Svētceļojumā uz TOP GEAR šovu Helsinkos

22.01.2013
9 min lasīšanai
3 foto

Piedodiet, draugi, bet šis būs Misters Garais. Ja neesat ieinteresēti stāstā par piedzīvojumu ar šovu "Gāzi grīdā!", pat nemēģiniet lasīt tālāk. Vienkārši ejiet atrast kādu recepti Džeimija Olivera mājaslapā. Šoreiz es negribētu daudz filozofēt, jo šī notikuma mērķis nav likt mācīties no kļūdām vai kā citādi, jo dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atgādina, ka pietiek domāt par visu, vienkārši izbaudi to, kas notiek! Cik ģeniāli tas laikam izklausījās.. Šodien es vēlētos padalīties notikumā, kurš norisinājies labu laiku atpakaļ, varētu teikt, ka drīz svinēs divu mēnešu gadadienu. Biju aizvadījusi traku dienu - tā bija piektdiena, kad atgriezos mājās no slimnīcas. Joprojām jutos diezgan nožēlojami, tāpēc klēpī paņēmu savu melno draugu Asus. Kā Dieva nepieņemta vandījos pa neskaitāmajām interneta mājas lapām, meklēdama kaut ko, pati nezinādama ko. Pēc ilgiem laikiem ielogojos draugiem.lv un nonācu pie sadaļas "Runā". Bīdot pirkstu zemāk, neviļus pamanu Top Gear Latvija iečivināto. Tas sludināja konkursu, kurā lasītājs drīkst iesūtīt bildi (viņš + TGLV novembra izlaidums) un vinnēt iespēju braukt ar latviešu augstāko pārnesumu uz augstāko pārnesumu Helsinkos. Tur šovs dzīvajā. Man bija jāredz bildes, ko iesūtīja citi. Protams, tur bija cilvēks, kas taisījās nabaga žurnālu apēst, cits lasīja to pie galda ar ķiveri galvā. Tas viss bija ļoti jauki, līdz es arī iedomājos iedarbināt savas smadzenes. Man uzreiz acu priekšā bija tā vīzija, ko es vēlos darīt. Man viedtālrunī vēl ir saglabājušies mēģinājumi kā to daru. Es gribētu parādīt, bet negribu. Dažreiz klasesbiedri, kuri ļoti ciena manu privātumu, uziet šīs bildes, kuras man varētu nākties skaidrot. Lai nu kā, ŠEIT varat redzēt, kādu meistardarbu es nosūtīju. Laikam neko nenoslēpšu, sakot, ka viņi to arī izvēlējās! Es nezinu, kādas sēnes viņi tobrīd ēda, bet paldies TG! Jāsaka jau, ka ar mani reti kaut kas tāds notiek. Kad es saku reti, es domāju 'nekad'. Manas acis skatījās uz Top Geariešu tvītu, kurš vēstīja, ka šamējie izvēlējušies @MsMarphy un mans brauks uz Helsinkiem. Es nezinu, cik stulbu sejas izteiksmi es toreiz uztaisīju, bet es sēdēju, stulbi blenzu ekrānā un klusumā pēkšņi sāku angliski lamāties. Ne jau būdama dusmīga, bet gan vienkārši neticēdama, ka kaut kas tik jauks spēj notikt ar mani. Ceru, ka neapraudājāties no šī aizkustinoša stāsta, kas varētu pretendēt uz Oskaru, ja es par to uzņemtu filmu, jo tālāk jau seko cerīgākas lietas. Sazvanījos ar atbildīgo redaktoru Viesturu Kundziņu un aprunājām lietas būtību. Protams, radās pāris problēmas, jo bija nepieciešama gan oficiāla, gan mutiska atļauja no notāra un vecākiem, lai mani nelegāli, nē legāli izvestu no valsts (bez vecākiem, bagāžniekā vai apģērbtai kā sēdeklim). Visu nedēļu, protams, biju nepacietīga, nevarēju sagaidīt svētdienas agro rītu, kad gatavojāmies startēt. Es, cenšoties būt cilvēks, kas dara un runā pēc tam, visu šo pasākumu glabāju noslēpumā no draugiem un ģimenes, jo velējos, lai viss ir skaidrs simtprocentīgi. Kā saka, nedrīkst priecāties pirms laika. Vecāki par to bija informēti, bija ar tādu "Go for it, girl!" un māte negaidot bija gatava doties parakstīt papīrus, kas ļautu četriem lieliem vīriem izvest viņas bērnu no valsts. Tas neizklausās tik traki, kā jūs domājat. Vienam no viņiem bija Škoda. Tad nu pienāca sestdienas rīts, kas nozīmēja, ka tā bija pēdējā reize, kad pamodos līdz pirmdienas rītam pusnaktī. Nesteidzīgi devos uz Rīgu, bija jāatrod kādas glaunākas ūziņas. Tad nu vakars klāt, vēl pavisam nedaudz līdz brīdim, kad satikšu cilvēkus, kas jau nepilnus deviņus mēnešus sastādījuši manu mīļoto žurnālu TG Latvija. Saņēmu īso ziņu no Līkumu Ilmāra, ka jābūt ierindā pirms vieniem. Sacīts darīts. Tagad lietas kļūst neveiklas, jo jāatklāj dažas aizkadra detaļas.. Soma plecā, cepure galvā un aidā! Pie vārtiņiem stāvēja Hyundai i30, kurā sēdēja abi redaktori - sasveicinājos un iekāpu aizmugurē, bet vai tad tādas ir atvadas no mana ciematiņa? Pie mums Depo ir tradīcija: ja tev pakaļ atbrauc korejiešu mašīna, kurai nosaukumā ir cipari, omēm vienmēr jāpieraksta reģistrācijas numurs, kas pirms ceļā došanās apkauno viņu mazbērnus. Neesmu īpaši sajūsmā, bet "kārtībai jābūt". Nu atpakaļ uz Rīgu, kur pa ceļam omi gaidīja pārsteigums. Samainījām mašīnītes! Ome, piedod, bet tavs numurs mierīgi gulēja pāris desmitus kilometru attālumā. Pāri robežām devāmies Ford Focus'ā ar 1.0 EcoBoost dzinēju. Decembra/janvāra žurnālā ir spēkratiņa apraksts, droši varat pārliecināties, ka litriņš neizklausās nemaz tik traki. Brīvprātīgā reklāma. Devāmies pakaļ vēl diviem džentlmeņiem, Kristapam un Keduardam. Pirmais aizmugurē pievienojās Bērziņa onkulis, kurš jau pirmajā brīdī likās atsaucīgs un draudzīgs. Pie Eduarda vēl gabaliņš, un tad aizmugurē vietas vairs nebija, bet tas īpašas problēmas nesagādāja. Salonā virmoja sarunas par LMT, Latvijas mazāko telefonu. Es labprāt ko teiktu, bet Tele2 lieki nerunā, viņiem uz citiem tīkliem dārgi maksā. Jāsaka jau, ka bija tik superīgi būt apkārt cilvēkiem, kas saprot un dievina automašīnas! Kur man vēl būs tāda iespēja? Skolā es dzirdu tikai kosinusus un kristālrežģus, mājās "plovu ēdīsi?" Man bija laiks klusiņām pavērot kā tās diskusijas rosās. Ne velti ražotāji smagi strādājuši, lai uzbūvētu šos vāģus, kurus testē un pēcāk aprunā mani ceļa biedri. Tā tas strādā un no tā es mācos. Iesācējs.. Tā ir taisnība, ka sievietes spēj multitāskot, proti, darīt vairākas lietas vienlaikus. Kamēr biju ierakusies Kristapa Galaxy S(II), lai twitterī beidzot paziņotu saviem cilvēkiem, ka esmu devusies uz.. Somiju, perfekti dzirdēju, ko šamējie runā. Tikai neatceros, protams. Es neatceros pat, ko šodien ēdu brokastīs, tāpēc tas ir piedodams. Bet tālāko aizmirst nav iespējams. Kad sākām līdzenāk braukt, sapratu, ka esam Igaunijā. Jo zila zīme bija aprakstīta igauņu valodā. Iebraucot Tallinā devāmies uz ostu. Pulkstenis rādija apmēram pus septiņi no rīta. Jāsaka, ka rindas bija diezgan lielas. Pie manas diktatūras politikas tāds zapors būtu aizliegts. Tiekot uz klāja, devos taisnā ceļā uz labierīcībām un sapratu, ka tualete vieš vēlmi dzīvot! Nākamā pietura - ēdiens. Jāatzīst, ka apetīte nebija, jo biju pārāk nepacietīga un gribēju redzēt šovu! Pie brokastu galda bija iespēja uzzināt ko vairāk par pašiem auto-cilvēkiem, ar kuriem es braucu. Tu jau gan gribētu zināt.. Pēc tam attapos jau Helsinkos. Bija ļoti agrs līdz šova sākumam pl. 12:30, tomēr nolēmām doties uz arēnu. Man patīk Helsinki, varētu kādu reizi atgriezties. Protams, palmas ar kokosriekstiem nesastapsi, bet mazliet aukstuma eksotikas vienmēr man paticies. Tikai ne tad, kad slims drebinies zem segas. Atbraucām tur, kur visam drīz vajadzēja sākties. Novietojām mazo fokusiņu stāvvietā un devāmies turp. Kamēr visi kaut kur aizgāja, man atkal bija iespēja parunāt ar redaktoru, šoreiz ar Ilmāru Līkumu privāti. Uzzināju nedaudz kā žurnāls top, vēlāk pakonsultējos arī par izglītības iespējām pēc vidusskolas. Līkums saka, ja interesē inženierzinātnes, RTU ir vienīgā iespēja. Dzirdējāt Rīgas Tehniskā Universitāte? Savai programmai pievienojiet vēl sporta novirzienu "Motorsports" un es jau rakstu pieteikumu. Lai nu kā, es vēlētos jums radīt priekšstatu par atmosfēru, taču ir grūti, ja nevari salīdzināt. Principā tās bija lielas vai/un garas telpas ar garderobi un kāpnēm. Izteiksmīgi? Tā jau domāju.. Gar malām uzkožamie šopi un neliels cienasts pirms šova - izstāde. Es nespēju novērst acis no jaunā A-klases un C-klases Mercedes-Benz. Tagad uz ielas redzot veco A-klasi, man īpašniekiem gribas pajautāt: "Kā tu tagad jūties?" Tas ir fakts, ka ar veco viņi vairs nedrīkstētu atļauties pat rādīties uz ceļiem. Pēc tam devāmies uz bāru pēc aliņiem. Jāpiebilst, ka es šoreiz nē. Drīz jau būs tas šovs, vēl tikai nedaudz. Es neatceros, ko īsti tobrīd sagaidīju, jo, kā daudziem zināms, Klārksons ir mans autopasaules elks un redzēt viņu dzīvajā ir tas pats, kas katram britam iedzert tēju ar karalieni. Liels notikums. Tobrīd es jutos tik pateicīga latviešu TopGeariešiem par šo iespēju, kas ļāva man sēdēt šeit un uz to visu noskatīties. Nebijām pilnā sastāvā, jo Kristaps sēdēja kaut kur zāles otrā pusē. Kaut kas sāka dūmot un šovs sākās. Varu mēģināt izklāstīt anotāciju, kas sajauksies ar manām emocijām. Vai zināt to ziņu sadaļu Top Gear UK? Zālē iebrāzās braucošā ziņu platforma, kur galvenajā tronī sēdēja Klārksons, blakus Mejs un kāds somu radio-cilvēls, cik saprotu, aizstādams Hamondu, kas šovā nepiedalījās. Protams, ar grandiozu atklāšanu vadītāji uztaisīja pāris virtuļus. Tas varētu likties bezcerīgāk kā Ričarda Morgan Three Wheeler, bet varat to apskatīt šajā video ---> Šovam sākoties varēja just, ka tas ir diezgan uzspēlēts, bet man kaut kā bija vienalga. Kas gan mūsdienās nav? Improvizācijas teātris. Pēcāk sekoja kaskadieru triki ar mocīšiem un dažādiem auto - zelta Nissan GT-R, midžitveidīgu Londonas autobusiņu utt. Uzreiz pēc tā sekoja cīņa: 2 moči un 2 cilvēki - Mejs un Jussi Heikelä. Kurš kuru? Mēs bijām Džeimsa komandā, taču mūsu mocītis diezgan smagi izgāzās. 0:1, somu labā. Programmā ietilpa arī Beauty Contest, jeb skaistuļu parāde, kurā bija iespēja apskatīt iespaidīgas automašīnas: BMW M1, mans dievinātais SLS, taču roadsters, Jaguar, Porsche, Ferrari un citi labumi. Ņam, ņam, man vajag momentu. No sākuma man vajadzēja minēt, ka šova tēma it kā bija Ziemas olimpiskās auto spēles, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka tur bija arī auto (Fiat, manuprāt) kērlings. Boulings, kur bumbas vietā bija Džeremijs, braucot Gee Whiz, kuru viņš "nemanot" iemainīja pret Shelby Mustang, ja nemaldos. Sākās panika un somveidīgais Hamonds iepirkumu ratiņos no aizmugures tika iestumts life-size boulinga ķegļos. Tikai aizdedzinātas divas Porsche automašīnas, un sieviete, tērpusies Tin Man kostīmā no Ozas, šaudījās ar uguni. Ikvienam vajadzētu tādu ieroci nēsāt līdzi, ikreiz, kad kāds pajautā aizšķilt cigareti. Nedrīkst aizmirst arī gladiatoru cīņas, kurās katram no četriem braucējiem bija kariete, zirgu vietā bija zirgi, taču ne tādi, kā jūs varētu iedomāties. 6ZS x 4 motorollerīši, kuriem pie stūres redzējām arī Stigu! Kā jums šķiet, kurš uzvarēja? 1. Stigs, kurš bez piepūles apdzina Džeremiju, kas nozīmēja, ka 2.vietā ir Klārksons. 3. - Ričards Dīdžejs un 4. nelaimīgais kapteinis "Lēnais" jeb Captain Slow, kuru apdzina par veselu apli. You were lapped, mate! Nepilna pusotra stunda pagāja it kā nekas nebūtu bijis. Abi briti, novēlēdami mums būt prātīgiem un braukt ātrāk, netaisot zaporu satiksmē, steigšus devās, kā vēlāk secinājām, uz limuzīnu skaitīt dolārus. Tai laikā norisinājās izšķirošā sacīkste F1 Brazīlijā, ko negribētu laist garām. Pēc šova V.I.P.'iem bija iespēja pavērot mašīnas tuvāk. Kaut ko arī safotografēju ar Viestura gandrīz mirušo telefonu, jo cik ģeniāla esmu es, atstājot savējo mājās, vēlāk visos izraisot paniku, sakot, ka to pazaudēju? Es zinu, esmu ģēnijs kopš dzimšanas. Un nu bija pienākusi ceļojuma beigu etaps jeb mājupceļš. Devāmies uz stāvvietu un vienam radās jautājums: "Huļi Focus 3x nedēļā netīrs?" Neteikšu, kurš bija tas Atbildīgais. Good laugh. Taču līdz prāmja atiešanai vēl bija kāds laiciņš, tāpēc devāmies iečekot pilsētu. Šoreiz Viesturs uzņēmās gida pienākumus un stāstīja, kam pabraucām garām. Ja jūs paskatīsieties pa labi, redzēsiet Somiju. Ja paskatīsieties pa kreisi, redzēsiet Somiju. Laikam sanāca, ka esam baigi laimīgie suņa bērni, jo bija iespēja pārreģistrēt braucienu par vienu prāmi ātrāk. Es jau neiebilstu pavadīt ilgāku laiku ar šiem foršajiem cilvēkiem, bet visi bijām diezgan noguruši, tāpēc miegs nāks par labu. Uz prāmja iekārtojāmies vienā jaukā vietiņā. Šoreiz gan nācās ēst, jo man negribējās justies vainīgai, ja viņus uz robežas ome būtu sagaidījusi ar suņiem par badā turēšanu. Nav mani vārdi, nav mani vārdi. Nobraukuši no kuģa, atlika pievarēt vien pāris simtus kilometru uz Jelgavu-Rīgu. Pa ceļam drusku iemetām aci, kas notiek F1 sacīkstē, kas noved pie diviem secinājumiem. Mums nākotnē vajag cilvēkus, kas spēj uzlabot internetā tiešraidē translētās sacīkstes kvalitāti. Otrs? Jāmācās runāt spāniski. Man tagad galvā skan tāda mājupceļa montāža - kadri, kuriem pa virsu uzlikta mūzika. Ja vien jūs redzētu, ko tagad domāju es. Tāpat ir tumšs, bet nekas. Mūs izgaismoja Kristapa tablete, kurā man izdevās pierunāt Viesturu palasīt dažus manus meistardarbus. Vienmēr šķiet, ka mājupceļš ir īsāks, ja labi pavadi laiku. Miegs, protams, bija patstāvīgs viesis, bet vēl ne. Braucot mājās uz Jelgavu, Ilmārs jautāja vai braucam pareizi. Maršruts pareizais, ar mašīnu kaut kas nebija kā vajag. Spidometrā varēja bultiņa augstāk palēkāt. Jāatzīst, ka visu ceļu vēlējos, lai izdarām ko pārgalvīgu, proti, izspiest nedaudz vairāk, līkumā nedaudz agresīvāk.. Bet nesen runāju ar tēvu par šo pašu tēmu. Es jautāju, kāpēc cilvēki, kas ir ātruma entuziasti, biežāk nebrauc pārgalvīgi uz mūsu ceļiem. Redziet, man vienmēr ir tā fantāzija braukt mazliet ātrāk kā drīkst. CSDD šo izlasīs un vairs neļaus tādiem luņiem kā es uz ceļa pat rādīties. Pat ne kā gājējam! Taču tad mans gudrais, pieredzējušais džedajs-tēvs (drīkstu tā teikt, viņš šo nelasīs) man teica, ka ne jau tie, kas prot, piemēram, džudo vai karatē tagad iet pa ielu un vienkārši dauza cilvēkus. Ja tu to vari, tas ne vienmēr nozīmē, ka drīksti. Āā, tagad man ir skaidrs. Lai omei nav nekādas aizdomas, atkal samainījām Fordu pret Hyundai. Atvadījāmies un prom viņi bija. Vēl labāk laikam nevarēja būt. Es vēlāk domāju par lietām, kuras ar mani notika pirmo reizi: Pirmo reizi devos uz ārzemēm (Igaunija un Lietuva jau labu laiku neskaitās), .. braucu ar prāmi, .. satiku īstus žurnālistus, kas man ir diezgan būtiski, .. iespēja gūt jaunu pieredzi, .. biju ar cilvēkiem, kuriem mašīnas ir kas vairāk par kasti metāla, kas var aizvest no mājām līdz čipsu veikalam, .. redzēju superīgu šovu, Klārksonu un Meju dzīvajā, .. un manus rakstu darbus lasīja kāds, kas zina, ko dara. Šis tiešām bija lielisks, lielisks piedzīvojums, kuru es noteikti neaizmirsīšu. Grūti izteikties, neizklausoties kā bārenim, kas visu mūžu pavadījis koka namiņā, bet arī neliekot noprast, ka esi vīzdegunīgs un šis tev neko nenozīmēja, jo tā nebija! Izcilas atmiņas un esmu neizsakāmi pateicīga Top Gear Latvijai, visi ejiet un pērciet viņu žurnālus. 29.01. iznāk jaunais. Man jau nebūs problēma, ja pasta pakalpojumi mani neapšmauks, tad februāra numurs gulēs man paskastītē. Johaidī, viņa taču ir pēdējais mēsls, pat aizslēgt nevar. Ielikšu suņus sardzē. Ceru, ka kāds izturēja arī līdz beigām. Paldies par to. BAIBA

Svētceļojumā uz TOP GEAR šovu Helsinkos

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem