Ukraina, Dolyna

  • 2 min lasīšanai
Izdomājām braukt pie mammas māsas uz Ukrainu ar mašīnu. 21.03 sakravājām somas un devāmies ceļā. Paiet nepilnas 2h un jau esam ārā no Latvijas. Nākamā pietura - Kauņa (tikai lai uzpildītu degvielu un šo to apēst. Dīvaini braukt pa nezināmiem ceļiem, ik pa 30min jāskatās kartē, vai nēesam kautkur nomaldījušies. Nobraukti 300km un tuvojamies Polijas-Lietuvas robežai. Kā jau zināms muitas punkts ir vaļā, tapēc bez nekādas aizķeršanās pārbraucam pāri robežai un esam Polijā. Apstājamies Belastokā lai šo to nopirktu ēdamu un lai Tētis atpūstos no braukšanas. Kādu 1h izstaipam kājas un dodamies tālāk. Iepērkoties konstatējām ka cenas Polijā ir kā pie mums, taču benzīns gan ir par 10sant lētāks. Nākamā pietura Ļubļina(Polija) Uzpildam degvielu un braucam tālāk. Nobraukti jau 700km vairāk kā puse. Sapratām to ka caur Poliju (vismaz pa to celju normāli pabraukt nav iespējam jo ik pa 5km ir apdzīvota vieta un ātrums no 100km/h jāmaina un 60km/h. Tā nu caur Poliju kratījāmies kopā nepilnas 9h.Tuvojamies Polijas-Ukrainas robežai. Poļu robežsargi mūs palaiž garām bez jebkādien jautājumies, taču ukraiņi jau dod lapiņas kas jāaizpida par to kurp dodies tieši un ar kādu mērķi utt. Muitnieki atver bagāžas nodalījumu, neko aizdomīgu nemana, un rāda ka varam doties iekšā Ukrainā. Ukrainas ceļi ir vienkārši katastrofāli, labi ka iebraucām no rīta kad bija tikko uzlēkusi saule. Vienas bedres, pārējie satiskmes dalībnieki vnk traki. Ar saviem žigulīšies spiež grīdā cik tik var. Un tad mani izbiedēja skats. Nepārspīlēju, bet ik pa 300m šosejas malā krusts ar puķēm. Palika diezgan nedroši zinot to ka jābrauc vēl kādi 200km. Bet beigās nedaudz pamaldodies pa Ļvovas pilsētu nonācām un kaut cik normāla asfalta un ar nelielu adrenalīna devu asinīs devāmies tālak. Norādes gan uz ceļiem Ukrainā ir maz vai nu ļaunprātīgi nolauztas, tapēc nācās vien nemitīgi skatīties kartē, vai braucam pa pareizo ceļu. Visbeidzot ieraugām nobružātu, netīru zīmi uz kuras rakstīta mums vajadzīgā pilsēta - Dolyna (Долина). Beidzot! Esam nomērojuši vairāk nekā 1000km. Tad nu zvanam mammas māsai lai nāk mums pretī uz staciju. Aizmirsu piebilst ka viņa un viņas ģimene ir Ukraiņi. Runā tikai ukrainiski vai krieviski. Nu priekšstats tāds - tāda kā piepilsēta. Pati pilsēta ļoti līdzīga mūsu Carnikavai. Tas jums par piemēru jo varu derēt ka neviens no Jums nav bijis Doļinā. Ļoti ukrainieciska pilsēta. Nu tad beidzot esam pie viņiem mājās (Smuka divstāvīga māja). Neesam vēl paspējuši attapties kad viņi jau piedāvā mums ko ēdamu, izrāda māju utt. Īsāk sakot ļoti viesmīlīgi cilvēki. Es paēdu un dodos ar brālēnu uz pilsētas centru lai viņš man izrāda te visu. Nu, ok - liekas ka esmu kādā padomju laika filmā. Visi uzraksti ukraiņu vaoldā, apkārt braukā tikai vecās mašīnas sākot no ZAZ beidzot ar KAMAZ. Nuko, jāaiziet līdz veikalam, lai nobaudītu ukraiņu alu. Alus labs nekādas vainas, bet Latvijā labāks. Viņu naudas vienība grivņas. Orientējoši - 10 grivņas ir 1Ls. Nu cenas tur tiešām smieklīgi zemas, taču arī cilvēks ar augstāko izglītību pelna ne vairāk kā 1500 grivņas mēnesī. Es runāju tieši par produktu zemajām cenām, sadzīves tehnika un citas elektroierīces ir tādā pašā cenā kā pie mums. Iepazinos ar vietējo ''bandu''. Visi draudzīgi un laipni noskaņoti,jo īpaši pret mani, jo nekad nav redzējuši ārzemnieku. Vienkārši uz to pilsētu neviens ārzemnieks bez īpašas vajdzības nebrauc. Aizmirstu piebilst ka pilsētu ieskauj Karpatu kalni. Aizbraucām arī uz tiem. Man jau iespaids bija graujošs jo nekad augtāku ''kalnu'' par Gaiziņu nebiju redzējis. Tā nu notusējos tur veselu nedēļu, atzīstu ka pēdējā dienā pirms izbraukšanas gan sailgojos pēc mājām un LV draugiem, kurus ilgi nebiju saticis. Atpakaļ braucām no turienes 29.03. Maršruts tāds pats kā turp braucot, tikai šoreiz uz Polijas-Ukrainas robežas nācās pastāvēt rindā 4h, jo iebraucām neīstajā laikā cik nopratām, bet mums galvenais bija izbraukt no Ukrainas pa dienasgaismu. Atgriežoties mājas tūlīt pat gultā atlūzu jo 24h tika pavadītas ceļā un nekādas dižās gulēšanas mašīnā nesanāca, jo nemitīgi garām traucās lielās fūres. Tālūk, nekas dižs, bet tomēr man patika padzīvot Ukrainā, ne kā tūristam, bet gan justies kā vietējam, tikai sazināties krievu valodā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais