Mūsu pavasara Itālijas brauciens (Otrā diena).

  • 5 min lasīšanai
  • 14 foto
Otrā diena (21/03/2008) No rīta pamostamies no putnu dziesmām aiz loga. Ja visu dienu pavadi pilsētas skavās, tādas lietas liekas kā neredzēta eksotika. Nedaudz uztraukušās par gaidāmo nobraucienu lejup dodamies brokastīs. Visapkārt klusums un miers. Principā kā jau tas pienākas muižai un tās teritorijai piepilsētas kalnos. Ejot uz numuriņu (brokastu telpa un mūsu istaba ir divās dažādās ēkās), no terases paveras jokains skats uz Dženovu. Tad es vēl nezināju, ka šī pilsēta ir tik sasodīti liela un, ka redzam tikai niecīgu daļu no tās. Pirmo reizi šķiet, acs pat īsti nemanīja jūru, jo līdz jūrai bija manāmi angāri, dzelzceļa sliedes un stacija, jokainas konstrukcijas mājas. Tikai tālumā varēja pamanīt zaļus pakalnus, kas harmoniski saplūst ar jūras piekrasti. Daudz nedomājot, sametam mantas somās, un ejam čekoties ārā no viesnīcas. Šodien tur sēž kāda sieviete, kas redzot mūsu satrauktās sejas, nomierina, ka mašīnas reti brauc augšup, jo te ir tikai divas vietas kalna augšā, kur cilvēki parasti dodas, tā ka visam jābūt kārtībā. Tā arī ir. Mamma iekrampējusies stūrē, nodudina mūs lejā. Vienīgā viņas piezīme bija, ka vairāk viņa nebrauks nevienā viesnīcā, kura atradīsies kalnos. Lūk tāda panika var pārņemt cilvēku, kurš nekad nav braucis pa kalniem! Spīd saule un esam uz galvenā ceļa, kas vijas cauri visai Dženovas piekrastes līnijai. Ieslēdzu mūziku fonā, attaisu logu, samiedzu acis no saules un kāri uzsūcu pilsētas skaņas, satiksmi, kustību. Pirmais iespaids - miskaste! Tik daudz jauku lietu bija dzirdēts par šo vietu, bet apkārt patiesi - viena vienīga miskaste un nekārtība. Mierinu sevi ar domu, ka varbūt tas tik ap šo galveno ceļu tā ir. Nonākam pilsētas pašā centrā. Braukājam pa ielām, plūstot kopā ar satiksmi. Uzmanīgi klausos navigācijas sistēmu, un ar vienu aci meklēju kur novietot mašīnu. Un nav! Nav iespējams pašā pilsētas sirdī novietot savu auto. Iebraucam kādā promenādes ielā un braucam pret visiem satiksmes noteikumiem. Visjokainākais ir tas, ka gājēji tevi vispār nepamana. Tāda sajūta, ka tu varētu nez kur iebraukt, bet visiem ir tāda nevāja vienaldzība. Ar Dženovu ir tā, ka acīmredzot ir nepieciešams kāds cilvēks, kurš te jau reiz ir bijis, vai vismaz ļoti mierīgai uztverei attiecībā pret trako itāļu braukšanas stilu. Pašam bez maz vai ir jākļūst par itāli, lai varētu turēt līdzi. Šī pilsēta ir neizsakāmi izpletusies gar visu piekrasti un, ja esi pirmo reizi šādā vietā, tad apmulst te ir vieglāk par vieglu. Kur braukt, kur stāties - viss juku jukām. Ja vēl varētu tā mierīgi apstāties un apdomāt to visu, tad būtu savādāk, bet liekas, ka sakarā ar Lieldienām visi vai nu kaut kur devās, jo neticās, ka tur tāds kišmiš ir ikdiena. Nospļaujamies par visu un lēnām kustamies ārā no tā visa haosa. Nav mūsu brauciena mērķis, redzēt pēc iespējas vairāk, bet gan tieši atpūsties. Vienkārši ļauties. Novietojam mašīnu uz piekrastes ielas. Vējš no jūras liekas aizpūtīs mūs pa gaisu, un saules stari nebūt nesilda. Zinot, ka no paša centra esam visai tālu, nolemjam vienkārši paklaiņot pa ieliņām. Ak, cik skaistas ir visas viņu villas. Mazie slēģīši, kas veras uz visām pusēm, niecīgie balkoniņi un lielās terases, puķes un dārziņi. Šiet no arhitektūras viedokļa var tik daudz ko smelties idejām. Kaut kas iepatīkas, un tas tiek atzīmēts prātā, jo man patīk katra viņu izdomātā nianse ēku dekorācijās. Pat no gaužām noplukušas celtnes, viņi var radīt patiesi karalisku izskatu. Nolemjam doties tālāk. Iekšēji kaut kas čukst, ka nebūt nav vēlmes mums trīties gar cilvēku bariem. Gribās kaut ko, ko sirds vēl īsti nespēj nodefinēt. Atrodu ceļvedī (teikšu godīgi, pirms brauciena man nebija fiziki laika nevienu reizi atvērt šo te grāmatu - tādējādi var teikt, ka nebiju gatava itin nekam) norādes uz Portofino un Cinque Terre.Visvairāk uzmanības piesaista tieši otrā vietā. Tie ir pieci piekrastes ciemati un ceļvedī izlasu teikumu par to, ka kādreiz pie tiem nebija pa sauszemi nemaz iespējas nokļūt. Izmantoja tikai ūdens transportu. Kā vēlāk izrādās, tad joprojām tā arī ir - daļēji. Ir laivas un kuterīši, kas kā takši ved uz visām šīm vietām. Bet diemžēl kaut kas man tajā visā nepatīk...ne velti pie viņiem nevar nokļūt, jo noteikti, ka tie ir kalnainos apvidos. Saudzējot māmiņu, es ar skumju pilnām acīm, no šo vietu apskates, atsakos... Nervu sistēma ir jāsaudzē, citādi braucienam vispār nav nekādas jēgas. Kad pēdējā vakarā, sēžot Romas viesnīcā uz terases un malkojot vīnu, uzskaitījām iespaidu piecinieku, tad brauciens caur Dženovu man bija vienā no pirmajām vietām. Pateicoties saulei un itāļu mūzikai fonā, es baudīju braucienu, kas bija jau pēc Dženovas. Ieliņas pamazas, līkumainas un te uz augšu vedošas, te slaikā nobraucienā uz leju vedošas. Gar ielu mazas fifīgas mājiņas, no viena slēģīša uz otru ir izkārti palagi un citas drēbes. Kaut tas izskatās nedaudz jokaini...nu kur gan mēs būtu redzējuši tā atklāti, ka latvietis tagad pie sava daudzstāvu mājas loga, izkarinās virtenē palagus un pantalonus un citas mantas?! Noteikti namu pārvalde pagūs saskriet un norāt par šādu izdarību. Bet tur...tur tas pat piedod savu knifiņu. Piestājam pie luksofora, un palūkojos kādā logā. Tantuks lej puķes, kas lekni izslejas no palodzes podiem. Citā logā kāds onkulīts sapņaini lūkojas tālumā. Cilvēku sejās tāds skaidrums un miers. Nākamā nakts mums ir Portovenerē. Kad burvības mirklis nedaudz noplok, izbraucot uz autostrādes, es sāku satraukties par to, lai šī vieta nav nekādos trakos kalnos. Nez vai katrā vietā būs pa kādam amerikānietiem, kas varētu mūs izglābt. No vienas puses dusmas uz māmiņu, ka tik daudz kas iet secen, dēļ šīm slimīgajām bailēm. No otras puses, grūti jau ir. Ja brauc neskaitāmus gadus pa līdznenām vietām, kalni var makten ļoti sabiedēt. Tātad - Portovenere. Šī ir otrā vieta, kas man palika atmiņā no visa brauciena tik neizsakāmi spilgti, ka bieži vien pieķeru sevi domājam par to dienu, par to nakti. Kā jau Dženovā, arī šeit mēs saskaramies ar mašīnas nolikšanas niansi. Viss pārpildīts. Atrodam viesnīcu - no istabas loga paveras fantastisks skats. Pati šī pilsēta ir mākslīgi radīta, un atrodas slēgtā līcī. Un tikai neliela aiza to savieno ar jūru. Protams, ka tajā vietā, kur līcis savienojas ar pārējo ūdens plašumu, viļņi ir daudz nemierīgāki. Sajūtas ir jokainas. Kā nohipnotizēts lūkojies baltajās putu bangās. Vienīgi nedaudzās mājas rada tādu kā mieru. Ja reiz te ir mājas un šeit dzīvo cilvēki, tad satraukumam pamatu nav. No mašīnas paņemam tikai zobu birsti un citas pašas nepieciešamākās lietas un dodamies pastaigāties pa pilsētu. Ir grūti vārdiem aprakstīt tas kā šī pilsēta izskatās. Lai kā es piemeklētu vārdus, es tās mīlīgo noslēpumainību nevaru Jums pārstāstīt. Par šo vietu, lai labāk runā bildes, kas ir pielikumā. Klaiņojot pa šauro viduslaiku pilsētiņu, ieejam bodītēs, kur pilns ar daž ne dažādiem gastronomiskiem brīnumiem. Vienā vietiņā viss, ko vien sirds var vēlēties, saistībā ar olīveļļām, olīvēm un anšoviem. Mazi ķopsīšu un trauciņi. Neizsakāmi liela izvēle. Acis kāri skraida no viena priekšmeta uz otru. Pat, ja neesi gardēdis, šeit par tādu var kļūt. Visvairāk mani samulsina viņu kapela. Ejot caur šo ieliņu, es jūtu, ka lēnām tuvojos pie tās iepriekš pieminētās aizas un skarbajiem viļņiem. Pati baznīciņa atrodas tieši uz klints malas, un man rodas tāda neizsakāma pietātes sajūta. Negribās tuvoties, bet acis novērst nav iespējams. Jebkurā gadījumā, vajag kaut ko beidzot paēst. Tā arī nolemjam - sapirksim visādas gardumlietas un iesim viesnīcas istabiņā ar to visu niekoties. Vienīgā nianse, ka vējš sāk sacelties. Kafejnīcas, kas atrodas pie pašas ostas, sāk rosīties. Kaut arī viņiem sejas mierīgas, es īsti nevaru to salikt kopā ar bangojošajiem viļņiem turpat aiz muguras. Un patiesi - tonakt bija neizsakāma vētra. Līdz diviem naktiem, es no viesnīcas istabas lūkojos uz šo trakumu, kas notika ārā, kamēr visu telpu vējš zēģelēja neprātā. Arī to ir vārdiem grūti aprakstīt, kā viļņi traucas ar vien dziļāk ciemata līcī iekšā. Laivas nemierīgi sāk lēkāt un šūpoties. Promenādes iela, pa kuru tu vēl nesen staigājies, tagad apšļāc ūdens bangas. Un tikai kaut kur tālumā var redzēt baznīcas vienu sienu...tur baltās putu vāles liekas ir neaprakstāmā stiprumā un lielumā. No domas vien, ka tu esi tik tuvu šādai vietai, metas jokaini ap dūšu. Mamma jau sen guļ saldā miegā. Laikam vajadzēja arī kaut ko miegam iedzert, jo tagad likās, ka šis viss jaunais iespaidu vilnis mani vienkārši pārņems savā varā. Atminos kā biju izgājusi pirms diviem uz terases, lai uzpīpētu. Nosalusi, skatījos visā brīnumā un domāju par to, ka cilvēks taču ir šeit uzcēlis šīs mājas un ostu. Nesaprotu - kurš kuru cenšas iegrožot? Vai daba cilvēkus, vai cilvēks dabu? Palūkojos lejup un pie kādas jahtu mājas, pamanu puisi sēžam un pīpējam. Tik mierīgu un savu rūpju nomāktu. Šis skats mani nomierināja un es beidzot devos pie miera.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais