Banānvedējs "Šternbergs", 1.
|
Jūlijs Aldersons
|
Par kuģa ārstu uz banānvedēja „Šternbergs”, 1974. un 1975. gads
1974. gada hronoloģija
19. septembrī izgājām no Rīgas.
23. septembrī ienācām Dinkerkā.
9. oktobrī izgājām no Dinkerkas.
13. oktobrī iegājām Ļeņingradā.
25. oktobrī izgājām no Ļeņingradas.
28. oktobrī ienācām Rostokā.
6. novembrī izgājām no Rostokas.
7. novembrī ienācām Kaļiņingradā.
24. novembrī izgājām no Kaļiņingradas.
27. novembrī ienācām Tallinā.
30. novembrī izgājām no Tallinas.
5. decembrī ienācām Seutā.
6. decembrī izgājām no Seutas.
14. decembrī ienācām Lagosā.
15. decembrī izgājām no Lagosas.
24. decembrī ienācām Buenos-Airesā.
1975. gada hronoloģija
2. janvārī izgājām no Buenos-Airesas.
14. janvārī ienācām Santa-Krusā (Kanārijas).
14. janvārī izgājām no Santa-Krusas.
21. janvārī ienācām Ļeņingradā.
31. janvārī izgājām no Ļeņingradas
4. februārī ienācām Gdaņskā
16. februārī izgājām no Gdaņskas
4. martā ienācām Tampā (Florida)
9. marta izgājām no Tampas
12. martā ienācām San-Kristobalā (Panama)
12. martā izgājām no San-Kristobalas
3. aprīlī ienācām Kobē
3. aprīlī izgājām no Kobes
10. aprīlī ienācām Kavasaski
12. aprīlī izgājām no Kavasaki
12. aprīlī ienācām Jokohamā
12. aprīlī izgājām no Jokohamas
21. aprīlī ienācām Sidneja
22. aprīlī izgājām no Sidnejas
25.aprīlī ienācām Nelsonā (Jaunzēlande)
1. maijā izgājām no Nelsonas
22. septembrī
„Šternbergs” taisās iet iekšā Dinkerkā. Samērā lielas pārmaiņas nepilnos divos mēnešos. 19. septembrī izgājām no Rīgas – vēlu vakarā. Pirmo dienu kā apjucis staigāju no viena stūra uz otru, otrā dienā drusku šūpoja un jutos samērā pretīgi, šodien beidzot savedu kārtībā visas telpas, apgādājos ar karafēm, pielādēju sifonu, saņēmu bibliotekā grāmatas – un lūk, jau Dinkerka. Rīt būšu Francijā. Tas nu ir kā zirga spēriens.
23. septembrī
Stāvam Dinkerkā, redzama tikai osta. Laiks nomācies, līņā. Lasu fantastiku, kārtoju dokumentus, gaidu naudu un atvaļinājumu. Pirmais jau nomierināja, ka pa krastu izskriešoties vairāk nekā vajag, jo dakteris jau esot gandrīz kā pastāvīgs grupu vecākais.
Nu, Dinkerka tātad iekarota. Bet efekts nu ne uz to pusi tik graujošs kā Sen-Džonsā. Pilsēta gan daudz spožāka, bet ne pirmā. Vienā dvēseles mierā nosēdēju uz kuģa līdz pieciem, rakstīju papīrus un tad trijatāaizgājām uz pilsētu. Naudu esmu saņēmis 111 frankus – visu, kas man godīgi pienākas par paredzamo 16 dienu stāvēšanu (17 rubļi ar kapeikām). Rēķins vienkāršs – 1 F=16 kapeikas bonās = 1,60 rubļi. Un kad par Dinkerkas plānu paprasīja 3,90 F, tad nebiju ar mieru ņemt.
Pilsēta tātad tepat blakus ostai. Iegājām pēc pirmā palīga norādījuma izpētīt to bodeli, kas atkal domāta padomju jūrniekiem. Sievišķis tekoši runāja krieviski. Krimplēns 17 F metrs, gipjūrs – 7 F, mahēra – 3 F.
Aizklīdām pa Aleksandra III ielu, tad Klemanso ielu. Veikali no vienas vietas, acis žilbst, bet cenas ... Es jau vēl varētu kaut ko nopirkt, ja nebūtu tā pārrēķināšana bonās. Bet nabaga matroži ar 22–24 F. Tiem nu tiešām paliek tikai noskatīties.
Esmu galīgi satriekts – kur skaistās francūzietes? Nav! Apģērba ziņā arī būtiski neatšķiras no mums. Salīdzinot ar Sen-Džonsu, automobiļu tā kā mazāk un arī gabarīti mazāki, pārsvarā mazlitrāžas. Jā, to pāris stundu laikā redzēju vismaz trīs autoveikalus. Autovadītāji vienmēr dod ceļu kājāmgājējiem. Jocīgi motorvelosipēdi – motors uz priekšējā riteņa.
Pornogrāfiskā literatūra ir, bet, velns lai rauj, nesāku nemaz sevi spīdzināt, neskatījos. Padaudz visādu kafejnīcu, būs jāpaskatās, kā ar cenām. Laba tiesa interesantu būvju, kā veco, tā jauno. Fotografēt būs ko.
Traki draņķīgi, ka ne mazākās saprašanas par valodu. Riebīgi. Labi, ka viens puisis kaut ko jēdz no franču valodas.
Meklēju elektrisko dzelzceļu (modeļus). Plaša izvēle, nav tikai mans sliežu platums.
Rīt no rīta acīm redzot mēģināšu tādu pamatīgāku gājienu. Vienā vietā ir pilsētas plāns. Pamēģināšu vismaz atrast muzeju. Nu, un veikali jau arī jāizpēta. No trešā jāpaņem locija, jāizlasa viss ko var par Dinkerku.
Nu, ko vēl. Piepildīju sifonu. Tāda ērtība savu mūžu nav bijusi. Saliku vietās glāzes, karafes, ievedu kārtību izolatorā, ambulancē, lazaretē. Saņēmos veselu čupu grāmatu, daļa visai interesantas un noderīgas. Pagaidām netiku pie šaha.
24. septembris
Tūlīt sākšu dzert rīta kafiju un lasīt locijā visu, ko nu var atrast par Dinkerku.
Dinkerka (Dunkerque) atrodas 7 jūdzes uz W no franču–beļģu robežas. Var ieiet kuģi līdz 250x35 metri, dziļums 10,5–11 metri. Visi slēgtie akvatoriji ap 200 ha, piestātņu garums – 20 km.
No dienvidaustrumiem ostai piekļaujas pilsēta Dinkerka, austrumos no pilsētas priekšpilsēta Rozendāle, dienvidos – Kudkerk-Branša, rietumos – Saint-Pal-sur-Mer un Petite Syntre. Pilsētā naftas pārstrādāšanas, metalurģiskie, kuģu būves uzņēmumi, slimnīcas. Tornis Langhenaer 31 m, 7,5 kabeļtauvas SO no Dinkerkas bākas.
Tā, diena cauri. Visus torņus puslīdz atradu, cik necik tajā Dinkerkā sāku orientēties. Viss jau tepat no kuģa būtu redzams, ja ostas celtnes neaizsegtu skatu. Aleksandra III un Klemanso ielas jau laikam arī ir tas centrs.
Vienīgā skaistā francūziete bija mazā Karolīne kafejnīcā, kur iegājām iedzert pa kafijai – 75 santīmi jeb aptuveni 12 kapeikas tase. Pārējās, nu jāsaka skaidri un gaiši, pēc sejas nav nekā. Bet apģērbušās tiešām patīkami un visas brūnas – vai nu iedegušas, vai nokrāsojušās. Gadās drausmīgas platformas, centimetri 6–7.
Samērā daudz mopēdu, arī velosipēdu, braukā kā vīrieši, tā sievietes. Daudz tādu ļoti maziņu mopēdiņu.
Veikali burtiski žilbina, jāsaka pat, ka Sen-Džonsa nestāv ne tuvu. Cenas zemas – sieviešu zābaki 20–40 franku jeb 3–6 rubļi. Nu, par 100 jau nezin kas. Pārtika arī liekas lēta. Šokolādes tāfele 2–3 frankus jeb 30–45 kapeikas. 800 gramu kārba ar šokolādi vārīšanai maksa 8 franki jeb 1,20 rubļi. Gastronomijā biju burtiski pārsteigts par asortimentu – simtiem visdažādāko konservu, mērču, piedevu utt. Kokosrieksti 2 franki un 80 santīmi, laikam pārītis būs jāpaņem. Tikai tas pārrēķins uz bonām, tas jauc dzīvi.
Bet izrādās, ka ir preces, kas tomērizdevīgākas par bonām. Tie paši zābaki, gipjūrs, caurspīdīgie lietussargi, mohēra. Acīm redzot te tiešām, kad iedzīvošos, nav ko ņemt bonas, sevišķi tāpēc, ka visa valūta tiešām arī tiek izmaksāta valūtā. Jā, vēl kaut kādas īpašas segas, tās atmaksājas.
Krauj mūs ļoti lēni, šodien drusku pakrāva, tagad atkal stāv. Kraušot vismaz desmit dienas, pēc tam uz Ļeņingradu. Hm, kā dabūšu medikamentus un medicīnisko inventāru, to zina viens mīļais Dievs. Nu, bet ļaunākajā gadījumā varu sprukt projām kāds esmu. Arī uz Ļeņingraduvar kaut ko atvest. Nu, un runā, ka pēc tam iešot uz Ventspili pēc automašīnām Anglijai. Bet vispār nākošais reiss esot uz Argentīnu. Nu, un tad jau kaut kur Japāna.
25septembrī.
Graužu riekstiņus, piedzeru gāzēto ūdeni un rakstu memuārus. Līdz pusdienai biju uz kuģa, meistaroju šaha dēli. Pēc tam ar milzu steigu uz muzeju. Ēka jauna, moderna, bet augšstāvs ciet, apakšā galvenokārt kuģu modeļi. Ieejas maksas nav, bet nolikts kurvītis – sak, lai jau nu katrs protas. Mēs nepratāmies. Turpat pie muzeja tirgus. Nu, tirgū viss kas, bet pirkt neko nepirkām. Fotografēju uz diapozitīva. Izklīdām līdz kaut kādam zemes valnim, mūriem, nocietinājumiem. Izspriedām, ka tam jābūt Atlantijas valnim. Pēc tam aizklīdām līdz kaut kādam neiedomājami lielam kuģim, tiesa gan, pavisam klāt neļāva pieiet. Ak jā, cietums arī trāpījās pa ceļam (tā mēs vismaz domājām).
Nopirku visu, kas nu bija vajadzīgs – suvenīru (nelielu gongu, kas nemaz neskan. Toties liels uzraksts „Dinkerka” un Žans Barts virsū), Albertam divus kokosriekstus (2,80 F) un Aizai uzacu krāsojamo (19 F). Tas nu bija joks, kā es viņu pirku. Galu galā es taču nezinu, ko man īsti vajag. Nu, tik daudz zinu, ka izskatās līdzīgs pildspalvai un kaut ko pie acīm krāso. Nu, meitenes man rāda šo un to, pa druskai runājam angliski. Beigās kaut ko jūras zilu paņēmu. Skatos, meitenes man piemetušas vēl kādu sīkumu kā dāvanu.
1.septembrī
Pirmais palīgs nobaidīja, ka līdz 30. mūs draudot piekraut. Cerēsim, ka tukšas runas, jo, no otras puses, dzird runājam par trim nedēļām. Pagaidām krauj ļoti lēni. Lopiņus, iešūtus drēbē, pieved ar vagoniem un autofurgoniem, ar virvēm izvelk laukā un krauj kuģī. Strādā bez īpašas steigas. Pilsētā biju divreiz. Pirmo reizi ar visu sieviešu kompāniju. Nu, tur lieta gāja ātri un enerģiski. Vispirms pie Victoire mahēra un gipjūrs, tad bez liekām runām uz dzērienu veikalu, pilnas somas ar alu un vīnu un rikšiem atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam, kad sākām noskaidrot, vai sievietes ir vai nav cilvēki, virtuves strādniece, Gaļa, liekās, man paskaidroja, ka pirmā sieviete neesot Ieva, bet Lilita. Velns lai rauj, varbūt vienpusīga, bet tā ir erudīcija!
Pēc tam vienu nelielu skrējienu vakarā, pēc tam uz „Umbaļes” pēc filmām, bet nekā nedabūjām.
Nu, par vietu un vietējiem. Dinkerka kartē atzīmēta ar zīmi „zem 30 000”. Tātad pamaza. Ielīmēšu plānu. Sievietes neglītas, bet ģērbjas moderni. Samērā daudz sarkanas krāsas jakas, tādas gaiši, spilgti sarkanas. Bikses platas, svārki gadās krietni mini. Mopēdu un velosipēdu, jāsaka, uzkrītoši daudz.
Vispār tāda lieta man patīk, tā būtu ar mieru stāvēt ilgi.
1.oktobrī
Rīt it kā iziesim. Nu redzēsim. Šodien no rīta drausmīgs negaiss ar krusu un zibeņiem, bet pēc tam burvīgs laiks. Iespējams, ka pēdējo reizi izstaigājos pa pilsētu, pafotografēju uz melnbaltās filmas.
Pēc tam pirmo reizi politnodarbība. Drausmīgi nogarlaikojos. Jā, vakar klīdām pa pilsētu ar kapteini, gribējām ieklīst ķinītī (godīgi sakot, man gan tā gribēšana krietni saruka, kad ieraudzīju, ka cena ir 7 un 8,5 F). Bet kad beigās bijām palikuši divi vien un izstaigājām Rozendāli (dzīvojamā priekšpilsēta, klusa, zaļa, jaukas mājiņas) un galīgi izlēmām iet, tad izrādījās, ka vairs nevar tikt – pārtraukums. Līdz apnikumam izskatījāmies pornogrāfiju – tā manta lielā izvēlē tabakas un avīžu bodītēs (tas te bieži apvienotas ar kafejnīciņu). Nu, un tad kūlāmies uz kuģi, tikai pa ceļam vēl iegājām parkā (neliels, nekā sevišķa nav). Šodien, starp citu, ieraudzīju „Playgirl”. Nu skaidrs, vīrietim tas sevišķu baudu sagādāt nevar, bet sievietei jau nu gan laikam. Žēl gan, ka nevar aizvest mājās. Bet mana dziļākā pārliecība ir tā, ka gan jau tā pornogrāfija šā vai tā ielauzīsies arī pie mums. Un nedomāju, ka tas kādam kaut kā varētu traucēt. Ar varu taču nevienu nespiež ņemt.
Bijām ar pirmo ciemos uz Arhangeļskas „Umbaļes”. tas atvedis koksni un celulozi, un uz „Ostrov Litke”, kas te stāv remontā. Uz abiem acīm redzot kā saimnieki, tā viesi jutās garlaikoti. Uz „Ostrova” dakteriene izrādījās kapteiņa sieva. Nu, un sēdēt kapteiņa salonā un pļāpāt ar viņa sievu – velns lai rauj, tā nav patīkamākā lieta pasaulē, it sevišķi, ja esi ieradies kā nelūgts ciemiņš.
Ak tā, uz „Umbaļes” mērīju kapteinim spiedienu, jo nabags uz goda vārda izlaists uz vienu reisu. Tad mācīju starpomam, kā tas jādara, lai viņš varētu regulāri kontrolēt kapteini. Pats sevi uzliku par trusīti un samērīju 140/90. Velns lai parauj!
Vakarā no „Umbaļes” atnāca raidstacijas priekšnieks augoni ārstēt. Šorīt atnācis, teica ka esot vesels.
Ak jā, šorīt izlasīju Vsevoloda Ivanova „Ivanu Trešo” – par to brīdi, kad Krievija nokratīja tatāru jūgu, „stāvēšanu pie Ugras” un viņa precībām ar Sofiju, tas ir, brīdi, no kura Maskava kļūst par „trešo Romu”. Šī grāmata visa kopā saucas „Ķeizariene Fike”. Būs jānopērk, ja gadīsies. Lieliska.
3.oktobrī
Nupat apjēdzu, ka pie kapteiņa taču ir enciklopēdija. Rakstu ārā. Vispirms „Dinkerka” – pilsēta un osta Ziemeļu Francijā, Ziemeļjūras krastā, Normandijas departamentā. 143 000 iedzīvotāju (1968. gadā, ar piepilsētām). Kravas apgrozība ostā ap 18 miljoni tonnu (1968). Dzelzceļa mezgls. Ar dzelzceļa prāmi saistīta ar Duvru. Iekšējo ūdensceļu mezgls. Metalurģija, kuģu būvniecība, zvejniecības piederumu ražošana, naftas pārstrādāšana, tekstilrūpniecība un pārtikas rūpniecība. Zvejniecības centrs. Jūras kūrorts pie Malo-le- Ben. Dibināta 10. gs.
Tālāk: „Dinkerkas operācija” (koda nosaukums – „Dinamo”) angļu un daļas franču un beļģu armijas evakuācija no Dinkerkas rajona 1940. gadā no 26. maija līdz 4. jūnijam. 20. maijā vācu tanki izrāvās līdz Abvilai un atgrieza sabiedroto 1. armijas grupu (10 angļu, 18 franču, 12 beļģu divīzijas). Tās bija piespiestas pie jūras Gravlīnas, Arasas un Briges rajonā. No R un DR uzbruka armijas grupa „A” (G. Rundštedts). Tajā ietilpa Kleista un Gata tanku grupas un 4. armija. No A un DA uzbruka ģenerālpulkveža V. Lēba komandētā „B” grupa. 20. maijā angļi nolēma evakuēties, nepaziņojuši par to sabiedrotajiem. Evakuāciju atviegloja tas, ka 24. maijā Hitlers apstiprināja Rundštedta 23. maijā izdoto „stop-pavēli”. Kāpēc? Nav īsti skaidrs.
Vācu kājnieku uzbrukumi palika bez sekmēm, tankus līdz 27. darbā nelaida, bet tad vairs tanki netika uz priekšu. Evakuēja lielāko daļu (338 000). Glābšanā piedalījās 860 angļu un franču kuģu, 224 tika nogremdēti, apmēram tikpat bojāti. No gaisa sedza angļu iznīcinātāji. No 27. maija līdz 4. jūnijam 2739 izlidojumi, notriekti 130 vācieši, zaudēti 302 savējie. Angļi zaudēja 68 000 cilvēku, visu tehniku un apbruņojumu. 28. maijā beļģu armija kapitulēja, 4. jūnijā padevās 40 000 francūžu, kas sedza atkāpšanos un bija palikuši bez kaujas materiāliem. Divain „Devjatj dnei Djunkerka” per. s angl. M. 1965.
Nupat pateicu pirmajam, ka kādreiz biju ekskursiju vadītājs un tad viņš pēkšņi iedomājās, ka rīt iesim uz PSRS–Francijas draudzības biedrību.
6. oktobrī
Nu, saprotams, ne uz kādu draudzības biedrību neaizgājām. Pirmais vispār sēž uz kuģa kā pieaudzis – reizes divas tikai ir bijis pilsētā. Un pie tam viņš taču Dinkerkā pirmo reizi. Un kad kapteinis mēģināja viņu ievilkt kino, tad visai taktiski, bet stingri un kā velns no krusta kratījās vaļā. Toties mēs ar kapteini, kapteini Brašķi un Zbišeku (poļu garantijas inženieri) bijām uz vienu kārtīgu filmu. Sekss, kā saka, līdz pēdējam, vairāk, liekās, nav ko rādīt! Bet! Vecā labā patiesība – drusku piesegts ir valdzinošāks. Jāsaka, vakar „Saņņikova zemē” tā pusapģērbtā ankilonu skaistule valdzināja daudz vairāk nekā visnaturālistiskākie skati tajā filmā. Nu, šovakar vēl uz vienu filmu. Kā teica Zbigs: „Te ir viena sieviete, tur piecdesmit”. Katrā ziņā naudu (7 F) nav žēl par to atdot. Žurnālā atkal skatījos lidojumus ar tiem mazajiem deltveida planieriem – kaut kas kolosāls. Galvenais, ka uziet gaisā, vienkārši ar kājām ieskrienoties. Vakar ar dāmām klaiņojām pa pilsētu. Dāmas ar milzu interesi ieklupa seksa žurnālos. Žēl, ka nevarēju viņām parādīt „Playgirl”. Tad apkrāvās ar alu un vīnu un nāca atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam satika puišus no „Smoļenskas”, un tad likās, ka viņas būtu labu laiku turētas sieviešu cietumā – tā metās tiem puišiem virsū.
Pie mums ir „kapitan nastavņik” Brašķis. Vēl vecais Latvijas laiku kapteinis. Atsūtīts laikam tāpēc, ka kapteinis izskrēja cauri Zundam bez loča, bet formāli tas vienu reizi esot jāizdara „nastavņika” uzraudzībā, par ko vajadzīgs papīriņš. Nu, tad laikam lai atpakaļceļā tādu papīriņu varētu uzrakstīt, atsūtīts Brašķis.
Pie manis viņš vienu rītu ienāca paprasīt zāles. Nu, par cik taisni man bija gatava kafija (pirmais ieņēmies modi burtiski uzprasīties. Nu, pamazām atradināšu), tad nolēmu, ka lai tiek šādam tādam murmulim no cita kuģa (tā es domāju) tas gods padzert ar mani kafiju. Nu, un par cik kapteinis tajā brīdī sāka runāt latviski, tad vēl jo vairāk. Tikai pēc tam uzzināju, kas viņš par svarīgu personu. Vēlāk ieradās pie manis arī pirmais, tad kapteinis.
Tā! Franču monētas esmu savācis, izņemot 10 frankus. Bet tas esot īsts retums un pats par sevi maksājot 30–40 franku. Ar pūlēm dabūju 1 un 2 santīmus. Vispār viņi 1 un 2 santīmu vietā lieto 1 un 2 vecos frankus. Bet nu ir viss rokā. Lai jau padārgi, bet būs tomēr jākolekcionē pilna to valstu kolekcija, kur tik iesim iekšā.
Iekraušana iet ļoti lēni. Varbūt pabeigsim pirmdien. Stipri traucē sliktais laiks.
Nu, ko vēl. Neesmu atzīmējis, ka pilsētā samērā daudz nēģeru. Arī paši franči visai melnīgsnēji.
Ļoti spēcīgs iespaids palika skatoties kā ostā ienāk Duvras prāmis.
Samērā ātri, kilometrus desmit stundā vismaz ejot, izlien cauri kanālītim, kas knapi platāks par pašu, tad baseinā, kas tikko platāks par viņa garumu, uz vietas dažu minūšu laikā apgriezās par 180 grādiem un atkal ielīda citā caurumā. Un tas viss, bez šaubām, bez kādiem velkoņiem.
Labi, bet nu pietiek. Jāpabeidz grāmata par skudrām un tad ar visu nopietnību klupšu vācu valodā iekšā.
13. oktobrī
Pagājusi nedēļa, kopš neesmu rakstījis. Un atkal tikko varu pakustēties aiz noguruma – šodien auļoju pa Ļeņingradu. Tāda dzīve man patīk! No vienas vietas uz otru, viena interesantāka par otru! Svētdien muzejos nevar tikt iekšā, šausmīgas rindas. Pastaigāju pa Vasaras dārzu, papriecājos par rudeni – taisni krīt lapas. Un dienas vidus bija skaisti saulains. Uzkūlos uz „Auroras”. Jocīgs un vecmodīgs gan tas kuģis ir bijis. Izblandījos pa Pētera-Pāvila cietoksni, gar Ņevu, aizkūlos līdz Somijas stacijai. Biju šausmīgi sašutis, ka pie stacijas nav bruņu auto. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas stāv pie Revolūcijas muzeja.
Sazvanījos ar Aizu, atbrauks laikam sestdien. Tas būs burvīgi – labāk taču divas dienas, kas iespiedīsies atmiņā uz visu mūžu, nekā abiem nedēļu nonīkt pa Liepāju.
Nu, tas svarīgākais pa pagājušo nedēļu – kopā ar kapteini un pirmo no „Smoļenskas” bijām vēl uz vienu seksa filmu. Saturs tāds, ka uz viesnīcu atved gultu un tad pēc rindas tajā gultā pārītis pēc pārīša, veci un jauni, visādi temperamenti.
Nu, vēl Dinkerkā izdevu visu naudu, nopirku divas neilona segas un vienu parūku. Par palikušo – košļājamo gumiju.
Devītajā vakarā izgājām no Dinkerkas. Nedaudz viļņoja, vibrācija, un, jāsaka godīgi, es jutos diezgan riebīgi. Kaut kā grūti panest šito vibrāciju. Naktī no 11. uz 12. visu nakti nopļāpājām ar Brašķi. Kapteinim tā bija pēdējā nakts jūrā (vēlāk gan izrādījās priekšpēdējā). Bet nākošā dienā bija galvassāpes un kad vēl vakarā taisījām mācību trauksmi „Cilvēks aiz borta!” un tajā nolādētajā slēgtajā laivā meklējām patiešām pār bortu pārsviestu glābšanas riņķi un kad vēl piedevām kaklu lauza tās idiotiskākās glābšanas jostas, kādas jebkad esmu redzējis, tad paliku pavisam beigts. Tikai šorīt no rīta atjēdzos. Labi, ka karantīnas ārsts izskatījās vēl kautrīgāks par mani. Acīm redzot te, tirdzniecības flotē, karantīnas varām ir parādīta viņu īstā vieta – tā labi tālu maliņā viņus piecieš.
Nu labi, pietiks! Priekšā burvīga nedēļa Ļeņingradā, tad atbrauks Aiza, tad Rostoka, tad Buenos-Airesa. Un rīt vai parīt trešais vēl iedos kādus 50 rubļus. Olalā!
25. oktobrī
Pašlaik ejam ārā no Ļeņingradas. Tātad cauri ir! Nu, bet jau parīt Rostoka.
28. oktobrī
Nupat ienācām Rostokā – pustrīs pēcpusdienā. Pienācām jau vakar pēcpusdienā, bet nostāvējām jūrā. Laiks draņķīgs, noskaņojums arī. Ostā čum un mudž krievu kuģi, nemaz nav tādas sajūtas, ka ietu iekšā ārzemēs. Valūta arī te nav – vai nu markas, vai čeki, bet deponēt un izņemt kārtīgā valūtā nevar. Tās nelaimīgās markas, tāpat kā rubļi, nav nauda. Pilsēta nez kur projām, 5-6 km no ostas. Pa radio nevar noķert nevienu kārtīgu vācu šlāgeri, vācieši tāpat kā mēs cieš no smagas logorejas. Divi saaukstējušies, kapteinis salauzis pāris ribas. Visas nelaimes reizē.
29. oktobrī
Līdz pilsētai vēl neesmu ticis. Jau gājām kopā ar Vaļu. aizgājām līdz vārtiem un stop. Kā mīļajā tēvzemē – pases! Nu, un pases, ticot pirmā vārdiem, ka nevajadzēs, nebijām paņēmuši (patiešām, tas cilvēks nezina, ko runā). Pēc tam Vaļa vairs nekur negribēja iet, bet viens es netiku. Pēc tam vēl ostas teritorijā bijām aizgājuši uz valūtas veikalu, kaut kas līdzīgs mūsu „Albatrosam” un visai nožēlojams. Tiešām cilvēks jūtas pavisam kā mājās (bez šaubām sliktākajā nozīmē).
Rīt laikam dabūšu par trīs dienām markas, kādas 25-30, tad beidzot vajadzētu tikt. Līdz pilsētai jābraucot kilometri 10 ar autobusu. Izrādās, arī Berlīne nav tālu, stundas sešas ko braukt, bet kamēr mums būs šis pirmais, tikmēr, bez šaubām, ne no vietas. Šodien turpinu atradināt viņu no savas kafijas dzeršanas – paziņoju, ka sadegusi vārāmā spirāle.
Vakar vakarā bija pienākusi uz kafiju Vaļa. Šķiet, ka sākumā būšu viņu par zemu vērtējis, šķiet tiešām interesants un prātīgs cilvēks. Nespēju noturēties pretī kārdinājumam un visu dienu lasīju „Karsto sniegu”. Labs jau ir, bet tā laika žēl. Vakar tāpat izlasīju Agatas Kristi „Austrumu ekspresi”.
5. oktobrī
Šodien lieliska rudens diena, noskaņojums labs. Sēžu gan, diemžēl, uz kuģa, un kuģis taisās uz promiešanu. Bet kad aties, to zina tikai mīļais dieviņš, jo atkal pietrūkst pavisam nedaudz kravas, bet kraušana apstājusies. Nu, man iebildumu nav –„More days, more dollars!”, kā teica kapteinis Brašķis. Bet lielais vairums gaida un nevar vien sagaidīt, kad atgriezīsimies. Jocīgi cilvēki! Arī pilsētā, ja ierauga kaut ko, kas atgādina mājas – pielīp, ka ne atraut. Vakar ar pirmo un elektromehāniķi biju pilsētā. Kā ieklupa grāmatnīcā krievu grāmatu izstādē, tā ārā vairs nekā. Visu kultūras pasākumiem paredzēto naudu izlietoja tik vērtīgi, ka sapirka par ārzemju naudu šādas tādas padomju grāmatas. Pēc manām domām tas ir idiotisms. Bet biju tik pieklājīgs, ka savas domas paturēju pie sevis. Ar mokām izdevās abus aizvilkt līdz parkam, bet abi nāca pie secinājuma, ka rīdziniekus ar to nepārsteigt. It kā obligāti vajadzētu pārsteigt un vienkārši pastaigāt pa parku nebūtu patīkami. No pusceļa aizmuka atpakaļ. Un tad vēl atcerējās, ka pa parku noteikti ir staigājuši hitlerieši un līdz ar to parks galīgi zaudēja efektu.
Sestdien arī izsprukām uz pilsētu. Nu, bet vīriem pietika enerģijas tikt tikai līdz pirmajam krogam. Vazājos tuvākajā apkārtnē viens, tad iegāju, izdzēru tasi kafijas, un tad trīs pārējie arī bija nācēji ... līdz nākamajam krogam. Atkal pametu viņus vienus un veikli izskrēju pa pašu centru. Ļoti skaista pilsēta. Atradu cietumu, universitāti, pieminekli maršalam Blīheram. Apskatīju dažus jaunos rajonus, izskrēju cauri arī vecākiem. Redzēju medicīnas skolu, vairākas klīnikas. Vietām uz veikaliem, darbnīcām uzvārdi, liekās, privātās. Žēl tikai, laiks ļoti slikts.
Nu, kad vīri beidzot iznāca no kroga, tad izrādījās, ka visi veikali jau ciet un kaut kādi automobiļa lukturi, kas noteikti bija jānopērk, vairs nav dabūjami. Un pats briesmīgākais – arī visas dzertuves ciet. Nu, atradām tomēr vēl vienu. Es atkal aizskrēju uz pilsētu, vīri palika stiprināties. Beidzās ar to, ka piestiprinājās pa īstam. Otrais stūrmanis vairs neparko nebija dabūjams ārā no kroga. Tad izrādījās, ka šis krogā aizmirsis portfeli, pēc tam pa ceļam sadomāja līst vēl vienā restorānā. Ar vārdu sakot, gāja smalki. Nu, beigās, lai arī ar krietnu novēlošanos, tikām uz kuģa.Par laimi pirmais bija aizklīdis projām un tikām cauri bez tuvākiem paskaidrojumiem.
Tikai aizvakar uzzināju, kāpēc tad otrais tā trakoja. Viņa sardzes laikā divi murmuļi bija izcēluši no rūmes gaļu un nesuši uz „Smoļensku”, kura pašlaik gandrīz badojas. Nu. tas jau nebūtu nekas, pat cēli! Bet šos noķer vācu policija, ieliek tuptūzī, izsauc padomju konsulu utt. Tas jau ir kaut kas!
Pirmais palīgs pūta un stenēja visu svētdienu, nervu nomierināšanai nāca pie manis dzert kafiju (attiecībā uz to veidu, kā viņš nabago to kafiju, nekā nevaru saprast, kas tas ir – stulbums vai bezkaunība).
Pēc tam pastaigājāmies pa ostas teritoriju. Nu, paldies par to pašu. Ostā ļoti daudz padomju kuģu, iekrauj kartupeļus. Pie mums kaut kas sagājis greizi ar kartupeļu ražu, tāpēc Ļeņingradai it kā iepirktas 300 000 tonnas, kas ar steigu jāizved. Pie iekraušanas strādājot krievu un vācu kareivji.
Nu, vēl par vakardienu. Liela staigāšana neiznāca, jo pēc grāmatu nopirkšanas pirmais un elektromehāniķis tūlīt arī metās projām. Pilsētā nopirku Aizai melno acu tušu (Ļeņingradā sūdzējās, ka esot kļuvusi par deficītu) un krāsas plakstiņu krāsošanai. Skaistas mantiņas, pašam prieks, kur nu vēl Aizai. Atpakaļceļā Kirhenplacēdabūjām gandrīz pusstundu gaidīt 20. autobusu, pastaigājām pa to rajonu. Skaistas, krāsotas mājas, kārniņu jumtiem, glīti koptas puķes, košumkrūmi, apgriezti dzīvžogi. Klusums, miers. Skats kā Vācijā ... vai arī vecā Latvijas pilsētā. Jūtās, noteikti jūtās, kaut kāda „dvēseļu radniecība”. Gan vecajās pilsētas daļās, gan „pusmūža” ir līdzība. Jaunās tikai atšķiras.
Briesmīgi disciplinēta tauta. Lai kāds ietu uz sarkano gaismu? Nekad! Lai iesēstos autobusā pat tad, ja tas stāv ar atvērtām durvīm, bet ne pie stāvvietas? Ne par ko! Autobusā iekāpt pēc rindas, tikai pa noteiktām durvīm! Ja autobuss pilns, bet rinda nav beigusies – neko darīt. Burvis ciet, autobuss aiziet un cilvēki gaida nākamo.
Nu, ko tad īsti Rostokā redzēju. Brauciens ar 20 autobusu līdz Kirhenplaceineko īpašu nedod – lauki, dažas lauku mājas. Kirhenplace laikam jau skaitās Rostokas rajons, agrāk pat tramvajs laikam ir gājis. Skaista, zaļa, klusa vietiņa līča malā. Tālāk ar milzīgu līkumu 21. autobuss ap līci līdz Akmens vārtiem (Steintor). Pa ceļam pāri līcim lieliski redzama Rostokas panorāma. Nu, pie Steintor tad arī ir centrs. Tieši pretī jauna, moderna ēka „Ostsee Zeitung”. Steintor, cietokšņa mūra gabals, vēl kaut kāds tornis, Saules māja, Krepelīna iela – tirdzniecības centrs. Auto tur nebrauc, pilns veikalu, kafejnīcu, arī universitātes ēkas. Paralēli tai vienā pusē Rasengarten, aiz tā tālāk laikam Bēbeļa ielā, kur kuģniecības muzejs. Otrā pusē paralēli iet pēc kara uzbūvēta jauna, skaista iela gar līča krastu. Tas centrs. Kas tālāk, nebija iespējams aiziet. Krepelīna ielas galā Krepelīna tornis, tajā kaut kāds muzejs,bet neradās iespēja ieiet.
Atradu sev vajadzīgās lokomotīves, bet cena! Nenopirku. Varbūt vēlāk nožēlošu.
Nu, ko. Pievesti vagoni, sāks krāmēt, varbūt vakarā iziesim. Žēl gan, garastāvoklis uzreiz krīt uz leju.
8. novembrī
Nu, todien tiešām izgājām. Vai, pareizāk, nākošajā dienā, jo iziešana bija ap trijiem naktī. Ap septiņiem vakarā jau bijām pie Kaļiņingradas. Todien, starp citu, notika komandieru sapulce. Galvenā runa bija par to gaļas zādzību, secinājums – uz kuģa ir īsts bardaks. Paldies Dievam, ka tā domā arī citi. Ka te ir bardaks, to jau es redzēju, bet domāju, ka tā vispār tikai iet uz tirdzniecības kuģiem. Tomēr nē. Tad jau vēl varbūt būs labi. Bet pašlaik taču nevienam ne tikai ka pavēlēt, bet pat aizrādīt nevar – tūlīt spuras gaisā. Kas par drausmīgu karu bija, kamēr pirms pienākšanas piespiedu virtuvē sataisīt hlorkaļķa šķīdumu. Dakterim tas esot jādara! Velns lai parauj, tālāk vairs nav kur. Piedraudēju skuķiem sarakstīt grāmatiņās, ka jāpārliek sanminimums. Tad tā kā pierāvās. Vakarā gulšņāju un ļoti intensīvi gaidīju – pietauvosimies pirms vai pēc 12. Jo redzi – ja pietauvojamies kaut minūti pēc divpadsmitiem, reiss iznāk par dienu garāks un līdz ar to 1,08 rubļi bonās nāk klāt. Pietauvojamies ap vieniem. Muita, robežsargi, ārsts, „Transflot” – bijām ar visu cauri kādā pusstundā. Nebiju gaidījis tādu tempu, kad uzrakstīju pieprasījumu „Transflotam”, tas jau bija prom. Nākošā rītā dabūju 20 rubļus un 10,87 čekus. Aiznesu pieprasījumus uz „Transflot”, paklaiņoju pa pilsētu. Konstatēju, ka to mazumiņu, cik atceros no iepriekšējās reizes, esmu gandrīz pilnīgi aizmirsis. Laiks bija neiedomājami riebīgs, ap pussešiem atmuku atpakaļ uz kuģi.
Nekā nevarēju atrisināt to problēmu – braukt vai nebraukt uz Liepāju. Nebūtu slikti aizbraukt, bet ceļš vien maksās 30, vēl šis tas – rubļi 50 kopā. Un ja nu vēl par šīm dienām ierēķina „otgulus” (kā te, diemžēl, dara), tad jau 80-90. Padārgs prieks! Bez tam traki gribās paskatīties Kaļiņingradu. Galu galā, kāda tad jēga klīst pa pasauli, ja pie mazākās iespējas pamet visu un prom uz mājām. Šodien izlēmu, ka labāk uzaicināšu ciemos Albertu ar papu. Un tiešām sazvanīju papu, kaut arī necerēju, ka tā trāpīšu. Nu, vai brauks vai nebrauks, tas jautājums palika pagaidām atklāts, bet drīzāk gan laikam nē, sevišķi tāpēc, ka nav pilnīgas drošības, ka Alberts tiks iekšā.
Biju zvēru dārzā. Platības ziņā mazāks par Rīgu, zvēru arī liekas mazāk, bet iekārtots visumā labāk. Lāču, roņu mitekļi imitē klintis. Visi zvēri kaut kā ļoti ērti apskatāmi, žogi neuzkrītoši, zemi, netraucē skatīties. Vietām žogu vietā grāvji – slīpi no zvēru puses, stāvi pret skatītājiem. Zvērs ieslodzīts absolūti droši un tajā pašā laikā iespaids, ka viņš ir pilnīgā brīvībā. Šādi tādi zvēri, kas nav Rīgā – degunradži (gan slēgts), jaguārs, dingo, flamings (tas ir patiešām jocīgi, kā viņš stāv uz vienas pašas tievas un garas kājas). Lielo papagaiļu arī, liekas, vairāk nekā Rīgā, ir arī tukans. Kaut kā daudz labāk visi redzami. Nav čūsku, bet to kaut kā var pieciest. Krokodils (kaimāns) arī viens pats un tas 30 centimetrus garš. Dārzs skaistā vietā, cauri tek upīte, tiltiņi, ūdenskritumi. Vasarā laikam ļoti skaisti, tagad tā ir, kā ir. Dārzā viena sasista, neatjaunota būve. Laiks šodien labs. Ieklīdu atpūtas parkā, gāju gar upīti, kas tek cauri pilsētai pa dziļu, veciem kokiem pieaugušu ieleju. Ļoti skaisti.
Izkraut vēl nesāk. „Transflot” stāstīja, ka ja parasti ostā esot 3-5 kuģi, tad pašlaik – 20. Neizkrauj pat kuģus ar kartupeļiem un tas jau kaut ko nozīmē. Žurnālā atradu datus par mūsu sērijas pirmo kuģi „Nikolajs Koperniks”, tātad arī par „Šternbergu”.
Garums – 139,6 m.
Starp perpendikuliem – 128 m.
Platums – 18 m.
Borta augstums līdz augšējam klājam – 11,5 m.
Iegrime līdz kravas zīmei – 7,78 m.
Ar banānu kravu – 6,71 m.
Dedveits
pie iegrimes 7,78 m - 5500 t
6,71 m - 3750 t
Jauda – 13200 ZS
Ātrums – 21,8 mezgli
Attālums peldēšanai – 10 000/15 000 jūdzes
Sadalīts garumā ar 6 ūdensnecaurlaidīgām starpsienām.
12. novembrī
Tā nu stāvam vēl visu laiku pie elevatoriem. Pašlaik gan traps ir pacelts un beidzot it kā pārvilks mūs kaut kur, kur var sākt izkraušanu. Taču izkraus ļoti lēni. Lieta tāda, ka šogad ļoti slikta kartupeļu raža un iepirkts 300 000 tonnu kartupeļu, kas līdz salnām jāizved. Un tā ostas ir drausmīgi pārslogotas ar kuģiem un netiek galā. Kaļiņingradā parasto 3-5 kuģu vietā 20. Arī citur pāriet nevar, katrā Baltijas ostā jau stāv pa 2 refrižeratoriem ar gaļu, par kartupeļiem nemaz nerunājot. Tātad stāvam un vēl ilgi stāvēsim. No vienas puses slikti – ne sevišķi daudz naudas. No otras puses labi – puslīdz droši, ka no Argentīnas atgriezīsimies jau nākošajā gadā, būs jau jaunās gada normas un varēšu pirkt visu.
Piektdien aizlidošu uz Liepāju. Godīgi sakot, bija visai riebīgi ap dūšu, kad teicu Aizai, ka nebūšu. Nu, baidīja tas lidojums cauri Rīgai un acīm redzot arī tas piedzīvojums Ļeņingradā atstājis savas pēdas.
Bet nu labi, izrādās, ka ir tiešā satiksme, nepilnas stundas laikā var tikt uz Liepāju. Tātad gan izciemošos, gan apskatīšu Kaļiņingradu. Vienīgi segas un parūka paliks nepārdotas. Bet acīm redzot tās ir stabilas vērtības. Kaļiņingradas „tolkučkā” līdzīgas segas par 120, komisijas veikalā 110. Tām jāpiegriež vērība, 2-3 jāatved pēc katra reisa. Tās, liekas, var būt pat izdevīgākas par mohēru. Arī mohēra jāpārdod nevis par 10 rubļiem bumbulītis, bet vismaz par 12-13, jo 50 grami iet par 14-15. „Albatrosā” iegāju paskatīties Aizai krimplēnu, bet nebija. Kamēr tā domīgi klīdu ap veikalu, pienāca pircēji. Kad ieraudzīja čekus, sakrita apkārt vesels bars, solīja pat 12. Nu, biju jau apsolījis par 11, tad nu atdevu. Bet uz priekšu par 10 vairs nevienu. Nu labi, pietiks.
Šodien biju muzejā. Nu, tur rādīta Kaļiņingrada, bet par Kēninsbergu un prūšiem ārkārtīgi lakoniski. Žēl, ļoti žēl! Bet ko lai dara – kā teica viena muzeja darbiniece, kāpēc runāt un rādīt pilsētu, kuras vairs nav? Nav gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā – 93% centra esot bijuši sadragāti. Tiešām, kas nu vairs ir palicis. Vietām kādi dzīvojamo namu rajoni, citur tikai atsevišķas ēkas un drupas. Daudz vēl nenovāktu drupu.
Biju vēl šodien grāmatveikalā un paņēmu veselu kaudzi reprodukciju, arī ļoti skaistu „Monu Līzu”.3. palīgs jau prasīja, lai iedodot viņam arī – ieraudzīja man pie sienas. Nu, rīt nopirkšot sev. Kaut kas tajā tiešām dīvains – it kā nekā nebūtu, bet acis nevar atraut. Mazajā reprodukcijā tā nebija, bet te nu tiešām brīnums. Vēl Rērihs, Rilovs (ieraudzīju pirmo reizi, bet uz priekšu laikam gan zināšu un iegaumēšu), Kuindži, Pissaro, Matīss, Vrubelis („Princese gulbe”). Mēģināšu uzlīmēt uz marles un sākt krāt kolekciju. Tā varētu iznākt ļoti laba. Vakar tajā veikalā nopirku pastkartes ar Gogēnu un Pītera Breigela „Medniekiem”. Arī tajās tas pats brīnums – nekā nav un tajā pašā laikā acis nost nevar dabūt. Breigelam tas efekts bija jau uz melnbaltās, bet krāsainajā vēl spēcīgāk. Un kaut kāds apbrīnojams gaišums. Ne tikai sniegs, bet visa glezna tāda neparasti gaiša. Nu, un Gogēns man vispār ir pirmā reprodukcija. Tagad pārtraukums, jāizņem no fiksāžas filma. Liekas laba. Pilsētā šodien satiku Zbišeku, klīdām kopā. Viņš, izrādās, intensīvi meklē „Zenītu-E”. Humors! Nezinu, kā lai tiek pie pieklājīga aparāta. Vēl jau strādā tā nekas, bet viena „Smena” nozog uz katru lenti 12 kadrus, otra drīz izjuks un neesmu drošs, vai nelaiž cauri gaismu. Tai arī slēdzis pamazām pārstāj darboties. Būs jāpērk kaut vai „FED”, bet gribētos gan „Zenitu”.
Vakar biju „blindāžā”. Tagad muzejs, bet kara laikā vāciešu komandpunkts pie Kēninsbergas aizstāvēšanas. Biju gan gaidījis vairāk, bet tikai betona gaitenis, katrā galā dzelzs durvis, kāpnes uz augšu un uz abām pusēm nelielas istabiņas. Augšā tādi nelieli bruņoti tornīši novērošanai. Vienā telpā galds, krēsli, telefoni. Tur esot parakstīta Kēninsbergas kapitulācija.
Biju pie Kanta kapa. Tas ir pie tās pašas sagrautās katedrāles uz salas, kur es to domājos esam, pirmo reizi būdams Kaļiņingradā.
Ak jā, aizkūlos pie kaut kādiem nocietinājumiem ezera krastā. Torņi, vaļņi, ejas. Iet restaurācija darbi. Ļoti interesanti. Diemžēl pašas interesantākās vietas „mīnētas”.
Nevaru dabūt nekādus ceļvežus, plānus. Bet spriežot pēc tā, ka visas vietas, kas nofotografētas Kaļiņingradas atklātnīšu komplektā, esmu redzējis, tad jau laikam galvenos vilcienos būšu apskatījis. Nu, bet vēl jau pietiks ko skatīt ilgam laikam. Arī ārpus pilsētas derētu redzēt fortus.
25. novembrī
Tuvojamies Tallinai. Vakar tātad izsprukām no Kaļiņingradas. Drausmīga stāvēšana. Un cik tas valstij neizmaksā! Bet nekas – valsts bagāta, var atļauties.
Tātad rezumējums par Kaļiņingradu. Kēninsberga ir brīnišķīga pilsēta – zaļa, interesantām ēkām, gaumīgi, skaisti iekārtota. Bet ... No Kēninsbergas palikuši pāri 7%, 93% karā sadragāti (Tā man pastāstīja muzejā). Kaļiņingrada – neiedomājami vienmuļa un bezgaumīga pilsēta, apbūvēta galvenokārt ar „Staļina laika” mājām. Tipiska krievu pilsēta bez nekā interesanta, bez arhitektūras pieminekļiem, bez vēstures. Jo Kēninsbergas vēsture vis neieiet kā sastāvdaļa Kaļiņingradas vēsturē. Kaļiņingrada radās pēc kara un no tā laika arī sākās pilsētas vēsture. Bet Kēninsberga? Par to jāaizmirst, un jo ātrāk tas notiks, jo labāk. Tā teica muzejā – ko runāt par pilsētu, kuras vairs nav.
Pilsēta tomēr samērā neliela, uz beigām vairs tiešām nebija ko skatīties. Aizkūlos līdz Frīdriha II fortam ( vismaz ceru, ka tas tiešām bija tas forts, kuru es gandrīz vai uz labu laimi meklēju). Biju domājis, ka forts - tie ir vaļņi. Ne velna! Izrādās – grāvji. Un dzelzs stieņu sēta riņķī.
No 15. līdz 18. biju Liepājā. Turp lidojot, dabūju drusku nobīties. Paziņoja, ka lidosim stundu. Pēkšņi pusceļā lidmašīna sāk grabēt un iet lejā. Riteņus, lai, izlaida. Nu ko, ja jālido stunda, bet lidmašīna iet lejā pēc pusstundas, tātad avārija. Nu, un šī nolaižas ... Liepājas lidostā. Tā nu viss beidzās laimīgi un izrādījās par pārpratumu, bet nobijos traki. Tomēr izrādās, ka tad, ja krietni sadzeras seduksēnu, lidot tomēr var.
Piespiedu pirmo nokārtot, ka varam nopirkt fotopalielinātāju par kuģa naudu. Nopirku „Ņeva-2M”. Sakopēju kaudzi fotogrāfiju, bet tad izrādījās, ka Kaļiņingradā nav papīra attīstītāja un arī laba papīra. Pārtraucu darbu līdz Tallinai. Kaut nu tur būtu.
Nopirku divus skaistus albumus, pārvedīšu mājās nevis haotisku fotogrāfiju kaudzi, betalbumus. Nu labi, bet nu jau vajadzētu būt pie Tallinas.
Nesaprotu, kas īsti notika. Paņēmām loci, sākām iet, tad izmetām enkurus, locis aizgāja projām. Nez kas ir, laikam paliksim reidā pa nakti.
1.decembrī.– 1 stunda
Nupat paēstas vakariņas. Aiz iluminatora, ja galīgi nejaucu, Kromborga. No Tallinas izgājām vakar. Ķēpāšanās bija liela. Reidā nostāvējām līdz 27. novembrim. Naktī iegājām, es veltīgi nogaidījos karantīnas ārstus, es nākošā dienā klīdu neizgulējies un ar sāpošu galvu.
Tā. Dakteris atnāca nākošā dienā, uz vietas noformēja arī iziešanu vai, pareizāk sakot, tikai iziešanu. Tad steigšus sakrāva gandrīz pilnu kuģi ar „Ziguļiem”, noformējām jau atiešanu un pēkšņi izrādās – pārdesmit mašīnu līdz pilnai kravai vēl pietrūkst. Izdzina mūs no ostas, noturēja atkal reidā un tikai vakar atkal ieveda, piekrāva līdz galam un atkal izveda.
Tallinā snieg. Rudens mētelī bija gan pavēsi, gan arī skats tāds jocīgs. Nu, cik varēju, skraidīju riņķī . Galvenās rūpes bija dabūt fotoķimikālijas. PaldiesDievam, dabūju. Sataisīju tik daudz bilžu, ka nu skatīties uz viņām negribas. Apnikušas. Salīmēju kārtīgu albūmu.
Tallina likās vēl skaistāka un interesantāka nekā iepriekš. Tomēr vēl aizvien es viņu ļoti maz zinu. Žēl, ka stāvējām tik neilgi.
Nupat rīkojums – par stundu pagriezt atpakaļ pulksteņus. Pirmo reizi uz šī kuģa. Jā, starp citu, šajā reisā kuģis nez kāpēc drausmīgi vibrē – brīžiem gandrīz nevar rakstīt (tagad, piemēram) un arī dūša apmetas tāda jocīga.
Laiks miglains jau nu nē, bet nomācies gan. Jūra rāma. Ūdens manāmi siltāks nekā Tallinā – jūtu pēc dušas.
Starp citu, izlasīju „Pēru Gintu”, „Noru” un „Brandu”. Ļoti patika – „Brands” tā mazāk, bet „Nora” un „Pērs Gints”patiesi. Par „Pēru” domāju, ka viņš man patīk tikai mūzikas pēc, bet nē. Velns, bet krata drausmīgi!
2.decembris- 2 stundas
Visu dienu šūpo, krata, ap dūšu riebīgi. Pēcpusdienā spoža saule, strauji kļūst siltāks, iluminators visu laiku vaļā.
3.decembris - 3 stundas
Izskrējām cauri Lamanšam, ejam pa Biskajas līci. Vēja nav, bet riebīgs rullis. Šodien sapotēju holeru.
5.decembris
Stāvam Seutā (ja vēlāk aizmirstās, precizēju – Āfrikas krastā pretī Gibraltāram).
Vakar vakarā atzīmējām 1. palīga dzimšanas dienu. Izdomājis jau viņš bija dikti gudri – pārvērta par atzīmēšanu parastās vakariņas. Tā, no vienas puses, uzaicināti visi (un neviens) un nav jāizdod nauda par ēdamo. Nu, uz galdiem bija šņabis, bet tā vērtība, izrādās, sadalīta līdzīgi uz visiem. Smalks cienājums!
Tā. Šodien tātad jūra rāma, laiks silts. Publika izbira uz klāja. Izstiepām uz klāja svaru bumbas, fotografējāmies, sākās sauļošanās. Ap diviem sākumā pa kreisi, tad pa labi parādījās krasti.
Pa labi Āfrika, kalni līdz mākoņiem. Kreisajā pusē arī kalni, bet Gibraltārs tiešām kā atsevišķa klints. Ap 4-5 reidā pagaidījām, taču jau ap 6 ieveda ostā.
Iedevu vienam spānietim zāles priekš kuņģa čūlas (vikalīnu un undevitu). Pēc tam atstiepa man pudeli konjaka.
Saņēmu naudu – ap 2600 pesetu (1 rublis apmēram 77 pesetas, pārrēķinot caur bonām, 6 pesetas ir apmēram rublis). 50 pesetu monēta kolekcijai maksās apmēram8 rubļi. Jā, nav pats lētākais prieks kolekcionēt mūsdienu monētas. Peseta vispār esot stabila valūta, ejot visā pasaulē. Pilsēta, cik nu var redzēt, laikam interesanta. Cietoksnis, baznīcas, bet ēkas pārsvarā jaunas, sārtas, baltas, dzeltenas. Apkārt kalni.
6.decembris
Ejam ārā no Vidusjūras. Gibraltārā dzīva satiksme. Nupat tā ar neapbruņotu aci saskaitīju 13 kuģus. Lamanšā, liekas, nekas tāds nav piedzīvots.
Pilsētā tātad bijām no 8 līdz 12. Beigās tomēr visu krietni sabojāja viens ugunīgi ruds matrozis. Nu, sākumā nekas – šur aliņš, tur aliņš, bet nekas bīstams. Beidzot tirgū, pašā pēdēja brīdī, kamēr pārējie kaulējās par brokāta cenu, „camerado rubrio” (rudais biedrs) bija atradis vietu, kur konjaku tirgo glāzītēs un veikli pietempies tik tālu, ka pēkšņi krita gar zemi. Nu skaidrs, lielāku prieku vairs nevarēja gribēt. Vispār, lai cik tas nav nepatīkami, padomju jūrnieki no Viļa Lāča aprakstītajiem jūrniekiem neatšķiras. Tik daudz, ka nu tie stingrie atvaļināšanas noteikumi, bet citādi jau praktiski katrs ir ar mieru pirmajā krogā nodzert pēdējo kapeiku. Tā, nu pietiek.
Pēc Dinkerkas, pēc Rostokas man jau sāka likties, ka ar to apreibumu, kas bija Sen-Džonsā,ir cauri. Izrādās, nav vis! Vienkārši lietas būtība slēpjas ostas eksotikā. Šodien atkal biju apreibis. Pilsēta uz kalniem ap līci, baltās mājas, cietoksnis kalnā. Pirmo reizi mūžā palmas, arābi burnusos (laikam taču tie paltraki ir burnusi), sarkanās feskās, sievietes satinušas nez kādās garās drēbēs (ne jau nu visas, lielākā daļa ļoti modernas un ļoti skaistas), sejas apakšdaļa aizsegta ar lakatu.
Daudz karavīru, daudz visādu „comandaturas” u.t.t. Tas laikam raksturīgs totalitārajiem režīmiem. Caurlaides lai izdeva, tikai neviens viņas neprasīja.
Veikalos visa kā daudz, bet pirkt neatmaksājās. 2300 pesetas nodevu atpakaļ (paldies Dievam, ka pieņēma). Cenas nebija laika pētīt. Vispār neviens neko lāga nebija pircis, samērā neapmierināti.
10. decembrī
Skrienam uz dienvidiem. Piepalīdz Kanāriju straume, ejam līdz 520 jūdzes diennaktī. Skaidrs, rāms, karsts. Šodien +30. Krāsojam, izdaiļojam baseinu.
Vakar dalīju delagilu. Tāpat vakar saņēmu no bocmaņa (gan būs jāsamaksā) tropisko formu – šortus un baltu kreklu. Skaisti. Viena ķibele piemetusies. Pie kreisās krūts ap vienu dzimumzīmi apsārtums un pati viņa viegli sāpīga. Nu, un tā kā murgu ideja jaucas pa galvu ļaundabīgie audzēji. Kaut nu ātrāk pazustu tas sāpīgums, citādi palikšu galīgs psihs.
Šodien beidzot sadūšojos noskaidrot, kā ir ar radiotelefona sakariem. Velns lai parauj, tie pazuduši pēc Seutas.
Šodien ieslēdza „kondišn”. Kajītē ļoti lēnām, bet neatlaidīgi krīt temperatūra. Nu ir starp 23 un 24 grādiem, liekās patīkami un vēsi.
Ak vēl ko. Galīgi vīlos „Faustā”. Nepatīk, absolūti nepatīk. Ne satura, ne skaistuma, ne domas. Bet ja ir, tad par dziļu noslēpts.
11. decembrī
Rīt būsim Lagosā. Neliela vilšanās! Biju gaidījis apmēram tā – zaru būdas un nēģeri ar plikiem vēderiem. Nu, tas drusku pārspīlēts, bet ziņa, ka Lagosā ir miljons iedzīvotāju un valsts valoda angļu – tas nu ir pērkona spēriens no skaidrām debesīm.
Traks karstums, trīsdesmit grādu. Nupat pavēru iluminatoru, tāds iespaids, ka galva iebāzta pirtī – karsts un sutīgs. Un tas jau tumšā naktī. Kajītē ap 20 grādu, kondicionētājs strādā ar pilnu jaudu un dzesē labi. Vakar svinīgi atklāja baseinu. Ērts, samērā liels, bet drausmīgi jūt vibrāciju. Ienirt gandrīz nevar, sit kā ar āmuru pa galvu.
12. decembrī
Ap astoņiem vakarā izmetām enkuru reidā pie Lagosas. Neiedomājams rullis – apgāzās pudeles ar foto šķīdumiem. Līdz šim vēl kuģis tā, liekas, nav šūpots. Un tas pie pilnīgi mierīgas jūras. Lagosas ostā ievedot tikai gaišā laikā, tā kā līdz rītam jāstāv. Jo labāk, tikai traki šūpo.
16. decembrī- 5 stundas
17. decembrī
Atrodamies kaut kur Atlantijas okeānam pa vidu, kaut kur ap Svētās Helēnas salu. Tā ir vienīgā raidstacija, ko var dzirdēt (bet ne uz mana radio, kurš klusē absolūti. Tikpat labi radio arī varētu nebūt izgudrots). Kaut arī atrodamies vēl tropos, laiks pavisampieklājīgs, nav pārāk karsts. Samērā spēcīgi viļņi, kuģi mētā un piedevām vēl vibrē tā, ka jābaidās, ka kuģis izjuks.Viss kopā darbojas ne sevišķi patīkami. Tad vēl piedevām tādas jocīgas zobu sāpes, kas parādās, kad par viņām domā un pazūd, kad nedomā. Bet pamēģini aizmirst zobu sāpes un nedomāt par viņām. Un vēl šodien pēc Āfrikas jau otrais caureju vilnis, tiesa gan, ne tik stiprs kā pirmais, kurš aizķēra praktiskivisus. No kurienes tas nāk?
Bet nu sākšu no tās vietas, kur pēdējo reizi apstājos. 13. decembri nostāvējām jūrā. Šūpoja reti riebīgi, pat nevarēja uztaisīt fotogrāfijas. Vēlu vakarā dabūju zināt, ka vajag uzdrukāt „vaccination list”, kur jāatzīmē uzvārdi, amati, kad un kas potēts. Beidzot ar ceturtā stūrmaņa palīdzību jau pēc vienpadsmitiem sameistaroju. Biju nikns kā velns. Bez tam vēl izskaidroja viņu muitas noteikumus – briesmīgi stingri. Jāpiereģistrē viss, kas tev ir, cigaretes ne vairāk kā 10 paciņas, sērkociņi 2 kārbiņas, alkohols 1 pudele utt.
Jā, starp citu, reidā gaida milzums kuģu, pats saskaitīju ap 45.
Nākošā rītā ielīdām iekšā ostā. Man līdz pēdējām brīdim nebija miera otrā stūrmaņa dēļ – holeras vakcinācijai nebiju uzlicis zīmogu un tagad vecākais palīgs uz tiltiņa, zīmogu nevar dabūt.
Osta izbūvēta upē, galvenokārt gar kreiso krastu. Labajā zaļumos grimstoša moderna pilsēta – Lagosa. Bet mēs piestājām kreisajā krastā. Slikti, domājām, ka uz pilsētu netikt. Un netikām arī. Krastmalā pilns ar nēģeriem, sēž, guļ.
Kraut sāka ātri, pat vēl muitnieki nebija atnākuši. No kuģa nost nelaida. Nēģeri turpat uz kuģa ierīkoja tirgu – skulptūras, maskas, kaut kādi izšuvumi un pornogrāfija. Bet plēsa dārgi – par koka masku labu pulksteni. Par tālskati nebija ar mieru. Beidzot divas figūriņas izmainīju pret zālēm, galvenokārt delagilu. Nu, tas vienkārši lieliski. Un otras divas, lielākas, nēģeris gandrīz kaukšus izkauca par manu tālskati. Arī labi, tas man tā kā tā vairs nav vajadzīgs un pavecs jau arī. Tādā veidā tiku ārkārtīgi lēti cauri, jo nav tā rēķina 1:10.
Pie velna! Zobs (vai zobi , nevar saprast) neliek mieru. Sarakstīšu vēlāk.
19. decembris- 6 stundas
Šūpo, dreb, zobs visu laiku taisās sāpēt. Vienu brīdi līdzēja, kad viņu drusku pašūpoja. Tad izdomāju, ka pret neirozi jādzer elēnijs. Kādu laiciņu līdzēja, bet nu atkal smeldz. Dzeršu vēl.
21. decembris
Atrodamies 300 jūdzes no kontinenta, naktī iesim garām Riodežaneiro. Zobi nesāp, garastāvoklis labs, iet nost āda. Vakar salauzu palielinātāju, pēc tam gandrīz visu dienu noņēmāmies ar trauksmēm. Aizvakar gulēju pie baseina, sauļojos, šķirstīju vācu žurnālus.
Nu, bet tagad par Nigēriju jeb Naidžēru. „Sačeindžoju” tātad veselu kaudzi figūriņu. Nēģeri piedāvāja arī pornogrāfiju, tādu īsti izvirtīgu. Bet ko darīsi, ievest Savienībā ļoti riskanti, bet uz kuģa labuma maz. Nepaņēmu. Taču daudzi ir paņēmuši.
Visu dienu tātad novazājos pa kuģi, skatījos uz nēģeriem, skatījos, kā taisa „čeindžu”, fotografēju. Vakarā ar ieganstu, ka vajag uz „Burjas” dabūt kinolampas, nokāpām krastā. Protams, „Burju” pat prātā nenāca meklēt.
Osta briesmīgi netīra. Pie vārtiem viens vīrs formā sēdēja, bet nekādas caurlaides neprasīja. Aiz vārtiem gandrīz tūlīt tirgus, bet tikko nofotografēju, tā mani caps aiz rokas un kaut ko dikti nikni murmulēja. Demonstratīvi sagaismoju kādu tukšu kadru (jau nākamo biju pagriezis), tad kaut kā atkratījos. Pēc tam gan pazuda visa vēlēšanās fotografēt. Vispār kaut kāda tāda neomulīga sajūta, kad apkārt tikai melnie (nevienu pašu balto neredzējām).
Nu, gar ielu mājas kā mājas, samērā modernas, laikam kantori. Trotuāru gan nav, vienkārši smilšaini celiņi abās pusēs ielai. Kanalizācija atklāta, vienkārši betonēti grāvīši. Visās malās grabažu un gružu kaudzes. Taksīši (dzeltenā krāsā) nepārtraukti stājās blakām un aicina braukt. Ieklīdām vēl vienā tirgū, bet tur bija īsts strupceļš, griezāmies atpakaļ. Un tad vēl viens tirgus. Veikalus neredzējām nevienu, tirgo no no rateļiem, izliktiem galdiem utt.
Pie policijas iecirkņa savilkta vesela kaudze sasistu automašīnu. Briesmīgi jocīgi redzēt melnus policistus, melnus karavīrus. Bet kaujās taču viņi pa īstam, pilsoņu karš nupat tikai beidzās un apsita viņi tur ne vienu vien simttūkstoti cilvēku.
Tad ieklīdām kādā sānu ieliņā, liekās, vairāk dzīvojamais rajons. Glītas mājas, pagalmi tīri, puķes, košuma krūmi. Mazi nēģerēni šūpojas šūpolēs. Aug banāni, kokosrieksti. Apģērbušies gan pa eiropiešu modei, gan pa savam. Vīriešiem bikses un tik gari krekli kā kleitas. Uz vaigiem kaut kādi rituāli iegriezumi (ne jau visiem). Nēģerietes viena otra patiesi pievilcīga.
Naktī strādāju par „nēģeru uzraugu”, t.i. biju „representative of ship”. Ja izkraujot kādu mašīnu apdauza, tad es liecinu, ka tie bija viņi, kas to izdarīja. Nekas, bija interesanti. Pret cigaretēm samainīju no nēģeriem vietējās monētas kobo. Diemžēl nevienam nebija klāt 25 un 50 kobo.
Tagad par nēģeru intelektu utt. Nu, laikam tā – ar kādu mēru tu mēri, ar tādu tev atmēra. Galdnieks sāka vienam nēģerim pārmest, ka viņš slaistās. Nu, tad viņš nodeva tādu pantomīmu, ka prieks bija skatīties un galdnieks laikam palika tādās domās, ka nēģeri jau nu nav cilvēki. Bet vēlāk mēs ar to pašu nēģeri ļoti nopietni apspriedām reliģiskus jautājumus.Beidzot viņš pat nolēma mūsu sarunas pierakstus (lai labāk saprastos, rakstījām) aiznest mācītājam, lai visu noskaidrotu. Vēl par zagšanu. Nu, kamēr mēs bijām ostā, nekas netika nozagts.
22. decembrī- 7 stundas
Fotografēju cilvēkus Argentīnas dokumentiem. Nez kā nokopēšu – palielinātājs salūza, kad mēģināju to piemērot šiem apstākļiem. Izremontēt varētu, bet atslēdznieks aizgājis.
Vaļa taisīja bunti, atteicās ģērbt balto jaku un tad noņēma viņu no darba. Nu, vakarā beigusi streikot.
23. decembrī-6 stundas
Spriežot pēc tā, ka ūdens ir netīrs, dzeltens, peldam jau vairs ne pa jūru, bet pa La-Platu. Katrā ziņā tuvojamies Buenos-Airesai. Liekas, ka pie apvāršņa jau blāzma. Nu, liels jau laikam nekas netiks, jo iepriekšējais kuģis esot piekrauts divas dienās. Vienīgā cerība uz Ziemassvētkiem un jaungadu. Varbūt tie aizkavēs. Pirkt laikam neko nevarēs, viss esot fantastiski dārgs (to jau varēja gaidīt). Un apskatīt 8 miljonu lielpilsētu – nespēsim gūt pat kaut kādu vispārēju priekšstatu. Ja vispār laidīs malā. Šodien salaboju palielinātāju, uztaisīju fotogrāfijas, kuras Argentīnā vajadzēšot uz kaut kādām apliecībām vai caurlaidēm. Liekās, ir izdevies piemērot palielinātāju darbam gaitā.
1975. gads
9. februāris
Stāvam Gdaņskā no 4. februāra, pirms aiziešanas čarterā labojam vienam sadegušam ģeneratoram gultņus un vēl šādus tādus sīkumus.
Šodien no rīta vedu 1. palīgu un motoristu sapotēt dzelteno drudzi. Paņēma pretī apbrīnojami vienkārši, bez mazākajām formalitātēm. Pēc tam iedevām māsai kasti konfekšu, viņa bija burtiski satriekta no patīkama pārsteiguma. Pēc tam drusku paklīdām pa pilsētu un ieradāmies ostā taisni tad, kad kuģi pārvilka uz citu vietu. Līdz apnikumam nosēdējām pie mūsu armatoriem, pēc tam pie kuģa, līdz beidzot iedomājās nolaist vētras trapu.
