AR RETRO MOTOCIKLU PA EIROPU
|
Andris Bardziņš
|
Prologa vietā
Gribu pastāstīt par ekskursiju, kas nedaudz atšķīrās no mums pierastajiem formātiem. Tieši tāpēc tā izvērtās itin interesantā pasākumā, bet nu visu pēc kārtas.
Komunicējot ar domubiedriem virtuālajā vietnē www.manajawa.lv, radās doma noorganizēt izbraucienu pa netālo Eiropu ar leģendārajiem pagājušā gadsimta ražojuma čehu motocikliem JAWA. Maršruts: Latvija – Lietuva – Vācija – Čehija – Slovākija – Polija – Lietuva – Latvija. Sacīts – darīts. Grupa: septiņi retromoči JAWA + septiņi nopietni vīri + trīs daiļā dzimuma līdzbraucējas.
1.diena
Norunātā grupas tikšanās vieta – DUS blakus Liepājas šosejai netālu no Jaunpils krustojuma, tad ceļš uz Klaipēdas ostu, kur, lai nebūtu divas reizes jāšķērso Polija, ar prāmi jāpārceļas uz Vāciju. Motocikli noslogoti ne pa jokam: rezerves daļas, pārtika, teltis, guļammaisi utt. Prāmja biļetes jau laicīgi pasūtītas, ostā uz iečekošanos jābūt ap 19:00. Moči, izņemot Aivara spēkratu, kas šķauda un sprauslā, iet kā nākas, un ostā ierodamies plānotajā laikā. Novietojam braucamos prāmja „vēderā”, paši ieņemam vietas kopkajītē. Prāmis lēnām atstāj ostu. Gintam tieši šodien dzimšanas diena. Uz prāmja klāja to atzīmējam ar visa laba vēlējumiem un kausu alus. Mums piebiedrojas nejauši sastaptie vācu motobraucēji. Kopīgi tosti, dziesmas un pasākums ievelkas krietni pēc pusnakts. Labi vien ir, jo pagulēt neērtajos kajītes krēslos tāpat nav iespējams.
Pieveikti 197km.
2.diena
Rīts ataust drēgns un mitrs. Prāmis kavējas. Ap 11:00 piestājam ostā Zasnicā (Sassnitz). Nobraucam no prāmja. Te gadās neliela aizķeršanās, jo Kārļa V. mocim nonīkusi pakaļējā riepa. Kopīgiem spēkiem ātri vien tiek nomainīta sadurtā kamera un varam doties ceļā. Mums jānokļūst Kuhelmisā (Kuchelmis), kur notiek ikgadējais vācu JAWA fanu saiets. Pa ceļam apskatam piekrastes klintis Hagenā (Konigstuhl), kādu kūrortpilsētiņu. Jau tumsā ierodamie Kuhelmisā. Vācu jawisti mūs sagaida ar bravo saucieniem un uguņošanu. Patīkami. Iepazīstamies, uzslienam teltis, paēdam vakariņas, pie alus kausa papļāpājam. Izrādās, viņi šādu nedēļu ilgu pasākumu rīko katru gadu, kad sabrauc JAWA cienītāji no visas Vācijas. Jāteic, absolūtais vairākums no viņiem ir cienījamā vecumā. Jauki, ka, pensijā esot, var nodoties hobijam.
Pieveikti 198km.
3.diena
Rīts ataust saulains, bet auksts gan, tikai +80C. Vispirms brokastis, tad paredzēts kopīgs izbrauciens ar putnu zoodārza (Vogelpark) apmeklējumu Marlovā (Marlow). Pirms tam tikai jānovērš Aivara Jawas šķaudīšana un šaudīšana. Konsīlijs nolemj, ka vaina ir izpūtējā. Tas tiek nomontēts un uzlikts karsēties uz līdzpaņemtās plītiņas, tautā sauktas kerasinkas. Vāciešiem tas ir vesels šovs, jo neviens agrāk nav redzējis, ka izpūtēji tiek grilēti, lai novērstu iekšējo uzdegumu. Lai nu kā, bet mērķis ir sasniegts – mocis rūc kā bitīte, un Aivara sejā atgriežas sen neredzēts smaids. Varam doties paredzētajā izbraukumā. Vācieši pabrīdina, ka viņi ātri nebraukšot. Mums nav iebildumu, bet tad seko pārsteigums – opji salec močos un aizvālē kā plēsti. Knapi līdzi tiekam. Jā, kas ikdienā pieradis traukties pa bāņiem, tiem 100km/h, protams, nav nekāds ātrums. Pēc putnu zoodārza apmeklējuma visi dodamies atpakaļ, pa ceļam šķērsojot vairākas skaistas mazpilsētiņas. Diena ir izdevusies, arī vakars jau klāt. Seko vakariņas, kopīga pasēdēšana, alus un dziesmas.
Pieveikti 146km.
4.diena
Rīts. Vēl joprojām auksts. Brokastis, un tad jau gatavojamies pamest mūsu viesmīlīgos vācu draugus. Šodien paredzēts nokļūt Berlīnē un ieņemt reihstāgu. Jo vairāk uz dienvidiem, jo siltāks paliek. Tas priecē. Pēcpusdienā bez starpgadījumiem iebraucam Berlīnē. Pilsēta liela, satiksme blīva. Ļoti grūti braukt kolonā. Piestājam pie Brandenburgas vārtiem. Jūtos kā tāda filmu zvaigzne – visi apkārtējie steidz fotografēt mūsu komandu. Kā teica viens policists, sen neesot redzēts tik daudz braucošu Jawu Berlīnē. Novietojuši braucamos stāvvietā, kas nemaz nav stāvvieta, bet drošības saliņa astoņjoslu ielas vidū, dodamies aplūkot Aleksanderplatz. Jūtos vīlies, jo plača vidū izrakta milzīga būvbedre un norit ēkas būvniecības darbi. Vēl tik jāapmeklē reihstāgs. Te nu motociklam ir tā priekšrocība, ka var iebraukt tur, kur ar auto nekad netiktu. Tā nu pieripinam pie paša reihstāga. Neliela fotosesija, un dodamies ārā no Berlīnes. Ir jau vakars, un jāmeklē kempings, kur pārnakšņot. Navigatorā atrodam tuvāko kempingu 8km attālumā, sazvanāmies, noskaidrojam, ka vietas ir, un dodamies turp. Te arī tiek pieļauta kļūda, nesameklējot kempinga vietu reālā kartē. Braucam, braucam, braucam, līdz, izmetuši slaidu loku, šodien otro reizi iebraucam Berlīnē, kur arī atrodas meklētais kempings (D.C.C. Camping am Cossinsee). Visi noguruši, cemme baigā. Ko vainot? Tikai sevi. Navigators dabū iesauku nafigators.
Uzslienam teltis. Kempings liels un labs ar visām labierīcībām, bet ir viens „bet”. Par dušas, plīts, veļasmašīnas izmantošanu katru reizi jāmaksā atsevišķi, un lietošanas laiks ir dikti ierobežots. Man tas šķiet gana dīvaini.
Vakariņas, pārspriežam dienas piedzīvojumus un dodamies pie miera.
Pieveikti 270km.
5.diena
Laiks paliek arvien siltāks. Sapakojamies un dodamies Čehijas virzienā. Reljefs paliek pauguraināks. Ļoti skaisti dabas skati! Mazās pilsētiņas, kurām jābrauc cauri, ar savu arhitektūru raisa sajūsmu. Vienā tādā (Schlepzig) arī piestājam, lai pastaigātos pa šaurajām ieliņām. Apmeklējam vietējo lauku labumu tirgotavu, kurā atrodas arī mājas liķiera un brandvīna ražotne. Tiek piedāvāti turpat uz vietas gatavoti saldējumi. Izvēlos alus saldējumu. Garšīgs un īpatnējs. Pēc garduma notiesāšanas alkometrs uzrāda 1.5!!! promiles. Braukt nedrīkst, bet pēc 20minūtēm viss ir OK. Nākamais apskates objekts – Šprēvalde (Spreewald). Ļoti interesanta vieta! Tāds kā Venēcijas lauku variants. Noparkojam močus, nopērkam biļetes braucienam laivā un gida-stūrmaņa pavadībā dodamies divu stundu izbraucienā pa neskaitāmajiem Šprēvaldes kanāliņiem. Laiks paskrējis nemanot. Dodamies tālāk un laicīgi atrodam kempingu (Thornwaldblick).
Pieveikti 201km.
6.diena
Šodien paredzēts tikt līdz Prāgai. Drēzdenei pabraucam garām, jo pieņemts lēmums tik karstā laikā pilsētās neiegriezties, tāpēc ka, pirmkārt, bīstami spēkratus atstāt bez uzraudzības, otrkārt, motociklistu apģērbā šādā karstā laikā var iznīkt. Šķērsojot Saksijas Šveici (Sachsische Schweiz), piestājam aplūkot brīnumaino dabas veidojumu Bastejklintis (Basteibrücke) Elbas upes krastā. Skatus grūti aprakstīt, tas jāredz pašam. Pēc pastaigas un pusdienām vietējā ēstuvē dodamies tālāk. Vakarpusē ierodamies Prāgā. Veiksmīgi tiek atrastas studentu kopmītnes, kas pārtapušas par hosteli (Hostel Strahov, Prague 6, Vanickova 7). Esam paredzējuši šeit palikt divas naktis. Novietojam močus pie ieejas. Skrīveru konfekšu kārba dežurantei un tantuks ar mieru pieskatīt braucamos. Alda mocim strauji paliek tukša riepa. Laime gan, ka tas nenotika, braucot pa ielu! Kļūme tiek novērsta, un esam gatavi doties naksnīgā pastaigā pa vecpilsētu, kas atrodas nieka pusstundas gājiena attālumā no naktsmītnes. Nu dikti jau skaista vecpilsēta naktī! Naktsdzīve tur sit augstu vilni. Pilnas ieliņas cilvēku, pārsvarā jauniešu. Krietni pēc pusnakts nolemjam, ka laiks atgriezties hostelī. Ceļš ved kalnup. Ir divi varianti – vai nu iet kājām, vai braukt ar taksi. Mēs, tie švakākie, noķeram taksi. Tie stiprākie iešot kājām. Taksists gadās vietējais Šūmahers, un pēc 10 minūtēm jau esam numuriņā. Tie stiprākie tumsā nomaldās un ierodas pēc divām stundām, kad mēs jau saldi guļam.
Pieveikti 202km.
7.diena
Šodienas plānos ietilpst apgūt netālu esošos objektus, bet nu visu pēc kārtas. Organizētā kolonā piebraucam pie prezidenta pils vecpilsētā, lai to aplūkotu dienas gaismā. It kā jau transporta kustība nav atļauta, bet policija neiebilst. Ar savu ierašanos sagādājam neviltotu prieku tūristu bariem un viņu gidiem, kas tūlīt apstāj mūsu braucamos. Par Prāgas arhitektūras pērlēm uz mirkli tiek aizmirsts un gidi aizrautīgi sāk stāstīt par kādreizējo čehu motorbūves lepnumu – Jawu. Pa to laiku mēs nesteidzīgi izmetam loku pa vecpilsētas ieliņām un braucam tālāk. Nākamā pieturvieta – Konopište (Konopiště), kur atrodas Jawa muzejs. Gida pavadībā vēsturiskire motocikli tiek aplūkoti un iemūžināti foto un videofailos. Mūsu nākamais mērķis ir Jawu dzimtene – rūpnīca Tiņecā (Týnecnad Sázavou). Knapi to atrodam, jo nav nekādu norāžu, un pati rūpnīca ieaugusi kokos. Ēkas iespaidīgas, bet izskatās pamestas. Arī čehu motorbūves gigants, līdzīgi kā mūsu pašu Sarkanā Zvaigzne, nav bijis gatavs kapitālisma tirgus attiecībām. Vienā ēkas daļā gan vēl darbība notiek, bet tas ir sīkums, salīdzinot ar kādreizējo varenību. Kopumā ņemot, visai nomācošs iespaids. Šodienas plāni izpildīti, dodamies atpakaļ uz Prāgas hosteli, lai vakarā tie, kam vēl spēks, vēlreiz dotos paklaiņot pa Prāgas ieliņām. Jūtos saguris, un šo vakara pasākuma sadaļu izlaižu.
Pieveikti 111km.
8.diena
Sakām ardievas Prāgai un dodamies Slovākijas virzienā. Šodienas mērķis – sasniegt Zemos Tatrus.
Maza atkāpe par ceļošanas īpatnībām, izmantojot retromoci. Jāpatur prātā, ka nebraucam ar superbaikiem, bet mototehniku ar cilindra darba tilpumu 350cm3, kas, salīdzinot ar mūsdienu tehniku, tāds mopēds vien ir. Tātad maksimālais ātrums, braucot pa šoseju nepārsniegs 80-90km/h. Ik pēc aptuveni 50km jātaisa pauze, jo braukšana nav sevišķi ērta – nogurst mugura, sēžamvieta un kājas. Rezumējot iepriekšminēto, jārēķinās, ka vidējais pārvietošanās ātrums diezin vai pārsniegs 50km/h. Tas viss jāņem vērā, plānojot dienas maršrutu.
Visu dienu braucot, pret vakaru šķērsojam Čehijas – Slovākijas robežu un nokļūstam Ružamberokā (Ružomberok). Izvēlamies pēc izskata necilu viesu māju ar domu, ka būs lētāk, bet vietu nav. Turpat blakus tāda lepnāka māja. Ejam apjautāties. Vietas ir! Cenas? Pa lēto! Latvijā par tādu naudu neizdotos atrast naktsmājas. Saimnieks ļoti laipns. Iekārtojamies numuriņos. Pēc veiksmīgā pārbrauciena var arī atļauties kādu Kozel aliņu.
Pieveikti 471km.
9.diena
Krietni atpūtušies, atvadāmies no laipnā mājastēva un dodamies Augsto Tatru virzienā. Laiks gan ne visai – migla. Kalni gar ceļa malu jau paliek tādi nopietnāki. Iebraucam Tatranska Lomnica. Atstājam močus stāvvietā, ejam uz pacēlāju, lai nokļūtu kalnā Lomnický štít, kas atrodas 2634 metrus v.j.l. Pacēlājs uzved mūs līdz pārsēšanās vietai Skalnate Pleso, kas atrodas 1786 metrus v.j.l. Diemžēl uz smaili pacēlājs neved – migla. Žēl gan! Neko darīt, dodamies atpakaļ, sitam pa federi un braucam tālāk. Šodienas galamērķis –Spiškas cietoksnis (Spišský hrad). Veiksmīgi nokļūstam stāvvietā cietokšņa pakājē. Tas uzcelts uz kaļķakmens klints apmēram 11. – 12. gadsimtā un aizņem apmēram 4ha. Tā ir viena no lielākajām senajām šāda veida būvēm Viduseiropā. Iespaidīgi! Pa nebūt ne lēzenu taciņu dodamies apskatīt šo būvi no iekšpuses. Šajā vietā par tūristiem ir padomāts. Ir gan apraksti, gan audiogids, ēstuvītes, suvenīru bodītes. Pēc pastaigas pa cietoksni netālu arī atrodam viesu māju (Penzión Ranch F&A&H). Var teikt, ka mūsu ceļojums gandrīz beidzies, jo atlicis vairs tikai tālais mājupceļš.
Pieveikti 160km.
10.diena
Rīts ataust silts un saulains. Dodamies pāri Tatriem Polijas virzienā. Ceļš ļoti gleznains! Līkums aiz līkuma, augšā, lejā. Karstums +350C. Mocīši un braucēji dabū trūkties, bet visi iztur. Jau tumsiņā iebraucam kempingā pie Ļubļinas (GRAF-MARINA, 20-518 Lublin, Krężnicka 6). Tas gan izskatās pamests un nekopts, bet mums, nogurušiem un pārkarsušiem, gana labs. Ka tik ir kur telti uzsliet.
Pieveikti 407km.
11.diena
Laiks pa nakti kardināli mainījies – pūš vējš, palicis aukstāks. Pirms izbraukšanas parādās arī vīriņš, kurš iekasē naudiņu par telts vietām. Cauri Polijai gan neinteresanta braukšana. Līdzenumi un ceļš, ceļš, ceļš. Labi, ka vējš pūš no mugurpuses. Vakarā iebraucam Augustovā. Ar vietējo palīdzību sameklējam kempingu (Krolowa Woda). Baigā nekuriene! Meža vidus, ezera mala, bet atpūtnieku daudz. Paņemam 4-vietīgās mājiņas, lai pirms rītdienas brauciena kārtīgi atpūstos.
Pieveikti 356km.
12.diena
Polija, Lietuva, Latvija. Beidzot! Latvijas robežzīmes varētu arī nebūt, jo brīdī, kad fūru vadītāji sāk signalizēt un rādīt kulakus, jo, redz, mēs par lēnu braucot, ir skaidrs – esam mājās. Grenctālē mūs sagaida mājās palikušie līdzjutēji. Te arī viens no otra atvadāmies, jo gandrīz katrs dzīvo savā Latvijas stūrī. Man vēl jāmizo līdz Madonai. Pie Rīgas sāk līt. Ap 23:00 nosalis, bet varen apmierināts ieripoju pagalmā.
Pieveikti 560!km.
Epiloga vietā
Mazas pārdomas un secinājumi, apkopojot ceļojuma laikā gūto pieredzi.
Retrojawas, ja tās ir pienācīgi sagatavotas, tomēr ir gana izturīgi braucamie.
Maršrutu plānojot, jāņem vērā, ka tie nav ātrgaitas braucamie.
Ekipējumu izvēloties, īpaša vērība jāvelta ķiveres, cimdu un apavu kvalitātei.
Ļoti svarīgi, kāda kompānija salasās, jo psiholoģiskajai saderībai ir nozīme. Mums paveicās. Neapmierināto nebija. Pat ļoti sadraudzējāmies brauciena laikā. Ne velti, joka pēc, pat tapa Jawas himna ( http://www.youtube.com/watch?v=DUnZA_ZMgEI&feature=youtu.be).
