„Iekš National Geographic” 2. Sērija

11.02.2006
9 min lasīšanai

..nelielas pārdomas komentāru gaismā Atklāti sakot nebiju gaidījis tādu aktivitāti no jūsu (lasītāju) puses. Paldies par jūsu komentāriem un iedrošinājumu un pamudinājumu turpināt. Tas, ka publicēju pirmo daļu, mani patiešām mobilizēja un papildus turpinājumam, ko rakstīju, skanēju arī pārējās bildes no šī brauciena, kuras pievienoju albūmam. Bildes tagad ir sakārtotas arī hronoloģiskā secībā. Kādam šķita gara jau šī apraksta pirmā daļa, bet es nespēju šo ceļojumu aprakstīt divos teikumos, piemēram : „Bija baigi forši. Kamēr jūs tur staigājāt pa sniegu, es staigāju šortos un dzēru kokosrieksta pienu, kas tikko noņemts no koka.” Cik cilvēku, tik viedokļu un katram mums ir sava pieredze, citam pozitīva citam ne visai. Tas ar kādām acīm skatāmies uz šo pasauli arī nosaka tā brīža noskaņu. Un vēl vairāk to nosaka cilvēki, kurus satiekam un ar kuriem kopā ceļojam. So here you go... Otrā sērija Kuala Lumpura - 1. Novembris (Piektdiena) Trešajā konferences dienā mums beidzot ir iespēja ieraudzīt Kuala Lumpuru, Malaizijas galvaspilsētu (mūsu viesnīca atradās nepilnas stundas braucienā) ar tās slavenajiem Petronas dvīņu torņiem, kā lielāko šīs pilsētas lepnumu. Šo debesskrāpju pakājē mums tika atvēlēta stunda, lai raudzītos to majestātiskumā un nedaudz paklejotu arī par viena torņa iekšieni. Tālāk mūsu grupu aizvizina līdz suvenīru tirgum, kur varēja iegādāties ‘dažu labu’ eksotisku lietiņu, bet vispār neesmu īpašs suvenīru cienītājs un man mājā nav nekāda kolekcija, ko papildināt. Mana kolekcija ir sabildētās filmiņas, kas no katra ceļojuma ir mans lielākais dārgums, jo bildes vienā mirklī var atgriezt tev atpakaļ tā mirkļa izjūtas un noskaņu. Vairāk par lielpilsētas spožumu mani fascinē cilvēki. Tā stāvot un tos vērojot, es patiešām sajūtos pavisam citā pasaules malā. Pa ceļam uz Bentongu - 2. Novembris (Sestdiena) Nākošā dienā konference noslēdzas un visi dodas pa Mājām, bet man, pateicoties draudzībai, ir lemts ieskatīties šīs Mājas, ko sauc par Malaiziju, dažās no neskaitāmajām istabām. Sema mašīnā dodoties ārā no lielpilsētas manā sirdī valda patīkams satraukums, kā dažkārt pirms kādas ilgi gaidītas filmas, kad sēdi kinoteātrī un zini, ka gaisma drīz nodzisīs un tu uz mirkli tiksi ‘ierauts’ citā realitātē. Pēc aptuveni stundas brauciena pa ceļam uz Sema dzīvesvietu, piestājam pie kādas Budistu svētvietas. Tā ir kāda kalna pakāje, kur augšā kalnā ved trepes ar neskaitāmiem pakāpieniem (tas ir - es tos nesaskaitīju). Šajā mirklī mani pārņem tāda kā nerealitātes sajūta, it kā es atrastos ‘iekš’ National Geographic filmas. Uzveicot visus pakāpienus, kājas liek sevi manīt, bet pēc mirkļa acis liek aizmirst par kājām, nespējot vien beigt brīnīties par fantastisko dabas veidojumu – šis kalns, kas redzams no ārpuses ir kā trauks, kas ir tukšs no iekšpuses, kā dabas veidota milzīga katedrāle ar ļoti augstiem grieztiem, kas vietumis ir vaļā, ļaujot tajā iespīdēt gaismai (http://www.pbase.com/mg55/image/50128638; http://www.pbase.com/mg55/image/50128636; http://www.pbase.com/hongcho/image/1287899) Tikai vēlāk ‘piefiksēju’ šīs vietas nosaukumu – Batu alas (Batu Caves). Atgriežoties atpakaļ lejā, kalna pakājē, lai turpinātu ceļu, es ieraugu ziloni, kas ir kopā ar savu mazuli, bet kad vēlos tos nobildēt, izrādās, ka tie ir tikai ‘komercprece’ tūristiem un ziloņu saimnieka nelabvēlīgā attieksme, kas liecina, ka viņa laipnību var nopirkt tikai par naudu, nedaudz pabojā manu noskaņojumu. Pēkšņi iedomājos par tā autora komentāru, kam bija negatīva pieredze Malaizijā. Droši vien kur apgrozās tūristi, tur ir pilns ar ‘vilkačiem’, kam nauda ir svarīgāka par cilvēciskajām attiecībām jeb patiesu viesmīlību. Žēl, ka mūsu dzīve un apstākļi reizēm cilvēkus par tādiem pārvērš. Bet mūsu mašīnai traucoties tālāk un Batu alām izgaistot tālumā, tālumā izgaist arī manas negatīvās emocijas. Ceļa abās malās ir tropu meža biezokņi, kas droši vien ‘čum un mudž’ no dzīvnieku un augu valsts pārbagātības. Dies zin’ vai es gribētu tādā mežā pastaigāties vienatnē, lai nekļūtu par jauku maltīti kādai lauvai vai anakondai. Mēs traucamies pa lieliski asfaltētu automaģistrāli aptuveni 120 km/h, bet drīz mākoņi aptumšo sauli un sāk gāzt tāaaaads tropiskais lietus, ka ātrāk par 50-60 km/h nav iespējams pabraukt. Pilsētā Bentonga, kas ir pusstundas braucienā no ciema (Lurah Bilut), kurā dzīvo Sems, satieku vēl vienu ‘Rīgas’ pavāru, kas ieradās strādāt neilgi pirms manas aiziešanas no šī restorāna. Tagad viņš nodarbojas ar auto ‘ķīlēšanu’, strādājot autoservisā. Pēc viņa paša automašīnas var spriest, ka viņš ir īsts ‘autofanāts’. Bentongā kādā ķīniešu restorānā mēs kopīgi ēdam vakariņas. Smieklīgi ir tas, ka viesmīlei, mums liekot izvēlēties ēdamrīkus - ‘chopstick(us)’ (irbulīšus) vai nazi ar dakšu, es izvēlos ‘čopstikus’, bet mani ķīniešu draugi nazi ar dakšu. Pie Sema – Lurah Bilut Kad piebraucam pie Sema mājas, ārā jau ir tumšs un gāž lietus. Sems mašīnu pieripina pie pašām mājas durvīm zem nojumes, tā, ka izmirkt nenākas. Viņa māja atgādina Rīgas apkārtnes dārza mājiņu, kas ir ‘sasista’ no dēļiem un finiera, ar šīfera jumtu, tikai nedaudz lielāka. Stiklu vietā dažos logos ir restes. Te Sems dzīvo ar saviem trim dēliem, jo izrādās, ka pāris gadus atpakaļ viņš ir zaudējis savu sievu, kurai bija vēzis un viņa iekrājumi lielākai un labākai mājai ir ‘izkūpējuši’ sievas ārstēšanā. Jaunākajam dēlam Jō tobrīd ir tikai seši gadi un kaut arī angliski viņš nesaprot, viņš man ‘uzmetas’ par lielu draugu un visu laiku vēlas man kaut ko stāstīt un rādīt, mani uzrunājot: „Onkulīt !” :) Vienā no manām bildēm ir redzama Sema mājas virtuves daļa ar durvīm uz tualeti, kas kalpo arī kā dušas istaba. Man bija ļoti liela vēlēšanās to iemūžināt fotogrāfijā, jo eksotisko vakara dušu Sema mājā es baudīju ar daudz lielāku gandarījumu nekā dušu ‘zvaigžņotajā’ viesnīcā. Lieta tāda, ka tur pa ūdens caurulēm tek tikai ‘aukstais’ ūdens, kas ir tikpat patīkami silts un atsvaidzinošs, kā ezera ūdens pie mums karstā vasaras dienā. Pa krānu šo ūdeni ietecina lielā ‘bundulī’/māla tvertnē un mazgājoties ‘tu’ ar smeļamo trauku pasmel un lej sev uz galvas. Kolosāla sajūta. Pirms gulētiešanas vēl pabaroju dažus odus, kas te ir melnāki un dzēlīgāki. Pret malāriju potējies nebiju, tāpēc lūdzu Dievu, lai Viņš mani attur no tādām nepatikšanām. Malaizijas ciemata ikdiena – 3. Nov. (Svētdiena) Nākošā rītā pamodos sveiks un vesels, kas liecināja par to, ka manā guļamistabā nav viesojušies ne skorpioni, ne čūskas, nedz arī tarantuli. Var jau būt, ka šajā apkaimē to nemaz nav, bet tādas domas man tomēr iešāvās prātā guļot uz grīdas (uz matrača) pirms aizmigu. No rīta ar lielu sajūsmu aplūkoju mājas apkārtni. Banānu un kokosriekstu koki aug tepat pie mājas. Sems paņem nazi un nogriež pāris kokosriekstus, ar nazi izcērt robu vienā no tiem un cienā ar tā pienu, jeb sulu (garšu varētu nedaudz salīdzināt ar bērzu sulu). Brokastis mājās neēdam, bet dodamies uz kādu ‘ēstūzi’ turpat netālu. Tas viņiem nav nekas neparasts, jo izrādās, ka tā ir viņu ik rīta rutīna. Tā vien šķiet, ka ciema ļaudis ir kā viena liela ģimene, kura pat brokastis ēd kopā. Ēstūzis, kurā šajā rītā ēdam pieder kādai indiešu ģimenei. Tēvs, kas izrādās ir skolotājs cep pankūkas, sieva taisa tējas un kafijas un bērni novāc no galdiem traukus. Es no rītiem parasti dzeru kafiju, bet šeit es izlēmu nogaršot tēju un kas tā bija par pareizu izvēli !!!! Kaut ko tik garšīgu savā mūžā vēl nebiju dzēris. Tā bija tēja ar pienu. Garša bija tik bagātīga un vienreizēja, ka es nespēju to vārdiem aprakstīt. Dienas pirmajā pusē apciemojam Sema brāli ar ģimeni, kuri dzīvo dažus simt metrus atstatus no Sema mitekļa. Viņu māja izskatās daudz civilizētāka. Iegriežamies arī Sema sievas mātes mājā, kuras priekšnamā tiek kaltētas kakao augļa pupiņas, kas plūkts no kakao (jeb šokolādes) koka, kas aug tepat mājas priekšā. Pēc tam Sems mani aizvizina izrādīt savu kaučuka koku plantāciju un nedaudz arī patīra dažu koku mizas, kas tiek ar nazi iegrieztas tā, lai koka baltā sula tekot krātos zem iegriezuma novietotajos trauciņos. Pataustot balto koka sulu, konstatēju, ka tā man atgādina balto galdnieka līmi (PVA). Interesanti bija redzēt šo plantāciju par kuru Sems arī man bija iepriekš stāstījis strādājot Rīgā. Genting Highlands Drīz pēc tam kopā ar Sema brāli dodamies attālākā braucienā – kalnos, bet, kā izrādās, ne lai būtu dabā, bet lai redzētu Malaizijas lielāko spēļu industrijas meku (ja tā var izteikties). Pirms tur nokļūstam, braucot augstāk un augstāk es pēkšņi redzu it kā vīziju – tālumā virs mākoņiem ieraugu pili. Skats ir neaprakstāms, ķeru pēc fotoaparāta, bet ir jau par vēlu, ‘vīzija’ pagaist jeb pareizāk sakot mākonis to noslēpj, ietinot savos apskāvienos. Kad nonākam galā, esam tur, kur bija mana vīzija. Te ir viss nepieciešamais, lai jūsu naudas maks saruktu – kazino, lepnas viesnīcas, mazo un lielo bērnu atrakciju parks, bāri, restorāni... Sems man paskaidro, ka Malaizijā ir tikai divas vietas, kur var ‘spēlēt’ – šī Spēļu pilsēta un vēl kāda vieta, kāds kuģis, kas ir izveidots par Spēļu centru. Citur Malaizijā tas nav atļauts. Varbūt tāpēc te ir ‘ka biezs’ no ļautiņiem, kas ir gatavi ‘ziedot’ te savas ‘naudiņas’. Visā šajā cilvēku jūrā es tomēr esmu viens no retajiem baltajiem cilvēkiem, taču kā eksotisku ‘eksponātu’ mani neviens neuzlūko. Nevarētu teikt, ka biju sajūsmā par šo vietu, jo uz pasaules droši vien ir daudz tādu spēļu vietu, neskaitot Las Vegasu un neesmu nedz tik bagāts, nedz arī tik lētticīgs, lai padotos vieglas peļņas tukšajiem solījumiem. Sems ar brāli arī nekrīt spēļu varā un tā mēs paliekam tikai kā vērotāji, izstaigājot plašās un krāšņās zāles kā tādi muzeja apmeklētāji. Atceļā uz Lurah Bilut Atceļā uz ciemu braucam pa nomaļāku ceļu, pēkšņi priekšā uz ceļa ieraugu lielu ķirzaku (iespējams to sauc par iguānu). Nojaušot tuvojošās briesmas, tā, kā liels kuģis, lēnām apgriežas pa 180 grādiem un pazūd meža biezoknī. Mūsu auto pieripo pie kādas vietas, kur atrodas āra baseins. Tas izrādās veidots uz siltajiem pazemes avotiem. Ūdens temperatūra ir kā vannā – ap 50 grādi pēc Celsija. Te ir daudz bērnu, kas peldas ar visām drēbēm, kas noteikti piederas pie austrumu kultūras parašām. Izskatās ļoti neparasti un interesanti. Daba ap šo vietu ir tikpat krāšņa un krāsaina, kā peldbaseinā esošo bērnu drēbes. Es ar lielāko prieku būtu šeit palicis kādu stundu vai divas, lai priecātos kopā ar bērniem un kā bērns par visu apkārtnes burvību, bet diemžēl ilgāk par minūtēm 15 šeit nepaliekam. Svētdienas vakars ģimenes lokā. Vakarā kopā ar Sema radiem dodamies uz restorānu Bentongā. Ārā ir jau tumšs, bet iela, pa kuru ejam uz restorāna pusi, ir pilna ar cilvēkiem. Virs mūsu galvām, kā bišu spiets šaudās bezdelīgas. „Ak tad te viņas dzīvo pa ziemu” pie sevis nodomāju pirms nonākam pie pakāpieniem, kas ved uz restorāna ieejas durvīm. Šis restorāns man vairāk gan atgādina padomju laiku ēdnīcu. Nekā ‘šika’ te nav. Pie pašas ieejas ir liels akvārijs ar zivīm, kas ‘gaida savu rindu ne pie, bet uz galda’. Zālē visi galdi un krēsli ir plastmasas – kā pie mums vasarās āra kafejnīcās. Tā kā ķīniski nesaprotu, ar savām acīm atmiņu lentē filmēju visu apkārt notiekošo. Mani sajūsmina cilvēku attiecības, kuras novēroju. Mēs ap galdu esam kādi divpadsmit un izskatās, ka arī pārējās kompānijas, kas pilda ēdamzāli ir ģimenes. Un kādi no šiem citiem arī nav pilnīgi svešinieki, jo laiku pa laikam notiek apsveicināšanās. Kamēr gaidām ēdienu Sema vecākais dēls vismaz trīs reizes ‘iestaigā’ restorāna virtuvē, it kā viņš te būtu ‘baigais priekšnieks’ (labvēlīgā nozīmē). Droši vien, ka tur strādā kāds radinieks vai draugs. Drīz arī vakariņu galda vidū tiek likts liels rotējošs trauks un katrs var izvēlēties no plašā ēdienu klāsta sev vēlamo ēdienu variācijas. Šī piedzīvojumiem bagātā diena noslēdzas ar viesošanos Sema brāļa ļoti civilizētajā namā. Te viss ir tīrs un kārtīgs un izrādās, ka pie viņiem ir pat internets, ko labāk gan pārzin jaunā paaudze. Gulēt dodos gan ar prieku, gan ar skumjām sirdī. Ar prieku par to mazumiņu, ko esmu šeit piedzīvojis un ar skumjām, ka rītdienas pēcpusdienā jau jādodas atceļā uz mājām. 4. Novembris (Pirmdiena) Šis rīts iesākas kā iepriekšējais – ar brokastīm ciema ‘ēstūzītī’. Tā ir cita, bet līdzīga vieta. Tur ieejot mani sajūsmina tas, ko tur ieraugu – pie viena no galdiņiem sēž Sema sievas māsa ar savu meitiņu (apmēram 4 gadi veca), kurai mugurā vēl pidžama. Pēc brokastīm Sems mani aizved uz savu tagadējo darba vietu. Amats, kuru viņš te pilda diezgan krasi atšķiras no šefpavāra darba restorānā. Te viņš strādā uz smagās mašīnas zelta raktuvēs. Vārdu salikums „zelta raktuves” skan daudz smalkāk par to, kā tas izskatās. Tas ir kā grants karjers, kur smagajās mašīnās tiek krauta zeme. Zelts ir pašā zemē, tāpēc tā iet cauri visādiem sijāšanas un skalošanas procesiem līdz zelta graudi tiek savākti vienkopus. Šie zelta ieguves agregāti strādājot cauru diennakti un diennaktī, ja pareizi atceros, tiek iegūti 2-3 kg zelta. Pēc pusdienām ir jādodas ceļā uz lidostu, kas ir aptuveni 3 stundu braucienā, bet izbraucam ar lielu laika rezervi, lai pa ceļam kādā vietā, kur pulcējas makšķernieki satiktu Sema brāli, kas jau no agra rīta bija devies uz minēto vietu. Mašīnai traucoties pa nomaļāku ceļu, Sems man rāda uz kādām būdām meža biezoknī – tur dzīvojot vietējās ciltis. Kaut arī Malaizijas valdība viņiem esot vēlējusies piešķirt civilizētākas mājas vietas, viņi tomēr no džungļiem ārā nenāk. Sems vēl zināja stāstīt, ka pie viņiem mežā bez brīdinājuma ‘kurš katrs’ iet nedrīkst, tas var beigties letāli, bet ja brīdina, tad viņi attiecīgi sagatavojas un apģērbjas un labprāt uzņem ciemiņus, kuriem var šo to pārdot, lai iegādātos to, kas viņiem nepieciešams no ‘modernās pasaules’. Drīz arī apstājamies pie ūdens rezervuāra, kur notiek zvejošanas sacensības. Ūdens rezervuāram visapkārt ir nojume, un tā vien liekas, ka zvejnieku ir vairāk nekā pašas zivis. Baseins nav pārāk liels un es brīnos, vai nemēdz būt tā, ka to makšķernieku makšķerauklas, kas zvejo viens otram pretī baseina platumā, sapinas. Šeit iepazīstos ar kādu valsts ierēdni, kas ir ļoti jauks cilvēks un beidzot varu parunāt normālā angļu valodā. Prasu viņam: ‘vai tad Malaizijā trūkst ūdeņi, kur zvejot normāli, tā vietā, lai te viens pie otra ‘mīcītos’ ?’ Viņš atbild, ka te esot drošāk un ērtāk, jo te ir gan tualetes, gan ēdamo var nopirkt, bet atklātajos ūdeņos ir gan krokodili, gan čūskas un citas dabas briesmas. Makes sense.... Pēc dažām stundām kāpju jau lidmašīnā, lai atgrieztos mājās daudz bagātāks un lieki ir piebilst, ka esmu saslimis – saslimis ar Malaiziju. ... un kas zin’ - ja Dievs ļaus Mongam un man nodzīvot līdz viņa 60tajai jubilejai, tad es šeit vēl atgriezīšos.... Beigas. Bildes: http://www.pbase.com/ilsters/malaysia_truly_asia P.S. Man bija patiess prieks pakavēties atmiņās pie šī ceļojuma un ja arī tu kaut ko no tā visa guvi, tad tas manu prieku vēl vairo. Lai arī tavi ceļojumi ir neaizmirstami un aizraujoši.

„Iekš National Geographic” 2. Sērija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem