Mirklis ceļā. Parīze

  • 6 min lasīšanai
Piederu pie tās paaudzes, kura bērnību pavadīja kopā ar romantiskajiem Aleksandra Dimā un Viktora Igo darbiem. Parīzi es biju iemīlējusi vēl pirms to ieraudzīju. Redzēt Parīzi un mirt... Nu, tik radikāli noskaņota es, protams, nebiju, bet ļaut dvēselei pacelties pāri ikdienai, rast iespēju atkal noticēt brīnumiem, - to es vēlējos. Pirmais pieturas punkts pasaules skaistākajā pilsētā mani pagalam samulsināja. Modernais Defansas rajons ar biznesa centru bija tālu no tiem priekšstatiem, kādi veidojušies manā apziņā par Parīzi. Karstajā vasaras saulē biju kā apžilbusi, raugoties uz spoži mirdzošajiem debesskrāpjiem. Tikai tālumā atpazinusi Triumfa arkas siluetu, sapratu, ka atrodos savu sapņu pilsētā. Bija pats dienas vidus un svelmaini karsts. Bet cilvēki, kuri gāja man pretī un garām, bija ģērbušies tumšos, labi piegulošos uzvalkos, baltos vai citas, atturīgas krāsas kreklos un, protams, kaklasaitēs. Starp daudzajiem biznesa “uzvalkiem” biznesa “kostīmiņu” uzskaitei pietika ar abu roku pirkstiem. Nevainojami ģērbti, izskatīgi, jauni un, acīmredzot, perspektīvi biznesa pasaules censoņi, pār kuru pierēm neritēja pat ne mazākās sviedru lāsītes. Blakus viņiem piepeši sajutos nepiedienīgi ģērbusies, pārkarsusi un sasvīdusi. It kā ar to būtu par maz, meklējot mugursomā ūdens pudeli, lācīgi uzminu kādam satriecoši spīdīgu kurpju purngalam. Pirms spēju izdomāt, kādā valodā atvainoties, kurpju īpašnieks, laipni smaidot, noskandināja ”ekskuzī” un netraucēti turpināja savas gaitas. Vai viņš tiešām atvainojās par to, ka gadījies man ceļā? Vēl vairāk apmulsusi apsēdos uz kāda no soliņiem. Tikai tagad pamanīju, ka gandrīz katram korektā apģērba īpašniekam rokās ir kāda turziņa, papīra paka vai minerālūdens pudele. Pusdienlaiks. Daži ar saviem pirkumiem devās atpakaļ uz darbavietām, citi sēdēja tur pat uz soliņiem, uz strūklakas apmales vai pakāpieniem, mierīgi uzņemot nepieciešamo enerģijas devu. Un likās, ka nevienu tas īpaši nesatrauc un netraucē. Manu uzmanību saistīja četri vīrieši, kuri nupat bija beiguši savu maltīti, bet itin nemaz nesteidzās atgriezties pie darba. Vēsās biznesa gaisotnes satriekta, savās domās salīdzināju viņus ar lepniem kovārņiem, kuri, spožās spalvas saulē žilbinot, tup rindiņā, galvas iedomīgi izslējuši. Bet piepeši viens no viņiem pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu, otrs atļāvās novilkt žaketi un atrotīt krekla piedurknes un, vai tas var būt, - abi pārējie, smejoties izvilka lielus rūtainus mutautus un slaucīja sviedrus. Jautrā tērgāšana un patiesie smiekli, kurus sadzirdēju, ļāva saprast, ka tie ir tikai jauni, dzīvespriecīgi parīzieši, kuri prot baudīt pat tādu ikdienišķu prieku, kā pusdienu sviestmaizes. Sapratu arī to, ka man pienācis laiks mainīt attieksmi pret dzīvi... Par to, cik daudzkrāsaina ir ne tikai pati Parīze, bet arī parīzieši, pārliecinājos nākošajā dienā. Viesnīcā, kurā mūs izmitināja, ieradāmies vēlu vakarā. Katrs, kurš ceļojis tūristu autobusos, zina, cik salds ir miegs, kad beidzot rodas iespēja ieņemt horizontālu stāvokli. Tāpēc no rīta, kad visjaukākajos sapņos modinātāja pīkstienu vietā ielauzās suņu rejas, biju pārsteigta. Karstuma dēļ, kas nerimās pat naktī, logs bija atstāts atvērts, un troksnis no ielas vēlās istabā. Vēl lielāks bija pārsteigums, kad, aizgaiņājot pēdējās miega paliekas, sapratu, ka suņu riešana patiesībā bija cilvēku balsis, kuras ik pēc noteikta laika intervāla pieņēmās skaļumā un pēc tam atkal norima. Piegājusi pie loga, ieraudzīju bariņu afroparīziešu, kuri drūzmējās pie tuvumā esošās metro izejas. Nospriedu, ka dažādu tumšo nokrāsu vīrieši, dzīvi žestikulējot un kaut ko izkliedzot, viņiem vien saprotamā valodā, ķērušies pie savstarpējo attiecību skaidrošanas. Bet, kad daudzbalsīgais koris mani pamodināja arī nākošajā rītā, biju neizpratnē par krāsainā kvartāla iedzīvotāju paradumiem. Kāpēc jāķīvējas katru rītu vienā un tajā pašā laikā? Atbildi uz savu jautājumu radu, kad pāris stundas vēlāk stāvējām pie viesnīcas un gaidījām autobusu. Bija pietiekami daudz laika, lai pavērotu, kā man likās, ķildīgo bariņu. Pamanīju, ka viņu saucieni kļuva skaļāki ik reizi, kad no metro izejas sāka plūst ļaudis. Labi noaugušie, tumšie parīzieši, baltos zobus zibinot, traucās pretī katrai krāsainajai sievietei, kura parādījās uz kāpnēm. Cits citu pārkliegdami, viņi centās tām iegrūst rokās kaut kādas lapiņas.. Varbūt tie bija ielūgumi uz kādu nacionālu ballīti, naktsklubu vai pasākumu, jo baltās sievietes tika augstprātīgi ignorētas. Secinājumi izrādījās kļūdaini, jo kāda no uzrunātājām sievietēm tūlīt pat devās līdzi dažiem no puišiem. Mans skatiens neatraujoties sekoja viņiem, un prātā dzima nākošie, ne visai piedienīgie, pieņēmumi. Nemaz jau negribēju būt aizspriedumaina. Parīze taču ir mīlestības pilsēta. Bet sieviete, jauno vīriešu pavadībā, pavisam mierīgi iegāja vienā no netālu esošajām... frizētavām. Ik rīta trokšņotāji bija tikai frizētavu iekšāsaucēji. To, ka viņi var būt arī laiski un klusi, redzēju vēlā pēcpusdienā, pastaigājoties pa kvartāla ieliņām. Cauri daudzo skaistumkopšanas salonu lielajiem logiem varēja manīt, kā frizieres apkalpo savas pēdējās klientes, bet iekšāsaucēji, zaudējuši visu savu bravūru, zviln krēslos. Kāds jaunāks zēns ar apjomīgu grīdas birsti izslaucīja pa frizētavas durvīm, tieši pie manām kājām, lielu nogriezto matu kaudzi, un ar nevainīgu sejas izteiksmi iestūma to ielas renstelē... Tajā neilgajā laika posmā, kuru pavadīju Parīzē, paguvu ievērot, cik netīras, piemēslotas un nepievilcīgas ik vakaru kļūstu daudzu dievinātās un pielūgtās pilsētas ielas. Lai gan par atkritumu tvertņu trūkumu sūdzēties nevarēja, tās jau dienas vidū bija pārpildītas un viss liekais klāja arī ietvi. Taču ik rītu pilsēta mūs atkal sagaidīja tīra un spodra. Lai cik agri cēlāmies, nevienu sētnieku tā arī nemanījām. Bet atkritumu urnas bija jau iztukšotas, ielas noslaucītas, un ne miņas no iepriekšējās dienas netīrības. Vai Parīzei būtu savi čaklie rūķīši? Arī šis noslēpums pavisam nejauši atklājās. Kā jau katrā ceļojumā pieredzēts, rodas jauni draugi, veidojas domubiedru grupējumi. Vienas šādas, līdzīgi domājošo, grupiņas sastāvā biju devusies piknikā Sēnas krastmalā, lai nosvinētu pēdējo vakaru Parīzē. Tas gan nebija mūsu pirmais kopīgais piedzīvojums. Viss aizsākās vēl Saint-Malo ar austeru degustēšanu. Likās, ka tās vēl arvien rosās kāda no mūsu kuņģu stūrīšiem, tāpēc tovakar priekšroku devām franču vīnam un kamambēra sieram. Kad attapāmies, ka atvadas vajadzētu beigt, arī pilsētas metro jau bija beidzis savu darbu. Grozot karti gan šā, gan tā, likās, ka ceļš līdz viesnīcai nevarētu būt garāks par attālumu no Vecrīgas līdz Pārdaugavai. Diemžēl prakse pierādīja, ka kartes mērogam ne vienmēr var uzticēties. Jau labu laiku soļojuši, naksnīgajā bulvārī pamanījām dīvainu rosīšanos. Pa gabalu saskatāmās, mirgojošās ugunis lika domāt par policijas vai neatliekamās palīdzības klātbūtni. Ejot tuvāk, ieraudzījām vairākus, zilganzaļos kombinezonos tērptus, vīrus. Kāds mūsu kompānijā pajokoja par zaļajiem cilvēciņiem, kāds izteica prognozes par tālā gājuma radīto mirāžu. Ejot vēl tuvāk, beidzot sapratām, ka tie tad arī ir Parīzes rūķīši. Pāris spēcīgāko rūķu veikli tukšoja atkritumu tvertnes ar klusu mirgojošās mašīnas palīdzību. Vēl pāris turēja rokās resnas šļūtenes un ar jaudīgām ūdens strūklām skaloja no ietves nost papīrus, banānu mizas, suņu kakas. Kur tas viss palika, varējām tikai iztēloties, nolūkojoties, kā netīrumu upe ieplūst notekās. Nostāstus par Parīzes vareno kanalizācijas sistēmu bijām jau dzirdējuši. Bet rūķi izrādījās labsirdīgi. Plati smaidot, viņi pavērsa sānis ūdens šaltis, ļaujot mums neskartiem paiet garām. To, ka arī pati pilsēta sevi attīra, pārliecinājos kādā rītā, kad, pamodusies vēl pirms iekšāsaucēju saceltās jezgas, devos agrīnā pastaigā. Senie pilsētas projektētāji patiešām bijuši ģeniāli. Rīta noskaņu ielās, pa kurām gāju, traucēja tikai mundra ūdens burzguļošana. No kanalizācijas lūku atverēm pacēlās nelielas strūklakas, kuru ūdens izlija pār izslāpušajām ielām. Īpatnējais ielu slīpums ļāva ūdens strautiņiem aizskalot sev līdzi gan no frizētavām izstumtos matus, gan to, ko nebija savākuši nakts rūķīši. Jauna un spirgta diena varēja sākties... Par to, ka parīzieši ir visšarmantākie un galantākie vīrieši, es nemaz nešaubījos, lai kādus brīžus ceļojumā piedzīvoju. Smaidam vienmēr pretī saņēmu smaidu, uz manu neveiklo “bonžūr” vienmēr sekoja atbildes sveiciens, un ik uz soļa sajutos novērtēta kā sieviete. Pārliecību par parīziešiem vēl vairāk nostiprināja atgadījums, kurā zināmu lomu atkal nospēlēja mans viesnīcas logs. Ritēja pēdējās minūtes pirms aizbraukšanas no viesnīcas. Vēl reizi gribēju nolūkoties uz ainu, kas pavērās pa logu. Lai saglabātu atmiņās gan pretējās ielas puses kafejnīcu ar tās sirmo un darbīgo īpašnieku, gan kundzīti ar mazu klēpja sunīti pavadā, gan trokšņaino ielas sabiedrību, gan kolorītās melnādainās skaistules. Un tad es ieraudzīju viņu. Simpātisku tumšmati gaišā linu uzvalkā. “Trīsdienu” bārdas rugāji tik pat labi varēja būt aizvadītās nakts uzdzīves sekas, cik viņa individualitātes pazīme. To pašu varēja teikt par viņa uzvalka burzījuma pakāpi. Bet šķietami nevērīgā un vieglā gaita nepārprotami liecināja, ka tur nāk dzimis parīzietis. Pavisam negaidīti viņš palūkojas uz viesnīcas logiem, un mūsu skatieni sastapās. Vīrietis gāja un smaidīja, un nenovērsa acis , kamēr nogriezās gar mājas stūri. Aptvēru, ka arī es visu laiku esmu smaidījusi un, nosarkusi, skaļi iesmējos. Nākošajā brīdī atkal ieraudzīju viņu, iznākam no mājas aizsega. Mani sasniedza elegants un neaizmirstams gaisa skūpsts... Tie bija tikai daži kāda ceļojuma mirkļi. Bet tie man iemācīja saskatīt pozitīvo sīkumos, pat negatīvajā. Un iemācīja saprast, ka dzīve var būt ļoti skaista, pat brīnišķīga. Ja vien to gribam tādu redzēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais