Mūsu pavasara Itālijas brauciens (Pirmā diena).

  • 8 min lasīšanai
Brauciena ilgums: 10 dienas (no 20/03/2008 līdz 30/03/2008). Maršruta plāns: Milāna - Dženova - Portovenere - Parma - Boloņa - Florence - Piza - Montepulčiāno - Roma. Nesanāca iekļaut: Sjennu (?), Elbas sala, Asīze. Pirmā diena (20/03/2008) Šodien ir tā diena, kad dodamies ar māmiņu desmit dienu braucienā uz Itāliju. Tā kā pagājušā gadā veiksmīgi apceļojām nelielu Itālijas ziemeļu daļu, tad šogad mēs nolēmām turpināt braucienu, aplūkojot tās vidieni. Aviobiļetes tika norezervētas Rīga - Milāna un Roma - Rīga. Mājās jau bija arī norezervēta automašīna, kā arī līdz pat pēdējam brīdim rezervējām viesnīcas dažādās vietās. Bija vietas, kurās rezervējām gan uz vienu nakti, gan arī ilgāk, lai varētu arī atpūsties no pārbraucieniem. Sākšu ar to, ka neskatoties uz to, ka esmu visai bieža lidotāja, tomēr tāds incidents kā šoreiz pirms izlidošanas no Rīgas, man vēl nebija bijis. Pēc veiksmīgas reģistrācijas, bagāžas nodošanas, kad līdz iekāpšanai ir palikusi vēl aptuveni pusstunda un mēs to pavadam zvilnējot pie bāra galdiņa, niekojoties ar rīta tēju un kafiju, es kā sestā prāta vadīta, sāku skatīt cauri dokumentus. Visus papīrus es biju salikusi mapītē, lai būtu ērti pārskatīt. Tā kā arī darbs man ir saistīts ar tūrismu, tad tos vēl biju salikusi pareizā secībā, lai varētu sekot līdzi notikumu gaitai. Aviobiļetes mums bija papīra, un tikai tagad saprotu, cik tomēr ir parocīga tāda nieka elektroniskā lapele, ko var izprintēt uz jebkura formāta lapas vai pat vispār neizprintēt, jo tāpat esi ievadīts sistēmā. Bet šoreiz tātad mums bija BT lidojums ar izdrukātām biļetēm. Turp un atpakaļceļš bija sakniedēts kopā (tā gan ir bijis parasti), bet kad sēdēju un malkoju tēju, tad konstatēju, ka uz rokas man vairs nav palikusi neviena aviobiļete, respektīvi, neviena dokumenta par to, ka mums būtu lidojums atpakaļceļā. Tā nu nācās skriet caur visu pases kontroli, atpakaļ pie reģistrācijas lodziņa. Izstāstot vismaz kādiem pieciem cilvēkiem savu bēdu stāstu, es beidzot atgūstu atpakaļ savas aviobiļetes. Izejot cauri visām formalitātēm vēlreiz un nonākot pie savas neiesāktās tējas krūzes, es gan konstatēju, ka divu bagāžu vietā man ir noplēsti kuponi par četrām bagāžām, bet nu mērot tādu gabalu vairs nebija manos spēkos un to tad var arī iegādāties uz vietas lidostā tai pusē. Incidents it kā sīkumains, bet tomēr savu mācību deva - saviem dokumentiem tu esi saimnieks un tātad tikai tev pašam ir jāseko tiem līdzi, neviens cits to tavā vietā neizdarīs. Pēc lidojuma un mašīnas paņemšanas Malpensas lidostā, varam nu uzsākt ceļu. Grūtības gan radīja tas, ka māmiņa, paralēli veicot arī vadītāja pienākumus, konstatē, ka mašīna iet uz dīzeļa. Tam, kurš ir pieradis braukt ar labu benzīnu, tā ir neliela trauma, bet beigu beigās viss nu ir kārtībā un varam doties ceļā. Pirmā nakts mums ir norezervēta burvīgā viesnīcā (vismaz pēc bildēm tā varēja spriest) Dženovā. Pa ceļam nolēmām piestāt Pāvijā, tā lai tīri ieelpotu Itālijas gaisu un mierīgi ievingrinātu pirmos soļus pa šo zemīti. Šī šķiet bija viena no retajām pilsētām, kur gandrīz bez grūtībām var atrast mašīnas novietni. Teikšu godīgi, viens no visnepatīkamākajiem momentiem iebraucot svešā pilsētā, kurā tu nemaz neorientējies, ir atrast stāvvietu mašīnai. Pirmkārt jau, lielākā daļa visu vietu ir aizņemtas. Otrkārt, paiet laiks kamēr piešaujies, ka mašīnu var turēt visur, kur ir zilas līnijas (protams, nopērkot stāvvietas biļetes tuvākajā automātā). Kāds melns puisis, kas pārdod dažādus nebūtiskus nieciņus, palīdz man tikt galā ar šo automātu, bet tā, tas nevar sagādāt nekādas problēmas. Visur principā par vienu stundu ir jāmaksā viens eiro. Tā kā apstāšanās Pāvijā mums ir visai spontāns lēmums, tad īsti nezinam, ko tur iesākt. Tādējādi vienkārši paklaiņojam pa vecpilsētas ieliņām. Izejam arī cauri universitātei, kur manu, ka kādai no pasniedzējei ir jubileja, jo visi pēc skata, tādi kā profesori, vēlās ārā no kādas zāles ar puķēm un konfektēm rokās. Jokaini it kā, sajūties it kā svešinieks, kurš neaicināts ir nokļuvis kādā pasākumā, bet tomēr neviens tevi neraida prom. Pasēdžam kādā skvēriņā un pavērojām cilvēkus. Īpašu sajūsmu pati vieta neizraisa, bet saprotot to, ka cilvēka vajadzība paēst tomēr ir pirmajā vietā, nonācām sprukās, ar ko nācās saskarties visas atlikušās dienas. Piemirsies bija tas, ka viņiem sākot no kādiem trijiem līdz pat dažreiz septiņiem un pusastoņiem normāli paēst nekur nav iespējams. Daudzas kafejnīcas un restorāni pat aiztaisās ciet uz to laiku. Nabaga tūrists nepieradis pie šāda ritma, iesākumā ir sašutumā, bet tad lēnām neapmierināta burkšķēšana pāriet vispārpieņemamā faktā, ka paēst varēsi tikai vēlu vakarā. Tā vietā, mēs nopērkam divas siltas picas šķēles, kaut ko dzeramu un dodamies uz nelielu parku. Saulīte spīd, bet karsts arī tā kā vēl nav. Sēžam ar speķainām mutēm, un lūkojamies kādā pavājā un aizaugušā strūklaciņā, zem kuras rosas lielum lielas zivis. Kas tās par zivīm īsti bija, man nav skaidrs, bet tas, ka tādā mazā netīrā peļķē šamās tur dzīvojas, mani gan pārsteidza. Blakus kāda liela dīvaina izskata drupu kaudze. Ja godīgi es pat nezinu kā to nodēvēt. Iespējams tas varētu būt kāds pārpalikums no cietokšņa sienas vai kādas pilsdrupas, bet laiski lūkojoties kareivīgajā vīrieša statujā tās augšā, rada nelielu samulsumu. Kaut gan lielāks apjukums rodas no zemāk esošās lauvas. Tur ir vēl kaut kas, bet to vairs neatceros. Fakts gan ir tāds, ka bez gida pavadības, nezinot kas īsti ir tas viss kopā, es ļauju vaļu savai fantāzijai. Izstāstu mammai par to kā šeit kāreiz pilsētā mudžēt mudžēja no lauvām un par varonīgo kareivi saceru leģendu. Tā sacīt, lai paliek fakti citai reizei, labāk ļaut prātam atpūsties un ceļot pašam savu ceļu. Saule lēnām laižas zemāk un zemāk, un mēs dodamies ceļā uz Dženovu. Jauki, ka draudzene ir aizdevusi navigācijas sistēmu. Tas tik neizsakāmi atvieglo braukšanu, ka es pat tagad vairs nespētu iedomāties braukt ar karti un atlantiem, mokoties par to kur griezt pa labi un kur pa kreisi. Kaut gan varbūt savas priekšrocības ir arī tam, bet kurš gan grib nopūlēt savas smadzenes brauciena laikā. Zināju, ka viensīca atrodas ne gluži pašā Dženovas centrā, bet atminos, ka bildes tai bija neizsakāmi skaistas. Jāpiezīmē vēl, ka tā bija villa. Man vienmēr ir bijis valdzinājums uz antīkām lietām un, ja vēl tās ir saistītas ar kādu muižu, jeb villu, tad gandarījums ir neizsakāmi liels. Iebraucot pašā Dženovā, konstatēju, ka gaidīto palmu vietā jūras krastā, mēs redzam tikai krūmājus pie dzelzceļa sliedēm. Krēslai tuvojoties, izskatās visai nepatīkams skats, bet laika nav - ir jādodas uz viesnīcu. Vismaz ir tā jāatrod! Nobraucot no galvenā piekrastes ceļa, mēs nedaudz pabraucam pa parastu mazu ceļu līdz nonākam stāvas ielas pakājē. Saprotu, ka nu gan nav labi. Atceroties vienu nelāgu incidentu no pagājušā gada brauciena, zinu, ka māmiņu nebūt nav braucēja pa stāvām un kalnainām vietām. Viņai metas panika no tādām vietām. Kaut gan, ja viņa būtu vairāk palasījusi aprakstus par Toskānu un mēs būtu redzējušas cik daudz vēl stāvu ielu mums nāksies izbraukt šī brauciena laikā, noteikti, ka viss brauciens tiktu nekavējoties atlikts vai arī tiktu meklēts cits šoferītis. Jau ir krēsla un esam uz kādas klusas Dženovas ieliņas, tikai navigācijas sistēma brēc, ka mums ir jābrauc turp augšā. Tā nu māmiņa gāzējot kā negudra uzņem startu un aidā, nākamais ko redzu ir tas, kā mēs traucamies augšā, fonā navigācijas sistēma auro, ka esam jau klāt, bet es skaidri redzu, ka vēl gluži neesam gan uz vietas. Kaut kur pakalna augšā atpazīstu no bildēm villas torni, bet ir jau par vēlu. Māmiņa panikā ir iestūrējusi kādā pagalmā un pavisam pārbijusies atsakās braukt tālāk. Saprotu, ka ieliņa ir stāva, vēl nelādzīgāk ir tas, ka tur ir tikai viena josla, kaut gan satiksme ir abos virzienos. Izkāpjam no mašīnas...wow, apkārt paveras tāda panorāma. Labi, it kā tāda nelādzīga osta jau vien ir, toties nedaudz tālāk jau var redzēt skaistas klinšainas sienas, kalnainos paugurus un protams krītošo sauli Ligūrijas jūrā. Apzinos, ka ilgi mēs te tā stāvēt nevaram, jo noteikti te ir kāds kas dzīvo. Nepaiet ilgs laiks un manu kādas vecas tantiņas sirmo galviņu pavīdam logā. Pēc mirkļa tā jau ir ārā un pagalam tramīgi uz mums skatoties, sāk kaut ko vaicāt savā itāļu mēlē. Protams, angļu valodā viņa nesaprot neko. Tā nu sakopoju savus piecus vārdus, ko zinu šinī mēlē, un metos skaidrot, ka tūlīt jau tīsimies projām. Viņa mums izskaidro, ka viesnīca ir turpat gandrīz aiz līkuma, divas minūtes ko iet, bet paskatoties uz mammu es saprotu, ka nepierunāšu viņu uzbraukt pat tās divas minūtes. Nogurusi no nelādzīgā notikuma, atstāju māmiņu komunicēt ar jauko tantiņu. Kāpjot pa stāvo kāpumu, ir jokaini pakļauties citas valsts vakarīgajam klusumam. Tālumā ostas pieklusinātās skaņas un mašīnu motori, bet tu šeit viens kaut kur ej nekurienē... Priekšā divi onkuļi staigā pa ceļu, divi mazi suneļi rej mani ieraugot, bet es tik aizelsusies speros tālāk kalnā. Nonākusi pie villas iebrauktuves un ieejot pa šiem vārtiem, es saprotu ka tomēr šī vieta ir tā visa vērta. Skaists komplekss, kas sastāv no divām ēkām. Izejot cauri iekšējam pagalmam, neizsakāmi gribās apstāties un vienkārši ieelpot šo te savādi svaigo svešzemju gaisu. Bet, protams, laika nav, ir jāglābj māmiņa, kas ir palikusi svešās tantiņas ielenkumā. Ieejot iekšpusē, sapriecājos ne pa jokam. Lielas metāla durvis ar lauvu purnu ornamentiem rokturu vietā, iekštelpa skaisti sakombinēta ar tumšo koku, baltām sienām un sarkaniem mēbeļu akcentiem. Ja nemaldos tur ir vēl kāds bruņinieka tērps un protams, ka vīna skapis šim blakus. Atkārtoti nopriecājos par visu un zinu, ka māmiņai arī noteikti tas viss patiksies. Recepecijā, vīrietis mani uzmanīgi noklausās. Kad vaicāju vai viņš ir sapratis manu problēmu, šis pamāj ar galvu, bet atsaka, ka viņš darīt neko lietas labā nevar, jo ir palicis vienīgais šeit no apkalpojošā personāla un savu posteni pamest nekādi nedrīkstot. Toties pēc tam viņš man norāda uz trijiem amerikāņiem: dēls ar vecākiem, kuri ir pielipuši pie portatīvā kompjūtera ekrāna. Nolamājos pie sevis, jo jūtos gaužām neērti par to, kas man ir jālūdz tāds jokains lūgums, bet cita varianta tak man nav! Dēla tēvs no sākuma šķiet tāds kā izvairīgs, bet piekrīt palīdzēt. Liekas pagāja nepilnas divdesmit sekundes, kad mēs jau gājām pa to pašu ceļu runājoties par dažnedažādām tēmām. Viņš man paguva izstāstīt tik daudz nianses, kā no kurienes viņi ir, kur mācās viņu dēls, ko viņi šeit dara, un kurp viņi ceļos utt. Beigās man šķita, ka viņš ir gaužām priecīgs tā iziet pastaigā kopā ar mani un piedalīties tādā nelielā notikumā. Pagriežoties līkumā un ieraugot pagalmu es sasmejos par skatu. Manai māmiņai apkārt jau ir trīs tantiņas un kāda jauna sieviete. Visi viņi kaut ko runā un stāsta viens otram. Smiekli man sanāk tieši par to, ka neskatoties uz to, ka māmiņa angļu valodā zina piecus vārdus un itāliski vispār neko, tomēr viņa ir paspējusi sasaukt jau puspagastu ap sevi. Tā nu veiksmīgi mūs izglābj šis te amerikānis. Sieviete mums pamāj uz atvadām, kaut gan tantiņas tā arī paliek tramīgi satrauktas. Šķiet tādas divas draiskules no Latvijas viņu sētā katru dienu neiebrauc. Amerikānis kaut bailīgi, tomēr lēnām mūs uzdabo līdz muižai. Izsaku viņam milzīgu pateicību, piereģistrējamies un dodamies uz numuriņu. Ja man ir jārunā par villas iekšējo dizainu, tad diemžēl tas ir visai skeptiski noskaņots. Man nepatīk, ja lietas ir nesaskaņoties. Nu piemēram, ka vienā telpā var būt antīkas fotogrāfijas, pagājušā gadsimta krievu gleznotāja pervējumi un mongoļu ierāmētas gleznas. It kā, ja tam uzmanību nepiesaista, tad vainas nav nekādas. Ņemot vērā to, ka par šo vienu nakti samaksājām tikai 50 eiro (villa ir ar četrām zvaigznēm), tad tādas gleznas tur vispār netiek pamanītas. Vakarā ir vaļā arī restorāns, kur mūs apkalpo kāds tikai spāniski runājošs apaļvaidzītis, kurš dibenu atšāvis rikšo no viena zāles gala uz otru. Man ne visai patīk viņa apkalpošana, bet visumā pie silta ēdiena mēs esam tikušas. Kā arī protams visam pamatā nāk arī vīns. Vēlāk pastaigājoties, atklājam arī iekšpagalmu, kur atrodu izgaismotu, bildēs redzēto, baseinu un strūklaku. Nu ko lai saka - skaista vieta, bet gaužām gan nelādzīgā atrašanās vietā. Dodamies uz numuriņu, kurā vēl paniekojāmies ar vīnu, kas tiek tur atstāts kā dāvana katrā numuriņā, un tad jau dodamies pie miera. Viesnīca Dženovā "Torre Cambiaso" 4* (www.antichedimore.com) Vai pastāstīt arī par to, kas notika otrajā dienā?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais