Mo Rīgas līdz Santjago de Kompostela Spānijā

  • 2 min lasīšanai
No Rīgas līdz Santjago de Kompostela Spānijā

2010. gada 29. aprīļa vakarā no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles kopā ar 50 svētceļnieku grupu es devos uz Skaistkalni, kur katoļu baznīcā atrodas Vissvētākās Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas altārglezna.

Pēc četrām dienām (2. maijā pulksten 12:00) tika sasniegta Skaistkalnes baznīca. Es devos tālāk, uz trešo lielāko katoļu svētvietu pasaulē - Santjago de Kompostelu.

Galvenās katoļu svētvietas pasaulē ir Roma un Jeruzaleme. Santjago (spāņu val. - Santiago de Campostella) ir pilsēta Spānijas ziemeļrietumos, Galīcijas provincē. Santiago katedrālē atrodas Jēzus Kristus apustuļa Sv. Jēkaba (Vecākā) kaps. Jau no seniem viduslaikiem Eiropā bija izplatīta tradīcija doties svētceļojumā uz šo kapu.

Bieži ticīgie veica šo svētceļojumu ar mērķi attīrīties un nožēlot savus grēkus. Sasniedzot Santiago, svētceļnieki bieži devās arī uz 100 km attālumā esošo Finisterre ragu (spāņu val. - Cape Finisterre), kas atrodas Atlantijas okeāna krastā, jo pirms Amerikas pasaules daļas atklāšanas šī vieta tika uzskatīta par pasaules malu; tāpēc arī tāds nosaukums - "Finisterre" varētu tulkot kā "zemes beigas".

Tāds arī bija mana svētceļojuma mērķis - ar kājām no Rīgas nokļūt Santjago de Kompostelu (Spānijā), un pēc tam uz vietu, kura ilgu laiku tika uzskatīta par pasaules malu.

Šī svētceļojuma galamērķi sasniedzu - sešos mēnešos (no maija līdz oktobrim) ar kājām veicu gandrīz 4000 kilometru un šķērsoju Lietuvu, Poliju, Vāciju, Franciju un Spāniju. Svētceļojumā guvu tik daudz izjūtu, sajūtu un atziņu, kuras nav iespējams aprakstīt. Vai vispār ir iespējams izstāstīt piedzīvoto?

Zemāk ir saites uz mana svētceļojuma ceļojuma dienasgrāmatu, dažādiem ar svētceļojumu saistītiem izziņas avotiem, reportāžām un pārdomām svētceļojuma laikā.

Ieteikumi

Šādiem pārbaudījumiem iesaku iespējami vieglu bagāžu: attiecībā par mugursomas saturu visizplatītākais ieteikums ir tāds, ka svētceļnieka mugursomas svaram nevajadzētu pārsniegt 10% no personiskā svara - piekrītu, par to pārliecinājos Lietuvā, kad mugursomas svara samazināšanai bija jāšķiras no citādi noderīgām lietām, pat fotoaparāta. Bet katrs svētceļnieks ir unikāls, līdz ar to arī padomi ir visdažādākie.

Vajadzētu sākt pakāpeniski: pirmajās trīs dienās ejamo ceļa posmu nevajadzētu ieplānot garāku par 20 - 25 km. Pēc tam jau var sākt pamazām likt klāt. Mans rekords Spānijā bija 57 km, bet šādu attālumu es varēju noiet tikai tādēļ, ka aptuveni mēnesi jau biju gājis dienu dienā aptuveni 35 km.

Nūjošanas nūjas bija tiešām labs palīgs un atbalsts ceļā. Kalnainā apvidū man labi noderēja iespēja mainīt teleskopisko nūju garumu. Kāpjot kalnā, es tās varēju saīsināt, kāpjot lejā - pagarināt.

Par apaviem - nevieni nopirktie apavi, lai arī kādas firmas tie būtu, neizturēja ilgāk par mēnesi. Man vispiemērotākie izrādījās firmas "Salomon" apavi - tie labi "elpoja", tajos neiekļuva akmentiņi (tas notiek, ja ejat sandalēs). Šie apavi gan nebija lēti, Francijā tos nopirku par 70 eiro, taču tas noteikti atmaksājas ilgākā laika periodā.

Vērtīgākais padoms, kuru man deva veikala pārdevējs pērkot šos apavus, bija šāds - pareiza izmēra apavi ir tādi, kurus uzvelkot, tiem aizmugurē starp kurpi un papēdi ir iespējams iespraust rādītājpirkstu, ja to nevar, tad tas nozīmē, ka apavi ir par mazu.

Novēlējums lasītājiem

Santjago man izdevās sasniegt 2010. gada 14. oktobrī, Atlantijas jūras krastu un Finisterre ragu - 2010. gada 17. oktobrī. Pēc pāris dienām ar lidmašīnu atgriezos Rīgā - noguris un laimīgs.

Lai ietu šādu svētceļojumu, nav nepieciešama ne drosme, ne uzņēmība, lai gan nez kāpēc visi man tieši šīs īpašības piedēvē. Es pats pilnīgi noteikti par sevi zinu, ka neesmu ne īpaši drosmīgs, pārgalvīgs vai uzņēmīgs. Es neesmu arī pats trakākais - lietuvietis Jokubas ceļu uz Santjago uzsāka 2010. gada 5. janvārī, kad ārā bija -30 C grādu sals.

Tiem, kas jau savā sirdī ir izlēmuši, ka ies šo svētceļojumu uz Santjago, es ieteiktu neiespaidoties no šeit rakstītā, līdzīgi kā neiesaka pirms svētceļojuma lasīt P. Koeljugrāmatu "Burvja piezīmes" - katram būs savas atziņas un piedzīvojumi, katra cilvēka svētceļojums ir unikāls, un tieši tā to vajag uztvert.

Zinu, ka Latvijā neesmu vienīgais, kas ir veicis šo svētceļojumu. Man liekas, ka interesanti būtu reiz noorganizēt visu Santjago svētceļnieku tikšanos. Būtu labi izveidot arī pastāvīgi funkcionējošas svētceļnieku taciņas - maršrutus uz galvenajām Latvijas svētvietām.

Man bieži ikdienā prasa, kāda ir šī svētceļojuma jēga. Praktiskus argumentus tam ir grūti atrast, līdzīgi kā būtu grūti atrast praktisku argumentu, kāpēc alpīnists vēlas uzkāpt, piemēram, Everestā. Pilnīgi noteikti ne tāpēc, lai uzzinātu cik auksts un vējains ir kalna virsotnē.

Galvenais - nebaidīties uzmest mugurā mugursomu un kādu laiku veltīt sevi ceļam, jo mērķis ir pats ceļš. Man šķiet, ka galvenais, lai šādu svētceļojumu veiktu - ir nepieciešama kaisle. Mans novēlējums lasītājiem - piepildiet savus sapņus!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais