, ieejot kafejnīcā, kur tobrīd neviena cita, izņemot viesmīļus – skaistus kataloniešu jaunekļus –, nebija. Pēc pavisam neilga brīža lietus bija kļuvis tik spēcīgs, ka, sēžot pie loga, jūru, kas ir turpat netālu, saskatīt vairs nebija iespējams. Vēl mirklis un kafejnīcas veranda, kas laikam paredzēta kā zāle svinīgiem gadījumiem, sāka pludot. Ūdens tur bija nokļuvis nevis caur jumtu, bet pa grīdas dēļu spraugām, un visa veranda bija kā viens liels ezers. Savukārt viesmīļi, skaļi smiedamies, noāva kurpes, uzlocīja savu uzvalka bikšu staras un devās glābt kas glābjams, vispirms cits citam padodot pītos krēslus, lai tos novietotu sausākā vietā.

Braucot tādā laikā pa šoseju, jo lietus pierima tikai mazliet un gaidīt ko labāku šķita bezjēdzīgi, acīm pavērās skati, kas brīžam šķita gandrīz sirreāli. Ūdens līmenis sniedzās līdz šosejai, dažviet skalojoties tai pāri, jo grāvji jau bija pārplūduši. Taču šai situācijā priecēja tas, kā bija sarosījušies vietējie glābšanas dienesti, vietām ar savām mašīnām un barjerām gan bloķējot ceļus, gan arī skaidrojot, kurp braukt, lai ātrāk nokļūtu vajadzīgajā vietā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais