"Lielās" Romas brīvdienas :)

03.04.2008
10 min lasīšanai

Vēl joprojām patīkamā atmiņā pagājušā gadā decembrī Romā pavadītās 4 dienas (patiesībā 3 pilnas dienas). Sākotnēji uz Romu doties bija ieplānojusi kolēģe, bet kaut kas nojuka un jau norezervētās divas lidmašīnas biļetes viņa piedāvāja man. Tobrīd notika AirBaltic un Rimi akcija,kad par 29 lašiem varēja aizlidot kauč uz Mēnesi. Pirmajā brīdī pēc kolēģes piedāvājuma galvā ieslēdzās parastie signāli - nav ar ko,nav par ko,utt. Tomēr laikam tobrīd iekšā sēdošais stress un dzīves pieriebums ņēma virsroku - nolēmu mesties šajā avantūrā,jo galu galā - kad tad, ja ne tagad! Nākamais, ko vajadzēja izfunktierēt - ar ko kopā doties tālēs svešajās. Gribēju cilvēku, uz kuru varētu paļauties krīzes situācijās, kurš nekristu pie zemes ar asarām acīs un tekstu - tu mani ievilki šajā vilku bedrē! Izkristalizējās divas draudzenes, viena no kurām tomēr atpukstēja,ka galīgi neesot par ko,bet otra,nemaz īsti neiedziļinoties, uzreiz piekrita. Nākamais solis - atrast Romā viesnīcu. Veiksmīgi norezervējām par smieklīgām summām (kā nekā ziema, ne-sezona), dabūjām arī Romas centra karti. Īstenībā tās pamatīga izpēte un rakņāšanās internetā 3 nedēļas pirms "lielā piedzīvojuma" bija traki vērtīga,jo tas palīdzēja orientēties šajā Pasaules lielpilsētā. Izlidošanās rītā vēl ikdienas stresa solī aizvedu meitu uz bērnudārzu, paķeru no mājas koferi un jau drusku aizelsusies nesos uz autobusa pusi... Veiksmīgi tiekam līdz Rīgas lidostai, ideāli piereģistrējamies un godīgi gaidām savu izlidošanas laiku (vēlāk atklājam,ka Tax free zonā varējam tikt jau uzreiz pēc reģistrācijas). Nākamais jaukums pie skanējamā aparāta - izejot cauri, mani aptur formā ģērbta darbiniece un dikti kāro apčamdīt. Drošības labad esmu paķērusi līdzi izrakstu no februārī izdarītās pleca operācijas,kurā skaidri un gaiši teikts,ka man plecā ir ieborēta metāla plāksnīte. Priecīga jau taisos vilkt papīru ārā, bet nekā - dāmai pilnīgi pietiek ar manis apčamdīšanu. Mani jau saskumdināja arī tas,ka blakus stāvēja izskatīgs un "formīgs" vīriešsargs...Draudzenei drusku čābīgāk izgāja - lika pat zābakus novilkt un bikšu jostu, laikam neiepatikās plastmasas grabuļi. Beidzot laimīgi esam iesēdušās mazā airBaltic lidmašīnītē. "Pie stūres" gan laikam sēd jauns gurķis, jo uzrāviens, ceļoties gaisā, ir nenormāls, pilnīgi šķiet,ka galva apgriežas par visiem 180 grādiem! Bet varbūt vienkārši tā ir mūsu lidostas skrejceļu specifika, jo piezemēšanās Romas lidostā ir perfekta. Nemaz nezināju, ka arī gaisā ir dažādas kvalitātes ceļi, jo kādā brīdī ietrāpam "trubulences"vai "turbulences" zonā - īsāk, kratamies gaisā tā,kā pa braucot pa visforšākajiem Krievijas lielceļiem. Domās jau pārcilāju savas neilgās dzīves jaukākos brīžus un saprotu,ka labāk visu atlikušo dzīvi pavadu bez vīrieša pie sāniem, nekā aizeju bojā lidmašīnas negadījumā... Izlidojot no Rīgas, ir totāla migla, bet tuvojoties Romai - saule! Nu tā -beidzot esam saules, temperamentīgo itāliešu, kapučīno zemē! Piedzīvojumi sākas!....Abas ar draudzeni fiksi soļojam pakaļ savai lidmašīnas grupai,lai nonāktu pareizajos gaņģos un veiksmīgi izpildītu pirmo uzdevumu - dabūtu atpakaļ savu bagāžu. Laimīgas arī tiekam līdz konveijeram un gaidām savus čemodānus. Kad svešie koferi riņķo pa lentu jau kādu piekto apli, bet mūsējo joprojām nav, sāk mākt tāds kā neliels satraukums. Redzot draudzenes nemaz vairs ne priecīgo sejas izteiksmi, blakus stāvošais vīrietis laipni paskaidro, ka šie čemodāni atceļojuši no Ēģiptes...Tad tikai tā īsti ieskatāmies,ka telpa ir liela un konveijera garums ir gandrīz bezgalīgs! Protams,ka mūsējie bēdīgi riņķo pāris mājas tālāk. Beidzot dabūjam arī savas bagātības, apgūstam vietējās labierīcības un priecīgas dodamies meklēt metro, ar kuru mums teorētiski jānokļūst savā viesnīcā. Jāpiebilst, ka manas angļu valodas zināšanas ir visnotaļ normālas, izņemot satraukumu brīžus,toties draudzenei tās aprobežojas tikai ar žestiem un neartikulētām skaņām. Divreiz nobraucot un uzbraucot stacijā, saprotam, ka metro šeit vispār nav (vismaz ne mums vajadzīgajā virzienā), toties ir vilciens, ar kuru varam nokļūt tuvāk kārotajai atpūtas vietai. Nopērkam biļeti un metamies uz tūlīt aizejošo vilcienu. Laimīgas iekrītam bezgaisīgā un netīrā vilciena vagonā un nedaudz mēģinām atslābināties. Sākam pētīt biļeti, lai zinātu, vai nav norādīta pietura, kur jākāpj vai vismaz pieturu saraksts, bet nekā. Itāliešu valodā nomurmulētās pieturas arī nevaram atpazīt. Piepeši blakus sēdošais simpātiskais itālietis sāk mētāties ar rokām, baksta mūsu biļetēs un kaut ko ātri runā. Es apjūku,neko nesaprotu, angliski savukārt nesaprot viņš. Draudzenei savukārt laikam piemīt nedaudz gaišredzības spēju, jo viņa, brīdi paklausījusies puiša plūstošajā valodā, ieminas, ka mēs neesam nokompostrējušas biļeti! Izrādās, stacijā ir tādi mazi dzelteni aparātiņi, kuros jāiebāž biļetīte un tad ir redzams konkrēts laiks, kad iekāpj vilcienā. Tas, lai neiedomātos vizināties cauru dienu ar vienu biļeti. Veiksmīgi atrisinām arī šo jautājumu - džeks ar roku uzraksta vajadzīgos ciparus un piesola arī mūs izlaist vajadzīgajā pieturā. Pilnīgi bez aizķeršanās tiekam līdz savam "rajonam", kur esam norezervējušas viesnīcu (neņēmām centrā,līdz ar to ieekonomējām vēl vairāk naudas). Jāpiebilst,ka visā piedzīvojumu laikā mums neradās problēmas ar vajadzīgās vietas vai objekta atrašanu, jo jautāt varēja pilnīgi jebkuram, itālieši ir bezgala atsaucīgi un laipni. Otrs variants - ar izmisušu sejas izteiksmi un karti rokās jāpieiet tā tuvāk itāliešu policistiem (neskatoties viņiem virsū), jābaksta ar pirkstu kartē un jālūr apkārt. Bez vārda runas kāds no viņiem pienāks klāt un aiz rociņas izvedīs,kur vien "donnām" vajag :) Lai kaut kas tāds notiktu mūsu dzimtajā zemītē... Viesnīcā drusku atpūtušās un noskalojušas ceļojuma putekļus, vēl tādā kā neticamā eiforijā, ka dažu stundu laikā esam samainījušas valstis un bez aizķeršanās tikušas līdz galamērķim, nolemjam iziet sava rajona apgaitā (ir jau pievakare un trakām ekskursijām tāpat nav vairs ne laika, ne spēka). Jāsaka, ka Roma ir traki netīra pilsēta. Ja centru vēl sakopj, tad tālāk no tā ir riktīgi netīrs.Otra lieta, ko nav iespējams palaist garām - satiksme Romas ielās. Nu tas ir kaut kas fantastisks! Noteikumi nepastāv vispār, dzirdama taurēšana, pīpināšana. Tikai, salīdzinot ar mūsu braucējiem, itālieši NAV agresīvi, pīpināšana drīzāk ir tāda sava veida pateikšana - "Ei,uzmanies, es te tev tagad pa sānu malu izlīdīšu priekšā!" Joprojām nesaprotu, kā viens milzenis autobuss var tik filigrāni izlīkumot mazās ieliņas, nu pilnīgi neko neaizķerot. Visu šo četru dienu laikā neredzējām nevienu avāriju uz ielām, toties jau pirmajā vakarā apguvām gājēju iešanas noteikumus - pilnīgi mierīgā solī, neskatoties uz luksoforiem, sākt iet pāri ielai, kad vien ienāk prātā. Ja gājiens ir uzsākts pie zaļās gaismas, tad galvenais ir nesākt histēriski skriet, ja pusceļā iedegas sarkanā gaisma, bet mierīgi turpināt šķērsot ielu. Vēlams ielas vidū vēl piekārtot svārkus, pārbaudīt, vai nav kurpei šņore atsējusies...Un neviens autobraucējs, nu pilnīgi NEVIENS jūs skaļi "nenotaurēs", nenolamās, nelēks ārā no mašīnas, lai parādītu kādu nepiedienīgu žestu. Dīvaini, vai ne? Nākamajā dienā, pabrokastojušas (jāatzīst, itāliešu brokastis laikam gan nebūs paredzētas veču vēderiem - bulciņas, ievārījumi...) nolemjam doties baudīt kultūru - iepriekš esmu internetā izpētījusi, ka ir speciāli ekskursiju busiņi, kas dienas garumā vadā pa Romas kultūrobjektu vietām. Izkāpjot no metro, atkal tā kā drusku apjūkam, jo nevaram noorientēties, uz kuru pusi ir tā busiņa firma, kuru esam izvēlējušās (izrādās, ir vairāki šādi busi,bet katrs no sava kantora). Nu nekas - ar karti rokās un nesapratni sejā dodamies uz vienu pusi un - jā,pēc mirkļa mums pienāk klāt viens vīrišķis un vedina sev līdzi uz busa pieturas vietu. Tā kā esam nolēmušas nesteigties un nekur neskriet, sakām itālietim - grazie! un nolemjam lēnā gaitā doties viņa norādītajā virzienā. Tak nē - šamējais paliek arvien satrauktāks, baksta sev ar pirkstu pulkstenī un tik rauj mūs sev līdz! Sak,ja nepaspēsim,nokavēsim busu,kurš tūlīt dosies,nākamais tik pēc pusstundas! Nu bet mums nekas "nedeg", varam arī pusstundu pagaidīt. Iemūkam kādā apavu veikalā cerībā tikt no uzmācīgā itālieša vaļā...Ooo,apavu veikalā atlaides, izpārdošana, kā mēs esam uztrāpījušas :)....Nepaiet ne piecas minūtes, itālietis mūs ir atradis un raušus izrauj no tik jaukā veikaliņa! Nopērkam biļetes un ietraušamies divstāvīgajā busiņā. Prāta mums drusku tajā brīdī pietrūkst, jo apsēžamies lejā nevis otrajā stāvā, no kurienes visa Roma kā uz delnas. Nu bet nekas - iepriekšējā vakarā esam drusku nosalušas, tāpēc lienam busā pasildīties. Ha, aiz lieliem priekiem, ka Rīgā atstājam + 2 grādus, bet Romā saķeram +12, esmu vakarā izgājusi rajona apgaitā vasaras maiciņā un virsū jaka, kājās plānas sporta čībiņas...Nosalu riktīgi, tomēr nav tik silts. Toties saule spīd visas dienas un gaiss ir pilnīgi savādāks kā Rīgā. Nolemjam visās busiņa pieturās ārā nekāpt, tikai dažās pēc vēlēšanās. Godīgi sakot, ja izdomā kāpt visās pieturās un izstaigāt visas vietas, tad vakarā esi ar izkārtu mēli un bez kājām. Tā kā tas nav mūsu mērķis, nolemjam izkāpt tur, kur pēc pareizības un visiem preiskurantiem būtu jāizkāpj - Panteons, Vatikāns, Venēcijas laukums...Kolizeju apskatām no busiņa loga, arī bijušo cirka arēnu. Nu tā, ar to visu arī jūtamies jau drusku sagurušas. Izbraucot pirmo apli cauri Romai, mums ienāk prātā ļoti spoža ideja - izbraukt vēl vienu apli, sēžot otrajā stāvā, nekur ārā nekāpjot un nostiprinot savas tikko iegūtās zināšanas par Romas centru. Tā arī izdarām un atklājam, ka lejā sēžot pusi vispār neesam ne kārtīgi redzējušas, ne sapratušas, kur braucam :( Saule jau gan spīd spoži, bet arī vējš ir diezgan pamatīgs. Toties pa ceļam paspējam "salasīt" vismaz piecus ielūgumus uz kafiju un izkliedzienus par savu brīnišķīgo ārieni! :) Patīkami. Faktiski kafiju mēs dzērām apmēram ik pēc desmit soļiem, pa vidam arī figūras uzturēšanai pa kādai kūciņai. Neies jau atteikt,ja vīrietis uzsauc :) Itāliešu vīrieši ir patiešām simpātiski, kur vien griezies, ir kur piesiet acis... Jauki izbraukājušās ar busiņu, izbaudījušas arī superīgo Romas satiksmi, nolemjam galu galā pašas mierīgā gaisotnē iedzert kafiju Romas centrā - vienkārši, lai pārliecinātos, cik tad maksā tase kafijas. Draudzenei pasūtu ātri un viegli, savukārt savu "kafiju ar pienu" ilgi mēģinu viesmīlim ieskaidrot, jo kā izrādās, tas ir kapučīno! Nu pilnīgs trakums un naivums manā vecumā :) Mjā, cenas stipri atšķiras no "mūsu rajona" cenām - kafija ir padārga. Bet ko var gribēt - Roma un vēl centrs! Nākamajā dienā plānots aptvert tālākos rajona nostūrus. Mūsu viesnīcas nosaukums ir "Piramīda" un patiešām viena tāda arī atrodas šajā rajonā - acīmredzot kāds vecs nocietinājuma mūris. Un atkal mums gadās daži jauki piedzīvojumi. Tā kā tuvojas Ziemassvētki, nolemjam apvienot patīkamo ar lietderīgo un paskatīties kādas dāvaniņas saviem vislielākajiem dārgumiem un lutekļiem - bērniem. Tas it kā arī ir viens no mūsu ceļojuma mērķiem, jo diemžēl mājās steigas un laika trūkuma dēļ nav iespējams mierīgi kaut kur ieiet un iedziļināties, ko tad īsti varētu iepirkt. Draudzenei vismaz ir skaidrs, ko dēlēnam vajag, man - kas iekritīs acīs. Iebrienam kādā nelielā aptieciņā, kur vienā stūrī izvietotas arī rotaļlietas. Pēc neilgas diskusijas un mantu pārcilāšanas izvēlamies katra savam bērnam dāvanu un dodamies pie kases maksāt. Sagadās, ka abām ir lielākas naudas zīmes, bet aptiekas saimniekam nav precīzas naudas, ko izdot - arī tikai lielās "kupjūras". Tad nu saņemam lielāku atlikumu nekā pienāktos. Mirkli abas midžinām acis, bet saimnieks jau mētājas ar rokām ,ka viss, "basta" un varam tā teikt, tīties. Savukārt cita darbiniece paņem mūsu dāvanas un kaut ko jautā. Apmēram jau esam ietrenējušās valodas intonācijās un žestos - saprotu, ka viņa jautā par iesaiņošanu. Klanu galvu un saku- si,si, domājot, ka ieliks smukā maisiņā. Kad jau viņa diezgan ilgi nenāk ārā, mani sāk mākt aizdomas, ka gluži maisiņā laikam nebūs vis ielikts, bet būs kas vairāk. Drusku nosvīstu, jo par to tā kā vajadzētu papildus maksāt...Kā tad, pēc brīža iznāk smaidīgā aptieķniece un dod mums katrai dāvanu, iesaiņotu glītā papīrā un ieliktu skaistā maisiņā. Kad mēģinu bailīgi jautāt, cik tad būtu jāmaksā, viņa smaidot atsaka - nekas, Priecīgus Ziemassvētkus! Nu vai nav viens jauks, mazs prieciņš :) Nolemjam pusdienas ieturēt no viesnīcas netālu esošajā restorānā. Nospriežam, ka ņemsim ĪSTO itāliešu picu, es vēl gribu nodegustēt ĪSTO tiramisu :) Kad nu viesmīlis pienāk klāt, man iešaujas prātā vēl kāda gaiša doma - pajautāt, kādos "razmēros" ir viena pica. Puisis izpleš rokas kā vējdzirnavas un nosaka - nu normāla, neliela. Forši, ietaupām naudiņu, jo no viena normālā gabaliņa abas pieēdamies pamatīgi :) Par tiramisu gan mazliet "sašaujos", jo gaidītās kūkas vietā dabonu kremu. Nu bet nekas, acīmredzot pastāv arī vairāki tiramisu fasoni. Klāt arī pēdējā mūsu "lielo brīvdienu" diena. No rīta jau pošamies uz lidostas pusi. Bez ekscesiem aizkļūstam līdz lidostai, šoreiz esam gudrākas un uzreiz pēc piereģistrēšanās dodamies iekšā beznodokļu zonā. Pirms tam gan atkal sagatavojamies "izskanēt" sevi. '" Caurejas" otrā pusē stāv nu bezgala simpātisks itālietis, nevienas sievietes blakus nemana. Nopriecājos jau, ka vismaz Itālijā mani apčamdīs itālietis, jo kaut kādi pīkstieni un lampiņu mirguļošana parādās virs skanera. Laimīgi izplešu rokas, smaidu itālietim, šis arī smaida, kaut ko saka - diemžēl neko šoreiz nesaprotu - un, galanti noskūpstījis man roku, rāda, ka varu iet. Un atkal nekā! Draudzene vēl kaut ko cītīgi žestikulē citam itālietim, vicinot rokā savu matu sprādzi.... Izejot pa tax free bodītēm, saprotam, ka patiesībā nekas te nav lētāks. Nolemjam, ka lielo naudu, kas mums vēl palikusi, vedīsim mājās, bet sīceni iztērēsim saldumiem, lai bērniem prieks. Iebrienam kādā kafejnīcā, cilvēku daudz, es paņemu spinātu pīrāgu, kurš beigās izrādās negaršīgs, kapučīno, bet draudzene dodas saldumu pirkšanas piedzīvojumā (viņa angliski ne bū,ne bē). Iepriekš esam sametušas kopā savas sīknaudiņas, sarēķinājušas, cik ir,tā kā visam būtu jānotiek gludi. Tak atkal nekā - bāžu mutē pēdējo negaršīgā pīrāga gabalu,kad no kafejnīcas dziļumiem iznirst draudzene ar diezgan sārtu seju un skaļi žestikulējot (nu gluži kā pilntiesīga itāliete) sauc uz manu pusi - Kristīne, mani apčakarēja, ko tagad darīt, jāiet kasīties!!! Aizrijos ar kapučīno malku un mēģinu saprast,kas par lietu. Izrādās, draudzene, kā jau cilvēks izglītots, saskaitījusi mūsu naudiņas, izvēlējusies preci, sarēķinājusi, ka viss sanāk un dodas pie kases. Tā kā runāt viņa nemāk, tad pastumj uz pārdevēja pusi saldumus un naudu. A ko tas ķēms? Parāda draudzenei, ka viņai tomēr nesanāk tas,ko viņa ir iedomājusies, izdod kaut kādus santīmus un cenšas atkratīties vaļā. Draudzene arī nav no vakarējām, stumj preci atpakaļ un rāda, ka grib, lai atdod naudu. Itālietis savukārt pārplēš čeku un aizstumj draudzeni vispār nost no letes....Pilnīgā bezcerībā, ka mums izdosies kaut ko pierādīt, dodos uz notikuma vietu. Draudzene rāda izvēlētās preces-jā,pēc cenām viss sanāk. Abas stāvam, žestikulējām, jūtu- es arī uzvelkos. Blakus kāds vīrietis kārto plauktus,es šim klāt, domāju - kā būs, būs. Itālietis ir laipns, par abām izdodas ieskaidrot, kas noticis, draudzene vēl defilē viņam apkārt ar pavērtu plaukstu, kur redzams izdotais atlikums, kas nu nekādi nesapas nevienā gadījumā ar to, kas būtu jāizdod. Itālietis lūdz mūs uzgaidīt, publika, protams, ir ieinteresēta, diezgan skaļi mēs tomēr ņemamies...Pēc brīža itālietis iznāk ārā un atvainojas, ka vienai precei tomēr nav bijusi pareizā cena. Nomainot to,tiešām nesanāktu iepriekš kārotais pirkums. Tomēr arī parēķinot šo, bezkaunīgais vecis, kurš pasūtīja draudzeni, ir izdevis nepareizas naudas. Tās mēs dabonam un arī atvainošanos, ka tā sanācis. Sakarsušas, nedaudz uzvilktas, bet ar uzvarētāja smaidu dejā dodamies prom no šīs ēstuves. Ar visu brēku gandrīz nokavējam lidmašīnu. Nu jau esam ceļā uz mājām...No vienas puses - gribas mājās, samīļot meituku, no otras puses - esam pavadījušas tik fantastiskas, saulainas, laiskas dienas, ka nemaz negribas atpakaļ drūmajā Rīgā :( Un uz mājinieku pārmetumiem un aizrādījumiem, ka neesam bijušas tur, tur un vēl tur, un vispār - ko tad mēs tur darījām,ja nerikšojām pa apskates objektiem - man ir tikai viena atbilde - mēs ATPŪTĀMIES. Vienkārši atpūtāmies - no ikdienas stresa, darba problēmām, drūmajiem cilvēkiem (pati jau arī tāda esmu diemžēl), bērnu kašķiem, Latvijas "ziemas". Kā teica draudzene - viņai bijis pat vienalga, kur braukt, kaut uz Daugavpili, ka tikai kādu brīdi prom no pelēkās ikdienas.... Un tas mums arī izdevās par visiem 100% :)

"Lielās" Romas brīvdienas :)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem