Divu avantūristu ceļojums uz Grieķiju 1.daļa

01.04.2008
10 min lasīšanai
40 foto

Piekritu piedalīties kārtējā dēkā, šoreiz, parādoties aviosabiedrības lēto biļešu akcijai, zibenīgi nolēmām doties uz Grieķiju. Pirms dažiem gadiem mums ļoti patika Krēta, tad nu jāpalūko, vai kontinentālā daļa ir tikpat jauka! Maršrutā ietveram Peloponēsas pussalu: Atēnas, Delfus, Kalambaku, Meteoru, Mecovu, Janinu, Korintu, Naupliju, Mikēnas un salas - Mikonu un Santorini. Skaidrs - ja gribam tik daudz apskatīt, būs jātaupa ... uz naktsmītņu rēķina? Internetā pievienojamies diviem pasaules apceļotāju klubiem, kur, sazinoties ar dažādiem ļaudīm, var atrast naktsmītnes bar brīvu pat Antarktīdā. Lūk, pašā Atēnu centrā jau 16 gadus dzīvo kāds, pēc bildes spriežot, jauks pāris Sergejs un Miwa, kuri ir gatavi mūs uzņemt savā mājā, atliek tik iegādāties dažādus ēdamus un dzeramus Latvijas suvenīrus, pierakstīt mums noderīgos telefonus un doties ceļā! Lidojums uz Grieķijas galvaspilsētu ilgst trīsarpus stundas, galapunktā silts laiks, bet lidostā neviens mūs nesagaida, adresi, kurp doties, nezinām. Vienīgais, kas mums ir, - telefona numurs. Labu brīdi stīvējamies, kura runās, jo Anita valodu ir sākusi mācīties pusotru mēnesi pirms ceļojuma, bet es angliski protu labi ja pateikt labdien un pasūtīt alu.(d) Mums nepārspējami veicas, jo telefonu paceļ Sergejs - viņš runā krieviski! Mums tik vien vajag kā ar metro tikt līdz „Larissa stacion”, un namatēvs atnāk pretī, lai palīdzētu nokļūt līdz apartamentiem. Iela sarakāta vienās tranšejās. Jautājam, vai to remontē? – Jā, pēdējos piecpadsmit gadus. Esam pavisam apmierinātas, jo mājvieta ir netālu no Akropoles. Tas nozīmē, ka visus vēstures labirintus varam izstaigāt kājām. Mums iedod pilsētas plānu un pastāsta, kas Atēnās ir jāapskata. Sākumā pēc kartēm orientēties sarežģīti. Šķiet, ka tikai Tēsejam tie grieķu labirinti būtu pa spēkam! :) Centrā kvartāli pārsvarā ir trijstūru formā, dažkārt ielas nav iezīmētas un kartes arī savā starpā atšķiras. Galvenais vienmēr atcerēties, kurā pusē saule riet un kurā pusē sūnas aug.;) Mūs uzņemošais pārītis ir japāniete un ukrainis, kas māca grieķiem angļu valodu. Ar pavisam nelieliem starpbrīžiem abi katru dienu strādā no 9.00 līdz 23.00, svētdienās darba diena beidzas nedaudz agrāk. Rīts iesākas ar jautrām sarunām un ledus kafiju frape. Miwu iepriecina atvestās dzērvenes pūdercukurā. Ikreiz, tās ēdot, viņa gaida kraukšķīgo mirkli un, japāniski smaidot, saka „surprise!” :p Man par lielu brīnumu, kaut ko saprotu arī no Miwas teiktā, lai arī nekad neesmu mācījusies pasaules populārāko svešvalodu. Ar Sergeju sazināties, protams, nav problēmu, bet, piemiedzot ar aci, viņš saka: kamēr būsim Atēnās, man esot jāiemācās runāt angliski. ;) Ceļojuma laikā no viņa saņemu īsziņas tikai angļu valodā, šķiet, esmu iesaistījusies projektā, kas saucas „intensīvā apmācība”. :D Pirmajā dienā esam ieplānojušas apmeklēt muzejus, to te ir ap 250 :( , tad nu savā kartē iezīmējam maršrutu un aidā! Mūzu tempļu kasēs smaidošās grieķietes saka, ka varam izstaigāt Kerameikas muzeju par baltu velti, tad ta brīnumi! Izrādās, ka tieši šodien ir Starptautiskā muzeju diena un visos muzejos ieeja par brīvu. Ak, kāpēc mēs tik vēlu pamodāmies?!! :@Izpētām senās pilsētas drupas un grieķu veidotos tēlniecības darbus, slaveno baltā vērša skulptūru, par ko Zevs esot pārvērties un tādā izskatā pārpeldējis jūru, nolaupījis feniķiešu princesi Eiropu, kas tulkojumā nozīmē „platā seja”. Meiteni aizvedis uz Krētas salu, kur zem platānas zariem viņi savienojušies, radot savus pēcnācējus – eiropiešus. Paskatoties uz vērsi, sajūtos pavisam lepna, ka piederu pie šīs rases. Tāāā, tas tad nu ir mans sencis!? :D Sengrieķu pilsētas augstākā nocietinātā daļa gan izskatās nesasniedzama un cēla, bet steigas nekādas, un ejam kājām cauri Agorai, vietai, kur kādreiz pulcējusies tauta un viedie turējuši sapulces. Šķita, ka Akropoli ieraudzīsim tikai vēlā vakarā, bet esam gājušas vien dažas minūtes, kad sasniedzam orākula klinti. Četrrāpus rāpjoties, slīd kājas un ir pavisam bailīgi. Paskatoties uz leju, ceļgali ļogās un galva reibst. Bet, esot augšā, sajūta, ka visa pilsēta pie kājām. Stiprais vējš un nomākusies padebess gan neļauj ilgi te uzturēties, tālab pēc dažām minūtēm esam jau Akropolē pie Atēnu pilsētas simbola - marmora Partenona. Cītīgi rosās restauratori. Te nu reiz ir tā vieta, kur ik pēc četriem gadiem tika organizēti centrālie Panatanejas svētki - zirgu skriešanas, vieglatlētikas sacensības; sacenšanās dziedāšanā, kitāras un flautas spēlē. Varu tikai fantazēt, kādas krāšņas dzīres par godu Atēnai tika rīkotas! Mūsdienās gan nav saglabājusies Atēnas deviņus metrus augstā statuja un vairākas skulptūras ir izvestas un uzstādītas dažādos Eiropas muzejos. Dionīsa amfiteātra pirmajās rindās atrodas īpaši grezni atzveltnes krēsli; sēdvietas – Dionīsa kulta priestera sēdeklis, tālāk orhestra, teatrons. Uz izrādēm ļaudis gājuši ar ēdamajiem un spilveniem padusēs. Ja skatītājiem nepatika izrāde,:@ tad aktieri tika apmētāti ar sieru un vīģēm. Iztēlojos: ja vairāk nekā 17000 izrāžu vērotāju ņipri izsaka savas emocijas, sanāk gluži labi siera salāti.:p :D No Akropoles klupšus krišus pa nostaigātajām slapjām marmora kāpnēm (domāju, ka Atēna nav valkājusi augstpapēžu kurpes) ;), nonākam pilsētas centra daļā Monastiraki krāmu tirdziņā. Ko tik tur nepiedāvā, gan greznus rokdarbus, gan dažādus mākslas darbu pakaļdarinājumus, un te nu ir īstā vieta, kur var vingrināties kaulēšanās disciplīnā. ;) Bet, tā kā mums šodien ir „muzeju diena”, tad sēžamies metro un braucam uz kādu citu pilsētas daļu, lai atrastu Nacionālo arheoloģijas muzeju.:)Karti pētot, saprotam, ka esam aizbraukušas pilnīgi pretējā virzienā, jo kā izrādās, muzejs atrodas pavisam tuvu mūsu mājvietai. Pa vagona logu ārā ieraugu gigantisku un modernu celtni. Mums laimējies nokļūt grandiozajā Atēnu Olimpiskajā centrā. Grieķijā pirms vairāk nekā 2780 gadiem radušās antīkās olimpiskās spēles, un iztēlē redzu puskailus diska metējus un muskuļotus grieķu olimpiešus ar lāpām rokās. Sajūta nereāla, un plaušas ieelpo daudz vairāk gaisa nekā parasti.:)2004. gadā šajā vietā tika uzstādīti rekordi, bet tagad visā kompleksā bez trim strādniekiem, kas klapē nagliņas, un mums divām neviena cita nav. Varētu iet peldēt pa olimpisko baseinu celiņiem un uzstādīt vismaz dienas rekordu. :D Kā jau dienvidos, arī mūsu saimniekiem vakara atpūta sākas tikai ap vienpadsmitiem, tāpēc nekur nesteidzamies un sagaidām tumsu, lai skatītu prožektoru apspīdēto Akropoli un tālumā izgaismoto Atēnu visaugstāko vietu Likavitas kalnu. Tas nu ir skaisti! (dance)Vakarā ejot mājup pa kartē iezīmēto maršrutu, saprotam, ka esam nokļuvušas sarkano lukturu ielā, un pieliekam soli, lai neiekļūtu kādās nepatikšanās ar vietējiem suteneriem, kuri kārām acīm mūs novēro. Sergejs satraucies, ka nav laikus mūs brīdinājis, lai nestaigājam pa aizdomīgajām ielām, un pastāsta arī savus piedzīvojumus Grieķijā. Reiz esot aizbraucis kalnos un uzaicināts uz vakariņām pie kāda grieķa. Priecīgi ieturot maltīti, pacēlis acis uz vienīgo tuvumā esošo meiteni. Pēc vakariņām namatēvs liek precēt meitu, ko tas uzlūkojis. Kalnos tāda tradīcija: ja vīrietis 3 reizes paskatās meitenei acīs, tā viņam jāprec. Nekāda attaisnošanās tur netiek uzklausīta. Vecais velk ārā kinžalu, izceļas liels tracis. Atskrien ciema vecākais un saka, lai Sergejs, nevienam neredzot, lien viņa auto bagāžniekā. Kamēr meitas tēvs skraidelē, precinieku meklēdams, tas auto bagāžniekā esot laimīgi nogādāts pilsētā. :D Vairākas dienas līst lietus, tā atēniešiem īsta katastrofa, jo grieķiem šķiet, ka viņi atrodas sauso subtropu joslā. :DNodomāju, ka viņi vēl nezina, ko nozīmē ielīt Septiņu brāļu dienā. :@ Kā rādās, mēs Atēnās saņēmām septiņu gadu nokrišņu devu. Miwas dotais lietussargs bija vienīgais glābiņš un noderēja visu ceļojuma laiku. Latvijā pēc cūcības likuma :@ tikmēr netipiski 30 grādi un saulīte pa zemes virsu staigā. Nākamajā dienā dodamies cauri Plakai uz Nacionālo parku. Lietus gāž kā ar spaiņiem, te kāda grieķiete piedāvā sēsties krāsainā, mazā vilcieniņā, un mēs divatā braucam pa centrālo vecpilsētas daļu, jāpiebilst, atkal bez maksas, jo par godu gaidāmajām „AC Milan” un „Liverpool” UEFA čempionu līgas finālspēlei Atēnās notiek dažādas atrakcijas. Vilcieniņa galapunkts ir Kallimarmaro (Panathinaikona) stadions, kur šajā brīdī glabājas lielais čempionu kauss, veči mirdzošām acīm apķēruši to un kaismīgi bučo.:* Stadions aprīkots ar 60000 baltā marmora sēdvietu. Divas ir īpaši ierīkotas – goda vietas padomniekiem. Biļetes uz šo spēli var iegādāties par 1200 eiro, saka īstenais futbola fans, kas atlidojis no Austrālijas, lai turētu īkšķus par savu komandu klātienē, saķer galvu un saka „crazy” - nevar zināt, vai tās vēl nav viltotas. Pie vārtiem mani uz deju uzlūdz Atēnu futbola spēles talismans un mēs dejojam tik aizrautīgi, ka vienā brīdī partnerim nokrīt galva. :D Puisis neapjūk, paceļ savu pazaudēto galvu, uzliek vecajā vietā un turpinām dejot tālāk. Pēc šīs dancošanas sajūsminātie administratori uzdāvina futbola suvenīrus. Tas tik ir ķēriens! Sabiedriskais transports moderns un tīrs, šķiet, esam iekļuvušas laikā, kad viss ir sakārtots galvenajai futbolspēlei un nav ne miņas no klaiņojošiem suņiem un atkritumiem uz ielām. Pa galvaspilsētu pārvietoties ar motocikliem ir visātrāk - vēlāk arī mēs izmēģinām šos priekus. (dance) Netālu no stadiona atrodas Zeva templis, no kura palikušas vairs tikai dažas kolonnas, senā grieķu pirts un dzīvojamās ēkas vecie pamati. Antīkās mākslas fani veselu dienu varētu veltīt Nacionālajam arheoloģijas muzejam. Tur var apskatīt mikēniešu zeltlietas, keramikas izstrādājumus, dārglietas, izejot cauri visai Grieķijas vēsturei. Bet pie muzeja aplūkojamas Annas Chromy modernās Grieķijas skulptūras. Tās ir tik izteiksmīgas, ka cenšamies nofotografēties pie ikvienas, iekļaujot sevi kādā skulpturālā grupā. Redzot mūsu sajūsmu, pienāk Atēnu televīzijas reportiere ar operatoru un lūdz dalīties iespaidos. Jēēē, esam Atēnu kultūras raidījumā! *** Anita: Kas gan būtu Grieķija bez īstas grieķu ballītes? Gluži nejauši gadās iepazīties ar vietējiem puišiem: viens no viņiem mūs uzrunā, cerēdams pavingrināties krievu valodā, ko jau gadu apgūst pašmācībā no grāmatas. Vārds pa vārdam, un, izdzirdot frāzi „ja hoču stancevatj s tebja”, nevilcināmies piekodināt, lai šovakar pat aizved mūs uz īstu grieķu mūzikas un deju klubu. Mums ir fantastiskas atmiņas par Krētu, kurā tika dejots uz deju grīdas, uz galda, uz ielas, augu nakti, grieķi juku jukām ar tūristiem dzīvās mūzikas pavadībā, ar katru spēlēto dziesmu aizvien līksmāk un kaismīgāk. Arī Atēnās vēlamies piedzīvot kaut ko līdzīgu. Vakarā tiekam aizvestas uz vislielāko deju klubu, kurā skan tikai grieķu modernā mūzika... tik apdullinošā skaļumā, ka sarunāties nav iespējams. Un šīs mūzikas pavadībā grieķi... stāv gar sienām un letēm ar savām dzērienu glāzēm rokā un klusēdami blenž viens uz otru. Dažs labs, ritot trešajai stundai, iespējami neuzkrītoši atļaujas sākt pašūpoties no vienas kājas uz otru. No klubā esošajām lielākajām kompānijām kāds pārītis gan atļaujas uzdejot... cenšoties neatiet tālāk par 20 centimetriem no sava galdiņa. Saņēmušas atbildi, ka tieši tā te notiek vienmēr un vai tad mums tiešām, tiešām nepatīk? – nolemjam labāk doties mājās un izgulēties pirms rītdienas izbraukuma uz Delfiem. Uz Delfiem trijās stundās var aizbraukt ar satiksmes autobusu. Un ko gan citu var darīt labāku tik ļoti lietainā dienā kā braukt autobusā? Par to, kāds slapjums un plūdi mūs gaida kalnos, ij neiedomājamies. Un... turpceļā gāž kā ar spaiņiem, atpakaļceļā gāž kā ar spaiņiem, bet tajā brīdī, kad esam nopirkušas Delfu svētvietas ieejas biļetes... pārstāj līt un visus mūsu fotografējamos objektus apspīd spoža saule – līdz pat brīdim, kad nonākam no Delfi kalna un izejam pa vārtiem :o *** Delfos iegūstu mācību par grieķu žestikulēšanas mākslu. Uz kasieres jautājumu: „vai ņemsiet abas biļetes uzreiz?” - tas nozīmē gan muzeja, gan svētvietas apskati - atbildu ar apstiprinošu galvas mājienu. Liels ir mans izbrīns, kad pie vārtiem izrādās, ka mans apstiprinājums ir viņu izpratnē noliegums un par manu jāvārdu nākas piemaksāt 6 eiro.:@ Parnasa kalna pakājē esošo Apollona templi apskatām tikai iztālēm, jo lietus mūs atsācis vajāt! Viskolorītākais notiek ar mani atpakaļceļā. :D Autobusā apsēžos blakus kādam jaunam vīrietim un novelku savu samirkušo džemperi, palikdama lenču topiņā. Vīrietis pamet skatienu uz dekoltē... un pārkrustās. Paskatās vēlreiz... pārkrustās. Pēc pāris pieturām iekāpj vīrieša māmiņa, viņš atdod tai savu vietu. Māmiņa pašķielē uz mani...un arī pārkrustās! Sāku sajusties neomulīgi, appētu sevi un nosecinu, ka plikumi, no kuriem vīriešiem tvīkst vaigi, ir apsegti, bet abu pārkrustīšanās nebeidzās... Noklausījies mūsu piedzīvojumus, Sergejs saka: “Atēnas – tas ir pufaikciems.” - “Kur tad jums ir galvaspilsēta?” - “Krētā.” Vakarā aizejam uz tūrisma biroju paskatīties, cik maksā ekskursija uz slavenajiem Meteoru akmens klosteriem. Vairāk nekā 100 eiro. Tā patiesībā ir trešdaļa no skaidrās naudas, ko esmu paņēmusi līdz, un neesmu noskaņota trešdaļu atdot par vienu ekskursiju. Tāpēc no rīta dodamies uz dzelzceļa staciju un braucam piecas stundas fantastiski smalkā vilcienā uz Kalambaku un tikai par 11 eiro. No turienes līdz Meteorām stunda gājiena pa gleznainu ceļu, kur aiz katra stūra paveras aizvien dīvaināki un fascinējošāki pelēki smilšakmens torņi, ko varētu dēvēt par klinšu veidojumiem. Pavisam optimistiski esam nolēmušas kalnus pievārēt, ejot kājām, bet tie atrodas ļoti tālu un nākas stopot. Piestāj auto, un vīrs, kuram mutē trūkst vismaz četru priekšzobu, šļupstot kaut ko saka. Puslīdz saprotam, ka viņš mūs vedīs uz Svētā Stefana klosteri. Ieejot vientuļnieku namos, ir jāapsedz pleci un jāietērpjas garos lindrakos, ko var paņemt turpat kastēs pie ieejas. ;) Atpakaļceļu varētu iet kājām, bet mūs uzņem kāds čehu tūristu autobuss un gandarītas kopā ar jautro grupu apskatām vēl vairākus Meteoras klosterus. Pulksten sešos esam atpakaļ pilsētā un Anita nekādi nevēlas nīkt tepat Kalambakas kempingā, bet izmantot laiku un vēl šodien nokļūt līdz kādam amatnieku ciematiņam augstu kalnos. *** Anita: Autobusi uz turieni iet divreiz dienā, un pēdējais jau aizgājis. Tāpēc aiz kāda veikala pie atkritumu konteineriem atrodam kartona kasti, noplēšam tai vāku un virsū uzrakstām „Metsovo”. Turpmākās stundas laikā saprotam, ka grieķiem nav nekādas sajēgas par Eiropā tik populāru lietu kā stopošana. Pirmais mums piestāj albānis, kas tā vietā, lai tur, kur mūsu ceļi šķiras, vienkārši izlaistu no mašīnas un parādītu tālāko virzienu, izmisīgi (albāniski!) cenšas ieskaidrot, ka viņš brauc uz Albāniju. Cits večuks piestāj, lai paziņotu, ka viņš nebrauc uz Mecovu (un tāpēc atsakās pavest mūs pat 110 km uz priekšu, cik būtu pa ceļam).:( Kad visbeidzot smagā auto šoferītis Nikos jau pustumsā izlaiž mūs amatnieku ciema pievārtē, ārā ir +13 grādi un sāk līt. Atveram lietussargus, sapogājam savas plānās jaciņas un dodamies meklēt pajumti. Pirmā hoteļa īpašnieks prasa 45 eiro un kļūst neganti dusmīgs, padzirdējis, ka mūs šāda cena neapmierina. Otrā, tikpat tukšā, apteksnes nolaiž cenu līdz 35 ... un parāda istabu, kurā šai ledaini drēgnajā, mitrajā naktī ir atstāts vaļā logs! Nolemjam meklēt „rooms to let”. Ieraudzījušas kādu piparkūku mājiņu, klauvējam pie durvīm, un ar īpašnieku turpat pie sliekšņa sākam draudzīgu dialogu: viņš mums grib rādīt istabu, mēs vispirms – uzzināt, cik maksās. Un vai nevar nolaist cenu. Priekš divām stjudents! Priekš backpackers! Vīrs apmulst: “20 euro is crazy price for this place...” Es: - We are crazy too. (Saimnieks rāda uz Jolantu) :)– She is crazy? – We both are crazy. ...Tai brīdī saprotam, ka esam sastapušas savējo. - Because I am a very good man... Tiekam ielaistas namiņā par mūsu nosaukto cenu, ar noteikumu, ka nevienam to neteiksim, jo vīrieši turpat blakus par līdzīgu istabu maksā 40 eiro ... un visus Latvijas studentus saimnieks par tādu naudu negrasās izguldināt ;)... un atnes mums tēju un kafiju. Ja kāds grib ceļojot sastapt mieru, tad šī mazā, gleznainā amatnieku pilsētiņa tam arī ir domāta. Otrā rītā pēc Mecovas izstaigāšanas uz Janinu mūs ved divdesmitgadīgais Spiro, kuram todien Janinā sievai dzemdības. Viņš apvaicājas, vai Grieķijā ir jauki cilvēki. „Yes. For example you.” Ja izdosies, būs arī turpinājums... :)

Divu avantūristu ceļojums uz Grieķiju 1.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem