No durian fruits!

  • 7 min lasīšanai
  • 30 foto
Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, zinu, ka ir latvieši, kam starptautiski par izsmalcinātu savās labākajās izpausmēs uzskatītā taju virtuve iet pie māgas gaumes, pazīstu latvietes, kas dzīvo Taizemē un iecienījušas taju ēdienus, un noteikti spētu izstāstīt, ko un kā vajag ēst Taizemē daudz labāk nekā es. Katram jau kuņģis iestādīts citādi, tāpēc šīs ir ļoti subjektīvas pārdomas, ko visīsāk ietērpt četros vārdos: man visbiežāk par asu! Un ne jau tikai tur tā problēma, jo asākās meksikāņu salsas humānās devās man patīk. Garša, oža tomēr ir specifiskas padarīšanas, tātad šis ir jautājums nāsīm un garšas kārpiņām. Bet, ja reiz liela daļa taju ēdienu par asu, ko tad var ēst? Zinu arī, ka neesmu vienīgais, kam taju virtuve nav no iecienītākajām, tāpēc ķeršos pie vispārpopulārām lietām, ko gardu muti brūķē nudien visi. Augļi! Ananass versus durians Nu jau arī Latvijā vairākus gadus var nopirkt rambutanu, mangustīnu, pomelo, konservētas liči, par pazīstamākiem augļiem nerunājot. Rīgas tirgū eksotika ir cita veida, bet dažos lielveikalos, kas cenšas būt atšķirīgi no pārējiem, šie augļi nebūt nav retums. Tomēr Taizemes augļu karalis durians uz mūsu veikaliem neatbrauks. Nebūs pieprasījuma un var būt arī transportēšanas grūtības. Taču dzimtajā Taizemē to sauc par augļu karali! Taču garšas īpašību ziņā... šis savādais auglis, precīzāk, arbūzlielā, sīkpaugurainā, cietmizainā augļa ēdamā daļa, pēc atvēršanas smird (vai tad smaržo?) nudien pēc kakām, nu labi, atvaino, smalkjūtīgo lasītāj, daži saka – pēc puvuša sīpola. Jo stiprāk smird, jo gatavāks ir. Ne jau velti visas viesnīcas un citas sabiedriskas vietas grezno zīmējumi un uzraksti No durian fruits! Tos tur aizliegts ienest, jo klienti var pārprast. Bet svaigā gaisā, kur dažviet durianu pārdod (parasti gan celofānā iesaiņotu), to var pagaršot, un garša no smaržas par laimi atšķiras. Kaut kas starp saldskābmaizes mīkstumu, mīkstu pūdēto sieru, druscīt tiešām sīpolainu pastilu un pavecu bezgaršainu pastēti. Lai noteiktu precīzāk, katram jāpagaršo pašam. Tajiem garšojot, turklāt, tā kā durians parasti ienākas tikai no aprīļa līdz jūnijam, pārējā laikā tas ir jāuzglabā un cena pieaug. Novākšanas laikā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo durians aug kokos un pārgatavojies var krist. Pateicoties (vai nolādot) izmēram, biezajai mizai ar dzelkšņiem, nelaimīgas sakritības iznākums var būt pat letāls. Lāsteku Taizemē nav, toties tur nedzird savu durianu! Arī krītošu kokosriekstu upuri tur atrodas ir ik gadu – nu kur vēl nožēlojamāku nāvi! Ārēji nedaudz līdzīgs ir džekfrūts – milzīgs, arbūzu pāraudzis, dzeltenzaļš, cietporains, skūts ezis. Tā ēdamās sēklas (kā nelieli dzeltenie pipariņi) ir saldskābi un nesmird, tas ir, nesmaržo nekā. Seko pomelo – tas nudien ir labs! Kā milzīga izmēra bāli zaļš greipfrūts, līdzīgs arī pēc garšas, taču daudz maigāks, ne tik rūgtens. Laikam jau tas ir lielākais citrusauglis pasaulē. Visai saldeni bezgaršains, toties ar patīkamu smaržu apveltīts ir t.s. zvaigžņābols jeb karambola, kas, sagriezts šķēlītēs, tiešām atgādina zvaigznītes, bet taju ābolīši čomphu, kas pēc izskata nedaudz atgādina saldos piparus – šoreiz zaļus vai tumšsarkanus – garšo ne pēc kā. Sakošļājams ūdens? Nākamie trīs pieder patīkami slapji skābeno klasei. Pūķacs (angliski – Dragon fruit), pateicoties sārtajai mizai un formai, nudien līdzinās mītiskā nezvēra acij, bet mazām magoņsēkliņām pildītais mīkstums nedaudz varētu atgādināt zemenes vai pārgatavojušos kivi, tikai krāsa tam ir pārskatāmi balta un izmērs šauracim pūķim piemērots. Rambutans, savukārt, atgādina sārtu, izdēdējušu jūrasezi ar noļukušām, mīkstām adatām. Šis apvalks tam jānoskrūvē kā tāds pudeles korķis, un jūs tiekat pie bāla, cilvēka acs lieluma mīkstuma, kam vidū ir vēl mandeles izmēra un gandrīz arī pēc garšas līdzīgs riekstiņš. Ēdams. Šo augli kopā ar vaniļas sīrupu bieži izmanto taju deserta ēdienos. Trešais ir mangustīns, kura tumši violeto pabiezo miziņu tirgū parasti jau iegriež, lai pircējs pēc tam vieglāk varētu tikt pie iekšā esošajām gardajām ķiploka daiviņām – te ir runa tikai par veidolu, garša, kā jau teikts, ir skābena. Šie, manuprāt, ir ievērības cienīgākie no mazāk pazīstamajiem augļiem, taču vēl ir guava, longans, sapodilla, tamarinds, tie paši liči, noina, vēl daži desmiti varbūt. Un papaija, kuru biežāk iegriež salātos nekā ēd tāpat vien. Ārkārtīgi plaši tiek izmantots kokosrieksts. Atdzesēta jauna kokosa piens ir ļoti atspirdzinošs dzēriens (lai arī vidēji katrs desmitais garantē caureju), tāpat to vāra zupās, piemēram zivju vai krabju, karija ēdienos, kā arī gandrīz vai visos saldajos. Tvaicējot no kokosa zieda iztecināto škidrumu, iegūst mūsu gotiņām līdzīgu saldu masu. Arī kokosa rieksta skaidiņas ir daudzu saldo ēdienu sastāvdaļa. Kokosa eļļu gan vairāk izmanto parfimērijā; meitenes, kurām nav pretenziju pret kokosa smaržu, stāsta, ka šī eļļa (atvesta pie mums drīz sacietē) ieliekot vienos vārtos visiem smalko brendu krēmiem. Arbūzi reti kad ir tik lieli un saldi kā savulaik pie mums no Astrahaņas vestie, taču labi gana. Mango, ja ienākušies, ir vienkārši lieliski. Bet visejošākais un visgaršīgākais ir priežābols – kā angļi saka, proti, ananass. Šo augli vienmēr pasniedz notīrītu – bez mizas un serdenes, tas nav slapjš un sūrs kā mākslīgi nogatavinātie, bet salds un neticami gards! Taizemē atkarībā no reģiona ir pieejamas pat trīs dažādas ananasu šķirnes, visi ir garšīgi, bet mazie – īpaši. Tirgos un uz ielas vienalga būtu jāpievērš uzmanība jau notīrīta augļa ārējam izskatam, kaut gan šā vai tā ir grūti noteikt, cik ilgi tas cepies saulē, gaidot klientu. Vislabāk, ja iespējams, palūgt, lai notīra un sagatavo jūsu acu priekšā. Tomēr agri vai vēlu augļu diētu gribas papildināt ar kaut ko nopietnāku, turklāt nevajag pārspīlēt ar svaigiem augļiem pirmajās dienās... Virtuve uz ielas Kad nezini, kā ko ēd, skaties uz vietējiem un dari tāpat! Naivi ticēdams šai metodei, reiz kādu apšaubāmu zupu, patiesībā – vārītu ūdeni ar dažām kāpostlapām – papildināju ar garšvielām akurāt no tiem pašiem trauciņiem kā vietējais gids. Un reizē ar apetīti zaudēju garšas izjūtas visu turpmāko dienu. Jāpiemin arī, ka sāli, lai gan iegūst, taji lieto reti, dodot priekšroku īpaši pūdētu zivju fermentācijas procesā iegūtam brūnam šķidrumam, kura nosaukumu aiz riebuma vien es nespēju iegaumēt. Taju mājās virtuves kā telpas ēdiena gatavošanai un maltītes ieturēšanai vienkārši nav. Viss tiek gatavots un ēsts uz ielas, tirgos, restorānos – atkarībā no rocības. Uz ielas gatavotā gaļa gan ir sava veida loterija – var dabūt gluži labu bārbekjū, bet var dabūt arī kuņģa spazmas. Karstajā klimatā gaļu ilgi neuzglabāsi! Varbūt tādēļ taju ēdieni ir tik asi? Reiz, kad sazāļotā taju virtuve nudien jau bija līdz kaklam (vārda vistiešākajā nozīmē) manu uzmanību saistīja plakāts, kas solīja, ka šajā kafejnīcā tiek piedāvāta Eiropas pārtika, teiksim, steiks ar sīpoliem un kartupeļiem. Nu, nu... nodomāju, tomēr nolēmu riskēt. Ņemot vērā, ka taji arī tā sauktos Eiropas ēdienus gatavo pēc savas gaumes, ka lazanja Taizemē nav pelnījusi to pašu nosaukumu, kas Itālijā, ka pat sīpoliem tur ir atšķirīga garša, ka kartupeļus tikpat kā neaudzē, jo klimats nav tas piemērotākais un tos labi aizstāj tapioka, ilūzijas neloloju. Bet, tavu brīnumu! Steiks bija lielisks, bez specifiskajām taju garšvielām, pat bez citronzāles, kas vienīgā man kaut cik patīk, kartupeļi īsti, nevis atsaldētie frī, sīpolu ripiņas arī kā mājās. Kopumā ņemot, Taizemes ziemeļdaļā virtuve ir maigāka un arī klimats mērenāks, tāpēc var būt, ka tur ir zināma sakarība. Un viesnīcās, kur regulāri apgrozās baltie tūristi, vienmēr atradīsies kas rietumnieka kuņģim piemērots, tā ka druscīt jau es pārspīlēju. Patiesībā daudzi uzskata ziemeļu galvaspilsētu Čiangmai par gurmānu paradīzi, ar ko var sacensties tikai lielā Bangkoka. Pēdējā laikā tūristu apmeklētākajos kūrortos Pataijā un Puketas salā uzplaukuši visraibāko nāciju ēstūži, netrūkst arī krievu virtuves un arābu kebabu. Tā ka paēst var visi. Un labu kafiju padzert Starbucks. Eksotika? Apceļojamās zemes esot jāizbauda arī ar garšu! Nost ar koferos silstošajām cietajām desām, sieriem un patieso rupjmaizi! Labi – esam pagaršojuši arī ceļmalā ceptu žurku. Un nekas – tīri garšīga! Lieta tāda, ka šīs žurkas ķer slazdos pie rīsa laukiem, tādējādi tās nudien ir labi barotas (barojušās). Un ja jau arī pie mums audzē nūtrijas gaļai... Tikai garā gumijotā žurkas aste nerosina ēstgribu, bet vai nu uz to jāskatās? Pilsētās gan ceptas žurkas nepārdod – pilsētā nav rīsa lauku, toties ir atkritumi. Visa loģika. Dažviet nakts tirgos pārdod eļļā ceptus kukaiņus un vaboles. Tīrie proteīni! Šī vērtīgā pārtika ir pat diezgan pieprasīta, tomēr neesmu manījis, ka baltie gardu muti mielotos ar ceptiem žukiem. Parasti tas tiek piedāvāts kā pārbaudījums dažādos rietumnieku izdzīvošanas šovos. Par sava veida delikatesi laikam jāuzskata krokodila zupa – tāds normāls buljoniņš, ko piedāvā pagaršot krokodilu fermā, lai jūs pēc tam nopirktu krokodila konservus. Diez ko garšīgi šie konservi gan nebija, kaut gan pieņemu, ka to saturu vajadzētu kaut kā gatavot, nevis aukstu uzkost diezgan draņķīgajam taju rumam. Tai pašā Samut Prakan fermā pārdod arī bezdelīgu ligzdas, tas ir, itin kā siekalas, ar kurām putniņi lipina šīs ligzdas. Tāds saldskābs recekļains padzēriens – ieteicams augošiem bērniem un veciem cilvēkiem, vīriešiem uzlabo potenci, sievietēm libido, vienvārdsakot, nav cilvēka, uz kuru neattiektos šis mārketinga paņēmiens. Īstena delikatese gan ir haizivs spuras zupa, ko var dabūt tikai dažos kūrortu restorānos. To ēst braucot bagātie japāņi, korejieši, filipīnieši, jo Taizemē viss ir ievērojami lētāks, arī dārgās delikateses. Jūras veltes vispār ir laba izvēle, vienīgi zupas, it īpaši tās ar kariju, dažreiz var izvilināt kādu prieka asaru. Bet visdažādākās zivis, krabji, kalmāri piejūras kūrortos ir lieliski! Dažkārt gan pienāk brīdis, kad cilvēks un viņa kuņģis nogurst no eksotikas. Tad labāk izvēlēties banānus, kas mums kā jau banānu republikas sūtņiem vairs nav nekāda eksotika. Turklāt tiem piemīt zarnu traktu sakārtojošas īpašības. Stabila vērtība ir vārītas olas, ko nu nekādi nevar sazāļot... Bet arī tās būtu jāēd no rīta un viesnīcas restorānā, nevis jāpērk no cilvēka, kurš visu dienu vazājies karstā saulē. Arī omlete un kukurūzas pārslas brokastīs. Un tie paši augļi... Vēl viena labā ziņa ir tā, ka taji, atšķirībā no ķīniešiem, japāņiem un citiem aziātiem, ēd ar dakšiņu un karoti. Nazis praktiski nav vajadzīgs, jo ēdienos viss jau ir sagriezts mazos gabaliņos, lai var sagatavot piecu minūšu laikā. Garos rīsus, kuri labi līmējas cits pie cita, drīkst ēst ar pirkstiem, taču allaž jāatceras, ka tikai ar labo roku. Jo kreiso tradicionāli lieto personīgai higiēnai tualetē. Ar vienu no abām taču dibens jāmazgā, ja papīru nelieto... Tāds smalkais stils. Brauksim pamēģināt? Publicēts žurnālā "Labu apetīti!", februāris 2008


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais