Rodas sala - saules dieva mītne

05.04.2008
10 min lasīšanai
90 foto

Ieraksts mazajā blociņa 2007.gada 13.augustā: „Nu pilnīgi traks var palikt no tā karstuma!!! Ir pirmdienas vakars, ārā + 30 pēc Celsija un trešdien no rīta lidoju uz Rodas salu. Prātīgāk šādos apstākļos būtu atpūtai izvēlēties kādu mazliet vēsāku vietiņu, jo gaisa temperatūra Rodas salā sagaidāma vēl augstāka. Tik ļoti gaidu savu atvaļinājumu, ka ceļojuma somā liekamās mantas izvēlējos jau vakar vakarā. Šodien pat nopirku šo mazo blociņu, lai būtu kur visas skaistās lietas pierakstīt”. Pabeidzot šo teikumu es vēl nezinu, ka nekas vairāk tā arī mazajā blociņā pierakstīts netiks! ;) Nedēļa Rodas salā aizritēja ātrāk kā iespējams pateikt vārdu salikumu „Rodas sala ir brīnišķīga!”. Mirkļi un iespaidi bija tik daudz, ka pierakstot tos nekavējoties, garām tiktu palaists nākamais burvīgais iespaids. Lidmašīna uz Rodas salu izlidoja 15.augusta rītā ar 2h novēlošanos. Tā kā bija izlemts, ka gulēt, pirms došanās uz lidostu, iet nav vērts, divas liekās stundas likās nomokoši garas. Bet šis mazais, nejaukais gadījums bija jau aizmirsies mirklī, kad lidmašīna sāka nolaišanos galamērķi. No gaisa ieraugu palmas: milzīgas, sīkas, arī lielas un vidējas, nokaltušas, pus kaltušas un zaļas, vienā vārdā - VISĀDAS! BRĪNIŠĶĪGI!!! Tas tiešām vairs nav sapnis – viss notiek pa īstam. Šeit būtu īstais brīdis atzīties, ka redzēt palmas augam brīvā dabā bija mans bērnības sapnis. Domājams tas uzradās brīdī, kad pirms kādiem gadiem piecpadsmit sava brālēna tēta mājās ieraudzīju divus dīvainus augus, kas iestādīti milzīgos uz grīdas novietotos toveros, atdūrās griestos. Liels bija mans izbrīns par to, ka tie esot nevis šādi tādi laksti, bet gan koki, kas augot siltās zemēs. Gaužām neiespējami – koki iestādīti puķupodos un aug istabas vidū. Rodas salā palmas tik tiešām uz katra stūra, pie katras mājas un katrā grāvmalā! Brīdi, kad ar autobusu tiekam nogādātas viesnīcā, interese par palmām ir apmierināta pilnībā. Viesnīcā noliekam ceļa somas, aprunājamies ar tūrfirmas pārstāvi, izvēlamies ekskursijas un tieši šajā brīdī man rodas sajūta, ka šķēršļi izjust nākamo nedēļu vairs nepastāv, viss ir atkarīgs tikai no mākslas izbaudīt un saskatīt. Pirmā doma, vajadzētu nedaudz pagulēt, jo nogurums ir sasniedzis savu maksimumu. Bet no otras puses, kā gan saskanētu mana apņemšanās visu kārtīgi izbaudīt ar vēlmi pagulēt tieši šobrīd? Nogurumu uzveic ziņkāre un dodamies tuvākās apkārtnes izpētē. Mana latvieša sirds pirmajā brīdī jūtas mazliet neveikla un sabijusies. Kas notiek ar tiem pretimnākošajiem cilvēkiem!!?? Visi ir tik smaidīgi, priecīgi, releksēti, ka pilnīgi neizturami. Vēl pēc brīža kauns sametas man no mana paša skābā ģīmīša. Paldies dievam, esmu glābta! Nepaiet ilgs laiks, ka pavisam nemanot arī man ir pielipis smaids. Eju, smaidu, pat pati nezinu par ko! :) Tā tam laikam jābūt atrodoties gandrīz paradīzē. Gaiss ir tik nežēlīgi karsts, ka manu garo, balto svārku mala tiek pacelta uz augšu un apakšmalas stūris nostiprināts aiz jostas. Šobrīd man ir ērti, taču....drīz vien par sevi atkārtoti liek manīt tā pati biklā latviešu sirds. Izrādās, ka šāds svārku sakārtojums izsauc neviltotu apkārtējo kungu uzmanību. Esmu izkonkurējusi apkārt esošās jaunkundzes visniecīgākajos bikini. Ej nu saproti tos vīriešus! Īpašu pieminēšanu šeit ir nopelnījis kāds pretim nākošs grieķu kungs, kam tā iepatīkas skats, kas paveras uz manu līdz pusei kailo kāju, ka ne acu no tā atraut. Neskatoties uz to, ka pirmais mulsums par šādu negaidītu uzmanību jau pāri, esmu nosarkusi kā biete, bet Anita pamazām sāk apsvērt domu, ka vajadzētu ieteikt man tomēr to svārku malu nolaist. Saņemu visus savus spēkus, paslēpju kautrīgumu visdziļākajā iespējamā vietā un restaurēju apburošu smaidu, ko veltīt šim kungam. Pretim saņemu teikumu grieķiski, ko man labpatikās iztulkot kā komplimentu! Mazo iepazīšanās tūri pabeidzam patiešām jaukā veikaliņā, kur visas nedēļas garumā iegriezīsimies gandrīz katru dienu. Uzsākam ceļu atpakaļ uz viesnīcu un konstatējam, ka esam aizklīdušas ļooooooti tālu. Un tavu brīnumu, pa ielas pretējo pusi savu ceļu atpakaļ mēro arī iepriekš minētais grieķu kungs. Šāda sakritība jau vairs netiek uzskatīta par nejaušību un grieķu kungs no pretējās ielas puses mums smaidot uzsauc un pamāj ar roku. Tagad esam „savējie”! Viesnīcā atgriežamies jau uz vakariņu laiku. Kamēr tiek izbaudīta atvēsinoša duša un ieturētas lieliskas vakariņas, ārā jau ir piķa melnums. Neticami, jo pulkstenis ir tikai 8 vakarā un arī iekrātais nogurums kaut kur pazudis. Atliek tikai viens – doties naksnīgā pastaigā! Ielās valda rosība un liekas miegs ir pēdējais, par ko iestājoties tumsai domā cilvēki uz šīs salas. Uzmanību piesaista kāds mākslinieks, kurš turpat uz ielas, izmantojot krāsu baloniņos, rada „grafiti” uz papīra. Māksliniekam „aizsargtērps” visai nopietns, tas arī saprotams, jo smirdoņa, kas pavada krāsu uzbrukumu papīra, ir visai baismīga. Spray art tā šo mākslas veidu nodēvē pats mākslinieks, kā arī pastāsta, ka viņa darbi hanging on the wall all ower the world. Sarunājoties noskaidroju, ka arī šim mākslas veidam pastāv vairāki novirzieni un tehnikas. Nenoturos un vienu šādu brīnumu iegādājos arī sev – tādu piesātinātu ar oranžo, sarkano un dzelteno, kurā attēlots saulriets, kas atspīd jūrā, bet uz milzīgās rietošās saules savas kontūras ir atstājušas divas melnas palmas. Mākslinieks laipni uzaicina pavērot kā taps viņa nākamais darbs. Patiešām aizraujoši, viens krāsas baloniņš nomaina otru, tiek izmantoti daži šabloniņi un pavisam parasta papīra lapas, redzams, ka katrs krāsas slānis tiek uzklāts ievērojot iepriekš izplānotu secību, kā arī rūpīgi sekots tam, lai šablons uz darba neatrastos pārāk ilgi, tas tāpēc, ka nenožuvusi krāsa ir mazliet lipīga. Lai darbam piešķirtu dzīvīgumu un dziļumu, talkā tiek ņemts nazītis, ar kuru dažviet tiek ieskrāpēta kāda stingrāka līnija. Ņemšanās gluži kā ar eļļas krāsām. Nākamajā dienā jāceļas ir agri – 7 no rīta!!! Brrrr-r vai tad tas ir atvaļinājums, ja nevar izgulēties pēc sirds patikas??? Pēc brokastīm pie viesnīcas mūs sagaida tūrfirmas autobuss un tiekam nogādāts ostā. Šīs dienas centrālais notikums – brauciens uz Simi salu. Gide pastāsta, ka tās klintis, kas redzamas tepat netālu (un arī no mūsu viesnīcas istabas loga) ir Turcijas krasts! Traks var palikt – no rīta pamosties, izej uz balkona, ievels nāsīs sāļo Egejas jūras gaisu un uzsmaidi Mazāzijai (tā Turcijas piekrasti nodēvē gide). Brauciens ar prāmi līdz Simi salai ilgst aptuveni divas stundas, bet garlaikoties neatliek laika. Tuvāk vai tālāk pie apvāršņa redzamas klintis un dažāda izmēra saliņas. Un nedrīkst aizmirst pieminēt galveno Egejas jūras „rotu” jahtas, tās tāpat kā palmas ir VISĀDAS. Simi sala ir krietni mazāka par Rodas salu un tās iedzīvotāju galvenais ienākumu avots jau no seniem laikiem kuģu būvēšana un speciālas flotes uzturēšana, kas nodarbojas ar niršanu jūrā pēc sūkļiem. Dzīve uz Simi salas esot visai jauka, vienīgi kā pastāsta vietējais salas iemītnieks, gliemežvāku veikaliņa īpašnieks, traki klājoties, kad iestājoties ziema! Vai mēs varot iedomāties cik auksts ir tad, ja ir tikai + 10 grādi? Protams, tas manī izraisa vieglu smīniņu un pajautāju kunga vai viņš kādreiz ir redzējis sniegu? Tad man ir jāizstāsta, ka esmu ieradusies no tādas trakas zemes Latvijas, kur termometra stabiņš mēdz noslīdēt līdz pat – 30 grādiem. Pārsteigumu izraisa tas, ka Latvija viņam ir pazīstama (Arī visi pārējie, kam bija interese noskaidrot no kurienes esam ieradušās, zināja ne tikai, ka ir tāda Latvija, bet arī kur Latvija atrodas. Tas mani patiesi šokēja, jo Alpu slēpošanas kūrortos, kur līdz šim bija tas gods man paviesoties, par tādu Latviju gandrīz neviens nezināja). Kungs visai līdzjūtīgi mums pavaicā vai Latvijā mēdz būt tik silts un saulains kā pie viņiem šeit. Veikaliņu pametu visai priecīgā noskaņojumā, krietni patukšojusi savu maciņ apmaiņā pret milzīgu papildinājumu manai gliemežvāku kolekcijai. Uz salas ieturam pusdienas un es izbaudu savu pirmo peldi jūra. Peldētava ir ierīkota turpat pilsētā. Ūdens ir tik dzidrs, ka nokļūstu mazliet neveiklā situācijā nevarēdama sagaidīt savu kārtu uz trepītēm, kas līdzīgi kā baseinos ir ierīkotas jūras krastā. Pilnīgā pārliecībā, ka ūdens sniegsies tikai līdz ceļiem, jo savādāk es nevarētu saskatīt jūras dibenu un tajā guļošos akmeņus, droši kāpju iekšā! Liels bija mans pārsteigums kad attapos līdz kaklam ūdenī un sūrstošām acīm no sāļā ūdens. :D Jāpiemin ir divas būtiskas ar Simi salu saistītas lietas – pirmā – uz salas nav un nekad nav bijis dzeramā ūdens. Katru reizi prāmis atvedot tūristus uz Simi salas no Rodas salas nogādā dzeramā ūdens mucas. Otra lieta ir sena māju krāsošanas tradīcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ja redzams, ka viena mājas puse ir nokrāsota vienā krāsā, bet otra citā, tas ir darīts nolūkā paziņot visiem potenciālajiem preciniekiem, ka mājās ir divas meitas precību gados, kuras gaida ierodamies kādu jauku jaunekli nopietnos nolūkos. Ja māja ir nokrāsota trīs dažādās krāsās, tas nozīmē, ka šādas jaunkundzes ir trīs utt. Diemžēl laika trūkuma dēļ pilsētu kārtīgi izpētīt neizdevās, paspējām vēl tikai apjūsmot ieliņu, kas sastāv tikai un vienīgi no pakāpieniem un vijas augšup klintī. Prāmis savu ceļu turpināja gar Simi salas piekrasti uz nākamo pieturas vietu, kur atrodas ercenģeļa Miķeļa (Mihaila) baznīca un klosteris ar brīnumskaistu dārzu. Patiesu sajūsmu manī izraisīja veids, kādā ir izrotāts klostera pagalms. Tas sastāv no bruģīša, kas izlikts no baltiem un melniem jūras akmentiņiem visdažādākajos rakstos. Interesantu efektu rada akmentiņi, kam no staigāšanas pa virsu augšējā mala ir nodeldēta pilnībā gluda un izskatās kā nošķelta. Līdzīgs ielas segums ir sastopams arī senajās Rodas un Lindos pilsētās. Nākamo dienu veltījām senās Lindos pilsētas un septiņu avotu ielejas apskatei. Pilsēta atrodas Vidusjūras pusē, stāvas kraujas virsotnē. Šeit uzreiz jāpiebilst, ka Rodas sala izceļas ar savu unikālo atrašanās vietu – no vienas puses to apskalo Egejas jūra, no otras Vidusjūra un klimats uz salas arī ir divējāds. Egejas jūra ir nemierīgāka, tās virsmu nepārtraukti rotā viļņi un gaisa temperatūra nav tik augsta, kā tas ir Vidusjūras piekrastē, kuras virsma ir rāma kā spogulis un gaisa temperatūra vidēji par 5 grādiem augstāka. Lai nokļūtu Lindos pilsētas akropolē, pierunāju Anitu uz mazu atrakciju, kas saucās noīrēt ēzelīti. Tā bija īsta jautrība un dziļš pārdzīvojums vienlaicīgi. Lieki piebilst, ka ne es, ne Anita līdz šim pat brīdim ēzelītim nebijām atradušās tuvāk par 10 metriem. Neapšaubāmi ēzelītis ir mazliet spītīgs zvērēns un nemaz nav sajūsmināts, ka tādā karstumā un stāvumā jāstiepj divas kundzītes, kas nepārtraukti ķiķina un smejas. Lai ēzelīši nenodarītu mums pāri, bet visticamāk jau gluži pretēji – mēs viņiem, gājienā mūs pavada vīrs, kas nenogurstoši skubina ēzelīšus apmēram šādi: klakstina mēli labu brīdi, tad iesaucas skaļu „ai” un seko personīgs uzaicinājums pēc nepieciešamības manam ēzelītim vārdā Marija, vai Anitas – Maribellai. Un notiek brīnums – ēzelīši tik tiešām pieliek solīti. Nokļūstot augšā nosolāmies nekad vairs mūžā tik nežēlīgi neizmantot dzīvniekus! Atliek vien cerēt, ka šāds lēmums nav bijis pārsteidzīgs un ēzelīši mūs neapmānīja nospēlējot izrādi ar nosaukumu „Cik šausmīgi es tagad esmu noguris”. Augšā akropolē izbaudām patiešām fantastiskus skatus, Atēnas templis ir neatkārtojams, tāpat kā ainavas visapkārt. Ūdens ir tik dzidrs, ka redz katru akmeni jūras dibenā arī vietās, kur pāri peld jahtas. Šeit pat arī neliela ostiņa, kuras ieeju nosedz grota un, kas no augšas maldinoši izskatās kā ezeriņš. Ceļu lejup mērojam kājām. Īsts izaicinājums ir nogriezties pareizajā ieliņā, lai nokļūtu vajadzīgā vietā tur lejā. Brīžiem rodas sajūta, ka vairs neatrodos uz ielas, bet gan kādā veikaliņā, tavernā vai dzīvoklī. Robežu starp privāto telpu un visiem pieejamo tikpat kā nav iespējams noteikt, jo reizēm virs ieliņām ir izbūvēts jumts, bet reizēm atkal nav. Tāds visai pievilcīgs juceklītis. Tālāk tiekam aizvestas uz 7 avotu ieleju, kur izbaudām visai savdabīgu atrakciju. Šeit 7 avoti saplūst vienā un pa pazemes tuneli, kas atrodas ~ 5 m zem zemes un ir ~ 170 m garš, ieplūst ezeriņā. Minētais pazemes tunelis ir tik augsts un plats, lai vienam normāla izmēra cilvēkam tur būtu iespējams nostāties pilnā augumā. Tad nu saņēmāmies visu mūsos esošo drosmi un devāmies iekšā tunelī pilnīgā tumsā, kājas atvēsinot pietiekami spēcīgā auksta ūdens straumē. To sajūtu ieraugot gaismu tuneļa galā ir grūti aprakstīt. Jutos patiešām atvieglota, ka esmu atkal saulītē. Līdz klaustrofobijas lēkmei man pietrūka vairs tikai 5 m. Tas bija fantastiski, bet diez vai es esmu spējīga atkārtot. Paceļam uz viesnīcu mums ir iespēja aplūkot keramikas fabriku, kurā līdztekus vietējā mākslinieka gara darbiem tiek veidotas arī kopijas pēc senajiem keramikas traukiem, kas atrasti pilsētas, kas pastāvējusi pāris gadsimtus pirms mūsu ēras, izpētes laikā un tagad glabājas Rodas Arheoloģijas muzejā. Nākamās dienas rītā es pamostos no visai savāda trokšņa, kas ik palaikam uzstājīgi atkārtojas un nekādīgi negrib norimt. Nevaru vairs izturēt un eju uz balkona izlūkos. Izrādās, ka negantais dūcējs ir helikopters, kas milzīgā kausā no jūras smeļ ūdeni un netālu no mūsu viesnīcas veic pārlidojumus kaut kur dziļāk salā, kur plosās ugunsgrēks. Drīz pēc tam arī uz kādu stundu pazuda elektrība, bet liekas, ka viss beidzās veiksmīgi. Nez kuram sengrieķu dievam par to vajadzētu pateikties? Šodien dienas kārtībā brauciens apkārt Rodas salai. Šeit būtu vietā atzīmēt salas izmērus, tā ir 80 km gara un 40 km plata, tāds nieks vien ir. Šī brauciena laikā rodas pārliecība, ka uz Rodas salas ir rodama pati esence gan dabā, gan vietās, kur savu veikumu atstājis cilvēks. Apmeklējam gan iepriekš minētās senās pilsētas atsegtās drupas, pēc kurā atrastiem keramikas trauku paraugiem keramikas fabrikā tiek gatavotas kopijas, uzrāpāmies kalnā, kura virsotni rotā viduslaiku cietoksnis. Bijām apburtas no skata, kur kādā šaurā Rodas salas vietā Egejas jūra gandrīz satiek Vidusjūru. Redzējām augstus kalnus, dziļas aizas, plašus līdzenumus, kas līdzinās tuksnesim, sausas upju gultnes, kas piepildās, ja ziemas laikā nolīst pietiekami spēcīgs lietus. Priecājāmies par skaistām olīvbirzēm, ieturējām gardas pusdienas Tavernā, nekurienes vidū, nogaršojām vietējo vīnu un pašbrūvēto, kura stiprumu neviens nezin. Peldēju Vidusjūrā un bārā tīksminājāmies par ledus kokteiļiem. Nākamajās divās dienās es izbaudu atpūtu no atpūtas to vien darot kā guļot jūras krastā zem saulessarga, lēkājot pa viļņiem, jo papeldēt nebija iespējams. Nez kas tā bija sakaitinājis jūras dievu Poseidonu, ka tieši todien bija jāsaceļ milzīgus viļņus??? Mani ar visu krēsli gandrīz ieskaloja jūrā. Patīkamu pārsteigumu sagādāja kāds vietējais zemnieks, kurš 2 reizes dienā ieradās pludmalē, lai pārdotu augļus no savas saimniecības. Tik gardus nektarīnus, persikus, arbūzus, ananāsus, plūmes un vīnogas nekad nebiju baudījusi, tie burtiskā nozīmē paši kusa mutē. Pēdējo dienu pirms izlidošanas veltījām Rodas pilsētas apskatei, kas no mūsu viesnīcas atradās vien nieka 4 km. Tur mūsu laipnai ievērībai tika nodota Rodas pilsētas akropole ar tās pakājē esošo stadionu un amfiteātri, kurā atradusies viena no prestižākajām oratoru skolām senajā Grieķijā. Amfiteātris ir unikāls ar to, ka tā centrā radītā skaņa izplatās ne tikai uz augšu, bet arī uz sāniem un, kas ir īpaši būtiski, atduras un nonāk atpakaļ pie oratora (pati pārbaudīju). Tas oratoram pašam ļaujot sadzirdēt savas kļūdas un veikt nepieciešamās korekcijas. Brīdī, kad uzzinājām, ka savu runas mākslu tieši šeit ir izkopis arī varenais Gajs Jūlijs Cēzars, patiešām aizrāvās elpa. Interesanta arī bija Lielmestru pils apskate ar tās zālē eksponētām senām mozaīkām, kas tur savestas no dažādām vietām. Es nebūtu es, ja valstī, kur izdod pat speciālus kalendārus un foto albūmus veltītus kaķiem ar nosaukumu „Grieķijas kaķi”, kas tik tiešām arī sastopami uz katra stūra, neatrastu kādu kārtīgu un apbrīnas vērtu grieķu suni! Nespēju vienaldzīgi paiet garām jau minētajam Rodas Arheoloģijas muzejam, kurā tad beidzot arī aplūkoju keramikas trauku oriģinālus – īsta senās Grieķijas klasika – melnfigūru un sarkanfigūru tehnikā izpildīti. Par tādiem skaistumiem man mācīja mākslas skolā mākslas vēstures lekcijās. Patiess prieks to bija redzēt oriģinālā izpildījumā. Viesošanos šai paradīzē noslēdzām vietā, kura tiek uzskatīta par visiespējamāko vietu, kur atradies viens no antīkās pasaules 7 brīnumiem – RODAS KOLOSS. Tāda manām acīm tik tiešām īsumā izskatījās sala, kurā saskaņā ar sengrieķu mītos teikto ir apmeties saules dievs Hēlijs, sala, kur 300 dienas gadā spīd saule un pie debesīm neredzēsiet pat ne visniecīgāko mākonīti. Domāju šai salā vēl atgriezties, jo neizpētīts palika vēl šis tas interesants.

Rodas sala - saules dieva mītne

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem