Ko darīt Kigali?

  • 2 min lasīšanai
  • 5 foto
Ja kādam ir vēlēšanās redzēt izcilus arhitektūras pieminekļus, palmas, caurspīdīgu jūru, ziloņus skraidām pa ielām vai puskailus aborigēnus, tad Kigali tam nebūs ko darīt. Pilsēta sastāv no vairākiem kvartāliem, kas laika gaitā ir saauguši vienā pilsētā. Kigali nav liela (800000 iedz.), un dienas laikā ar mašīnu to var izbraukāt krustām šķērsām. Jāpiebilst, ka satiksmes drošības apsvērumu dēļ Ruandas valdība ir aizliegusi pa pilsētu pārvietoties ar sagrabējušiem divriteņiem, bet uz braukšanu ar jaunu un modernu riteni, policija piever acis. Ja iet runa par satiksmi, tad vairāku nedēļu garumā man nebija drosmes sēsties pie stūres. Lai arī šoferīši kopumā ir disciplinēti, to nevar tekt par moto-takšiem un kājāmgājējiem, kuri ir visās malās un šķērso ielas, kur pagadās. Nakts laikā nav apgaismojuma, bet tumšas ādas cilvēkus tumsā ieraudzīt nav iespējams. Pēc vairākām nedēļām sadūšojos un ar drebošām rokām izlaidu pirmo līkumu. Nebija tik traki kā biju iedomājies, un pēc dažām dienām rullēju pa Kigali kā vietējais. Interesants ir fakts, ka šoferīši ielās bez jēgas netaurē un nav agresīvi. Esmu runājis ar vairākiem Centrālāfrikas un Kamerūnas iedzīvotājiem, kuri bija ļoti pārsteigti par braukšamas kultūru Ruandā. Grūti iedomāties, kas darās tajās valstīs... Pilsētas centrs ir sakopts, tiek būvētas jaunas un modernas ēkas, puķu dobes iekoptas, kā arī darbojas fantastiska strūklaka. Sakopšanas darbos tiek izmantots cietumnieku darbaspēks. Katru dienu no cietumiem strādāt pilsētā tiek izvesti simtiem cilvēku, kuri ir ģērbti rozā vieglās drēbēs. Tas ir tāpēc, lai būtu viegli atpazīstami. Ārpus centra, daudzi dzīvojamie kvartāli ir ļoti nolaistā stāvoklī, bez kanalizācijas sistēmas un ar nolupušām mājām. Tajā pat laikā, šajos kvartālos kūsā dzīvība, cilvēki tirgo uz ielas visu, ko vien var pārdot, smejās, spēlē spēles, bērni palīdz labot vai kopt māju apkārtni utt. Lai izjustu Kigali gaisotni, ir jādodās uz jebkuru tirgu. Tirgū var nopirkt visu un jebkurā laikā. Tur ir obligāti jākaulējas. Ja nekaulēsies, tirgotāji var pat apvainoties. Tajā pat laikā, ruandiešiem nepiemīt Āzijas tirgoņu uzmācība un bezkaunība. Ruandiešiem patīk tirgoties un kaulēties, bet neviens Tevi nevilks aiz piedurknes un nebļaus virsū, ja kaut ko nenopirksi. Tirgošanās ir kā laipna saruna, bez agresijas un bez negatīvām emocijām. Katru reizi, atgirežoties no tirgus, mani pārņēma patīkama noguruma sajūta. Ja nepārzini vietējās cenas, vislabāk par tām ir apjautāties ārpus tirgus. Kāds tirgonis man gribēja pārdot banānu kilogramu par 60 dolāriem...Uz to parasti ir jāpasmejās un tirgonis laipni jānorāj. Tad viņš būs apmierināts un par ļoti demokrātisku cenu pārdos to pašu preci. Ja ir doma kaut ko paēst pilsētā, tad tur var pamatīgi izvērsties. Kigali ir pieejama gan tradicionālā, gan Eiropas virtuve. Tomēr iesaku visiem nogaršot pildītu zivi ruandiešu gaumē ar ceptiem banāniem, kartupeļiem vai rīsiem. Tā ir vienreizēja maltīte ar saviem rituāliem. Pirms ēšanas viesmīlis pie galdiņa atnes bļodu un karafi ar siltu ūdeni. Rokas tiek nomazgātas pirms zivs pasniegšanas galdā. Kad rokas tīras un patīkami atsvaidzinātas, tiek atnesta kūpoša brūngani apcepta zivs pildīta ar dārzeņiem un smalkām sīpolu daiviņām. Lai izbaudītu šo kulinārijas brīnumu, zivs ir jāēd ar rokām. Tā var labāk izjust gan smaržu, gan garšu, gan zivs siltumu, kas no pirkstu galiem ieplūst asinsritē, nedaudz apdullinot jau tā iesilušos, no vietējā alus, ausu galus. Pēc maltītes, siltā ūdenī roku mazgāšanas rituāls tiek vēlreiz izpildīts. Pēc vakariņām, visi laimīgi un smaidīgi atgriežas mājās. Turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais