Mani asa sižeta filmas cienīgi piedzīvojumi Pakistānā. Bildes galerijā

Māris Šlēziņš 31.01.2013 14 min lasīšanai 72 foto

Šis stāsts būs garš, bet esmu pārliecināts, ka interesants. Mans ceļojums uz Pakistānu sākās 2012 gada martā, kad uzvarot starptautiskā konkursā ieguvu iespēju braukt uz Slovēniju uzstāties TEDxBled konferenci stāstīt par saviem panākumiem sociālajā darbā ar ielu vingrošanu. Paralēli šai konferencei notika Pasaules aktīvo jaunieši samits (Challenge Future), kurā piedalījās ap 100 super talantīgu, izglītotu un savā valstī panākumiem bagātu jauniešu līdz 30 gadu vecumam no 60 Pasaules valstīm. Jau pirmajā dienā esot tur Slovēnijā iedraudzējos ar džeku no Pakistānas kura vārds ir Shazaman Kruho. Mūs apsēdināja pie kopīga pusdienu galda, un draudzība sākās momentāni. Shazamans ir izteikts Pakistānas zelta jaunatnes pārstāvis. Tēvs Pakistānas valsts ieņēmuma dienesta vadītājs, tēva brālis Pakistānas tūrisma ministrs, visi viņa draugi un paziņas ir Pakistānas elitei piederošu ģimeņu bērni. Shazamana ģimene pieder turīgo elitei nevis tādēļ, ka tēvs ir korumpēts, bet tādēļ, ka ir viens no lielākajiem Sindu reģiona zemes turētājiem. Visi pārējie Pakistānas ierēdņi lielākoties pieder pie elites, jo ir prātam neaptverami korumpēti. Korupcija ir Pakistānas lāsts, bet par to vēlāk..

Slovēnijā astoņas dienas ar Shazamanu pavadījām ļoti jautri. Es sapratu to, ka, ja šī Āzijas temperamenta cilvēki mīl, tad līdz vājprātam un neieredz līdz trakumam. Kļūstot par draugu Shazamanam (turpmāka tekstā Šaham, jo tā viņu sauc draugi) es nevarēju tik vienkārši pazust no šī cilvēka dzīves. Draudzība šiem cilvēkiem nozīme daudz vairāk par Pasaules mantiskajām vērtībām. Un šķiroties mēs viens otram apsolījām, ka noteikti viens pie otra atbrauksim ciemos. Un es jutu, ka tas nav tāds pieklājīgais solījums, kādu mēs šeit satiekoties viens otram solām, aizbraukt ciemos uzcept gaļu, bet gadiem to nepiepildām.

Atgriežoties mājās diezgan bieži ar Šahu sarakstījāmies internetā. Šaham ļoti patīk viss tas, ko es daru ar ielu vingrošanu ne tikai Latvijas, bet īpaši Pasaules mērogā. Viņš uzskata, ka Pakistānas ielu jaunatni arī ir iespējams iesaistīt šajā sociālajā sporta veidā, tādēļ jau diezgan ātri sapratām, ka man pirmajam jābrauc uz Pakistānu ar mērķi iekustināt ielu vingrošanu tur, kā arī pavadīt labi laiku. Nevienam nav noslēpums, ka esmu pirmām kārtām uzņēmējs un ielu vingrošana mani nekad nav barojusi, tieši otrādāk ir tikai ņēmusi prom manu laiku un naudu. Tas ir mans dzīves hobijs, kas pārvērties par darbu. Kā uzņēmējs protams domāju arī plašāk un uz Pakistānu devos arī dibināt biznesa kontaktus dažādās mani interesējošajās sfērās. Tātad draudzība, ielu vingrošana un bizness mani no ilgām pārrunām un laiku saskaņojusi noveda līdz aviobiļetes pirkšanai un Pakistānas vīzas formēšanai Stokholmā. Rīgā diemžēl tas nav iespējams.

Divas nedēļas pirms braukšanas man bija nopietna saruna ar Šazamanu. Viņa tēvs uzstāja, lai es nebraucu, jo situācija Pakistānā ir bīstama man un viņi baidās par manu drošību. Šahs, protams, būdams noilgojies pēc drauga visu tēva sacīto man nodeva, bet piebilda, ka ja tomēr es nebaidos, tad man tiks norīkota apsardze un vispār viss ar mani būs kārtībā J Tēva raizes saprast var, bet ne es, ne Šahs īsti negribējām atcelt šo braucienu. Tādēļ viņa tēvam uzrakstīju vēstuli par to, ka gribu braukt un no redzētā medijos es nebaidos. Laikam, ja tad īsti būtu sapratis kur braucu un kas var notikt, noteikti būtu vēl 100 reizes pārdomājis. Viņa tēvs šādu manu rīcību uzskatīja, kā drosmīgu un uzņēmās visus manas vizītes sagatavošanas darbus.

Lidojums no Rīgas uz Stambulu aizrit vēja spārniem un esmu pie geita, kurā nākamā lidmašīna ir uz Pakistānas lielāko pilsētu Karači. Pie geita saprotu, ka esmu vienīgais baltais un daudzi uz mani skatās ar neizpratni. Iekāpjot lidmašīnā vairāki cilvēki pārprasīja vai tiesām lidoju uz Karačī. Nesapratu viņu jautājumus, izrādās viņi vienkārši zināja situāciju labāk nekā es J

Kolorītā lidojuma gala nonācu Karači lidostā, kurā pēkšņi pie manis pienāk divi vīri ar automātiem un prasa pasi. Parādu savu pasi un viņi saka “come”. Vīri neko nepaskaidro. Kas, kāpēc, uz kurieni. Saprotu, ka vienkārši jāseko viņiem. Viņu pavadībā bez rindas izeju drošības kontroli, saņemu bagāžu un sekoju līdzi tālāk. Pēkšņi atveras durvis un mani pa tiešo pieved pie mana drauga Šaha un diviem viņa draugiem. Ar nopūtu saprotu, ka šis eskorts bijis kā goda viesim. Apķeršanās, prieki sajūsmas un viss kā jau pienākas. Džeki sapucējušies kā uz svētkiem mani sagaidīt. Pie lidostas trīs mašīnu eskorts, mašīna pa vidu pilnīgi notonēta. Mani aicina kāpt šajā auto, pie kam no iekšpuses vēl nolaiž aizkarus. Šahs skaidro, ka tā būs drošāk un labāk. Eskortā dodamies uz viesnīcu. Pirmais pārsteigums - labā viesnīca. Dārgākā 5 zvaigžņu viesnīca. Apsargāta ar desmitiem līdz zobiem bruņotu vīru. Viesnīcā mani izmetina un pēc neilgām sarunām dodos gulēt. Ir 5 no rīta un pāris miega stundas man noteikti noderētu. Pamostos ap 10:00, duša un draugi klāt, lai vestu mani uz vienu no prestižajām Karači universitātēm, kurā man plānots nākamajā dienā lasīt lekciju. Vizītes mērķis iepazīties ar pāris cilvēkiem. Prestižās universitātes atrašanās vieta ir vienā no Karači nabadzīgākajiem rajoniem. Zeme tika dāvināta un uzbūvēta tika paradīze ellē. Uz turieni braucam tonētā jaunā Toyota Avensis automašīnā ar Šahu un viņa cilvēku, kurš uzņēmies rūpēties par mani, gan kā miesassargs, gan kā čoms, kurš izklaidē mani. Automašīna ir pamatīgi tonēta un es tieku sēdināts aizmugurē, lai nebūtu redzams. Universitātes teritorija tiek pamatīgi apsargāta ar desmitiem bruņotu policistu, ložmetējiem un sētu kā Rīgas centrālajā cietumā. Iekšā valda īsta studiju atmosfēra. Lai mācītos šeit ir jābūt no turīgas ģimenes. Izbrīna tas, ka uz ielas esmu vienīgais baltais un pievēršu daudz uzmanības un arī šeit nekas nemainās. It kā elites bērni, visu dzīvē redzējuši, bet tāpat esmu izpētes objekts nr.1. Šahs iziet parunāt pa telefonu un pēc pāris minūtēm atgriežoties paziņo, ka mums jādodas atpakaļ uz viesnīcu un plāni nedaudz mainījušies. Jūtu, ka kaut kas noticis, bet visi klusē un neko man nesaka. Sēžamies atpakaļ auto un diezgan ātrā tempā dodamies prom. Iekļūstam nelielā sastrēgumā un vadītājs sāk riskanti manevrēt, lai izvairītos no sastrēguma. Iebrauc pretējā braukšanas virziena brauktuvē un rada pamatīgu traci tur. Satiksmes noteikumu Pakistānā nepastāv, drīzāk pastāv oficiāli, bet neviens viņus neievēro. Un sapratu, ka ja mēģināsi tos ievērot, tad momentāni radīsi negadījumu. Nu lūk. Braucam pārkāpjot visus iespējamos noteikumus un jūtu, ka jūtams satraukums gan Šahā, gan arī apkārtējo pilsētas iedzīvotāju vidū. Kaut kāds bardaks sācies. Pēkšņi iebraucam vietā, ko vēlāk uzzināju, ka mēdz dēvēt par slazdu. Aizdomīgi tukša iela, nelielā attālumā redzu, ka ielu šķērso divi vīri baltos apmetņos un pēkšņi atskan šāvieni. Abi krīt gar zemi un esot jau tuvāk redzu, ka lodes trāpījušas abiem tieši galvā. Kurš tieši šāva nepamanīju, jo tajā mirklī skatījos uz šiem krītošajiem vīriem. Vadītājs aizrunājies ar Šahu un situāciju pamana mirklī kad vīri jau uz zemes un gandrīz uzbrauc tiem virsū. Atskan vārdi “ fuck, they are shot, GO GO GO GO” Un tālāk viss kā filmā, skrien ārā kautkādi cilvēki kuri mēģina apturēt mūsu auto, vadītājs ieskrienas un maksimālu ātrumu un profesionāli izmanevrē visiem šķēršļiem. Šahs mani nedaudz pagrūž, lai noliektu un neesmu redzams caur priekšējo netonēto stiklu. Iebraucam ielā kurā valda bardaks, vadītājs jauno automašīnu dauza un skrāpē pret citām mašīnām, lai tikai ne uz mirkli neapstātos. Tas rallijs starp mašīnām īstenībā bija maksimāli bīstams, bet bija vairāk, kā skaidrs, ka apstājoties šajā bardakā lodi dabūt galvā varbūtība ir liela un labāk no diviem riskiem izvēlēties mazāk dzīvei bīstamo. Pēc minūtēm desmit iebraucam rajonā, kurš esot elitārs un drošs. Šahs pagriežas pret mani un ar nopūtu saka “Wellcom to Pakistan bro”. Kad nedaudz norimst uzbudinājums džeki dikti izbrīnās par to, ka es ne mirkli nekritu panikā, un pat otrādāk ar saviem komentāriem un apkārtējā novērojumiem palīdzēju šoferim izvēlēties pareizos virzienus. Izlavirējot caur bagāto ļaužu rajoniem nonākam milzīgā sastrēgumā kurā vairs nav jēgas nekur sprukt, bet izskatās ka vieta drošāka nekā iepriekšējās. Iekšā nemiera sajūta neliela, jo visapkārt cilvēki skraida, braukā ar mocīšiem un šī suga parasti esot šāvēji. Tiek pārlādēti ieroči, jo kā izrādās Šaham un viņa čomam to esot vairāk nekā vajag un Šahs saka, “don’t wory, we die first and than only you, but today is not my day to die” Piesardzīgi nonākam līdz viesnīcai un jūtama nopūta mūsos visos. Viesnīcas numurā no Rīgas paņemts viskijs tiek ieliets glāzēs un seko pirmā glāze vienkārši ielīst iekšā kā ūdens. Gar acīm skrien viss kas noticis, bet liekas, ka tā bijusi kāda filma. Džeki tiešām šokā par manu pilnīgu mieru. Tieši šādās situācijas nekad nebiju bijis un vienīgais kas mani interesēja bija KAS TE PIE VELNA NOTIEK. Kā izrādās, mirklī kad bijām universitātē Šaham pazvanīja un pateica, ka nogalināts viens no Pakistānas politiskajiem līderiem un ir pavisam skaidrs, ka pilsētā sāksies nemieri, atriebības un bardaks. Viņiem ir 72 musuļmaņu sektas, kuras katra pieder kādam reģionam un ja vienas partijas līderi nošauj, tad sāk šaut nost tos, kuri pieder citām sektām. Pilsētas iedzīvotāji uzreiz aizver visus veikalus, benzīntankus un slēpjas pa mājām ar pielādētiem ieročiem. Atmosfēra ir nokaitēta līdz maksimumam, jebkurā mirklī var notikt eksplozija. Viesnīcā esam drošībā. Beidzot man arī paskaidro, ka esot baltajam es reāli esmu pakļauts trim ļoti reāliem riskiem.

1)tikt aplaupītam un ja man nebūs nekā vērtīga tad lodi galvā dabūt ir 90% garantija, jo es taču esmu baltais un man jābūt daudz labumiem, kurus tātad noteikti negribu atdot.

2)Iespēja tikt nolaupītam pret izpirkumu. Šahs pirms manas ierašanās uzzināja, ka par šo vizīti pastiprināti interesējās cilvēki, kuri ir saistīti ar kriminālo pasauli un tādēļ manu lokāciju visas atlikušās dienas nepārtraukti maina. Jutu, ka kaut kas nepārtraukti satrauca manus draugus un tādēļ ļoti nopietni ieklausījos visos viņu norādījumos.

3)Portāls YouTube un daudzi citi ir bloķēti Pakistānā, jo ASV režisors izveidoja nievājošu filmu par islama reliģiju, kas izraisīja lielu agresiju islama ticīgo vidū. Manu balto seju ļoti daudzos reģionos, tai skaitā šajā un dažādu sektu pārstāvji momentāni notur par amerikāni un ielaist man lodi galvā vai nazi ribās viņiem ir goda lieta Alaha vārdā. Šis faktors manuprāt ir viss bīstamākais. Es nespēru ne soli viens pats, bet tas mani ne no kā nepasargā.

Ir skaidrs ka visi plāni ir mainījušies un paliekam viesnīcā un runājam par esošo situāciju Pakistānā. Šahs sazinās ar ģimeni un tiek nolemts, ka man jālido kopā ar viņu uz galvaspilsētu Islamabadu, jo tur esot droši un dzīve rit ierastajā ritmā.

Nākamā diena rit viesnīcas restorānos tiekoties ar Šaha draugiem. Biznesmeņiem, politisko partiju līderiem, sociālo sfēru līderiem, kā arī dažādiem cilvēkiem kurus Šahs atļāvis mani apciemot. Faktiski Pakistānas jaunās zelta paaudzes un elites nākotne. Visiem viņiem ir savs sāpes stāsts par Pakistānas nestabilo situāciju, kuru vēlās lai uzklausu, kā arī dalos pieredzē par mūsu Eiropas daļā notiekošo. Viņi visi kā viens ir ļoti priecīgi satikt cilvēku no Eiropas, kas vēlās kaut ko darīt un mainīt viņu valstī un kurš nepabaidījies šajā Pakistānai grūtajā mirklī, kad tuvojās vēlēšanas un valsts apvērsuma mēģinājumi notiek teju katru dienu, atbraukt ciemos. Viņi visi ir ieinteresēti draudzībā ar Eiropu, sadarbībā un Pakistānas pozitīvajā tēlā Pasaulē. Pāris gadus atpakaļ sapratu, ka jārunā taisnību, kad it kā noderētu vienkārši pieklājīgi meli. Es cenšos teikt, kā ir un sapratu, ka man dzīvē tas ļoti palīdz dibināt kontaktus. Man viņi visi pirmo jautājumu prasa nu kā tad man patīk Pakistānā un kāda tā ir. Teikt skaistos vārdus kā “great, beautiful, cool” ir tas pats kas melot tieši sejā. Viņi jau saprot paši kādā valstī dzīvo tādēļ melot viņiem acīs negrasījos. Tieši arī atbildēju, ka netīra, nevīžīga, bradaka un nestabilitātes pilna zeme, bet esmu šeit saticis daudz labu cilvēku, kuri manuprāt šo situāciju varētu labot. Šādas godīgas atbildes viņos izraisīja uzreiz cieņu un velmi runāt, diskutēt un dzirdēt manu viedokli.

Trešās dienas agrā rītā, kamēr pilsēta mierīgāka, mani eskorta pavadījumā aizveda uz lidostu, kurā ar Pakistānas aviokompānijas reisu kopā ar Šahu devāmies uz Islamabadu. Vietējais reiss, kuru apkalpo super vecs divstāvīgais Boing milzenis. Pilns ar vietējiem. Lidmašīnas stāvoklis man uzticību neieviesa un redzot smēķējošu stjuartu lidmašīnā vēl jo vairāk sajūta pastiprinās J Lidojums divas stundas palido nemanot, bet nosēžoties lidmašīnai saskaroties ar zemi sākās nereālas svārstības uz vienu un otru pusi. Tik pamatīgas, ka cilvēki ieķērušies krēslos. Protams man uzreiz gar acīm pazib video kuru nesen noskatījos YouTube portālā par lidmašīnu katastrofām un protams šajā video lielākā daļa katastrofu notika tieši pie šādas neprecīzas piezemēšanās. It kā tas viss notika pāris sekundes,, bet manuprāt puse no pasažieriem reāli paguva pārdomāt savu dzīvi. Jo kad tas milzenis kā maza pūciņa vējā sāk šūpoties, tad sajūta ir ... . Paldies Dievam izsprūkam ar izbīli.

Islamabadā ņemam taksi un braucam uz kalnu ‘kūrortu’ Mary. Viņiem tas ir kūrorts, bet Eiropiešiem noteikti tā neliktos. Dienu pavadām tur. Tur viss mierīgi, uzkritis sniegs un simtiem autobusu ar tūristiem brauc skatīties uz Pasaules brīnumu – balto sniegu. Arī Šahs uztaisa tūkstotis bilžu ar sniegu. Viņus var saprast, viņiem ir tikai viens reģions kur mēdz būt sniegs, bet tur nokļūt gandrīz nevar un ja sniegs uzkrīt Mary, tad tā ir tūkstošiem cilvēku iespēja to redzēt nemērojot milzīgus attālumus.

Nevaru nepieminēt ka jau no pirmās dienas mocos ar drausmīgu caureju. Tas noteikti ir no vietējā ūdens. Lai arī pat zobus tīru ar veikalā pirktu minerālūdeni dzerot tēju un ēdot vietējo pārtiku kontakts ar to ir neizbēgams. Nepalīdz ne pret caurejas zāles ne arī kas cits. Faktiski nepārtraukti jutos ne īpaši labi un Mary mani gar kājām nogāza kaut kāds vietējais vīrus. Ar ugunskuram līdzīgu temperatūru dzudžaini vārtījos pa gultu, kamēr netiku sapildīts ar kaut kādu ķīmiju kura nākamajā dienā sāka palīdzēt. Tāds pilnīgi beigts braucu ar Šahu atpakaļ uz Islamabadu. Islamabadā sāku jau justies labāk un dodamies pastaigās. Apmeklējam lielāko mošeju, prezidenta pili un apciemoju pamatīgu slamu, kurā cilvēki dzīvo tā, kā akmens laikmetā. Islamabada nav tik bīstama baltajam ja blakus ir kāds vietējais. Ar ielas džekiem pat uzspēlēju galda futbolu. Nezinu kur viņi to aparātu nočiepa bet te nu viņiem tas bija. Vietējie draudzīgi un kaut kas viņos ir pavisam cits nekā Karači. Izskaidrojums tam arī ir cita kultūra un valoda salīdzinot ar Karači. Šis ir Panjabi reģions kurā runā šajā valodā. Jāatzīst, ka nedaudz garlaicīgi. Nekas nenotiek, un ar prieku uzzinu ziņu, ka Karači viss norimis un varam lidot atpakaļ mēģinot realizēt vismaz dažus no maniem sociālajiem plāniem. Plānots spēlēt golfu ar Šaha tēvu un Pakistānas valdības pārstāvjiem, kā arī doties medībās uz blakus esošu pilsētu arī ar kaut kādiem lieliem vīriem.

Atpakaļceļš uz Karači norit jaunākā lidmašīnā un jau bez starpgadījumiem. Jāpiemin arī ka visi vietējie reisi sākās ar lūgšanu. Atpakaļ ceļā pret to jau izturos ar lielāku sapratni, jo laikam tur savādāk lidot nevar. Pēc vēsām pavadītajām dienā prombūtnē, atgriežamies siltajā un saulainajā Karačī. Lidostā esam sagaidīti un man nez kapēc rodas sajūta, ka esmu mājās. Kaut kas šajā pilsētā, neskatoties uz visu bīstamību, tomēr ir. Mani ved uz citu ļoti dārgu viesnīcu un sākam plānot došanos uz medībām. Uzzinot, ka brauksim masveidā vienkārši šaut kaut kādus dzīvniekus, kuri jau tur sagatavoti šaušanai es atteicos. Teikšu godīgi, es varētu nogalināt sliktu cilvēku, bet uz nevainīgu dzīvnieku šaut man rokas neceļas. Saprotu, ka tā ir liela cilvēku izklaide un Latvijā medībās esmu bijis par dzinēju, bet tas ir mežs un savvaļa, kā arī pašam nav jāšauj. Bet tādā atrakcijā kur dzīvnieki skrien un tev tajos ir tikai jātrāpa nav priekš manis. Nolemjam šo dienu veltīt mani interesējošo biznesa kontaktu dibināšanai. Jāatzīst, ka ļoti veiksmīgi, biznesa iespējas ir fantastiskas un es noteikti tās izmantošu ja viss pareizi saslēgsies. Vienā dienā paviesojos pie tik daudz ļaudīm un vakarā vēl pie viena ļoti ietekmīga cilvēka. Es līdzi uz Pakistānu paņēmu tikai Iphone telefonu, kuru izmantoju kā fotoaparātu, un kā redzēsiet pēc manas bilžu galerijas tad cilvēkus, kurus satiku, nefotografēju. Fotografēju tikai mani interesējošus pilsētas skatus. Lielākā daļa no tiem nevēlās publiski nekur izskanēt un parādīties, kā arī jums viņi neko neizsaka, tādēļ ciemojos pie liela cilvēka, par kuru neko īsti nestāstīšu. Vakariņas šefpavāri sagatavojuši speciāli par godu man, bet jebkādām asām piedevām, tīrā eiropiešu gaumē. Interesantas sarunas par dzīvi un tās jēgu. Nepatīkama bija tikai situācija, kurā nomaldījos viņa milzīgajā villā meklējot tualeti un iegāju istabā, kurā sēž viņa sievietes. Lai jūs labāk saprastu tad ģimenei nepiederošam vīrietim atnākot ciemos viņš nekad nesatiks ģimenes sievietes. Tas ir ļoti būtiski viņu reliģijā. Nu lūk, es ieeju pie tām dāmām, viņas kliedz un skrien prom kur nu kurā. Viņas jau nebija kailas, bet bez uzsējām uz sejas. Bļin, jutos nereāli neērti, atvainojos desmit reizes, bet lai arī kā visi izprata šo situāciju tomēr tas nedaudz pabojāja super jauka vakara garšu.

Braucot mājās tumšā ielā mūs nobloķēja mašīna. Drīzāk viņi par ātru mēģināja to izdarīt. Es aizsapņojies sēdēju aizmugurējā mašīna krēslā un pat nesapratu sākumā kas notiek. Šahs iebļāvās šoferim “they have guns, GO GO GO” Šoreiz viss stipri mierīgāk, vadītājs paguva nogriezt mazā ieliņā pirms blokādes un veiksmīgi aizmuka prom. Ko viņi gribēja es nezinu, bet kaut ko gribēja tas tiesa. Šeit es drīzāk domāju, ka bija tas par ko Šahs uztraucās visvairāk, mēģinājums nolaupīt. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš lamāja vienu draugu par to, ka tas pastāstījis kādam citam džekam kur mēs brauksim un ko darīsim. Šahs ar lielu atbildību izturējās pret manu vizīti un viņš jūtami darīja visu iespējamo, lai es izbaudu braucienu un ar mani nekas nenotiek. Viņš juta lielu nožēlu par pirmajā dienā piedzīvoto.

Atlikušās dienas atkal cilvēki, tikšanās, sarunas, sarunas, sarunas, sarunas, gardi restorānu ēdieni, atkal sarunas un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem.

Pēdējā vizītes diena pienāca nemanot.

Pēdējā dienā bija plānots spēlēt golfu elitārā Karačī golfa klubā. Nesanāca to izdarīt ar plānotajiem cilvēkiem, jo atkal valstī kaut kas bija noticis un visu atbildīgu amatu pārstāvjiem bija citas raizes. Es vienkārši izbaudīju golfa kluba atmosfēru. Satiku agrāko gadu vienu no Pasaules labākajiem kriketa spēlētājiem. Super leģendārs džeks un krikets vispār tur ir Dieva kārtā. Kriketa spēlētāji ir super bagāti un visas ielas ir pilnas ar puikām kas mēģina atkārtot televizorā redzēto.

Vakarā speciāli man par godu tika uzrīkota atvadu ballīte. Mani dārgie draugi jaunieši, bija noorganizējuši šo pasākumu pilnīgi tukšā dzīvoklī jaunas elitāras daudzstāvu mājas dzīvoklī. Dzīvoklis piederēja vienam no džekiem, bet viņš nebija lietas kursā ka dzīvoklis ir pilnīgi tukšs, un nav nekā, pat elektrības J Elektrību sadabūjām ar elektriķa palīdzību, draugi atveda matračus, mūzikas sistēmu, elektrisko ģitāru, ēdienus un pats galvenais dzērienus. Pakistānas zelta jaunatnes lielā atšķirība no vecāku paaudzes ir tas, ka viņi grib ballēties un islama reliģijas aizliegumus pagrīdē mīl pārkāpt. Piedzeras viņi gan lielākā daļa jau no pirmā alus, bet tā kā viņi dejo un dzied un rada paši sev jautrību tas ir fenomenāli. Tas bija puišu vakars. Principā visi Pakistānas vakari man pagāja tikai ar vīru kompānijā, bet tur es kaut kā nejutu sieviešu klātbūtnes nepieciešamību. Ballīte tikai puišu kompānijā skaļas mūzikas un dziesmu pavadījumā turpinājās līdz 3:00 kad visi šie dzērušie jaunieši veda mani lielā karavānā pavadīt uz lidostu. Lidostā ilgi nevarējām atvadīties. Desmitiem reižu apķērāmies, sarokojāmies un nekā negribējās ne man ne viņiem laist mani prom. Atkal vīri ar automātiem un ātrā nokļūšana līdz manam geitam. Lidojums no Karačī uz Stambulu, un no turienes uz Rīgu. Ierašanās mājās un sajūta, ka daļa sirds palikusi šajā super interesantās zemes cilvēku rokās.

Pakistānas vizītē bija tūkstošiem visādu interesantu sīkumu, pārdomu un pārdzīvojumu, bet daudz kas ir ļoti personīgs un nav domāts plašai auditorijai.

Manuprāt mani pirmās dienas piedzīvojumi bija momentāla adoptācija šai videi un apkārt notiekošajam, līdz ar to viss kas notika ar mani nākamajās dienās tūkstošos sīkumu man vairs nelikās nekas īpašs.

Dažas personīgās atziņas:

Pēdējo divu gadu laikā esmu apceļojis daudzas zemes un saticis daudz un dažādu cilvēku. Esmu aptvēris Pasaules plašumu un iespējas.

Es mīlu Latviju un gribu daudz šīs valsts labā izdarīt, bet pīļu dīķis te ir pamatīgs. Manī ir zudusi šī lokālā uztvere. Mēs visi esam Pasaules pilsoņi, Pasaules pieder mums un mēs piederam Pasaulei.

Darot labu cilvēkiem vai otrādāk sliktu mēs nedrīkstam aizmist, ka zemeslode ir apaļa. What goes around, comes around.

Ja gribas būt interesants cilvēkiem jebkurā Pasaules malā, jums jābūt interesantam pašam sev. Ja jūtat, ka sev neesat interesants, tad radiet šo interesantumu sevī. Ieklausieties tajā ko iesaka jūsu iekšējā balss.

Pati galvenā atziņa ir tā, ka dzīve ir skaista. Lai kāda tā arī būtu, tā ir skaista un mums viņa ir tikai viena. Tādēļ mīliet savu dzīvi un jūsu tuvākos.

Bildes manā galerijā. Fotografēju maz un tikai vietās kur bija droši, kā arī nefotografēju cilvēkus ar kuriem tikos jo tur tas nav pieņemts. Kaut kāds iespaids noteikti jums var rasties arī no tām bildēm kuras apskatāmas manā galerijā.