Kur kalni debesīs aug

Andra Gaigala - Dideny 02.02.2013 7 min lasīšanai

Emocijas, sajūtas un izjūtas nevar nopirkt. Tās ir neviltotas un īstas. Par to pārliecinājos, kad kādas karstas vasaras vidū devos ceļojumā uz Slovākiju un Austriju. Sanāca mazliet valša tempā – dažās dienās pabūt šajās, iepriekš minētajās, valstīs. Ausīs skanēja Vīnes valsis, Štrausa melodijas, bet pāri visam bija KALNI – Alpi un Tatri. Līdzenumos mītošam cilvēkam, redzējušam pašmāju Gaiziņu, īstie kalni, tādi, kas aug debesīs, ir kas īpašs, kad kā Ikaram gribas celties spārnos un lidot pāri aizām, ūdenskritumiem, kalnu korēm, mākoņu eskadrām un negaisā dimdošu, zilpelēku padebesi.

Tatri.

Vēl Polijas teritorijā, pirms Slovākijas, caur auto logu redzu pirmās kalnu ainavas. Kāri tveru pēc fotoaparāta, bet tas, ko skatu, kā pēcāk izrādījās, ir tikai pauguriņi, īstie kalni sākās vēlāk. Tātad – skatu pirmos kalniņus. Ceļa malā tirgo arbūzus, tālumā vīd kalnu aprises, netālu plūst krāčaina upe, sekla, tās gultnē pamanāmi lieli, dažādu formu akmeņi. Ap Krakovu (Polija) sākas Tatru kalnu masīvs, kas ir Karpatu augstākā daļa. Tie 4/5 pieder Slovākijai, bet 1/5 Polijai. Slovākijā ir augstie Tatri. Tatrus dēvē arī par Alpiem miniatūrā. 20.gs. kāds ceļotājs esot skaitījis Tatru virsotnes, un to esot ap 998. Virsotņu apveidi atgādinot torņus, tornīšus, īstas virsotnes, gubas. Man Tatri ir kalni, kas aug debesīs… Tatru augstākā virsotne ir Gerlaha smaile (2655m), kas atrodas Slovākijā. Šeit, Tatros, vietējie nodarbojas ar tūrismu un lauksaimniecību.

Lēni, palēnām braucam kalnā. Skatam paveras neierastas ainavas – aizas, skujkokiem klāti kalni. Kalnu nogāzēs ganās govis, aitas, turpat sakrautas siena gubas, iekopti piemājas dārziņi. Ēkām pret kalna pusi nav logu un durvju, tas tamdēļ, lai, kad pavasaros kūst sniegs, vai ir šļūdoņi, notekūdeņi neiekļūtu telpās.

Slovākija.

Kalni, kalni un vēlreiz – kalni! Kā pārsteigums no kalna plūstošs strauts, ar dzidru, tīru ūdeni, gluži kā spogulis. Tik tīrs ūdens pie mums redzēts, tikai avotu virszemes izplūšanas vietās. Par Slovākiju zināju visai maz. Pirms brauciena vien izlasīju, ka slovāku nacionālais ēdiens ir nūdeles ar sarīvētu kazas sieru, kā arī gulaša zupa, bet no dzērieniem – plūmju degvīns slivovice un uzlējums borovicka. Nacionālos ēdienus baudīt nesanāca, jo piedāvātā ēdienu virtuve ir visai demokrātiska un izvēles ziņā daudzveidīga, vien neierasta garšu un garšvielu buķete. Slovāki uzskata, ka viņi ir pirmā slāvu tauta, kas ieguvusi savu rakstību. Bet, par tradīcijām runājot, viņi uzskata, ka mājās sakārtas ķiploku virtenes aizbaida nelabus garus un slimības. Gluži kā pie mums… Lielākais tūrisma centrs ir Poprada. Savulaik Padomju zemē plaši bija iecienītas Čehoslovākijas pasaku filmas, kā izrādās, to lielākā daļa uzņemta Slovākijas senajās pilīs. Slovākija ar pilīm ir bagāta – tās saglabājušās, ir visai daudz, pie tam, to sākotnējais veidols nav mainījies.

Pirmais, ko ierodoties Slovākijā, nākas izbaudīt, ir atrakcija Dunajec. Jā, tieši tā – nākas izbaudīt! Jo tas ir brauciens ar plostu pa Dunajecas upi, kas plūst tieši gar Slovākijas un Polijas robežu. Tā Eiropā ir vienīgā šāda veida atrakcija. Plostu veido piecas, kopā sasietas laivas, kas no skata atgādina … siles. Gala piestātnē šo veidojumu operatīvi izkomplektē un ar mašīnu transportē atpakaļ, atrakcijas sākumpunktā. Šis apvidus atrodas Penīnu Nacionālajā parkā. Upe ir augstu klinšu ieskauta. Neierasti svaigs gaiss, jo apkārt plešas meži, smaržo pēc skujkokiem, ūdens un pirmatnības. Upē ūdens dzidrs, vietām krāces. Uz klinšu skautajiem krastiem aug egles, bet kalna smailās virsotnes atgādina karaļu kroni. Upes krastā pavisam droši stāv melnais stārķis. Šķiet, ka pie ceļotāju plūsmas jau pieradis un pat negrasās doties prom. Brauciens ilgst kādas 80 minūtes, ūdens trase ir 9 km gara. Upes krāčainākajās vietās ūdens šļakatas mūs sasniedz. Plostu vada pavadonis, tērpies nacionālajā tērpā, ar garu kārti plostu virzot pa jau zināmu ūdens ceļu, bet brauciena laiku kavē ar dziesmām, stāstiem par politiku un vēsturi. Viņam interesē, cik augsti kalni ir Latvijā. Saņemtā atbilde viņu samulsina, kas it kā apliecina – un jūs tos saucat par kalniem? Toties viņu ļoti interesē jūra. Brauciena galapunktā sagaida zirgu pajūgs. Apkārtne ir neierasta, vienviet ceļš ved gar augstu klints sienu.

Bratislavā iebraucam ap pusdienām. Ir ļoti karsts – pāri + 30º C, un tas pat ēnā, vēja tikpat kā nav. Vējš jūtams vienīgi atjaunotās pils skatu laukumā, kas paceļas pāri vecpilsētai. Šī pils ir kā simbols – celta slovāku varenības laikā, vēlāk kļuvusi par cietoksni, bet vēl vēlāk, tā nodegusi. Tagad atjaunota un pašlaik tur izvietots vēstures un arheoloģijas muzejs. No skatu laukuma terases paveras skats uz pils pakājē plūstošo Donavu un Bratislavas jaunajiem dzīvojamo rajonu namu masīviem. Tuvumā esošā tilta balsta augšstāvā izvietots restorāns, no kura redzama visa vecpilsēta. Bet tālumā, pāri visam, vīd miglā tītā Rietumu Karpatu kalniene.

Bratislava valdzina ar šaurām ieliņām, mājīgiem stūrīšiem un kafejnīcām. Daudzviet, vecpilsētas ielās, sagaida savdabīgas statujas – vīrs, kurš lien no kanalizācijas akas. Aiz saldējuma veikaliņa stūra lūr bronzas paparaci. Nu gluži kā dzīvs, gaidot tūristus, kuri labprāt pie šādiem objektiem fotografējas. Uz soliņa sēž kāda vēsturiska persona, izskatās pēc Napoleona. Un atkal top skaisti foto. Toties, dziesmās apdziedātā, teiksmām vītā Zilā Donava, patiesībā ir brūni zaļganā nokrāsā.

Alpi un Austrija.

Alpu nosaukums ķeltu valodā nozīmē – augsts. Tā ir augstākā kalnu sistēma Eiropā, kuras nosaukumu mēdz attiecināt arī uz citu zemju kalniem, kā sugas vārdu. Šie kalni šķir Dienvideiropas klimatu un floru no Viduseiropas. Savulaik Alpi pat Dienvideiropas klasisko kultūru esot aizsargājuši no ziemeļu vikingiem, bet mūsdienās tā ir ideāla vieta kalnu un distanču slēpošanai. Alpu nogāzes ir lēzenas, kalnu pakājēs atrodami ezeri. Īpaša kalnu bagātība ir ūdenskritumi. Tomēr Alpi ir arī bīstami gan tūristiem augstu kalnos, gan autobraucējiem uz ceļiem. Alpu vilinājums ir reizē skaists un bīstams. It īpaši šļūdoņu laikā. Kā atšķirt Alpus no Tatriem? Pavisam vienkārši – Tatros ceļš, kā serpentīns, vijas ap kalnu, bet Alpos – caur kalnu ved tunelis. Austriju Alpi šķērso no valsts rietumiem līdz austrumiem un aizņem 62% no valsts teritorijas. Paši austrieši savu zemi salīdzinot ar vīnogu, kuras kātiņš kalnainā Tirole. Austrijas dzimšanas gads ir 996.gadā, kad kādā dokumentā pirmoreiz parādās Austrijas vārds. Bet man Austrija parādās pavisam neparastā veidolā – kad no Slovākijas iebraucu Austrijā, visapkārt plešas līdzenums ar vēja ģeneratoriem, bet tālumā vīd kalni – neparasti augsti, šķiet, tie nebeidzas pat debesīs. Ir tikko kulta labība, rugājos ļepato zaķi. Tuvojoties Vīnei, pamanu – virs pilsētas plosās negaiss. Rietošās saules stari apspīd pilsētu, no tumšajiem negaisa mākoņiem zibsnī spožas zibens šautras. Sirreāli un skaisti. Skaisti un sirreāli. Rīts Vīnē sākas agri. Vispirms dodos apskatīt pasaulslavenā austriešu arhitekta, gleznotāja un ekologa Frīdensraiha Hundertvasera projektēto ēku kompleksu. Pilsēta vēl mostas. Vien atvērts suvenīru veikaliņš kāda nama pagrabstāvā. Tur ir viss – pastkartes, porcelāna figūriņas, krūzītes, piespraudes, un vēl un vēl, ar Austrijas simboliku. Bet pats ēku komplekss, ko radījis R.Hundertvasers, tiek saukts par ekoloģiskās arhitektūras stilu. Namiem ir dažādu izmēru, asimetriski izvietoti logi, uz jumta un terasēm aug kociņi un vīteņaugi. Vīne – mūzikas galvaspilsēta, ar senatnes elpu – skaistām, filigranām strūklakām. Daudz āra kafejnīcu, plaši parki, apstādījumi un nemitīga ļaužu plūsma. Sv. Stefana Doma laukums. Doma jumtu rotā krāsaina mozaīka, kas rotaļājas saules staros. Hofburgas pils – pilsēta pilsētā. Agrākās impērijas varenības paliekas. Arī 21.gadsimtā. Ar tramvaju izbraucam Bulvāru loku. Bet kafejnīcā nesteidzīgi baudītā kūciņa ir ļoti garšīga. Laiks it kā apstājies. Vīnē vajag ļaut laikam apstāties. „Komisārs Reksis” – filma, kurā daudz Vīnes ainavu, namu. Vien tāpēc vērts skatīties.

Izbraucot no Vīnes – atkal kalni! Braucam pa autobāni – Romantiskais ceļš. Dodamies uz Zalcburgu. Apkārtne, patiesi, romantiska. Kādā ielejā redzams Melkas klosteris, augsta kalna pakājē Mēness ezers. Un tad jau arī Zalcburga ir klāt. Zalcburga – sāls pilsēta, atrodas Zalcahas (upe) krastā. Šeit sāls iegūta jau 900.- 400.gadā pirms Kristus. Izsenis sāls šim reģionam nodrošinājusi bagātību un labklājību. Senie ilirieši Zalcburgu saukuši par Debesu kunga sēdekli. Vecpilsēta ir patiesi skaista, tādu fīlingu un noskaņu nebiju izjutusi sen, šķita ka esmu nonākusi citā pasaulē, kur nav varas laikam, laika apstākļiem, bet viss pieder kalniem. Ja Vīne mani pārsteidza, tad Zalcburgā palika daļina manas sirds. Šķiet, ka pilsēta skan kā mūzika, un ne tāpēc, ka šeit dzimis V.A. Mocarts. No jebkuras vietas pilsētā redzami kalni. Kopš 1997.gada Zalcburgas vecpilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Te ir Mirabellas pils ar skaisto dārzu. Īpašs ir Rūķīšu dārzs, kur katrs cilvēks var sev piemeklēt viņam atbilstošu rūķa figūru. Katrs rūķis ir aptuveni 1,4 m augsts. Ai, cik tie ir dažādi – skumjais, nopietnais, smaidīgais, domīgais… Tā kā Mirabellas pili un tai piekļauto teritoriju apskatām jau vēlā vakarā, tur arī gandrīz tiekam ieslēgti, par laimi, sargs mūs ir pamanījis un gaida. Ejam pa oļiem klāto taku, akmeņu skaņas, tumsas un spožu laternu guņu pavadīti. Aiz mums tiek aizslēgti lieli vārti. Ar šo pili saistās leģenda – arhibīskaps pili esot uzcēlis savai mīļotajai. Lai nu kā, bet vieta ir patiesi skaista. No Zalcburgas vecpilsētas paveras brīnišķīgs skats uz Kapucīņu kalnu un Hoenzalcburgas cietoksni. Turpat ir klosteris, kur filmētas dažas „Mūzikas skaņu” epizodes. Arī Mirabellas pils ar dārzu redzami filmas kadros. Bet kāda vecpilsētas ieliņa tik ļoti līdzinās Vecrīgā redzētai, ja vien nebūtu ielas galā … kalna sienas. Zalcburgā izdomātas konfektes – Mocarta bumbiņas, tur tās izgatavo Firsta konditorejā.

Netālu no Zalcburgas, Verfenes ciemā atrodas Austrumu Alpu pārsteigums – Ledus Milža Pasaule (Eisriesenwelt). Tā ir pasaulē lielākā, pašlaik zināmā, ledus alu sistēma, ko izveidojusi pazemes upe. Ala atklāta 1879.gadā. Tā aizņem 30 000 m² platību, apmeklētājiem ala atvērta tikai 800 m dziļumā. Šajā alā ir arī tās atklājēja atdusas vieta. Ceļš līdz Verfenes ciemam ved tikai un vienīgi gar kalniem. Ir agrs rīts, starp kalnu sāniem garo migla, kas ātri kāpj debesīs, atklājot spožu sauli. Vēl nezinot, ievēroju kādu ļoti augstu kalnu, kā vēlāk izrādās, tas tad arī ir īstais kalns, kurā nonākšu. Lai nokļūtu līdz alai, ir veicams četrpakāpju maršruts. Vispirms kalnā jābrauc ar speciālu busiņu, tad kādi 500 metri ejami kājām, lai nokļūtu līdz funikulierim, kas pa taisno uzved kalnā. Tad atkal gar kalna malu, precīzāk gan teikt – kraujas malu, ejami vēl kādi pārsimt metri. Viens solis un… Jā, ainava ir neaprakstāma. Mājiņas izskatās kā sērkociņu galviņas, mašīnas kā svītriņas, cilvēki kā skudriņas, toties kaimiņos redzami tikai un vienīgi kalni. Vareni un skaisti. Mākoņi ir virs manis un zem manis…. Starp debesīm un zemi – pat tā var teikt. Alā visu gadu temperatūra ir ap nulli. Pēkšņi no karstās vasaras nokļūstu ziemas vēsumā. Alā ir tumšs, apmeklētājus ielaiž pa grupām, uz visu grupu tiek izsniegti divi lukturi – grupas sākumam un noslēgumam. Un te nu atausa atmiņā ilustrācija no grāmatas „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” – tieši ar tādiem lukturiem rūķīši sev izgaismoja ceļu. Pa šaurām, stāvām kāpnītēm dodamies augšup uz ledāja virsotni, kāpnes ved apkārt ledājam, tik uz augšu. Ledājs izskatās kā ledus skulptūra – liela un varena, no citas realitātes, no cita laika. Kad iznākam no alas, atkal esam vasarā, tikai zilās debesis pamalē ir nomainījis tumšs negaisa mākonis, kas strauji tuvojas. Negaiss dārd, zibeņi šķīst. Redzu, ar kādu pietāti negaiss apiet kalnu. Kā pārslīd pāri kalnu korēm. Bet kalni ir nesatricināmi. Šķiet, ka vienmēr. Brīvi un paliekoši.

/Andra Gaigala/