15.diena Zilā mošeja un Sofijas katedrāle

  • 6 min lasīšanai
  • 140 foto
15.diena. Dīvaini , bet šorīt pirmo reizi ceļojuma laikā mēs nogulējām līdz desmitiem. Tas šķiet vēlreiz apliecina pamatīgos, vakar pa dienu nostaigātos attālumus. Pabrokastojuši devāmies uz hipodroma laukumu, jo šīs dienas plānos bija iepazīties ar Zilo mošeju un Sofijas katedrāli. Netālu no laukuma nolēmām apsēsties neliela skvēriņā, un pamatīgi iepazīties ar Mr. Dorlinga vēstījumu par abiem šiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem. Iedziļinājušies grāmatā neievērojām , ka pie mums bija pielavījies apavu spodrinātājs. Šeit beidzot es vēlos aprakstīt ceļojuma negatīvo pusi , kura vairāk vai mazāk visu laiku mūs nomāca un par kuru es īpaši līdz šīm neko nebiju minējis. Apavu tīrītājs neuzklausot mūsu iebildumus , ka mums tas nav nepieciešams iezieda manas Convers kedas ar zābaksmēru un sāka tas pulēt. Momentā klāt bija viņa kolēģis , kurš Zaicha gaiši zaļās zamša kedas sāka „ kopt” ar zobubirsti pamērcēdams to ūdeni. Rezultātā man bija riktīgi iespeķoti Conversi, bet Zaičam netīri slapjas zamša kedas. Nevēloties lieku skandālu ļāvām viņiem darboties. Pabeiguši savu akciju apmēram 3 minūtes viņi pieprasīja naudu - 12 Ls. , ja es konvērtētu summu latos. Uz manu sašutumu viņi reaģēja paziņojot, ka tas esot lēti , jo amerikāņiem prasītu divtik. Man gribējās vienkārši uzmaukt viņiem galva tās zābaksmēru kastes. Iedevu viņiem apmēram 4 Ls , un rīts bija sabojāts. Tas ko es pieminu ir tūristu lāsts. Šādas situācijas, kad tu tiec šmaukts, apskaitīts un tavs rēķins ir aizdomīgi liels ir norma. Pusdienojot tu piemirsti painteresēties cik maksā alus un izrādās ka tieši tad, kad neesi nokonstatējis tā cenu tas maksā trīs reizes dārgāk nekā citkārt .Tev piedāvā vai uzmācās ar preci, kas tev nav galīgi vajadzīga. Tev ieliek kaukto rokās un momentā pieprasa naudu. Visas šīs tūristisko džungļu lamatas un problēmas ir tās, kas nenormāli kaitina un sabojā iespaidu par valsti vai tautu. Šādas aktivitāte saprotams ir sastopamas rajonos , kur ir daudz tūristi. Laipnība piedāvājot preci un pakalpība pārvēršas naidā un lamās , kad tu atsakies kaut ko pirkt vai noraidi priekšlikumu. Lai cik tas būtu nepatīkami, bet ir ar šādām situācijām jārēķinās , ja vēlies blandīties ne tikai pa kalnu ciematiem un nomalēm , bet arī pabūt ievērības cienīgas apskates vietās ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienīgais risinājums , kurs atliek ir tam īpaši nepievērst uzmanību un neskaitīt katru latu. Samierināties ar savu upura lomu šajā sadaļā un mēģināt ar smaidu uztvert katru jauno krāpšanas gadījumu , kolekcionējot visus niķus un stiķus un mēģinot atkārtoti uz tiem neuzrauties. Man personīgi sanāca atkārtoti iekrist uz veco labo joku „ piemirsu paprasīt cik maksā” tā būtība ir tāda. Ieejot pusdienot kādā ēstūzītī tu izvērtē ēdienkartes piedāvājumu un cenas atzīstot tos par normālām. Apmierināts piekusis ieslīgsti krēslā un pasūti pusdienas. Sagaidījis ēdienu pēkšņi atskārti , ka esi piemirsi paķert dzērienu un nedomājot pasūti ūdeni vai aliņu. Saņemot rēķinu tu brīnies , ka tas ir spēcīgi lielāks par gaidīto. Sākot to pētīt noskaidro ka alus šeit tradicionālo 4 vai 5 liru vietā ir maksājis 10 vai 12. Diemžēl uz tavam pretenzijām tiek uzrādīta ēdienkarte ar alu par 12 lirām. Pasākuma sāls ir nedzer to , par kura cenu tu neesi painteresējies pirms tam, jo tad alus būtu maskējis 4 liras. Lietas kuras parasti izrādās dārgākas ir tās kurām principa vajadzētu konstanti vienādi maksāt. Deviņdesmitajos gados daudz braukāju apkārt pa Krieviju un pērkot vilciena biļeti bija jāuzrada pase. Redzot Latvijas pasi , kopa ar biļeti parasti tika izsniegta arī grāmatiņa angļu un krievu valoda domāta ārzemniekiem... „ ko nevajadzētu darīt ārzemniekam braucot vilciena” tur bija tādi vērtīgi padomi, ka nedzert par mēru restorāna vagonā, nespēlēt kārtis uz naudu ar nepazīstamiem kupejas biedriem, aizslēgt savas kupejas durvis un izvairīties no stāvēšanas tambura un pīpēšanas vienam bez paziņām. Šķiet, ka derētu izdot rokasgrāmatu tūristiem cīņā ar krāpniekiem, bet tad protams katram no mums tiktu atņemta burvīga iespēja izbaudīt visus šos priekus uz savas ādās. Pietiek par skumīgo , šis rīta atgadījums mums sabojāja garastāvokli , bet jau pusdienas laikā pārmaksājot par aliņu es gardi smējos pats par sevi . Sakopuši savus apavus stūrējām uz zilo mošeju. Zilā mošeja ir ieguvusi savu nosaukumu, jo tas iekšēja apdarē dominē zilie toņi. Tā ir celta 17 gadsimtā un ir viennozīmīgi viena no iespaidīgākajam celtnēm ko nācies redzēt. Interesanti ir tas, ka tā vēl jo projām darbojas un nav tikai tūristu apbrīnas objekts , bet arī reāla lūgšanās vieta. Laukumā pirms mošejas pulcējas simtiem cilvēku, tomēr rindas nebija. Vispirms kopā ar pūli lēnām nokļuvām mošejas pagalmā, kur bija izvietojušies tirgoņi. Šķiet turkiem tirgošanās patiešām ir asinīs. Diezvai mūsu pilsētas tēvi ļautu apgānīt piemēram latviešu tautas svētvietu Brīvības pieminekli ar tirdzniecību, bet Stambulā viena no musulmaņu pasaules svētvietām viss pagalms ir pilns ar veikliem darboņiem. Pie ieejas mošejā ir neliels sastrēgums , jo visiem ir jāvelk nost apavi un jāuzvelk čībiņas līdzīgas ka slimnīcās. Pie citām mošejām ir kāju mazgājamas renes un šī tradīcija šķiet ir visnotaļ atbalstāma un pareiza, jo pretēja gadījuma varētu noģībt no apdullinošā aromāta , kurš valdītu svētvietā pulcējoties simtiem cilvēku slēgta telpā, pēc apavu noaušanas 30 grādu karstumā. Sabāzuši savas kedas mugursomā un apāvuši čibas kāpām augšā pa īsām kāpnītēm ieejot mošejā. Mīksti ornamentiem bagātīgi izgreznoti paklāji zem kājām, inženiertehniski risinājumu brīnumdarbs vairāku desmitu metru augstumā grieztu velvēm majestātiski pārejot kolonās, ticīgie nometušies ceļos klanās austrumu virzienā kuru pārliecinoši norāda milzīgi logi rotāti ar vitrīnām caur kuriem telpā ieplūst apgaismojums pietiekoša daudzuma radot nepieciešamo svinīgo atmosfēru. Neviļus tu arī apklusti tāpat ka vairākums apmeklētāju un apbrīnā veries apkārt, ik pa laikam uzgrūzdamies kādam virsū , jo pie ieejas, ēkas grandiozā efekta pārņemti visi savus skatienus vērš augšup neievērojot to, kas notiek uz zemes. Ja no ārpuses mošeja šķiet, ka sastāv no vairākām celtnēm , kuras ir saceltas cita uz citas, tad no iekšpuses patiesība tā ir viena milzīga telpa, kura lai netraucētu ticīgajiem ir sadalīta divas daļās. Apmeklētājiem un ticīgajiem, atdalīta ar nelielu nožogojumu, ļaujot ticīgajiem netraucēti komunicēt ar augstāko. Sievas bariņos kopa ar bērniem nometušās uz paklājiem klusi sarunājoties gaida savus vīrus. Labu brīdi atradāmies mošeja vienkārši vērojot un baudot vietu un brīdi kad šķita ka esam gana to sajutuši devāmies prom. Izejot ārā no mošejas ir pamatīga drūzmēšanās uz kāpnēm, jo visi mēģina vienā vietā paraut savus apavus. Spilgtās saules gaismas un karstuma apdullināti devāmies pāri laukumam uz ne mazāk slaveno par astoto pasaules brīnumu saukto Sofijas katedrāli. Izstāvējuši nelielu rindu un iegādājušies biļetes nokļuvām katedrālē. Neizplūdīšu vēsturiskās niansēs , bet galvenais fakts ir, ka līdz pat piecpadsmitajam gadsimtam tā bija viena no kristīgas pasaules dižākajam celtnēm un 1453 gada krītot Konstantinapolei Osmaņi to pārveidoja par mošeju. Tā ir vairākas reizes bijusi postīta un atjaunoti, tai pāri un ap to ir klājušies vēstures slāņi atstājot tās arhitektūra un ornamentos savas liecības. Pašreiz tajā notiek vērienīgi restaurācijas darbi , kuri tomēr nemaisīja novērtēt celtnes grandiozumu. Skatoties uz milzīgo kupolu kurš ir vairāk trīsdesmit metrus augstuma , tu neviļus aizdomājies par cilvēces spējām kopuma. Senos laikos , kad nebija mūsdienu tehnoloģijas cilvēki ir bijuši spējīgi radīt kaut ko tik grandiozu. Mūsdienu cilvēki no brīnuma un pārsteiguma zaudē uz brīdi valodu un mēs varam tikai iedomājies tas sajūtas un emocijas ,kurus pārņēma cilvēkus ieejot katedrālē piecsimts gadus atpakaļ. Iespaids bija ik spēcīgs , ka pa nogurdināja ar savu vērienīgumu. Lai arī no apbrīna jau bijām sagurusi nācās saņemties, lai dotos projām, jo apzinājāmies ka diezvai kādreiz dzīvē vēl šeit atgriezīsimies. Laiski soļojam pa jauku ieliņu gar Topkapi pils mūra sienām. Mr. Dorlings vēstīja , ka obligāti vajadzētu aplūkot šo pili, bet mošeja un katedrāli bija mūs jau tik pamatīgi nogurdinājusi , ka nolēmām šodien vairs neaplūkot vel kādu pasaules brīnumu. Pastaigājoties nonācām pie vilcienu stacijas, kur pie reizes mēģinājām noskaidrot - kā mums viss ērtāk parīt nokļūt lidostā. Izrādījās ka viss pieņemamākais variants ir braukt ar tramvaju. Ekskursijas un pārbaudes pēc vienojamies veikt šo ceļojumu jau šodien. Samaksājuši par žetoniem pēc brīža jau sēdējām moderna tramvaja krēslos un vērojām pilsētu , kuru ātri slīdēja mums garām. Tramvajs sākumā brauca pa mums jau zināmo ielu gar lielā tirgus rajonu, vēlāk pilsētas centrs palēnām parauga līdzīgos mikrorajonos kā padomijas republikās. Ceļā turp un atpakaļ līdz lidostai mums pagāja aptuveni stunda un divdesmit minūtes un kopa ar pārliecību , ka nokļūšana lidostā mums nesagadās problēmas, ieguvām arī viedokli ka šo pilsētas daļu mēs nevēlamies mēģināt iepazīt pastaigājoties. Tuvojoties centram izkāpām vairākas pieturas agrāk un raitā solī veicām iepazīšanās reidu šajā pilsētas centra daļā. Staigā kā gribi, bet agri vai vēlu klejojot pa pilsētas tu nokļūsti lielajā tirgu. Mēs nebijām izņēmums un lai arī iepirkšanos vēl joprojām atlikām uz pēdējo dienu tas ir rītdienu, dabūjam izturēt pirmās kārtīgās ugunskristības tirdzniecības jomā. Apmēram pēc divām stundām aizelsušies, piekusuši, pozitīvu un negatīvu iespaidu pārsātināti mēs līdzīgi kā iznirstot no dzelmes jūrā iznirām no liela tirgus rajona pie Bosfora jūras šauruma un ievilkām elpu. Bija jau krēslas laiks un nolēmām aizbraukt uz Bejagoule rajoniņu iekost. Stambulas tramvaju sistēma ir vienkārši teicama un pēc piecpadsmit minūtēm jau baudījām malku kafijas āra kafējnīca ar teicamu skatu uz Bosfora šaurumu . Iestādījums nebija gana pārliecinošs, lai uzticētu tam mūsu kuņģu gastronomiskās prasības, bet skata dēļ nolēmām uz brīdi pieciest izsalkuma sajūtu un apmierināties ar kafiju un teicamu saulrietu. Bejagoule centrālo ieliņu sasniedzām vienlaicīgi ar tumsu. Vakara kņada atšķiras no dienas. Vairāk jaunatnes, skaļāki un bravūrīgāki smiekli, pilnāki kafūži un ēstūžī. Vakariņas mums padevās gana klasiskas un baudāmas , kādā mūsdienīga un salīdzinoši tīrā ēstūzītī , bet pieminēšanas vērtas ir mīdijas. Šķiet, ka tas bija mīdijas. Uz vairākiem stūriem stāvēja vīri ar tādiem kā molbertiem uz kuriem ir milzīga grēda ar gliemežvākiem, līdzīgiem kādus var atrast pie mums piemēram Usmas ezerā. Gliemežvākus pasniedz atvērtā veida , uz gliemja uzliekot piparotas putraimu putras karoti un uzspiež citronu sulu. Garšoja manuprāt lieliski, pat Zaicis notiesāja divas. Pievarējuši ielu visā tās garumā nolēmām noriskēt un doties meklēt tramvaju virzienā kurā tam mūsuprāt vajadzētu būt. Pēc apmēram četrdesmit minūšu ilgas blandīšanās, pa ceļam padzerot čai nopērkot to no vīra, kurš ar termosu skraida starp taksometriem un tirgo to, mēs laimīgi sēdējām tramvajā un braucam uz savu Sultanahmet rajonu. Kārtēja diena, bija pamatīgi nogurdinājusi un rīt mums stāvēja priekša ceļotāju pats smagākais pārbaudījums , suvenīru un dāvaniņu pirkšana mājiniekiem. Ticiet man, pirms tādas dienas gulēt vajag iet savlaicīgi !


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais