Itālijas rudens Toskānā, Ligūrijā un Venēcijā

Rolands Karaševskis 31.01.2013 24 min lasīšanai 101 foto

Lai gan cenšos ceļojumu aprakstus pabeigt iespējami ātrāk pēc paša ceļojuma, diemžēl šoreiz tas neizdevās trakotā darba grafika dēļ gada nogalē. Mīnusi tam jau jūtami – daudz kas izkritis no prāta, šis tas jau jūk kopā ar citiem ceļojumiem. Tā pavisam konspektīvi – 2012.gada pašā nogalē – novembra beigās izdevās paviesoties Itālijas ziemeļos, nedaudz vidienē, nedaudz Francijas Rivjērā un Monako. Šis nu būs raksts par maniem iespaidiem un sajūtām Itālijā, kurā būts jau vairākkārt.

Prologa vietā

Latvijā pazīstamais pasaules apceļotājs Harijs Sils kādā intervijā savu profesiju raksturoja lakoniski: „strādāju, lai ceļotu”. Laikam daudz vairs netrūkst, lai arī es savu nodarbošanos varētu līdzīgi raksturot :)

Pasaules apskates ziņā tikko kā aizvadītajā 2012.gadā man ir veicies diezgan teicami. Kopumā savām acīm redzētas vienpadsmit valstis, tajā skaitā sanācis sākt iepazīt Āzijas tālo dienvidaustrumu galu.

Ceļotāji mēdz teikt - ja sāc ceļot, tad ar to saslimsti. Balta patiesība! Aprīlī atgriežoties no Āzijas apskates, kura ietvēra 8 lidojumus, un pēc trīs nedēļām sēžoties lidmašīnā, lai dotos Gruzijas virzienā, atgriežoties, nodomāju – nu man kādam laikam pietiks lidostas, koferi un lidmašīnas. Nav jau tā, ka tas neprasa spēkus. Tomēr paejot kādam laikam, nejauši redzot kādu lidmašīnas ainu filmā, atkal pārņem ilgas pēc tā visa. To visu laikam var dēvēt par lidostas romantiku. Maršruta plānošana, drēbju izvēle, koferu krāmēšana un svēršana uz mājas svariem, lai pēc tam konstatētu, ka tie rāda stipri mazāk, nekā lidostas svari, uztraukums par to vai viss vajadzīgais ir paņemts, vai rokas bagāža nebūs par lielu un smagu, vai nododamā bagāža neaizceļos uz Franču Polinēziju, 22.autobuss, žurnāli un končas ausu neaizkrišanai lidostas beznodokļu veikalu zonā – ar laiku no šī kopuma rodas atkarība, tas nu ir droši.

Atceros, ka sen atpakaļ man prātā maldījās tāda visai muļķīga doma par draugiem, kas tajā laikā ceļoja – kāda jēga tērēt naudu ceļojumos nevis materiālās lietās? Šobrīd gan šī muļķīgā doma jau kādu krietnāku laiku ir pagaisusi, un manai sirdij pati tuvākā lieta ir ceļošana un šīs lietas iemūžināšana, dalīšanās ar gūtajiem iespaidiem. Žēl, ka ar šo lietu nevar sevi uzturēt :) Ja nu vienīgi kļūstot par The Sunday Times reportieri, kurš par citu līdzekļiem apbraukā pasauli, kura uzdevums ir gūt iespaidus un ar tiem dalīties – kur nu vēl ideālāk :)

Vēlme iepazīt pasauli man laikam nāk no bērnības, kad ar lielu aizrautību lasīju grāmatas par jūrasbraucēju piedzīvojumiem, pētīju svešu zemju attēlus enciklopēdijās un sapņoju, ka kādu dienu arī apciemošu šīs vietas. Prātā vienmēr uzmācīgi klīst iespējami ceļojumu maršruti un idejas, vēl pirms ceļojuma domāju par nākamo, ceļojumā prātā visu lieku uz „papīra”. Ceļot ir kā lasīt grāmatu vai skatīties filmu, kurā pats vari veidot savu sižetu, turklāt, atpūšoties no ikdienas, gūstot emocionālu pacēlumu un pilnveidojot sevi ar nemateriālām, bet paliekošām vērtībām.

Itālija

Itālija vēl arvien saglabā īpašu vietu manā prātā un sirdī. Būts šeit jau 4 reizes, bet nekad šis statuss tā arī nav mainījies. Katalizatori šim apstāklim laikam ir itāļu mūzika, Itālijas nozīme pasaules vēsturē, arhitektūras šarms un itāļu nesaspringtā dzīves uztvere.

Sākot iepazīt Itāliju esmu viesojies Lombardijā un Veneto reģionos. Pēcāk apbraucu apkārt arī savdabīgajai Sicīlijas salai, taču joprojām priecājos klaiņojot pa šaurajām itāļu ieliņām ar akmeņainām mājām, kuras nedaudz, bet skaisti ir apbružājis laika zobs, vai arī vienkārši sēdēt uz soliņa un vērot ainavu, kurā itāļi klīst savā dzīves ikdienā. Šai valstī vēl noteikti apskatīšu Sardīniju, Dienviditāliju, Romu, Neapoli u.tml.

Septembrī bez īpaša nodoma paklīstot pa Ryanair mājas lapu, uzdūros patīkamam piedāvājumam uz Bergamo. Šis maršruts jau ir mērots iepriekš, taču no Bergamo ceļi ved uz daudzām skaistām Itālijas vietām, un nolēmu, ka laiks īstenot kādu prātā glabātu Itālijas maršrutu, kas iekļauj sevī Veronu un Venēciju, Toskānu un Ligūrijas piekrasti. Pilnveidojot šo maršrutu, papildināju to arī nedaudz ar franču Rivjēru un Monako, kas ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā no Ligūrijas (Monako apraksts pieejams šeit: http://dra.lv/bZrvF ).

Neliels Itālijas mīnuss, ja salīdzina ar blakus valstīm, ir tūrisma „uzsistās” cenas – auto īre, viesnīcas, objektu ieejas maksas ir krietni dārgākas par kaimiņvalstu cenām. Viss, kas patīk tūristiem, attiecīgi arī maksā dārgāk. Bet tā jau laikam arī pie mums ir. Tajā pašā Bergamo mazpilsētā numuriņa cena pat hostelī sākas no 50 Ls un par šādu cenu Spānijā var atrast ideālus apartamentus vai labu viesnīcu. Apsverot visus par un pret, tika nolemts šo maršrutu pievarēt ar kemperi (pamatojoties uz to, ka bija jau iepriekšēja pieredze). Nezinātājiem – tā ir automašīna, kurā var dzīvot, nakšņot, tā aprīkota ar virtuvi, gāzes plīti, ērtām gultām, dušu un labierīcībām. Man personīgi ļoti patīk ceļot ar kemperi, jo vari apstāties, kur vien vēlies, vari braukt, kad vien vēlies, vari pagatavot ēst, ko vien vēlies. Protams, it īpaši ņemot vērā Itāliju, ceļošanai ar kemperi ir savi mīnusi – gabarītu ziņā kemperis ir milzīgs. Platums ir tāds pats kā kravas vilcējiem – spoguļi kempera garuma dēļ ir izvirzīti krietnu gabalu ārpus auto gabarītiem (kas padara to platu) – neskaitāmas reizes iebraucot stāvvietās vai uz maksas ceļiem, kur jāsaņem talons, jābrauc centimetru pa centimetram, lai neko nesagrautu. Kemperis ir arī ļoti smags un nav aerodinamisks, kas nozīmē krietnu degvielas patēriņu kalnos vai ātrumam augot virs 90km/h.

Itālijā ir attīstīta autobāņu (tiesa, maksas) sistēma ar atļauto ātrumu 130km/h, taču šo ātruma potenciālu ar kemperi būs grūti izmantot. Ja pie 90 km/h kemperis ēdīs ap 12-13l/100km, tad pie 115 km/h tie būs jau 16-17l/100km. Ievērojot faktu, ka Itālijā ir dārgākā degviela Eiropā (dēļ pagājušajā gadā sarauto saišu dēļ ar bijušo koloniju Lībiju), patēriņam ir diezgan liela nozīme. Tiem, kas kurn par Latvijas degvielas cenām, informācijai – dīzelis Itālijā maksāja ap 1.75 eur/litrā un benzīns ap 1.90 eur/litrā (1.33 lati litrā!). Kā vēl vienu mīnusu var minēt to, ka katras dienas beigās jāieplāno tīrā ūdens uzpilde un netīrā ūdens izliešana. Citādi vai nu kāds ceļabiedrs iznāks dusmīgs no dušas, paziņojot, ka esat nekaunīgi iztērējuši viņa ūdeni vai pārlējuši tvertni tā, ka dušā jau vairs nekas neplūst prom. Paši procesi jau nav it kā sarežģīti – ūdeni var bez maksas uzpildīt benzīntankos (daudzos tomēr ūdens caurules ir speciāli taisītas īsas vai kā citādi ierobežota iespēja uzpildīties), netīro ūdeni var izliet (tas notiek vienkārši pagriežot krānu virs speciālas bedres) arī lielajos benzīntankos. Latvijā laikam nebūtu iespējams ne vienu ne otru procesu paveikt degvielas uzpildes stacijās. Tāpat jārēķinās, ka kemperim nederēs jebkura stāvvieta ielas malā, un navigācija var ievest tādos ceļos (kas Itālijā netrūkst), kur var izrādīties pamatīgas problēmas lai nokļūtu tālāk vai apgrieztos.

Bet man un konkrētajiem ceļabiedriem jau bija pieredze ceļošanā ar kemperi, tā kā zinājām, kas mūs sagaida. Tāpat, plānojot maršrutu, izmantoju google street view, lai gūtu iespaidu, vai šis apjomīgais aparāts konkrētajā vietā varēs iebraukt vai apstāties (šur tur stāvvietās ir augstumu ierobežojoši stieņi). Noskaidrojot to, ka kemperis ir ar autonomo gāzes apkuri un der gulēšanai jebkuros apstākļos, tika pieņemts galējais lēmums par šī aparāta īri. Īres cenas par svaigu kemperi, starp citu, zemākas pat nekā mums. Ap 70 eur par diennakti. Potenciālajiem īrniekiem īrējot kemperi, iesaku uzreiz noskaidrot, kas nāk līdzi komplektā, bet kas par atsevišķu samaksu, jo nereti sapriecājies par labo cenu, bet vēlāk izrādās, ka jāpiemaksā par vairākām lietām, bez kurām pats kemperis nemaz nav lietojams – tualetes ķīmija, gāzes baloni, virtuves piederumi, segas utt. Tā kā kemperu cena sākas no aptuveni 20 000 eur, tad silti ieteicams būtu painteresēties par apdrošināšanu, ievērojot to, ka itāļiem patīk parkošanās sensoru pīkstoņu aizstāt ar blakus esošo mašīnu bamperu atsitiena troksni. Savu kemperi mēs īrējām no šādas kompānijas: http://www.campervaltesse.it/index.asp?lingua=EN

Sūdzēties nevar – savāca mūs Bergamo lidostā un nogādāja 5os no rīta atpakaļ uz lidostu. Rezervācijai bija nepieciešams samaksāt 10% un iemaksāt drošības naudu 800eur (kas ir ok summa, jo citi prasīja 1000 – 1500 eur). Nepārliecinātu braucēju kompānijai laikam tomēr neieteiktu īrēt kemperi. Viņš šad tad mēdz niķoties un ir vienkārši pārbāzts ar tehniku, ja nezini, kas aptuveni varētu būt par vainu, tad maz cerību, ka paša spēkiem niķi novērsīsi. Tāpat, atpakaļgaitā braucot, nepamet sajūta, ka sabrauksi kādu pa degvielas uzpildes staciju klaiņojošu tālbraucēju, kas piegājis aizmugurē brīdī, kad neredzēji, vai uzstumsies kādam šķērslim, kas spogulī izskatās tālāk nekā, un varēsi atvadīties no saviem drošības naudā atstātajiem 800 eur.

Maršruts

Ceļojumu sākām no jau pazīstamās Bergamo lidostas un, saņemot kemperi, pirmais uzdevums bija krietni uzpildīt krājumus un ledusskapi kādā lielveikalā. Lielveikala apmeklējums, protams, ievilkās uz pusotru stundu, jo katram no 4 cilvēkiem bija savi ieskati par to, kas slēpjas aiz termina „kaut kas garšīgs” :)

Verona

Ātrākais veids, kā nokļūt no vienas lielās Itālijas pilsētas uz otru, ir maksas autoceļa izmantošana. Tie ir taisni, tajos ir krietni ātrumi, iespied kruīza kontroli un cīnies ar miegu. Cena par maksas autoceļu ir aptuveni 10-15 eur par 100km posmu, precīzāk maksu var uzzināt šajā lapā: http://www.autostrade.it/

Atstājām kemperi pašā centrā – uz Corso Porta Nuova ielas pārsimts metrus no amfiteātra. Bija gan zīme „stāvēt aizliegts”, bet uz papildiezīmes esošie cipari 9:00-16:00 lika pieņemt interpretāciju, ka šobrīd stāvēšana ir atļauta. Devāmies apskatīt vienu no Veronas iespaidīgākajam celtnēm un vēstures liecībām – Romiešu amfiteātri, kas būvēts vēl tad, kad Jēzus šiverēja turpat netālu – ap 30.gadu mūsu ērā. Gads šis liekas tāds pārāk sirreāls. Teātris zemestrīces laikā esot sabrucis, saglabājusies vien fasāde, kas stāvot jau no pirmsākumiem. Man parasti šādām viedām obligāti jāpieskaras un jāpadomā pie sevis, ka iespējams pirms 2000 gadiem kāds romietis arī turpat ir pieskāries laikā, kad mūsu valsts teritorijas iemītnieki vēl pa kokiem dzīvojās :) Šobrīd šeit ir populāra koncertu norises vieta un tūristam ieeja te maksājot 6 eur, lai gan neesot tā vērts, jo iekšpuse nav diez ko iespaidīga. Tālāk devāmies uz Erbes laukumu, kas esot Veronas dvēsele – laukumu ieskauj milzu izmēra majestātiskas celtnes ar ierasto torni, strūklakas, un te tiek organizēts tirdziņš. Vēl aizstaigājām līdz Ponte di Pietra tiltam, Veronas domam (ja plānots redzēt citus pilsētu Domus, tad šo var arī izlaist). Tā kā jau bija tumšs, tad lielisks skats pavērās uz Cesare Lombroso parku un Castelvecchio pils tiltu. Itāļi skaistās vietas mēdz izgaismot, kas priecē ikviena fotogrāfa sirdi diennakts tumšajā laikā.

Šādas tādas apskates vietas izlaidu, jo mans mērķis nav obligāti salikt ķeksīšus ikvienas pilsētas sighstseeing listē un neesmu romiešu amfiteatrologs, lai ceļojuma laikā apskatītu 10 šādus objektus. Labāk vienu, bet iespaidīgāko, vēsturiski nozīmīgāko u.tml., atvēlot apskatei arī cita veida objektus. Izlaidu Veronā arī Džuljetas māju, pēc tam, kad papētīju tās vēsturi, kura izrādījās nemaz nepastāvoša. Domāju, ka kaut kādai domai taču jābūt, kāpēc Veronā esoša māja tiek dēvēta par Džuljetas māju, bet kā izrādījās, saistības ar nekādu vēsturisku notikumu vai personību šai vietai nav. Šajā pilsētā pēc ilgas un apcerīgas gaidīšanas atkal beidzot tiku pie pasaules garšīgākā saldējuma – itāļu gelato. Ņem kuru garšu gribi, visas būs debešķīgas – līdzīgi mēdz būt tikai ar Barselonas svaigi spiestajām sulām.

Venēcija

Vārds Venēcija zināms visiem cilvēkiem – nokļūšana šajā leģendārajā vietā man bija sens sapnis. Ne tikai savdabīgās pilsētas arhitektūras un kanālu dēļ, bet arī tās vēstures dēļ – ne velti ne viens vien pasaules diženais te kārtojis savas darīšanas. Venēciju gadā apmeklē ap 20 miljoniem tūristu, kas piešķir tai vienu mīnusu, kuru ceļotāju valodā sauc par „tourist trap”. Pakalpojumu un preču cenai nav nekādas saistības ar ražošanas vai izmaksu līmeni, bet gan ar pieprasījumu. Lielāks pieprasījums – lielāka cena. Daži piemēri tūristu uzcenojuma cenām – ieeja Dodžu pilī 16 eur, uzbraukšana tornī 8eur, viena brauciena biļete ar sabiedriskā transporta laivu 7.6 eur, pavisam parasta maltīte ap 15 eur, praktiski visās apskates celtnēs un baznīcās maksas ieeja. Taču ar to ir jārēķinās vietā, kuru ik gadu apciemo tūristu skaits, kas vienāds ar 10 Latviju iedzīvotāju skaitu. Šī iemesla dēļ arī var pieminēt faktu, ka vietējos nereti nokaitina tūristi – nevienam jau nav patīkami spiesties pēc darba uz mājām pa pārlādētām ielām, kur visi grūstās un paiet normāli nevar. Manīju šo attieksmi arī kādā vietā, kurā fotografēju celtni un objektīva ietvaros iegāja kāds vietējais, kurš pēc sejas izteiksmes nebija īpaši apmierināts ar šo faktu.

Venēcijas viesnīcu cenu dēļ daudzi izvēlas palikt blakus pilsētās – Lido vai Mestrē un uz pašu Venēciju doties ar prāmi vai vilcienu. Mēs tomēr izvēlējāmies noparkoties pašā Venēcijā, lai jebkurā brīdī varētu to ar kājām sasniegt. Automašīnas var noparkot par aptuveni 20 eur/diennaktī Romas laukumā vai nedaudz attālākajā Tronchetto stāvlaukumā, kas ir nedaudz lētāka un savienota ar Venēcijas centru ar dīvainu vilcienveidīgu bezvadītāja veidojumu people mover, kas vizina līdz centram par vienu eiro. Tronchetto ir vienīgā vieta, kur Venēcijā noparkot kemperi vai autobusu, tāpēc attiecīga monopola cena – par 20 stundu parkingu cena ir 37 eur. Toties stāvvietā ir kemperim tik ļoti noderīgais „lielais” elektrības pieslēgums un iespēja uzpildīt ūdeni.

Pētot laika apstākļus Venēcijā novembrī, kā fotomīlim man nācās uzzināt nepatīkamu ziņu – novembris ir lietainākais mēnesis, un gandrīz nepārtraukti pilsētu klāj bieza migla. Es pat varētu pieciest plūdus, bet lai tikai būtu skaidrs laiks :) Šajā jautājumā man paveicās abos aspektos. Ūdens līmenis Venēcijā mainās ik pa stundām, kritiskā atzīme esot 90 cm virs ierastā līmeņa un tad atsevišķas vietas sāk applūst. Nedēļu pirms mūsu vizītes, līmenis bija 1,7m un 70% pilsēta bija applūdusi :) Mūsu vizītes laikā rādījums bija ap 30 cm, turklāt bez jebkādas miglas un lietus. Ideāli!!!!

Parkingā iekārtojāmies jau naktī, un 3 no 4 ceļotājiem bija vēlme redzēt Venēciju arī naktī. Konstatējot, ka people mover naktī vairs nedarbojas, devāmies no Tronchetto uz centru ar kājām. Pusceļā sapratu, ka man nav līdzi karte, un cerēju, ka kādu zināmo objektu atradīšu pēc atmiņas. Bet velti :) Pat ar visu karti Venēcija ir vieta, kur nevar neapmaldīties. Orientēties var tikai rūpīgi sekojot smalkai kartei, skaitot tiltiņus līdzi, cik pa labi, cik pa kreisi bijuši, cik tiltiņiem pāri pāriets. Naktī uz kāda tilta paprasījām vietējai sievietei virzienu uz Rialto tiltu, ejot pēc norādēm pēc 20 minūtēm iznācām uz tā paša tilta, kurā uzdevām jautājumu :) Bet Venēcija ir vieta, kur var klīst arī tāpat – bez īpaša mērķa, vienkārši baudot apkārt esošo.

Nākamajā rītā, jau apbruņojies ar vairākām Venēcijas kartēm, devos jau izdomātā maršrutā.

Venēcijas apskate sākas ar Romas laukumu, kas ir tālākā vieta, kur var nokļūt ar sauszemes transportu. Laukums robežojas ar kanālu, un tālāk jau jāizvēlas kāds no tiltiņiem. Krietni saspringstot un vērojot karti un apkārtni nonācām līdz San Trovaso laukumam, kurā izveidota laikam vecākā pilsētas gondolu ražotne. Šeit var pavērot, kā vecie meistari nodod savas zināšanas jaunajiem un gatavo Venēcijai raksturīgās laivas. Tiesa, darbnīca ir kā slēgts laukums ar ēkām, tomēr laukumu var pārredzēt no kanāla pretējās malas. Tālāk devāmies uz Santa Maria della salute baziliku, pa ceļam iegriežoties pie statujas - puisēna ar vardi rokās. Pirms pāris dienām vēl puisēns mirka lagūnas ūdeņos.

Tālāk mūsu ceļi veda uz Venēcijas vidieni un te jau sākās pirmie brīnumi – dabā pār Lielo kanālu atrodam vēl vienu tiltu, kas nekādi nevar būt tilts, kuru vajag sasniegt pēc kartes. Lai lieki neriskētu, nolemju tomēr iet pār kartē sameklēto tiltu, nevis jauno, kurš sazin kur aizvedīs. Pilsētas vidienē aizstaigājam līdz Bovolo – kādas bagātas dzimtas mājai, kuru rotā interesantas uzbūves tornis – uzgāju šo vietu kādā „off the beaten path” rakstiņā, bet kā jau bija plānots – šo vietu nebūt nav viegli atrast dabā vai pēc kartes vien – jāņem talkā arī satelītuzņēmums, kurā tornis redzams. Vispār jau šādas bagāto dzimtu mājas (palazzo) Venēcijā ir daudz un dikti – atliek tikai izvēlēties savai acij tīkamāko un kādu apciemot. Venēcijā, protams, apciemojām arī slavenākos apskates objektus – Svētā Marka laukumu, kur atrodas Dodžu pils, bazilika, promenāde. Dodžu pili gan neapmeklējām – gan jau vēl izdosies kādu citu reizi, jo šoreiz primārais bija pašas pilsētas iepazīšana. Laukumā atrodas tornis, jeb campanile, kurā gan iesaku uzbraukt ar liftu, ja vien tam ir labvēlīgi laika apstākļi. Cena bija 8eur, bet šeit būs visiespaidīgākie skati uz pilsētu kopumā. Savā laikā šis tornis esot sašķiebies un apgāzies, taču ticis atjaunots – šis fakts piedeva mazumiņu adrenalīna, atrodoties augšā. Vispār jau Venēcijā ļoti daudz ēkas un torņus pamanīju, kurus varētu uzskatīt par šķībiem – laikam jau tomēr nav tā piemērotākā vieta pamatīgu pamatu izveidei. Svētā Marka laukumā gar malām vēl bija izvietotas fotogrāfijās redzētās laipas, pa kurām cilvēki pārvietojas plūdu laikā, kas liecināja par mūsu veiksmi Venēcijas apciemojuma laika izvēlē.

Apskatījām pirmo uzbūvēto tiltu pār Lielo kanālu – Ponte Rialto, kur iekārtoti juvelieru izstrādājumu veikaliņi un tirgojas citi tirgoņi. No šī tilta paveras tradicionālais Venēcijas Lielā kanāla skats – ar kanāla līgumu, gondolām un to piestātnēm gar malām.

Devāmies arī uz nomaļāku rajonu, kas atšķiras no centra – tajā ir platākas promenādes, zemākas mājas, katrā ziņā – ir savs kontrastiņš, jo šeit vairāk var redzēt, kā dzīvo vietējie venēcieši, nevis spiesties cauri tūristu pūļiem. Šis rajoniņš saucas Fondamenta Sensa – te atrodas vairāki klusi restorāniņi un te noteikti ir patīkami paklīst nedaudz mierīgākā atmosfērā kādā vakara stundā. Tepat netālu atrodas arī Venēcijas jūdu kvartāls – ghetto nuovo un ghetto vecchio.

Ja vien laiks būtu atļāvis, tad noteikti no Venēcijas būtu aizbraucis ar sabiedriskā transporta laivu līdz Burano salai, kas atrodas 40 minūšu brauciena attālumā no Venēcijas. Daži cilvēki man ir teikuši, ka tieši šī sala ir daudz skatāmāka, nekā tuvāk esošā Murano sala, kur radies slavenais Venēcijas stikls. Burano salā esot mazāk pūļu un patīkamāka atmosfēra.

Jau saulei rietot devāmies tālāk ceļā un vienu no savas bērnības sapņiem – redzēt Venēciju, biju godam piepildījis.

Ceļojot ar auto, parasti mēdzu sastādīt dienas plānus aptuveni optimālus, jo ne vienmēr var un vajag pieturēties pie kāda stingra plāna – neesam jau tūristu grupa lielā autobusā. Ja kāda vieta patīk – var palikt ilgāk, ja mainās kādi apstākļi – var kādu vietu izlaist no apskates objektiem. Tā nu arī, aizkavējoties Venēcijā, neapskatījām Ferraras pilsētu, bet devāmies tālāk Florences virzienā. Nekas – nav jau pēdējā reize Itālijā, gan paspēsim kādā citā reizē apciemot šo vietu.

Barberino Designer outlet

Tā kā Itālija ir apģērbu un citu preču outletu lielvalsts, tad izdomājām nākamās dienas rītā iegriezties kādā outletā – mums ieteica un atradām labas atsauksmes par Barberino Designer outlet – šeit tad arī iebraucām. Iepriekš šāda tipa outletos nebija sanācis būt, bet visumā jau interesanti – nekurienes vidū (pa ceļam no Venēcijas uz Florenci) uzcelts diezgan iespaidīga izmēra ciematiņš, izdekorēts, apzaļumots, pat ar savu kanālu, kurā izvietoti tikai un vienīgi veikali. Jāsaka, ka ne visu firmu veikalos varēja atrast acij un makam ko ļoti tīkamu, taču atsevišķos veikalos bija ļoti priecējoši piedāvājumi, kas ar skepsi liks apmeklēt šo pašu ražotāju veikalus Latvijā. Ceļotājiem ar vēlmēm piepildīt iepirkumu maisus, noteikti šeit būs ko padarīt 2-3 stundiņas.

Sev par nepatīkamu pārsteigumu nācās konstatēt (laikam) pirmo vecuma pazīmi – ja kādreiz varēju izgulēties neatkarīgi no apkārtējās vides apstākļiem, tad šajā ceļojumā pirmo reizi nācās cīnīties ar miega badu – vienu nakti par aukstu, tad par karstu, tad par skaļu kaut kas ārā notiek, tad izlādējas akumulators kemperim un nakts vidū sāk pīkstēt kaut kāds signāls. Naktī pirms Florences apstājāmies blakus ceļam stāvvietā, kas nakts melnumā izskatījās visai feina vieta nakšņošanai – tomēr līdz ar pirmajiem gaismas stariem šoseju sāka izmantot milzīga daudzuma automašīnas, kas radīja troksni, kas atkal manā 26 gadus milzīgajā vecumā radīja traucēkli gulēšanai, un nākamās dienas garastāvoklis nebija no tiem labākajiem.

Florence

Šī pilsēta, kurā visai iespaidīgi sakoncentrējusies Itālijas un Eiropas nozīmes mākslas un kultūras mantojums, tika ielikta ceļojuma maršrutā jau ar pirmajām domām par maršrutu. Neskatoties uz pilsētas izmēru, interesantākie objekti izstaigājami diezgan operatīvi, ja izdodas atrast stāvvietu netālu no pilsētas centra. Venēcija tādā ziņā prasīja daudz vairāk laika.

Kā feinu stāvvietu varu ieteikt stāvlaukumu tieši blakus centrālai stacijai uz Viale Filippo Strozzi ielas, maksāja laikam 1,5 eur/h, un centrs sasniedzams ar kājām kādu 8-10 minūšu laikā. Ar kemperi iebraukt stāvvietā dēļ kases automāta ir diezgan ekstrēms pasākums, bet ne neizdarāms.

Florencē atrodas vairākas mācību iestādes, kuras iecienījuši gan vietējie, gan ārvalstu studenti, tāpēc šeit var rēķināties ar lielu studentu skaitu, kas gan neko būtiski neietekmē tādam ikdienas tūristam, ja nu vienīgi kafiju makdonaldā ilgāk jāpagaida.

Pirmais objekts, kuru apskatījām pilsētā, bija milzu izmēra Florences Doms – ēka ir iespaidīga izmēra un izskata no ārpuses, lai gan iekšpusē (ieeja bez maksas) tā nebija tik grandiozi izdekorēta. Katrā ziņā – no ārpuses laikam viena no iespaidīgākajām kristiešu celtnēm, kuru nācies redzēt.

Lai gan oriģinālās Mikalandželo statujas atrodas Florences mākslas galerijā, tomēr izlēmu apskatīt šo statuju kopijas, kas izstādītas Signoria laukumā. Lasīju par garām rindām pie mākslas galerijas un nebija īpaša vēlme tajās piedalīties, ja identiskas šo mākslas darbu kopijas izstādītas pilsētas laukumā, kas pats ir apskates vērts. Laukumā atrodas arī iespaidīgā pils – cietoksnis Palazzo Vecchio, kas atrodama pasaules skaistāko piļu enciklopēdijā.

Lasot informāciju par Florenci, uzgāju labas atsauksmes par kafejnīcu netālu no Signoria laukuma. Vieta saucās Il Cernacchino - un atrodas uz Via Della Condotta krustojuma ar Via de Cerchi. Te par pieņemamām cenām var pagaršot vietējo virtuvi un apkalpo laipnas itālietes, kas vieš uzticību viņu pavārmākslai :) Ieteikt te laikam var pagaršot panini (pildītas maizītes) vai ribolitta zupu – tieši šo zupu gribējās pamēģināt, jo tā tiek Florencē gatavota jau daudzus gadus, tā esot tikusi iecienīta Viduslaikos, kad zupu gatavoja no iepriekšējās dienas ēdienu atlikumiem :) Zupā ir daudz sastāvdaļas un man vismaz likās visai interesants vietējais ēdiens – daži ceļabiedri gan nebija sajūsmā.

Vēl apskates vērta Florencē ir milzīgā sinagoga, paviesojāmies arī Santa Croce laukumā, kurā atrodas lielākā Itālijas Franciskāņu baznīca ar Mikalandželo un Dantes apbedījuma vietām. Šis rajons, kā mums teica vietējie, labāk apmeklējams diennakts gaišajā laikā, jo atrodas nedaudz nomaļus.

Viena no skaistākajām vietām, no kuras paveras Florences ainava, ir Mikalendželo laukums – te ir bezmaksas stāvvieta, taču mēs nolēmām sasniegt šo laukumu ar kājām. Biju ieplānojis te nokļūt brīdī, kad riet saule, lai fotografēt varētu gan saulrieta bildes, gan sagaidīt tumsas iestāšanos. Tomēr liktenis bija lēmis citādāk – tieši pirms došanās uz laukumu fotoaparāts pieteica streiku un apēda visu baterijas enerģiju – nācās skriešus doties atpakaļ uz kemperi, gaidīt 15 minūtes, kamēr palādējas baterija un skriešus mesties atpakaļ – lieki piebilst, ka pēdējie saules stari pilsētu apgaismoja brīdī, kad devos augšā kalnā uz laukumu, bet sasniedzot laukumu, bija pagājušas viena dažas minūtes, kad saule bija pilnībā norietējusi :) Neko darīt, būs tikai tumšās bildes ar Florences ainavu.

Gandrīz jau kā tradīcija pēdējos ceļojumos ir satikties ar kādu latvieti, kas dzīvo vietās, kur dodamies. Arī šoreiz šo plānu īstenojām un vakaru Florencē pavadījām pļāpājot, pastaigājot un pabaudot vietējos labumus. Tā teikt, uzzinājām to, ko var izstāstīt Florencē dzīvojošie.

Vakara gaitā nokļuvām līdz feinai vietiņai – Ristorante Vincanto (http://www.ristorantevincanto.com/), kurā pabaudījām vietējos vīnus un ēdienus – gaļēdājiem te noteikti patiks vietējais ēdiens – Florences steiks. Daži ceļabiedri pēc vīna nogaršošanas ķērās klāt arī pie limoncello, bet man šis dzēriens likās pārāk salds un negāja pie sirds. Pēc jauka un vēli noslēgta vakara sekoja neliels pārbrauciens jau uz nākamo ceļojuma objektu – nelielo San Gimignano pilsētiņu.

San Gimignano

Lielo un pazīstamo Itālijas pilsētu apskate nomainīja mazās, bet burvīgās mazpilsētiņas, kuras tika atrastas citu ceļotāju aprakstos vai papīra literatūrā.

Viena no skaistākajām mazpilsētiņām centrālitālijā noteikti ir San Gimignano. Tai ir īpaša pilsētas ainava dēļ tās torņiem, pati pilsētiņa ir izveidota no akmens – tā būtībā ir ļoti autentiski saglabāts un nocietināts forts. Vairākās Itālijas pilsētiņās var redzēt torņus, kas slejas no mājām, tomēr te tie ir sakoncentrēti lielā daudzumā un mazā platībā. Pašus torņus esot būvējušas pilsētiņu bagātās ģimenes – jo lielāks naudas maks, jo augstāks tornis. Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības, bet lasīju, ka torņos esot bijušas izvietotas istabas, bet pēdējā stāvā – virtuve, lai gadījumā, ja virtuve plīts dēļ aizdegas, netiktu apdraudētas pārējās istabas.

San Gimignano ir neliela, ar mūriem ieskauta pilsētiņa, kurā ir 2 galvenās ielas un pāris laukumi. Man par nelaimi laukumos bija izvietotas tirgus pekeles, kas pabojāja fotogrāfijas. Nelielo izmēru dēļ pilsētas apskate neaizņem daudz laika, taču tieši šī vieta man personīgi laikam sniedza vienas no paliekošajām ceļojuma atmiņām. No pilsētas mūriem paveras skaists skats uz paugurainajiem Toskānas laukiem, kuros izsētas savrupmājas ar vīna dārziem un tūju apstādījumiem.

Skaistu skatu cienītājiem iesaku uzkāpt vienā no torņiem, maksa laikam bija ap 6 eur (ar iekļautu mākslas muzeja biļeti cenā). No torņa paveras skats uz milzīgu apkārtni un pašu savdabīgo pilsētiņu no augšas.

Tā kā šādās pilsētiņās stāvlaukumi ir tikai maksas, tad vieglo auto vai kemperu braucējiem varu ieteikt bezmaksas laukumu dzīvojamā rajonā, kas nav īpaši tālu no centra – šeit mēs noparkojām savu kemperi uz nakšņošanu – adrese laukumam ir Via Antonio Gramsci.

Katrā ziņā – šī pilsētiņa ir perfekta vieta, lai paklīstu bez jebkāda īpaša plāna, neuztraucoties par apmaldīšanos, pasēdēt mazās kafejnīcās, pamalkot vietējo kafiju vai vīnu un uzēst kādu saldumu. Man acij un dvēselei vienmēr īpaši tīkamas ir pilsētiņas, kuras uzceltas simtiem gadus atpakaļ un saglabājušas savu autentisko izskatu – vien ainavā atliek pamainīt cilvēku drēbes un dažus sadzīves priekšmetus, lai redzētu tieši tādu pašu ainu, kāda tā bija, piemēram, Viduslaikos. Laikam vēl Rodas vecpilsētā Grieķijā vai Eze ciematiņā Francijā līdzīgas sajūtas varēju tvert. Lielajās pilsētās parasti viss mūsdienīgais tomēr nomāc vēsturisko.

Pēc San Gimignano bija plāns vēl iebraukt apskatīt nedaudz līdzīgo Volterra pilsētiņu, bet, tā kā sanāca aizgulēties un San Gimignano pilsētiņa nedaudz „ievilkās”, bet šajā dienā vēl līdz gaismai bija jāpaspēj līdz Pizai, tad Volterru atstājām nākamai reizei. Jā – neliels mīnuss novembra beigām bija salīdzinoši ātri pienākošais saules riets – jau ap 16iem, ja nemaldos, kas nozīmēja tumšus vakarus, kas fotografēšanai ne vienmēr noder.

Kā vienmēr – kad jāsteidzas, rodas kādi papildus šķēršļi jau esošajiem. Tā nu iepriekšējā dienā bijām izbarojuši kemperim gandrīz visu degvielu un cerējām, ka pa ceļam būs kāds benzīntanks, lai gan brīdinājuma lampiņa dega jau kādu krietnāku laiku. Tomēr konstatējām, ka, braucot pa maziem celiņiem šajā Toskānas daļā, benzīntanki nemaz tik bieža parādība nav. Beigās, kad sākās jau visai pamatots stresiņš, tomēr tikām pie gaidītās degvielas, tieši blakus traktoru rūpnīcai ar visai uzmanību piesaistošu nosaukumu „Lamborgini” :)

Piza

Šis pasaules slavenais objekts arī tika iekļauts jau pamata maršrutā. Tik daudz par to dzirdēts, tika daudz fotogrāfijās tas redzēts, bija arī paša acīm tur jāpaviesojas.

Pati Pizas pilsēta nav nekas šausmīgi grandiozs, ja ir būts citur Itālijā. Galvenais apskates objekts ir šķībais tornis ar apkārt izvietotajām ēkām. Jāsaka, ka tornis dzīvē rada sajūtu, ka tas ir daudz šķībāks, nekā fotogrāfijās vai filmās – liekas, ka daudz vairs netrūkst, lai tas pabeigtu savu ceļu līdz zemei. Tomēr runā, ka zinātnieki vismaz uz laiku esot situāciju stabilizējuši, laikam sasaldējot zemi, lai tā negrimtu – kā nekā, nedaudz piemirst par pamatiem šāda iespaidīga izmēra ēkai. Lai gan vieta ir tūristu pārpildīta, tomēr ir tā vērts savām acīm redzēt vienu no pasaules atpazīstamākajiem objektiem. Tūristiem ir iespēja par saviem 16 eur arī nokļūt torņa augšā, tomēr apskatot internetā skatupunktus, kas paveras no torņa augšas, secināju, ka skats nav nekas grandiozs, ja salīdzina kaut vai ar to pašu Venēcijas vai San Gimignano torni, tāpēc augšā nemaz nedevāmies. Pašā Pizas pilsētiņā vēl var aizklīst līdz Arno upei, pa ceļam uzmest aci Palazzo della Carovana pilij, bet kā jau minēju – šeit galvenie apskates objekti koncentrēti ap torni.

Pēc Pizas devāmies tālāk Ligūrijas reģionā, nokļūstot jūras krastā, kur itāļi iecienījuši atpūsties vasarā. Rudenī te gan tāds klusāks. Līdz ar pirmajām palmām nomainām ceļojuma tēmu no kultūrvēsturiskajām pilsētām un kalniem uz Vidusjūras laisko kūrortu tēmu. Pie jūras izvietoti vairāki ciemati aptuveni 20 km garumā, kuri sastāv no pludmalēm, promenādes, viesnīcām, bāriem un kafejnīcām – vasarā noteikti te vēl jāiegriežas būs, kad dzīve te droši vien savādāka. Šajā garajā posmā ir milzum daudz vietas, kur apmesties. Pirms brauciena centos saprast, kura no šīm vienā rindā izvietotajām vietām tāda acij tīkamāka varētu būt, bet to laikam tikai dzīvē var izsecināt. Tādai vasaras atpūtai ar iespēju paklīst ne tikai pa pludmali, bet arī paklaiņot pa blakus ielām utt – laikam vispievilcīgākā bija tieši pirmā pilsētiņa – Viareggio. Citās vietās bija tikai viena piejūras promenāde un bāri – te skatu interesantāku padarīja pilsētas kanāls ar jahtām, pati pilsēta tāda lielāka un interesantāka izskatījās, lai te pāris vakarus pavadītu negarlaikojoties. Interesanti, ka visa garā pludmale izskatījās noslēgta parastajiem apmeklētājiem – pludmale ir nožogota un radīja iespaidu, ka tajā var iekļūt tikai caur kādu iestādi – viesnīcu vai attiecīgi bāru.

Braucot pa piejūras promenādi, daudzās vietās ievērojām senākās profesijas pārstāves, kas stopēja klientus – beigās noparkojāmies uz nakšņošanu kādā stāvlaukumā Marina di Massa, sākām gatavot vakariņas, kad pamanīju, ka viena no iepriekš pieminētajām dāmām gaida klientus pie stāvlaukuma ieejas, bet dāmas uzraugi noparkojušies turpat netālu. Prātā ienāca doma, ka dāma šo laukumu, kur esam noparkojušies, iecerējusi iekļaut savā biznesa plānā, kas apstiprinājās, kad dāmas uzraugi, it kā runājot pa tālruni un it kā nejauši vairākas reizes nostaigāja gar kemperi, ar skatienu, kas mēģina izpētīt iespējami ātrākā laikā kempera iekšpusē esošo situāciju. Tā kā šādi tādi stāsti dzirdēti un nedaudz savu atmosfēru piedeva nesezonas situācija pustukšā kūrorta pilsētā, tad pēc vakariņām devāmies uz citu vietu, lai tomēr mēģinātu izgulēties, nevis prātā apdomāt iespējami nevēlamus nakts scenārijus.

Cinque Terre

Neatceros vairs avotu, bet šī vieta man sen jau bija prātā kā obligātais apskates objekts. Cinque Terre ir unikāla vieta pie Ligūrijas jūras, kura pārsteidz ar skaistiem skatpunktiem. Tie ir 5 piejūras ciemati, kas izvietoti klinšainos kalnu krastos – tāpēc arī tāds nosaukums – Piecas zemes. Ciematus izveidojuši zvejnieki, un tie izkrāsoti šim reģionam tradicionālā manierē – katra māja ir savā, spilgtā tonī. Lasīju, ka tas esot lai zvejniekiem, atgriežoties no jūras, vieglāk redzēt, kur jāairē. Te viens no vietējiem jūras labumiem ir anšovs. Ciematus no ārpasaules šķir milzīga kalnu grēda un pirmie ceļi – tuneļi uz ciematiem izbūvēti vien dažus desmitus gadus atpakaļ. Ciematus savieno arī klinšu taka, kura nav nemaz tik nepieveicama, un paver lieliskus skatus uz krietni zemāk esošo jūru un ciematiem. Tā kā uz ciematiem ved šauri ceļi un tajos ir problemātiski atrast parkingu, kur nu vēl milzu kemperim, tad pieņēmu lēmumu doties no La Spezia pilsētas uz ciematiem ar vilcienu, kas laikam ir pats ērtākais veids. Vien 8 minūtes brauciens pa tuneli, un esi jau pirmajā ciematā Riomaggiore. Vilcieni kursē bieži, tāpēc apskatot vienu ciematu, var doties uz nākamo. Sākotnēji lasīju, ka izdevīgāk ir nopirkt dienas biļeti uz dabas parku, kurā ciemati ietilpst – ap 10 eur maksāja un derēja ieejai kalnu takā un neierobežotam skaitam vilcienu. La Spezia centrālajā vilcienu stacijā izvietots dabas parka informācijas stends, kurā paskaidroja, ka dabas taka šobrīd ir slēgta un izdevīgāk pirkt atsevišķi vilcienu biļetes – esot jānopērk līdz tālākai vēlamai vietai un atpakaļ, pa ceļam varot kāpt ārā un pēc tam izmantot turpceļa biļeti vēlākos reisos. Šādā veidā biļetes maksāja ap 5 eur. Tā kā visus 5 ciematus neieplānoju šoreiz apskatīt, tad izvelējos, manuprāt, 2 pievilcīgākos – pirmo Riomaggiore un tālāk esošo Vernazza, jo šajā ciematā var pakāpties blakus esošajā kalnā, no kura var dabūt vajadzīgo skatu – leņķi skaistam skatam uz lejā esošo pilsētiņu – citās pilsētās izskatījās, ka nav iespējams nokļūt tādā punktā, no kura visu ciemu varētu redzēt. Tā nu šo dienu pavadījām klaiņojot pa šīm diviem ciematiņiem, kuros ir tikai viena galvenā iela, bet ir vērts paklīst arī pa kalnainajām blakus ieliņām, kas vairāk izskatās pēc koridoriem. Vernazza ciemā skaists skats paveras arī no cietokšņa torņa. Plūdu laikā šīs pilsētas mēdz stipri ciest no milzīgajām dubļu un ūdens lavīnām, kas no kalniem gāžas lejā pa galveno ielu. Vernazzā par to atgādināja foto galerija, kurā redzams, kā vietējie likvidē postījumu sekas. Kāpjot kalnu takā, uzdūros arī kādai mājai, kuras pusi bija aizskalojis prom satrakojies kalnu strauts.

Pašu Cinque Terre noteikti iesaku apskatīt vasarā – mazie ciematiņi ir raksturīgi ar tādu ainavu un atmosfēru, kādu nedabūsiet citur Itālijā. Pludmaļu gribētājiem gan nāksies vilties, jo visos ciematos ir tikai mazas ostiņas, bet pludmale ir salīdzinoši lielākajā no 5 ciematiem – Monterosso al mare.

Dženova

Tālāk mūsu ceļi veda Dženovas virzienā, kas bija pēdējais pieturas punkts Itālijā pirms Francijas un Monako apskates. Dženova kā pasaules tirdzniecības pamatlicēja pilsēta – noteikti bija jāapskata. No Cinque Terre līdz pat pašai Dženovai vijas dažādi kalnaini piejūras ciematiņi – vasarā te noteikti iet vaļā trādirīdis, jo vairāk kā 100 km garumā nebija nevienas neapdzīvotas vai klusas vietas.

Pati Dženova pēc iepriekš redzētā likās tāda robusta un gotiska lielpilsēta, kas ir saprotami pilsētai ar attiecīgu vēsturi. Katrā ziņā – tas nebūt nebija nepatīkams kontrasts pēc mazajiem ciematiņiem.

Izbaudot pēdējos itāļu saldējumus, aizslīdējām līdz pilsētas viduslaiku nocietinājumiem un vārtiem, pie kuriem atrodas māja (pavisam mazītiņa), kurā it kā bērnībā esot dzīvojis un piedzimis pats Kolumbs. Ja tas tiesa, tad savā mūžā esmu pabijis vairākās šī cilvēka dzīves vietās – gan mājā, kur viņš dzimis, gan Seviļā pie viņa kapa. Tā kā bijām jau pārņemti ar Francijas sajūtām, tad ļoti ilgi neuzkavējāmies Dženovā, apskatījām veco jūrnieku kvartālu Boccadasse, kas pēc Cinque Terre apskates vairs nelikās tik iespaidīgs kā fotogrāfijās, pāris bazilikām un La laterna ikoniskajai bākai, kas brīdina jūrasbraucējus jau no 16.gs. Vēl te vērts apskatīt Castello d'Albertis ar skaistu skatu uz pilsētu un līci, vai paklīst pa Strada Nuova, ja līdzīgās vietās Itālijā nav būts.

Šeit nu noslēdzām savu Itālijas braucienu, tālāk dodoties apskatīt pavisam nedaudz Franciju un Monako (apraksts par šo daļu ir šeit: http://dra.lv/bZrvF). Ceļotājiem, kuri nevēlas visu manis minēto maršrutu izbraukt – noteikti varu ieteikt apvienot Ligūrijas reģionu ar Franču Rivjēru un Monako – šis reģions sniegs visdažādākos iespaidus, jo katra no minētajām vietām ir savdabīga un nesalīdzināma ar iepriekšējo. Pēc šo vietu apskates, liekas, ka esi tik daudz ko redzējis un piedzīvojis – tieši tas, kas īstenam ceļotājam ir vajadzīgs :)

Mans rezumējums par šīs reizes Itālijas ceļojumu – skaistākās vietas šoreiz varu nosaukt San Gimignano kalnu ciematiņu un Cinque Terre. Tas mans personīgais viedoklis, ja jāizvēlas tops. Protams, kā lielu ceļotāja ieguvumu uzskatu Venēciju, Florenci un Pizu, it sevišķi jau Venēcijas apskati, kuru esmu gribējis redzēt savām acīm jau no bērnības. Bet Itālija vienmēr kaut ko jaunu būs paglabājusi, kaut arī 10to reizi uz turieni brauc. Man vēl neiepazīta paliek Itālijas dienvidu daļa un Sardīnija, Sicīlijā gan jau būts. Ceru, ka varbūt izdosies šo vēl neredzēto daļu kādreiz apbraukāt ar motociklu – šim transportam Itālijā ir īpaša vieta, un arī vieni no skaistākajiem moto maršrutiem ir tieši šeit.