Ruanda 6 mēnešu garumā.

  • 2 min lasīšanai
  • 20 foto
Ir pagājis gads kopš atgriezos no 6 mēnešu garā piedzīvojuma Ruandā. Ruandā darbojos kādā brīvprātīgo organizācijā un mācīju ielas bērniem franču valodu. Tā kā « draugos » nav neviena apraksta par šo valsti, nolēmu šo to uzrakstīt par pieredzēto. Ruandas galvaspilsētā Kigali ielidoju septembra beigās. Ceļojums no Briseles līdz Kigali ar pārlidojumu caur Parīzi un Adisa Bebu Etiopijā ilga nepilnas 20 stundas. Lidoju ar Ethiopian Airlines lidmašīnu. Pirms lidojuma biju pārliecināts, ka sēsties āfrikāņu lidmašīnās bez izpletņa ir ļoti bīstami. Par lielu pārsteigumu, serviss bija augstākajā līmenī. Lidmašīna nenokrita un pat nesalūza. Jau Kigali lidostā sākās pirmie piedzīvojumi, kad tika paziņots, ka valstī ir aizliegts ievest politelēna maisiņus. Pasažieriem tie bija jāatstāj lidostā un jāiegādājas no vietējiem tirgoņiem papīra maisus. Tā kā sīknaudas man līdzi nebija ar ko tos nopirkt un valūtas maiņas punkta arī nē, pienācās neziņā sēdēt un gaidīt brīnumu. No lidostas ar celofāna maisu mani ārā nelaida. Brīnums notika. Kāds vietējais ruandietis pēc neilgas sarunas iedeva sīknaudu, lai es varētu nopirkt nelaimīgo papīra tūtu. Pēc sarunas sapratu, ka saskaņā ar vietējām tradicijām, ir nepieklājīgi viesus ilgi mocīt lidostā. Tā nu iznāca, ka baltais, jau ierodoties lidostā, ubagoja sīknaudu no vietējiem iedzīvotājiem. Kigali mani pārsteidza. Ar visu gadu nemainīgo silto un maigo klimatu, sarkano zemi, un āfrikāņu gaisotni. Viss šajā pilsētā fascinēja, bet arī biedēja. Pirmo reizi piedzīvoju to, ko vēl pirms 15 gadiem būtu piedzīvojis jebkurš melnādains cilvēks Latvijā. Uz ielas cilvēki apstājas, lai aplūkotu balto jeb t.s. muzungu. Bērni skrien klāt, lai izubagotu kādu grasi. Pat tie, kuri franciski nemāk neko prātīgu sarunāt, kā viens skandināja : « Muzungu, iedod 100 frankus ! ». Jāatzīst, ka ruandieši ir ļoti atšķirīgi no visiem pārējiem āfrkikāņiem gan kultūras, gan mentalitātes ziņā. Ruandiešus dēvē par melnās Āfrikas eiropiešiem. Ruandieši ir sirsnīgi, bet arī ļoti piesardzīgi. Pirms 14 gadiem Ruandā notika genocīds, kad dažu dienu laikā hutu cilts burtiski ar mačetēm sacirta apmēram 800 000 ruandiešus no tutsi cilts. Pēcgenocīda sekas joprojām virmo gaisā un katrā ģimenē ir kāds, kurš ir cietis no vardarbības. Cilvēki ir izvairīgi un ļoti reti, pat savā starpā, runā par notikumiem pirs 14 gadiem. Kigali pilsēta ļoti strauji attīstās, bet lauku teritorijas joprojām dzīvo savā ritmā un nodabā. Tieši lauku teritoriju ceļojumi man visvairāk ir palikuši atmiņā. Lauku teritorijā cilvēki nerunā ne angļu, ne franču valodā, līdz ar to bija jāsazinās žestikulējot. Tomēr tas arī nebija vienkārši izdarāms, jo daži žesti ruandiešiem nozīmē pavisam ko citu, nekā eiropiešiem. Neskatoties uz to, visu svarīgāko var uzzināt un dabūt. Piemēram, nogaršot banānu kandžu. Ļoti salda un apdullinoša. Banānu alu neiesaku lietot, jo eiropiešiem parasti pēc tā nogaršošanas dažas dienas jāpavada vēdergraizēs un nemitīgos pārskrējienos uz tualeti, ja tāda ir tuvumā. Bet parasti nav. Neparastu iespaidu un kontrastu izjušana notiek pirmo nedēļu laikā. Pēc tam, iesākas asimilācijas periods. Pēc dažiem mēnešiem man vairs nebija ko stāstīt draugiem Eiropā, jo viss šķita tik pašsaprotams un acīmredzams. Darbs ar ielas bērniem bija ļoti interesants. Dienas laikā bērni uzturās labdarības centros, kur tie dabūt siltu ēdienu, kā arī tiek « alfabetizēti ». Mans uzdevums bija ielas bērniem mācīt franču valodu. Ja ņem vērā to, ka bērni neprot ne lasīt, ne rakstīt ruandiešu valodā, kaut ko iemācīt svešvalodā bija vēl sarežģītāks uzdevums. Šis tas tomēr izdevās. Pēc dažiem mēnešiem ar bērniem jau varēju nedaudz sazināties. Bet lielākoties iztikām ar vecajiem labajiem žestikulācijas paņēmieniem. Gribētu vēl pastāstīt par vulkānos kāpšanu, ceļojumiem uz Burundiju, par tikšanos ar ziloņiem savvaļā…., tomēr pārāk garš stāsts sanāktu. Ja kādam ir luste, tad var bilžu albūmu apskatīties. Dažas bildes pastāstīs vairāk nekā šīs rindas. Atpakaļceļš no Ruandas arī bija piedzīvojums. No Kigali izlidoju uz Keniju, kur lidmašīnai sākās tehniskas ķibeles. Lidojums turpinājās, bet lidmašīna tomēr bija spiesta nolaisties Etiopijā uz vairākām stundām. Kamēr lidaparātu laboja, pasažieri lidostā tika pie kūciņām un vīniņa par pliku velti. Tā bija aviokompānijas dāvana morāles kaišu kompensācijai. Viss beidzās bez upuriem un sveiks un vesels atgriezos Beļģijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais