Atgriešanās Ēdenes dārzā

  • 13 min lasīšanai
  • 139 foto
Atgriešanās Ēdenē.

Daudz un dikti ir stāstīts par šo jauko un interesanto zemi. Laikam jau nav daudz vietas uz pasaules, kur LV ceļotāji vēlās atgriezties atkal un atkal. Pats esmu pabijis jau reizes 6… Esmu izbraukājis krustu šķērsu, tik vienīgi neesmu nokļuvis līdz galējiem dienvidiem- Hat Yai, Surathani, Songkla u.c. (Puketā un tās apkārtnē esmu gan pabijis).

Ir dzirdēts teiciens : ‘’esmu bijis Taizemē’’, bet kur , ‘’nu es biju Ko Čang vai Pataijā’’. Bet tā ir tikai ļoti niecīga daļiņa no Taizemes, un nebūt tā skaistākā (Pataija :@ )…Kur tad ir tā īstā Taizeme - vai kalnainajos un daudzo cilšu apdzīvotajos ziemeļos, vai nabadzīgajos austrumos- Isaan vai Ubon Ratačani provincēs vai varbūt ar bagātiem mūžamežiem apdzīvotajos rietumos pie Mjaņmas robežas , kur Kvai upe deltā tajiešii audzē īpaši daudz lauksaimniecībai noderīgas lietas vai tomēr tās centrālajā daļā Bangkokā un varbūt pat pašos valsts dienvidos , kuru pludmales apskalo smaragd-safīrzilā Andamanas jūra? Kuram tad taisnība? Es domāju, ka tā ir kaut kur pa vidu, katram apgabalam, reģionam ir savs neizmirstamais šarms un kolorīts! Tikai, šķiet, ka nebūtu īsti pareizi apgalvot, ka ‘’esmu ceļojis Taizemē’’, bet īstenībā redzējis gan tikai Bangkoku, Ko Čang vai Pataiju. Un vēl – esmu dzirdējis tautiešus atgriežoties ar lidmašīnu no šīs Smaidu,Budistu Tempļu, Orhideju un Ziloņu zemes sarunājamies un plānojam jau nākamo vizīti Taizemē, kad liekas, ka domas tikai ap mājām vien grozās , un vēl nav tā pa īstam beidzies šis ceļojums (sun) . Un tas jau kaut ko nozīmē! Pats esmu pabijis vai visos kontinentos, bet tādas sajūtas gan neizbaudīju nekur, jo šī zeme kā milzīgs magnēts Tevi velk atpakaļ…Piebildīšu, ka Taizeme teritorijas ziņā ir tikpat liela kā Francija, un , man personīgi no visiem valsts reģioniem, (šķiet) visvairāk patīk Ziemeļi.

Tad nu šoreiz ar draugiem plānojām doties uz ziemeļiem, pareizāk būtu teikt uz ziemeļrietumiem, uz Mae Hong Son provinci, uz Pai un citām šīs provinces pilsētiņām. Principā es šo savu stāstījumu un personīgo redzējumu veidoju kā fotostāstu, kurā mēģināju parādīt interesantākos, skaistākos un kolorītākos momentus no mūsu ceļojumu. Tālab šoreiz varbūt mans vēstījums nebūs dienasgrāmatas stilā veidota reportāža, bet gan mēģināšu pieturēties pie , manuprāt, svarīgākajiem momentiem, kas raksturo šo zemi.

Viss sākās kādā jūlijā dienā, kad mans draugs Mārtiņš ieradās pie manis uz biroju un lūdza īsumā vēlreiz padalīties ar Taizemes ceļojumiem, jo viņam brieda doma galvā savu 10 gadu kāzu jubileju atzīmēt tieši šajā zemē. Sarunā ievirzoties pozitīvi radošā gultnē, tapu uzaicināts būt par ‘’grupas līderi jeb tour leader’’, un ņemot vērā, ka izstrādāju domājams ļoti interesantu un aizraujošu maršrutu, tiku pagodināts arī personīgi dalīties manu draugu Mārtiņa un Ingūnas priekos. Hmmm, vispār šampānietis netika gan izdzerts… Mūsu grupiņa izauga ātri vien līdz 7 cilvēkiem, jo rindā jau gaidīja Mārtiņa brālis Kārlis ar sievu Beāti, un kolēģis un karabiedrs ‘’golfa laukumu frontē’’ – Einārs ar sievu Sandru. Jāsaka uzreiz, ka 7 cilvēki grupā ir gandrīz ideāli , jo minibusiņā paliek vietas vēl koferiem, kad jāceļo, piemēram ,no vienas pilsētas uz otru, uz kā zināms bagāža jau parasti nav nekāda mazā :D . Maršutu izstrādājām balstoties uz ceļojumu pa Taizemes ziemeļrietumiem, pēcāk atgriežoties caur Bangkoku, lai turpinātu ceļojumu 200 km attālajā (rietumu virzienā) pie Kvai upes , un beigu daļu (2 nepilnas dienas) nolēmām pavadīt Pataijā …

Viens no galvenajiem šī brīnišķā ceļojuma ‘’vaininiekiem’’ bija brīnišķīgais, talantīgais un sirsnīgais vietējais gids vārdā Bird, mr.Bird (ar putniem diemžēl viņam nebija nekāda sakara :D ). Droši varu teikt, ka panākuma atslēga ceļojumam bija šī apbrīnojamā gida un cilvēka radošā un emocionālā pieeja savam darbam. Viņam aiz muguras bija 14 gadu liela darba pieredze ,strādājot par gidu, bet nu kā firmas īpašniekam pieklājās, viņš jau vairākus gadus aktīvi par gidu nestrādāja, dodot vietu saviem firmas darbiniekiem vai ‘’līgumgidiem’’…Viņu esot uzrunājis tas apstāklis, ka viņa praksē mēs bijām pirmā latviešu grupa ,un mums par prieku viņš piekrita doties ar mums aizraujošā odisejā. Jāsaka, ka ir labi stāstījumi , kuri devušies pa līdzīgu maršutu, tāpēc detalizēti gan neapstāšos, ko mēs visu redzējām (un neredzējām), baudījām, utt., tikai piebildīšu, ka tā odziņa bija pašā gidā, jo līdz šim nebiju izbaudījis TIK lielu ieinteresētību ,tik daudzveidīgu pieeju, kā tas bija mūsu gadījumā. Dabiski ,ka lielu lomu spēlēja viņa harizmātiskā personība. Piemēram, visas piecas dienas pārbraucot no viena objekta pie otra , mr.Birds daudz stāstīja un pat dziedāja daudzas populāras dziesmas ļoti augstā līmenī. Viņa repertuārā bija ,protams, arī tajiešu dziesmas. Jāsaka, ka viņš nevēlējās īpaši ,lai mēs uzņemtu viņa uzstāšanos video (tomēr man drusciņ izdevās nofilmēt), vien pasakot, ka oriģinālā skanot labāk, un , ņemot vērā, ka viņš ir labākais dziedātājs starp visiem gidiem Ziemeļtaizemē un labākais gids starp dziedātājiem, ar humoru lietišķi piebilda, ka ‘’ par video iemužināšanu jāvienojas iepriekš ar viņa menedžmentu…’’ :D :D Dzirkstošu un asprātīgu humoru mēs izbaudījām visas šīs fantastiskās sešas dienas , kuras bijām kopā ar viņu.

Īsumā par maršrutu- jūras neesamību šai reģionā kompensē skaistas kalnu ainavas, līkloču ceļi, kalnu un tropu mūžamežu ieskautas ielejas , brīnišķīgās rīta dūmakas , daudzie ūdenskritumi, karstie avoti un pat geizers, milzu alas ar caurtekošu upīti tajā, dzidrie ezeri un upes! Un kur vēl krāšņie budistu tempļi, ar šim reģionam raksturīgo birmiešu un šanu stilu.

Starp citu, Taizemē ir vairāk 30 000 tempļu un dievnamu un vairāk kā 300 000 budistu mūku. Taizemē piekopj therevadas budisma novirzienu. No XIII gs.,kad Taizemē oficiāli tiek atzīta budisma reliģija, mēdz teikt- ka Budisms ir tajiešu reliģija, un būt tajaitim nozīmē tas pats, kas būt par budistu! Taijieši bez šaubām ir dziļi ticīga nācija, bet kā jau tas modernajā laikmetā pieklājas- tikai ~ 4,5% pilsētnieku un ~ 13% lauku ļaužu apmeklē dievnamus…Katrā tajiešu ģimenē ir milzīgs gods un lepnums , ja dēls (kaut uz īsu laiku) dodas mācīties par budista mūku vai mācīties budismu! Interesanti un svarīgi zināt dažus noteikumus, apmeklējot budustu tempļus:

*sievietēm neklājas izrādīt savas kājas (kaut arī tās ir ļoooti slaidas un garas :P )

*sievietes nedrīkst pieskarties budistam;

*Budas attēlam jāatrodas virs acu (galvas) līmeņa, tajiešiem TAS nav mākslas objekts, bet gan domāts pielūgsmei;

*ieejot dievnamā jānovelk apavi;

*neklājas norādīt budas tēla vai statujas virzienā ar kājas pēdu, un pēdas nedrīkst būt vērstas budas virzienā.

Vairāk kā puse tajiešu ļoti apzinīgi pilda savu reliģiozo pienākumu , tādejādi dāvinot mūkiem apģērbu vai pārtiku. Viņi ļoti tic, ka labie darbi tiks atalgoti. Par budista mūku var kļūt 20 gadu vecumā, un, dodoties apmācībās , viņiem ir patstāvīgi jāmeditē un jāzin no galvas visus 227 baušļus, kā arī stingri un nesavtīgi tiem jāseko .

Runājot par mūsu ‘’programmas īpatnībām’’- mums bija gan ceļojums ar bambusa plostiem pa upi, kas caurtek milzu alu sistēmai (kurā uzturās milzu izmēru karpveidīgās zivis, kuras ar prieku barojām), gan vizītes skaistākajos ziemeļrietumu dievnamos ar īsu stāstījumu katrā no tiem. Baudījām SPA procedūras vienā no skaistākajiem viesnīcu (resort) kompleksiem Pai pilsētas apkaimē, kuras speciāli izveidotajos baseinos pa zemes dzīlēm pienāk karsts minerālūdens…Protams, ka izbaudījām džungļu ceļojumu uz ziloņa muguras.

Jāpiebilst, ka vēl līdz 20 gs. divdesmitajiem gadiem šeit nokļūt varēja tikai pateicoties šiem apbrīnojamiem zālēdājiem. Zilonis Taizemē ir daudz kas vairāk kā vienkārši dzīvnieks. Tas spēlē nozīmīgu lomu taju dzīvē un vēsturē. Chang Tai (taju zilonis) ir un paliek kā nezūdošs Taizemes simbols. Kādreiz ziloņi tika izmantoti karamākslā , bet protams, ka jaunajos laikos tie tika nodarbināti mežizstrādē. Sarūkot šai nozarei ( valdība beidzot ir ieviesusi embargo uz legālo tīkkoka eksportu un strauji samazinājusi mežizstrādes limitus, tajā vietā apmežojot no jauna milzu platības) , ziloņiem iestājās samērā grūti laiki, mūsdienās tos daudz izmanto tūrisma nozarē, izklaidējot tūristus, gan veicot pārgājienus, gan arī piedaloties dažādos šovos. Starp citu, no ziloņu kakām ražo papīru,un tos var pat iemācīt gleznot (man pašam ir viens ziloņa meistardarbs par piemiņu). Ziemeļos darbojās arī ziloņu hospitālis un rehabilitācijas centrs. Ziloņa kopēju sauc par mahut. Mārtiņam izdevās vienoties ar mahutu , ka pa džungļu takām ziloni vadīs arī viņš. Jāsaka, ka mans gupas biedrs tika godam galā ar šo godpilno un nebūt ne vienkāršo uzdevumu. Vēl tikai jāpiemetina, ka Zilonim ir milzu nozīme budisma un hinduisma garīgajos uzskatos.

Viens no mūsu ceļojumu skaistākajiem un gardākajiem brīžiem iestājās, kad devāmies mieloties ar taju ēdieniem (lick) . Taju virtuve ir brīnišķīga, debešķīga un jutekliska, tā var būt pikanta vai maiga , bet NEKAD TĀ NAV VIENKĀRŠI ASA! Un kas to pagaršojis vienreiz, ar to ‘’saslimst’’ uz ilgu laiku! Galvenā ‘’filozofija’’ ir , ka tajieši parasti pasūta daudzus (4-5 ēdienus) un ar tiem dalās ar klātesošajiem! Super!!! Pa starpu ,apciemojot daudzās ziemeļtaizemes ciltis (Lisu, Lahu, Karen, Šan,uc.) iegriezāmies arīJunnaņkomūnā, ko apdzīvo ķīnieši, kuri te ieceļojuši samērā pasen, kad pēc neizdevušās saceļšanās pret tā brīža Ķīnas ‘’valdniekiem’’, viņi ņēma kājas pār pleciem, un devās pie tuvākajiem dienvidu kaimiņiem, kuri atļāva tiem palikt uz dzīvi. Tāpēc iestarpinājumā vēlējos pieminēt, ka baudījām ne tikai taju virtuves labākos ēdienus, bet mielojāmies ar slaveno un autentisko ķīniešu virtuvi. Taji ēd ar karoti labajā rokā, dakšu turot kreisajā. Bet ķīnieši kā zinām ar irbulīšiem (zupu ,protams, ar karoti :D ). Pamatēdiens kā vieniem tā otriem ir RĪSI. Agrāk sveicinoties esot jautājuši – ‘’vai tu šodien jau ēdi rīsus? Klāt tajieši parasti pievieno gan cūkgaļu, vistu, liellopu gaļu, bifeļa gaļu(retāk), gan arī zivis un dažādus jūras produktus (garneles, tīģergarneles, mīdijas, uc.). Visi nosauktie produkti tiek smalki sagriezti, tā kā principā nazis pie galda nav nepieciešams. Taju ēdiena galvenā'' fīča'' ir čili – tie ir tiešām gana pikanti un garšas kārpiņām jutekliski ,- un to viņi panāk ar fantastikas kvalitātes čili pipariem (īpaša piparu pasugaPhrik leuang), bez tam no garšvielām daudz tiek lietots kari, citronzāle, ingvers un citas. Parasti eiropiešiem (baltādainajiem) tiek gatavots mazāk pikanti! Bet ,ja kādam trāpījies (netīšām, saprotams :D ) nu ļoooti assss gabaliņš, nevajag tūdaļ spļaut ārā pie galda, bet ūdens vietā uzēst (vai uzdzert rīsus, kurus jau iepriekš pievienoti zupai), tāpat pēc mūsu pieredzes baigi labi palīdz auksts aliņš, piemēram, Čang. Jāsaka, alus mums ir daudzveidīgāks un laikam arī garšīgāks! Interesanti, ka ķīnieši pie galda vairāk izrāda savas emocijas , noskaņojumu, bet tajieši tieši pretēji – pie galda ir ļoti nosvērti. Superīgākais ēdiens bija asā zupa ar garnelēm un kokoksriestu Tom Jam Kun (TOM YAM KOONG), un tas ir vienīgais ko atceros,mmm, tā garšu diemžēl nevaru aprakstīt. Starp citu , no rīsiem tajieši parasti lieto uzturā tikai baltos rīsus , bet man , piemēram, ļooooti garšo cepti rīsi ar olu, ananāsu gabaliņiem, pievienot var gan vistu, cūkgaļu, bet visgaršīgāk man iepatikās ar garnelēm (lick) ! Viens no šādiem ēdieniem- ir izgrebtā ananāsa pusītē ar feinākajām garšvielām speciāli sagatavoti rīsi ar ananāsu, garneles vai vistas gabalņiem! NU KAS VAR BŪT LABĀKS PAR ŠO! Tikai Tom Jam Kun zupa! :D Nu ja, vēl mūs cienāja, un kas mums atmiņā palika visvairāk - ruby fish (sarkanā jeb rubīna zivs), kuru pasniedz gan stipri saceptu, gan arī novārītu speciālās garšvielās- nu ļoooti garšīgi! Izrādās, ka delikates esot tieši zivs galva, ko mums profesionāli nodemonstrēja mūsu ceļabiedrs Einārs. Bez dažādām gaļām, tajieši lieto daudz dārzeņu, gan sojas un saldskābā mērcē. Gan arī svaigā veidā, uzturā lieto daudz dzinumus. Jāatzīstas ar nožēlu, ka neesmu liels pavārmākslas pazinējs…Un, ja kādam ir zināms , kur Rīgā tiek organizēti tajiešu ēdienu gatavošanas kursi, labprāt mēģinātu novērst robus kulinārijas mākslā. Ja nu runājam par ēdamajām lietām, pāris vārdos par augļiem- protams, galvenais eksportprodukts ir ananāss, kuru tirdzniecības apjomu topa pirmo vietu dala ar Kostariku. Mūsu ''rimīšos'' tieši no turienes tie ir atceļojuši, nu piedodiet, salīdzināt negribās it nemaz, jo bez kāda stiprāka vārda te nevarētu iztikt :@ . , ļoti interesanti ir pūķaugļi (dragonfruits), bet garša tiem ir ‘’nu nekāda’’, vēl mango Taizemē ir ap 50 šķirņu dažādās krāsās un visi garšīgi un saldi. Daudz tie piedāvāts saldās papaijas, bet atsvaidzinājumam derēs arbūzi, kuri varbūt nav tik saldi kā Eiropā. No mazāk pazīstamākajiem – ļoti garšīgi, interesanti ir mangostīni (saldskābi, iekšā auglīši līdzīgi ķiploku daiviņām ), nedaudz līdzīgs pēc garšas ir rambutāns, pūkaini- adatains sarkans un lielas aprikozes izmēra apaļš auglis, vēl man personīgi garšo līčes (lichi), bet šoreiz nebija sezona. Vēl daudzviet konditorejā un citur tiek lietoti tamarīni (sk.foto), kas drīzāk ir skābi nekā garšīgi. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, bet dažiem no mūsu grupas, piemēram, garšoja pomelo augļi, kuri auga iepretim mūsu viesnīcai pie Kvai upes, citiem – taizemiešu mandarīni... Forši gan (lick) ! Viss labais kādreiz beidzas , un man nāk prātā viens teiciens , ko viens no maniem ceļabiedriem Impro leģendārajos Taizemes ceļojumu laikos tālajā 2000.gadā - :'' LABA DAUDZ NEVAJAG!''

Pēdējais vakars restorānā ārkārtīgi skaistā Nong Čongkham ezera krastā Mae Hong Son, no kurienes paveras elpu aizraujošs skats uz krāšņajiem Vat Čong Khlong un Vat Čong Kam tempļiem. Un te mums gaida vēl viens patīkams pārsteigums mūsu gida izpildījumā, pēc iesildīšanās ar vietējo un garšīgo rumu (nosaukums nav svarīgs!) , mēs tiekam ielūgti gluži par pliku velti uz vietējo karaokes bāru, kuru gids ir noīrējis tieši mums. Lai gan latvieši izsenis ir lieli dziedātāji un dancātāji, tomēr mēs kvalitātes ziņā stipri (maigi teikts, ak jēziņ, stiprais rums ar alu!) atpalikām no vietējā gida dziedātprasmes konkursā! Ar lielu patosu mēs pateicāmies izcilajam gidam mr. Birdam par šo nekad neaizmirstamo piedzīvojumu 6 dienas garumā!

Vēl drusciņ par orhidejām - nu nevar nepieminēt šos brīnišķos gan savaļļas ziedus , gan arī modificētās šķirnes pēcnācējus! Taizemē to ir ap 1300 šķirņu, gandrīz katrā sev cienošā pilsēta vai reģionā ir Orhideju audzētavas. Taizemei pieder pirmā vieta pasaulē šo pasakaino ziedu eksportā. Šoreiz mūs ceļi veda nedaudz garām šīm vietām, taču ,kad beidzot tirdziņā tās ieraudzījām, mēs bijām kā apburti, gan visādas formas , krāsas un smaržas (shock) katlejas, gan lieliskās vandas, elegantās ondīcijas un vienreizējās dendrobijas. Orhideja ir Taizemes simbols! Un vislabākās un populārās audzētavas ir tieši Taizemes ziemeļos (netālu no Čiangmai). Šī zieda slavenākā šķirne ir ‘’Karaliene Sirikita’’ (par godu valdošā karaļa Rama IX sievai Sirikitai) un’’ Miss Udorn Sunshine’’, kuras apveltītas ar ļoti smalku un dievišķu smaržu un aromātu. Tālab mums nekas cits neatlika kā 10 minūšu laikā apkrauties ar vairākām lielām nešļavām šo skaisto ziedu, lai uz ielas gaidošais taksis mūs aiztransportētu uz viesnīcu!

Visu jau nevar izstāstīt, daudz kas palika nepieminēts, bet tas iespējams nākamajai reizei. Vēl tikai gribēju pastāstīt par divām mūsu maršrutu programmas vietām – Kančanaburi provinces pilsētiņu Sai Jok Noi, kas atrodas tieši pie Kvai upes. Šeit mums sagaidīja vienkārši fantastisks relax uz ūdens plostiem izvietotajās vienīcas numuriņos, kuri bija nokomplektēti ar perfektu servisu. Un galvenais, ka no guļamistabas caur lieliem atveramajiem logiem-durvīm, tikai nieka metra attālumā skalojas straujie, bet siltie Kvai upes ūdeņi. Ui, draugi, šitais bija patiešām superlabs fīlings, tā mani kolēģi (ieklikšķiniet googlā River Kwai)…Mēs to bijām pelnījuši ! Piebildīšu tikai , ka vietas šeit tiek rezervētas krietni iepriekš un viss nākamais mēnesis jau bija fully booked, bet tā kā es ciemojos jau trešo reizi šeit , tad mums šī resorta saimnieks neprasīja pat drošības naudu numuru rezervācijai. Par laimi mani atkal gaidīja brīnumainas sastapšanās ar dažām ļoti skaistām un negaidītām putnu sugām! Īsumā , ko tad mēs šeit sadarījām. Nākamajā dienā mūs gaidīja ‘’TOP 3’’ ūdenskritums Taizemē - Erewan waterfall, kuram ir septiņi līmeņi, kurā katrs nākamais ir skaistāks par iepriekšējo. Es ‘’tiku’’ tikai līdz 4.līmenim, jo man bija citi uzstādījumi, proti, parka pievārte ir īsta paradīze dažādiem putniem, un, lai gan sāka līt lietus, es netiku pievilts – beidzot ar trešo reizi savā ''putnu ceļojumu'' vēsturē nofotogrāfēju pasakaini krāšņo Indijas zilvārnu (Indian Roller) ,kura parasti ir ļoti uzmanīga un piesardzīga. Pa to laiku mani draugi iekaroja pēdējo, septīto līmeni un lepni devās atpakaļceļā. Pelde šajā vietā bija absolūti neaizmirstama. Tā man atgādināja kādu pavecu Holivudas filmu, kuras sižetā , kas līdzinājās ‘’9 ar pusi nedēļas’’ jauns pāris pusi filmas plunčājās (un aiz gara laika darīja vēl šo to (blush) ) pasakaini safīr-tirkīz-smaragd- zili- zaļās ūdens lagūnās! Un augsti virs galvām ar pārdabisku spēku veļas iespaidīgais Erevan ūdenskritums! Pilnīgs chill-outs!

Vēl programmā parādījās negaidīti vietējā Sai Jok Noi golfa laukuma apmeklējums, kur mani kolēģi varēja noskaidrot ,kuram lielāks …sorrī… atvēziens! Uzvarēja draudzība! Turpinājumā paspējām aizbraukt uz slaveno Tiger Temple ,kurš atradās nieka 6 km attālumā no mūsu viesnīcas, un te jātzīstās man personīgi ļoti nepatika viss šis šovs jeb izrāde, kuras galvenajā lomā ir galvenais mūks un ~ 10 samiegojušies ( iespējams ar miega zālēm sabaroti) ‘’varenie tīģeri’’, kuri dabā gandrīz jau ir izzuduši, kur kā pionieriem katram pie rokas piestiprina vietējo brīvprātīgo darbinieku , iepriekš savu fotokameru nodot citam darbonim, lai tas tad varētu uzņemt tevi pie visiem pēc kārtas (guļošajiem) zvēriem…Atvērts šis templis ir tikai kādas 3 stundas dienā, tas viss maksā samērā lielas naudiņas, nedrīkst būt apģērbtam košās krāsas kreklos un biksēs (ja tā, tad jāpērk uz vietas pa dārgo) …Patiesības labad jāsaka, ka šajā ‘’minizoo’’ vēl brīvi ganījās dažādi nagaiņi vai pārnadži, kurus varēja pabarot, vēl bez tam bija manēža ar baseiniem priekš pārējiem (normālajiem?) tīģeriem, kuri tur bezbēdīgi pavadīja augas dienas draiskojoties un plunčājoties , tur gan bija arī daudz jauno tīģerēnu…Šo atrakciju- Tiger Temple gan neiesaku (starp citu, vēl nesen šī no malas itkā ''nevainīgā iestāde'' izskanēja ļoti nepievilcīgā gaismā , un par to parūpējās grupa vācu žurnālistu ,raksts žurnāla GEO, 2011. gada vasaras numurs) tāpat kā mūsu ceļojuma pēdējo piestātni Pataiju, vienīgais ir vērts apmeklēt netālu esošā, viena no skaistāko botānisko dārza – NOONG NOOCH dēļ. Dažas fotogrāfijas ļaus kaut nedaudz nodot to noskaņu un milzīgo skaistumu, kurš viscaur izstaro visās parka vietās. Bet visvairāk man personīgi patika – Franču dārzs ar rūpīgi cirptajiem topiārijiem un milzīgi lielā palmu daudzveidība. Šis bija mūsu ceļojuma pēdējais pieturas punkts Pataijā, jo par pašu kurortpilsētu , kur ir oficiālas divas, nē trīs valodas – taju , angļu un krievu, kur paskaties, tur uzraksti samērā reizēm nepareizā krievu valodā…Jā , šī vieta apsēsta ar austrumu kaimiņiem, jo vairāki līgumreisi no Sibīrijas, Kamčatkas, Amūras, Vladivostokas un citām austrum (un rietum) Krievijas pilsētām, nosēžas vai katru dienu. Valsts ziemeļos tos gandrīz nemana, jo tur nav pludmaļu… Un kāpēc gan nepiedāvāt servisu, ja ieplūst samērā labas naudiņas. Šeit ir daudz arī indieši, transvestīti un citi ekstravaganti cilvēki (shock) . Mēļo, ka Pataijā esot labākie transvestītu šovi visā Indoķīnā - Alkazar un Tifanny... Nu šo vietu, domāta Pataija, manuprāt, labāk neiekļaut savā programmā, jo attālāk gar krasta līniju tai pašā Chon Buri provincē ir skaistas salas un pludmales, kur dzīve rit mierīgāk un pludmales ir gana klusākas.

Tā nu pienācis ir laiks doties mājās. Vēl tikai atvadu nakts lieliskā viesnīcā Bangkokā, Silom Suite Bandara :D , (smieklīgi tālab, ka tajieši hroniski nevar izrunāt ''r'' burtu vārda vidusdaļā vai saknē, tāpat kā divskani''fl'', piem., flower viņi izrunā ''frower'' , bet mūsu Bangkokas un Pataijas viesnīcas saīsināti Bandara un Beverly kā ''bandeļa'' un ''beveļī''. Jāatzīmē ,ka taju valoda ir ļoti ''mīksta'' ar daudz ''ļ'' burtiem tajā) Vel tikai atvadu vakariņas netālajā restorānā un dodamies uz numuriņiem gatavot koferus atbilstoši aviolīniju normatīvajiem aktiem. Liekās,ka tie ir gana smagi , bet kā allaž lidostas check-inā nekādu problēmu, tik vien taizemiešu neliela amzierēšanās, ja redzams, ka pārsniegtais svara limits bagāžai ir lielāks par pieļaujamajiem+ 10%, vajag tikai nedaudz pacietības un mieru jeb kā saka paši tajieši –

SABAI SABAI ( mieru, tikai mieru!)

Dažus vārdus par aviolīniju Uzbekistan Airways, principā jau šis bija tā saucamais budžeta grupas čarterlidojums jeb līgumreiss un daudz gribēt nav kaitīgi, taču man ''nedod miera'' viens moments, ja esi gatavs samaksāt par šo fantastisko 15 dienu ilgo ceļojumu ap 1000 mūsu naudiņām, tad manuprāt,vēlams būtu savas veselības un komforta labad piemākšat papildus 40-50Ls un iegādāties biļetes uz dārgākajiem ’’ turkish vai fiinair ’’ , protams, protams, biļetes jāmeklē ļoti savlaicīgi. Taču galvenais, nekādu dižu pretenziju arī nebija pret ‘’uzbekiem’’, samērā laipna apkalpošana, un, kas ir ļoti svarīgi tranzītpilsētā, šajā gadījumā Taškentā, (kurā nebija nekāda ‘’taškentas’’, bet gan stabili mīnusi) nebija jāgaida vairāk par pusotru stundu!

Ātrāk mājās, kurā mums Latvija sagaida ar februārim raksturīgu spelgoņu – 21 grāds (diference šoreiz vien nieka 54 grādi pēc Celsija)…Welcome to the Hell :D (joks,protams)…

Beigas!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais