La puerta del desierto siempre abierta*

Santa Jeleń 06.02.2013 4 min lasīšanai 13 foto

2011.gada rudens studiju semestris bija īpašs ar to, ka rudenīgo skatu aiz loga nomainīja vasarīga saule un siltums, jo šis bija semestris, kuru pavadīju Valensijas Universitatē. Ievērojot to, ka vienmēr izmantoju katru iespēju ceļot šī iespēja tika izmantota arī šoreiz. Kādā no saulainajām dienām sēžot vienā no dienvidspānijas pludmalēm un apdomājot vietas, kuras vēl neesamu apskatījusi, ienāca prātā doma, bet, kas īsti ir zeme, ko redzu no Eiropas krasta, ko tā piedāvā, ar ko apbur. Ilgi nedomājot tika nopirktas avio biļetes uz 8.decembra lidojumu Valensija – Marakeša. Šajā avantūrā vēl iesaistījās draudzene, kura lidoja no Latvijas un sarunājam satikties Marakešā, kurā viņa ielidoja 7stundas vēlāk par mani. Izkāpjot secinu: JĀ, valsts ir EKSOTISKA un vienlaicīgi to pašu izskatījās, ka nodomāja vietējie iedzīvotāji ieraugot mani ar salīdzinoši bālu ādu un gaišiem matiem. Pirmais iespaids pēc piedzīvotā apzagšanas mēģinājuma, piketētāju gājiena, kuru pavadīja šāvieniem līdzīgas skaņas, uzaicinājuma iedzert tēju kafejnīcā un +22 grādiem decembrī radīja sajūtu, ka esmu kādā citā laika joslā tikai ne šodienā. Izkāpjot no sabiedriskā transporta skatam pavērās Koutoubia mošeja un pretī Jemaa el-Fna laukums, kur tobrīd aktīvi noritēja ikdienas tirgošanās, bet norisinājās arī filmu kinofestivāls. Jemaa el-Fna ir vieta, kur katrs tirgotājs pārvalda vismaz četras valodas – Spāņu, Vācu, Franču, Angļu. Nodomāju, brīdī, kad kāds tirgotājs uzrunās mani latviski noteikti nopirkšu skaistāko un noderīgāko lietu, lai arī cik maksātu un vienlaicīgi pie sevis nodomāju: „Nereāli!”. Tirgotāji precīzi noteica potenciālo pircēju izcelsmes vietu. Protams, mani pārsvarā noturēja par Polijas vai Skandināvijas tūristu. Tomēr mans pārsteigums bija milzīgs, kad vienā šādā situācijā lepni pasakot, ka esmu no Latvijas un jau gatavojos skaidrot kur tā atrodas, saņēmu jautājumu: „No Rīgas?”. Šajā brīdī aizdomājos par savu iepriekš doto solījumu – nopirkt lietu, ja kāds runās latviski var izrādīties, ka nemaz nav tik nereāli J! Latvijas biznesa vide alkst tādus tirgotājus kādi ir Marokas tirgū, kreatīvi un neatlaidīgi, kas sākotnēji šķiet mazliet uzbāzīgi, bet ievērojot, ka man patīk kaulēties, es varēju izpausties pēc sirds patikas. Tomēr atklāju sev būtiskāko un izveidoju iepirkšanās metodi – pirms taisījos pirkt, noskaidroju savas riādes jeb viesnīcas recepcijā cik ir zemākā, optimālākā un augstākā cena konkrētam pirkuma, taxi pakalpojumiem u.tml. Secinājums izmantojot šo metodi – cenas tiek pateiktas 6-8 reizes dārgākas nekā to reālā cena. Kopumā cenas ir ļoti zemas, bet nedrīksti aizmirst par kaulēšanos, pretējā gadījumā nopietni pārmaksāsi.

Pirmajās dienās bija jāpierod arī pie periodisku lūgšanu sākšanās, kad visi cilvēki dodas uz mošejām un tiek melodiski skaitīta lūgšana visos pilsētas skaļruņos. Sākotnēji tas radīja mazliet trauksmes sajūtu, jo nesaproti, kas tiek teikts un kur visi tik strauji sāk pārvietoties. Protams, ikviens zinam, ka šī tradīcija ir, bet kad tā pārsteidz negaidot ir pārsteigums!

Tālāk mūsu ceļš veda caur Atlasa kalniem uz Sahāras tuksnesi, pa ceļam apskatot slaveno Quarzazate, kur uzņemtas slavenākās Holivudas filmas, proti, Gladiators, Indiana Džons, Hidalgo un citas ne mazāk slavenas filmas.

Šī pārbrauciena laikā bija iespēja iepazīties ar Francijas studentēm, kuras mācījās Marokas augstskolā, kā arī noskaidrojām pie grupas vadītāja, ka tieši šajā brīdī tiek lemts par Berberu valodas atzīšanu kā otro valsts valodu, jo pašlaik ir tikai Arābu un bieži vien tas ir šķērslis, lai no nabadzīgiem ciemiem nācis jaunietis studētu. Protams, atsevišķs jautājums ir vai šis jaunietis vispār var studēt finansiālu apsvērumu dēļ, jo piedzimstot šādā vidē esot praktiski neiespējami kaut ko mainīt. Marokas karalis, kuru marokāņi ļoti ciena, ir daudz izdarījis, lai vietējie jaunieši nepamestu savu valsti, gādājot gan par viņu izglītošanās, gan darba iespējām. Gida vecāki arī bija pārvākušies uz Marakešu, lai dēlam dotu iespēju pilnveidoties. Noskaidrojām arī par vīriešu un sieviešu savstarpējo attiecību veidošanu Marokā, kur ticīgās ģimenēs joprojām stingri tiek ievērotas visas tradīcijas attiecībā uz laulību un joprojām pastāv gadījumi, kad jaunais vīrs savu potenciālo sievu satiek tikai kāzās, kā arī saskaņā ar Korānu vīrietim var būt 4sievas. Tomēr nenoliedzami arī šeit pastāv izņēmumi ģimenēs, kur ir Eiropeiski domājoši vai arī nepievēršas ticībai pārāk nopietni tiek pieļauts, ka puisis ar meiteni draudzējās pirms laulībām. Atgriežoties pie Sahāras ceļojuma daļas, varu teikt, ka brauciens ar kamieli tuksnesī, vakariņās nacionālais ēdiens Tažins [angļu val.Tajin], kuru iesaku katram kaut reizi dzīvē nogaršot, jo tas ir fantastisks, kā arī dziesmas, dejas un bungu spēlēšana pie ugunskura ar dažādu valstu tūristiem un nakšņošana teltīs tuksnesī, brīdī, kad saņēmām sms no Latvijas par iedzīvotāju paniku saistībā ar kārtējās Latvijas bankas iespējamo bankrotu un brokastis vērojot saullēktu, atstāja uz mani vislielāko iespaidu. Protams, visa vakara gaitā izrādītā uzmanība no pasākumu organizatoru puses lika būt modrām, jo dziļi zemapziņā iesēdies stereotips, kas gūts no Austrumu pasakām un filmām par beduīnu parašu nolaupīt savas izredzētās.

Tūrisms ir Marokas viena no galvenajām nozarēm, kas dod lielākos ienākumus un tajā arī visvairāk cilvēki darbojas. Marakešas ielās un ne tikai ik uz soļa piedāvā braucienus un izklaides iespējas.

Līdzās neskartajam un senajam kultūras mantojumam Marokas lielpilsētās visai pārliecinoši rit arī gluži eiropeiska stila dzīve, ar mums tik labi pazīstamo McDonald, Zara un citu populāru brendu veikaliem un ēdināšanas iestādēm.

Turpinājām savu ceļojumu uz Essaouiru - pilsētu okeāna krastā, pilnīgu pretstatu līdz šim redzētajam un piedzīvotajam. Nolēmām braukt ar sabiedrisko autobusu ar kuru brauc vietējie iedzīvotāji, nu neesam taču nekādas princeses, bet brīdī, kad ieraudzījām līdz „griestiem” piekrāmēto autobusu ar pasažieriem bez viena stikla, secinājām, ka labāk brauksim ar autobusu no „dārgās autoostas”, kur cenas līdzvērtīgas vai pat lētākas kā Latvijas autobusu cenas un līdzvērtīgas kvalitātes autobusi. Kā izrādās vietējie iedzīvotāji nevar atļauties šo pakalpojumu, tāpēc pustukšajā autobusā tikai aptuveni 5% bija vietējie. Ierodoties pilsētā, atveroties autobusa durvīm, milzīgs bija mūsu pārsteigums, bet katrā ziņā mēs tagad zinam kā jūtas slavenības, kad atverot durvis visi steidz iegūt autogrāfus, tikai mūsu gadījuma tie bija viesnīcu, ekskursiju, ēdināšanas iestāžu reklāmas flaeri. Pilsētu ieskauj mazliet bohēmiska noskaņa un to nepavada Marakešas trokšņainums un stress, jo galu galā šī ir bijusi viena no vietām, kur Bobs Mārlijs smēlies iedvesmu savām dziesmām un tā ir iecienīta sērfotāju pludmale. Tirgotāji mazāk uzbāzīgi, tomēr katrs saskata mūsos potenciālo nopietnas peļņas avotu.

Runājot par auto vadīšanu tā arī neguvu priekšstatu vai viņiem vispār ceļu satiksmes noteikumi eksistē, bet katrā ziņā viņi prot veiksmīgi sadarboties uz ceļa un sadalīt braukšanas trajektorijas neizraisot nevienu ceļu satiksmes negadījumu. Toleranci un sadarbību uz ceļa mums latviešiem vajadzētu pamācīties no viņiem.

Berberi [Ziemeļāfrikas rietumu iezemieši], ieraugot draudzenes kaklā ķēdīti ar dzīvības zīmi, seno Baltu un Latvju zīmi, skatījās ar pārsteigumu, jo tas ir neticami līdzīgs viņu simbolam. Saskatījām arī daudz līdzīgu lietu, kas ir mūsu kultūrā un viņu, piemēram, tamborētie galdauti, kas pārsteidzoši līdzīgi mūsu omīšu tamborētajiem. Varbūt esam radinieki????

Košās krāsas, smaržas, smakas, arhitektūra, mopēdi, kas vienlaicīgi pārvadā piecu cilvēku ģimeni, dievīga piparmētru tēja un cilvēku atvērtums ir pirmās lietas, ar kurām man asociējās Maroka. Neskatoties uz lielākās daļas iedzīvotāju ļoti ierobežotajām finansiālajām iespējām, viņi spēj smaidīt, būt laimīgi, atvērti un pateicīgi par to, kas viņiem ir un to mums latviešiem ir jāiemācās, kā arī negausties, bet darīt.