Lieldienas Norvēģijā

  • 3 min lasīšanai
  • 1 foto
Ir nedaudz apmācies piektdienas rīts un es, sēžot visiem tik labi zināmajā airBaltic lidmašīnā, nenormālā ātrumā triecos pretī ilgi gaidītajai atpūtai, kas mani sagaida Norvēģijā. Lidojums ilgst tikai 1h50min un es jau redzu uzrakstu – Velkommen til Bergen! :) Paņemu savu nelielo somu un satraukta dodos uz izeju, jo zinu, ka tūlīt, tūlīt atkal redzēšu cilvēkus, kuri man ir svarīgi... Mani sagaida ģimene, kurā pirms gadiem 3 dzīvoju veselu gadu... Ceļš līdz ciematam Rosendal, kas atrodas apmēram 2h braucienā (ar kuģīti vai automašīnu) uz Dienvidiem no Bergen, ir tik līkumains, ka jūtos gandrīz kā amerikāņu kalniņos... ja vien pati agrāk nebūtu ik dienas braukājusi pa šiem ceļiem, noteikti nodomātu – kādas šausmas, te taču nav iespējams normāli un atbrīvoti braukt... taču IR, ticiet man! ;) Kalni un fjordi ņirb gar acīm; nepārtraukti bildīte ārā aiz loga mainās un liekas, ka ik sekundi paveras pilnīgi cits skats. Elpu aizraujošs skats! Pārdesmit ciematiņi ar baltām, sarkanbrūni krāsotām 2-stāvu koka mājelēm un esam klāt... Pirmais vakars tiek pavadīts ģimenes lokā, 2 (kuri skolas dēļ nevarēja mani sagaidīt lidostā) no visiem 3 bērniem parūpējušies par vakariņām – brīnišķīgu tako meksikāņu/norvēģu gaumē ;) Otrā rītā mani pamodina klusums, kas valda laukā aiz loga... Ir zilas debesis, apmēram +5C, zālīte zaļa ... zied pirmās narcises, krokusi un citas pavasara puķes, šķiet sniegpulkstenītes jau sen kā noziedējušas... Pastaiga pa „manu miestu” ir varen’ interesanta, jo ir sajūta, ka prom esmu bijusi vien tikai mēnešus trīs... nekas nav mainījies, nu, gandrīz nekas... taču paskatoties uz līdzās ejošo Emily un zinot, ka jau augustā viņa uzsāks savas skolas gaitas, atliek vien nopūsties, - ak, dieniņ, kā laiks tomēr skrien... ;) Kopš trešās dienas, šķiet, ka visu laiku pavadīju staigājot vai slēpojot augstu kalnos... tieši tas, kas man, dzīvojot gandrīz pašā Rīgas centrā, tik ļoti pietrūkst... Tā tiešām ir vienreizēja sajūta, kad redzi sniegotās virsotnes un virs tām vien zili zilas debesis, taču pakājē plaukstošo pavasari. Ir dienas, kad to vien darīju kā slēpoju... Varu gan uzreiz atzīties – neesmu no tām, kuras hobijs ir traukšanās lejā no kalna... tādēļ klunkurēju pa tā nogāzi kā nu mācēju, kā nu no skolas laikiem to atminējos... Norvēģu skaļie aplausi un saucieni - Ilze, du er kjempe flink! (Ilze, tu esi liels malacis!) - ik reiz’, kad vien nenogāzos no pāris metru augsta pakalniņa, bieži vien manī izraisīja patīkami dīvainu mulsumu... ;) bet nu ko tur liegties, progress tiešām bija jūtams... Protams, bija arī dienas, kad gāju vienkāršās kalnu pastaigās... Cik atceros, tad, dzīvojot tur, pastaigas bija neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa... ar to vienkārši saslimst... Ar kalnu pastaigām ir tāpat kā ar lēkšanu no lidmašīnas – tas vai nu patīk vai nepatīk... vienaldzīgo nav... Un ir tā, ka pieķeru sevi pie domas, ka man pat īsti nav svarīgs mērķis kurp doties – hytte („vasaras” namiņš) vai kāds tūkstošiem gadus vecs kalna ezers, vai šļūdonis, kas, ejot lejup, ir paņēmis visu, ko vien varējis, vai gluži vienkārši tik ļoti gribas klusumu, ka vari staigāt un staigāt, un staigāt... Laiks mūs visus ļoti lutināja, tikai 1 no 10 dienām bija lietaina ar stipru vēju, kā jau tas piederas pilsētai pie ūdeņiem, tādēļ ik mīļu brīdi devos pastaigās pa sen nestaigātām takām, un vienalga „trokšņainajā” pilsētas centrā vai tik nomierinoši klusajās kalnu ielejās. Ak, jā – pavisam piemirsu pieminēt – biju taču aizgājusi uz klubu, kur mēdzu pavadīt gandrīz katru sestdienas novakari... likās viss tik zināms, viss saglabājies tieši tāpat kā toreiz, ja neskaita, ka no cilvēkiem pārbāztā klubiņa, satiku vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus man pazīstamus cilvēkus. Atceroties laiku, kad tur dzīvoju, varu teikt, ka braukšana tumsā ir īpašs piedzīvojums, jo jāprot gan sajūsmināties par tālumā esošajām, lampiņu izgaismotajām, pilsētām, gan apzinīgi lūkoties ik katrā ceļa līkumā, jo jebkurā mirklī „nez no kurienes” var uzrasties ne tikai pretīmbraucošs automobīlis, bet arī milzīgs (MILZĪGS!) briedis... Es zinu, ko rakstu – man tā ir gadījies ;) Katru dienu mūsu maltītes izvērtās lielās gastronomiskās izvirtībās, tika vārīts, cepts, šmorēts, sutināts un saldēts... pilnīgs garšas un valstu virtuvju miklis! – sākot no tradicionālām norvēģu kumlām, debešķīgi pagatavota laša un/vai brieža gaļas cepeša līdz pat tipiskajiem, mājās gatavotajiem krievu belašiem, un tam visam pa vidu latviešu iecienītā rupjmaize, melnais balzams utt ;) Jau lidojot turp, zināju, ka Norvēģija man būs kā miera osta, tā vienmēr priekš manis tāda ir bijusi. Īsti pat nezinu kādēļ ... varbūt tādēļ, ka cilvēkiem tur ir cits dzīves temps, varbūt tāda tempa vispār nav... viņi vienkārši dzīvo, pareizāk sakot izdzīvo ik mirkli, ko viņiem sniedz viņu dzīve. Tur nav tās steigas, vismaz ne tik lielā mērā, kāda tā ir sastopama citās, modernās Eiropas vietās... it kā jau varētu iebilzt, - biju nelielā pilsētelē, taču zinu, ka arī Oslo un Bergenā, un drošvien arī citās pilsētās, ir tieši tāpat... atšķirību nejūt, ja nu vienīgi nedaudz vairāk cilvēku uz ielas... ;) Nu gan laikam jābeidz, tik daudz kas jau uzrakstīts...ne viss... bet visu jau ar’ nemaz nevajag... Vienīgais ko nobeigumā vēl vēlētos teikt, - Norvēģija ir tā vieta, kurp aizdoties un sakārtot domas... Norvēģija ir tā vieta, kur iedvesmoties saviem hobijiem (un vienalga vai tā ir slēpošana, snovošana, kalnos kāpšana, daiļdārzniecība, jāšana ar zirgiem vai šobrīd tik populārā fotografēšana...) Norvēģija noteikti ir tā vieta par kuru sapņot un kurp atgriezties vēlreiz... p.s. Norvēģijas pilsētu viesiem noteikti iesaku izstaigāt „krustu šķērsu” Bergenu vai jebkuru citu R krasta pilsētiņu [protams, der arī A, Z un D esošās :) ]... koku mājas, šaurās, kalnainās un līkumotās ieliņas būs Jūsu ceļveži un gidi, kas visveiksmīgāk spēs pastāstīt par norvēģiem, viņu ģimenēm, darbiem un gadsimtiem ilgajām tradīcijām ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais