Maroka – zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā. Trešā daļa.

  • 5 min lasīšanai
  • 159 foto
7.diena Rabata – Marokas galvaspilsēta Pamostamies agri, fiksi paēdam un ejam uz ielas taksi ķert, jo 8.50 vilciens. Vakar Kathie bija ieteikusi braukt ar vilcienu, jo tas esot daudz ērtāks un civilizētāks pārvietošanās veids par autobusu. Mēs esam nolēmuši izmēģināt visus pārvietošanās veidus, līdz ar to, piekrītam idejai par vilcienu. Pats ekstrēmākais pārvietošanās veids mūs vēl tikai sagaida pēc pāris dienām! Ļoti viegli un ātri nonākam Rabatā, vilcienā pilni un pārbāzti ir tikai standarta klases vagoni, mēs nopirkām biļeti par pāris latiem dārgāku, toties mums bija vagonā atsevišķa „istabiņa” un braukšana ļoti ērta. Ierodamies Rabatā, orientēties viegli, ar kājām aizejam līdz Hotel Royal, kur arī paliekam pa nakti. Viesnīca vienkārši briesmīga, veclaicīga, pilnīgi nemoderna, brūni toņi un vecas mēbeles, bet tākā mēs te paliekam tikai vienu nakti, par labsajūtu īpaši nesatraucamies. Izpētam karti un dodamies medinas virzienā. Izejam cauri medinas tirgus ielai, ne miņas no Marakešas un Fesas romantikas. Šeit tirgo lielākoties no Eiropas ievestas preces, atgādina mūsu centrāltirgu. Ir piektdiena un daudzas bodītes ir slēgtas, pietam esam izgājuši ielās tajā laikā, kad visi lūdzas – viena no tirgoņu ieliņām riktīgi nosprostota un uz tās pāris simtu vīriešu nometušies ceļos un lūdzas (gan pavisam ubagi, gan turīgi), turpat maliņā stāv lielos katlos kuskuss un tažīns, ar kuru pēc tam viņi cienāsies, tā vismaz izskatās. Izskatās, ka pēc kartes ejam pareizi, jo redzam kazbaha mūrus (cietokšņa). Pa ceļam mūs katros kazbaha vārtos cenšas ievilināt un piedāvā aizvest uz labāko apskates vietu, visu izrādīt, pat sakot, ka augšējie vārti ir slēgti un turp nav mums jēgas iet utt. Mēs neļaujamies, jo lasījām, ka kazbahs ir pietiekami mazs, lai tur pats noorientētos un nolemjam paši pārbaudīt vai vārti ciet. Protams, ka vārti ir vaļā – mūsu skatam paveras gara, šaura ieliņa, visas mājas ir baltas, durvis un logu slēģi koši zili! Skaisti! (Albumā ir arī bildes). Ielās daudz bērnu un visi aicina pie sevis uz „labākajām riādu terasēm” pavērot okeānu. Laipni atsakām un ejam visiem garām cauri visam kazbaham – pašā galā ir liela stāvvieta ar skatu laukumu un skatu uz OKEĀNU! CIK SKAISTI! CIK sasodīti skaisti un mierīgi!!!! Vēl pāris vientuļi tūristi bauda skaisto dabu, okeāna dzestrumu, maigo vējiņu, klusumu un pāris sērfotājus tālumā – viļņos. Nākot atpakaļ pa ceļam ieejam galerijā un sapērkam burvīgi skaistas atklātnītes! Izejot no kazbaha, virzienā atpakaļ uz medinu, pirmie vārti, kuriem pagājām turpceļā garām, ir Andalūzijas dārzs – ar skaistiem apelsīnu kokiem un smuku kafejnīcu – Cafe Maure. Padzeram mint tee un uzēdam sweeties. Šeit samaksājam 7DH gabalā, bet Azzamour pilsētiņā (mūsu nākamajā apstāšanās vietā) tie maksāja 50DH kilogramā. Dārzā man piesienas hennas tatoo zīmētāja, ķer aiz rokas un nelaiž vaļā, sakot, ka piedāvā man par velti šo to uzzīmēt, lūdzas, lai es to daru viņas dēļ („for me”), bet es izveicīgi tieku vaļā. Hennas zīmētājas katrā pilsētā ir kā melns mēris, beigās jau pa gabalu viņas manīju un uzreiz rokas slēpu zem lakata, citādi viņas kā dēles ieķeras rokā un vaļā nelaiž. Nolemjam atpakaļ iet nevis caur medinu, bet gar okeānu, gar krastmalu. Pašai krastmalai gan mistiskā kārtā klāt tikt nav iespējams – tā ir svaigi saremontēta, visur bruģis, jauni soliņi, bet to apsargā viņu drošībnieki un redzam, ka vietējie mēģina pie ūdens tikt, tos patriec – mēs nemēģinām noskaidrot kāpēc tur nav iespējams tikt. Pa ceļam sapērkam jogurtus un bumbierus pusdienām un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Uz galvenās ielas mums piesienas kāds onka, sāk izprašņāt no kurienes esam un beigās piedāvā „labas kvalitātes hašišu”, mēs atsakamies. Ierodamies viesnīcā, Rabatā ir auksti, kā nekā pie okeāna klimats cits. Vakars, vēss, istabā ir pie sienas lielā kondiška, kas arī silda, bet nekur nav pults ar ko to ieslēgt. Izrādās pults ir tikai viesnīcas administratoram (!!!), kurš to izsniedz viesnīcas darbiniekam, kurš pats nāk un saslēdz siltumu. Pulti mums neatstāj! Uzliek mums 25 grādus, pēc stundas saprotam, ka baigi auksts, saucam atkal darboni, kurš atkal ierodas smaidīgs kā maija saulīte ar pulti rokās un prasa, cik grādus gribam. Sakām, lai liek 28! Sajūtamies kā studentu kojās, kur jālūdz atļauja sargam skatīties TV un ieslēgt apkuri (arī TV pulti mums iedeva ar gariem zobiem). Atrodam Lonely Planet restorānu un tā kā tas ir 2 kvartālus no viesnīcas un pēc apraksta izklausās gana sakarīgs, nolemjam tur paēst vakariņas. Aizejam, iekšā laidējs saka, ka ēst sāk dot tikai no 19.30, pirms tam tikai dzērienus servē. Mums ir 2h laika, norezervējam galdiņu un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Kad vakarā esam atpakaļ uz restorānu, jāiet cauri parkam, ārā jau tumšs un manam, ka parkos uz soliņiem pārīši mīlinās, bučojās – tiklajiem meitiešiem parandžas mugurā, galvās lakati, sejas redzēt nevar, tikai aprises. Par restorānu – garšīgi, bet apkalpošana galīgi klibo. Izrādās, tas ir restūzis frančiem, jo ap to laiku tur pilns ar franču pārīšiem parādās (ļoti turīga izskata cilvēki gados). Sajūtamies ne savā ādā un dodamies uz viesnīcu. Šī pilsēta neuzrunāja, nemaz. Jūtamies atviegloti, ka rīt dodamies prom. Esam izlēmuši, ka rīt Kasablankā pa nakti nepaliksim, atsakām iepriekš veikto viesnīcas rezervāciju un ejam gulēt. 8. diena. Ceļš uz Azemmour Gulēt bija baigi smagi, jo pilsēta trokšņaina, kondiškas sildītājs arī visu laiku rūca un neskatoties uz 28 grādiem, bija baisi auksts (laikam jau ar to kondišku kaut kas nebija ritīgi). Paskatāmies ārā pa logu un saprotam, ka labi vien ir, ka nesadomājām te palikt vēl vienu nakti un, ka arī Kasablankai laidīsim cauri – ārā līst lietus, viss apmācies pelēks! Abas pilsētas šķir tikai 90km un visticamāk, ka Kasablankā arī līst. Jau vakar Lonely Planet atradām tādu miestu kā Azemmour, pāris km pirms El-Jadida, sazvanījām un sarunājām, ka mums uz Kasablanku pakaļ taksis atbrauks. Pa lietu virzāmies uz vilcienu un saprotam, ka esam baigi agri ieradušies, mums ir 45 min laika līdz mūsu vilcienam, kuram biļeti jau vakar iegādājāmies. Konduktors mums ļauj ar to pašu biļeti braukt ar sarakstā iepriekšējo vilcienu. Vilcienā braucot, laiks paiet nemanot ātri un jau pēc stundas esam galā, kur mūs sagaida transfērs uz Azemmour. Ar šoferi sarunājam izmest caur Kasablanku mazu līkumu, lai vismaz pa logu redzam kā te izskatās. Nobraucam gar lielo mošeju un tā arī ir mana vienīgā foto no Casablanka. Nenožēlojam, ka nepaliekam šeit, jo braucot cauri pilsētai, saprotam, ka neesam braukuši uz Āfriku, lai paliktu modernā, eiropeiskā lielpilsētā. Gar okeānu kilometriem stiepjas trotuārs, pa kuru skrien šortiņos veselīga stila piekritēji – visi „baltie”, izskatās kā no filmas „Majami bīč”. Gar acīm slīd restorāni, kafejnīcas un pludmales ēstuves. Pēc 1,5h esam Azemmour. Šoferis mūs izlaiž pie medinas un aizved uz mūsu riādu, kura atrodas pašā medinas malā, bet lai uz to tiktu, jāpalīkumo pa medinas šaurajām ieliņām. Medina ir maziņa, kompakta, ļoti daudz mazu bērnu, brūniem, čirkainiem matiņiem, brūnām acīm, spīdīgi baltiem zobiem, platu smaidu! Visi pieklājīgi dod roku un sveicinās :”Bonjoure, madam!. Šajā vietā neverdzam nevienu tūristu, uz mums visi skatās un atskatās. Pat kāds ļoti labs auto piebremzēja, turīgs šoferītis atskatījās, pabrauca pat atpakaļ, lai mūs vēl kādu brītiņu nopētītu tā kārtīgi. Saprotam, ka šī ir ideāla vieta, kur bērniņiem izdalīt mūsu līdzpaņemtās končas – čupa čupsus, želejas lācīšus, mazus blociņus un vaska krītiņus! Esam trāpījuši desmitniekā – bērni ir starā, tie, kas diedelēja mums dirhamus, brīdī, kad iedevām končas un krītiņus, sastinga, acis viņiem iepletās apaļas kā šķīvji un naudai vairs tajā brīdī nebija vērtības – šie nieciņi bija svarīgāki un interesantāki! Apejam ap medinu, nekā ievērības cienīga, visur cūcība, netīrība, bet te ir daudz foršāk nekā Rabatā. Esam apmetušies Riad Azemmour, maksājam apmēram 45 eiro, riāda pieder kādam francūzim, kuram Francijā jau piederot viena viesu māja un šeit – Azemmourā viņam jau sen ir bijis sapnis dzīvot. Vakarā istabā ir tik briesmīgi auksts, ka es sēžu segā satinusies, istabā ievelkam 2 sildītājus. Ir jūtams mitrums gaisā, kā nekā esam pie okeāna un nesezonā. Turpinājums sekos


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais