Horvātija (Zadara - Dubrovnika) oktobrī!

  • 10 min lasīšanai
  • 63 foto

Uz Horvātiju dodamies septembra pašās beigās, oktobra sākumā (30.10. – 5.10. – Horvātijā) Šis ir lieliski piemērots laiks, ja gribas apskatīt valsti ar auto, redzēt skaistas dabas ainavas, nevis visu laiku zvilnēt pludmalē.

Šajā laikā ir ne tikai mazāk tūristu,bet arī ļoti maza automašīnu satiksme. Mūsu ceļojuma laikā nesastapāmies ar nevienu sastrēgumu, kā arī ieguvām labākas cenas, nekā tas ir sezonā.

Lidojums: Rīga – Londona – Zadara (un atpakaļ)

29.09.

Sākam savu ceļojumu, un drēgnajā 6dienas rītā dodamies uz Londonu. Londonā nonākam pēc plkst. 13.00, no lidostas ar autobusu un metro līdz centram, un iesākam ar ķīniešu rajonu un gardām pusdienām vienā no restorāniņiem (7,-Paundi/no pers. un ēdam, kamēr vēders pilns). Londonā ir jauks laiks un pēc vēlajām pusdienām, dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu, taču, kad attopamies, ir jau nakts - laiks paskrējis vēja spārniem, jādodas gulēt, jo rīt jau lidojums uz Zadaru

30.09.

Zadarā nonākam pēcpusdienā plkst. 15.00. Zadaras lidosta ir ārkārtīgi maziņa mazītiņa. Pie lidostas otrā pusē ceļam atrodas vairākas automašīnu nomas kompānijas. Esam savu auto norezervējuši jau vairāk kā mēnesi iepriekš, kompānijā „Fleet”. Rezervētās mazās Fiat Punto vietā, saņemam gandrīz jaunu Seat Ibiza, lielu ģimenes auto par to pašu samaksu (ar 30 000 km nobraukumu)J Taču mūs nepatīkami pārsteidz operatora ziņa, ka viņam vajadzīga mūsu kredītkarte, no kuras tiks ieturēta 5000,-Kunas liela drošības nauda (mūsu naudā gandrīz 500,-Ls), labi, ka šāda opcija mums bija, bet vispār viņu mājas lapā, rezervējot auto, šādu info nepamanīju un nezinu, ko darītu, ja būtu tikai līdzpaņemtā skaidrā nauda.

Pārvelkam plānākas drēbes, jo Zadarā ir 22 grādi silts, dodamies uz 12 km attālo Zadaras pilsētas centru. Vecpilsēta ir skaista, Adrijas jūras līča krastā. Tuvākajā bufetē nopērkam divas picas šķēles (20,-Kunas) un turpat uz vienas no katedrāles kāpnēm tās gardi notiesājam. Izstaigājam vecpilsētuun apskatam skaisto horvātu arhitektūru - katedrāles, jūras vārtus, klostera pagalmiņu, Sv. Donata baznīcu (zadariešu lepnums) un dodamies uz vienu no mazo ieliņu restorāniem vakariņot. Izvēlamies ēst tomātu zupu, pastu ar jūras veltēm, panna cotta saldajā ēdienā, kafija, sula un alus, kopā samaksājot 130,-Kunas (ir ļoti garšīgi). Kamēr ēdām, nopilēja dažas piles lietus, bet pēc vakariņām jau no lietus ne vēsts. Turpat vietējā avīžu kioskā nopirkām Horvātijas karti (tā ir mūsu sabiedrotā visu ceļojuma laiku, jo navigācijas mums nav, un esam apmierināti, jo ar kartes palīdzību veiksmīgi izvairāmies no lieliem līkumiem un bāņiem). Pēc tam aizdodamies uz līča piekrasti un ejot pa promenādi, nonākam līdz mūzikas ērģelēm, kas ir iebūvētas kāpnēs un tā mehānisms darbojās uz jūras radīto viļņu spēka. Kad pabrauc garām kāds kugits saceļot viļņus, tie sitas pret krastu un no kāpnēm nāk dobja, ērģeļu skaņa. Tur sēžot ir liela laimes sajūta par to, ka tev dots to redzēt un piedzīvot – pasakaini un mazliet maģiski.

Turpat blakus ir 21. gs. inovācija – bruģī iebūvētas saules baterijas, kas pa dienu saulē uzlādējušās, vakarā mirgo spilgtās krāsu gammās.

Vēl pa ceļam uz mašīnu, piestājam pie gājēju tiltiņa, kas vakarā krāšņi izgaismots, savieno vecpilsētu ar jauno Zadaras centru. Tur ir manāma liela rosība, jo tilts ir pie pilsētas ostas, kurpietavojušies zvejas un pasažieru kuģi.

Ir jau melna nakts, kad dodamies laukā no Zadaras (šeit gan drusku apmaldījāmies J), pa ceļam piestājām veikalā un iepērkam vīnu un ūdeni J Tākā nākošajā dienā plānojam doties uz Plitvices ezeriem, braucam pa autobāni tuvāk mērķim. Jāmēro kādi 150 km, no kuriem kādu pusi braucam pa bāni, bet pārējos pa mazajiem ceļiem. Ceļu segums ir ļoti labs, zīmes ir uz katra stūra, tāpēc braukt nebūtu nekāda kreņķa, vienīgi tumsa un svešais ceļš ik pa laikam liek notrīcēt, jo varam vien minēt, kas notiek pa malām, kad ieraugam kādu izēnotu kalna virsotni vai grēdu!

Ieraugot zīmi, ka līdz Plitvices ezeriem atlikuši nepilni 7 km, piestājam pie vienas no daudzajām turpat ceļa malā esošajām mājiņām (apartamentiem), lai lūgtu naktsmājas. Mums tiek laipni izrādīta istaba, taču, tā maksā 50,-Euro, drusku nolaižam skatienus un sakām, ka bijām rēķinājušies ar 30,-Euro. Sieviete nekaulējās, taču pasauc savu kaimiņu un šis vīrietis laipni mūs uzņem savā viesu namiņā, ierāda mūsu istabiņu (jauka, silta, mājīga, ar dušu numuriņā), mašīnas novietošanas vietu, pacienā ar paša brūvēto „kandžu”, nojautā, cikos un ko vēlamies brokastīs, novēl arlabunakti un dodas savās gaitās. Esam ieguvuši istabiņu par 30,-Euro ar visām brokastīm. Atkorķējam Zadarā iegādāto vīnu, izdzeram pa glāzei un dodamies pie miera, tik naktī dzirdu, ka aiz loga pamatīgi līst…

1.10.

7.00 mostamies un nokāpjot no otrā stāva, pamanām, ka galds jau klāts un uz tā kūp karstā ūdens kanna un apsolītās brokastis. Sajūta kā mājās pie mammas, kas gādīgi sagatavojusi gardas, siltas brokastis ar bērnu mīļākajiem gardumiem. Tādas rūpes un siltuma sajūta. Tik kafija gan – nedzerama, jo garšoja pēc samaltām ozolzīlēm. Sirsnīgi ļautiņi ir horvāti un par to pārliecināmies visu atlikušo ceļojumu. Jo, ja pat ar angļu valodu neiet tik raiti, viņi par katru cenu vēlas aprunāties. Mājas saimnieks iepriekšējā vakarā mums pastāstīja, ka uz ezeriem jādodas pirms 8.00 no rīta, jo tad var novietot automašīnu pie kādas no turpat blakus esošajām viesnīcām bez maksas. (8.00 nāk laukuma sargs un, ja tavs auto jau tur stāv, viņš nevar izkontrolēt, vai esi viesnīcas klients vai ne). Citādi auto jānovieto turpat netālu esošajā stāvlaukumā par papildus maksu.

Pie parka esam vieni no pirmajiem, ja neskaita dažus ķīniešus, kaķi, un brīvā dabā traki skraidošas vāveres J Plitvices ezeros ir dažāda garuma trases, izvēlamies optimālāko 4h garo. Ieejas biļete maksāja 110,-Kunas/ pers., kas ir lētāk kā karstajā sezonā. Sākumā dodamies ar nezināmas izcelsmes, gada un ražotāja autobusu pa kalnu uz leju, uz trases sākumpunktu. Staigājam pa parku un sekojam līdzi zīmēm, kas norāda virzienu mūsu izvēlētajai trasei. Ir skaisti: ūdenskritumi, klusums, ainava ar kalniem un ezeriem, ķirzakas, kuras ieraugot jāspiedz, lielas un pāraugušas sēnes, alpu vijolītes. Viena no iekļautajām atrakcijām ir pārbrauciens ar laivu, redzot ainavu visapkārt, tas noteikti jāizmanto.

Pēc 4h ilgas ekskursijas, plkst. 12.00 esam pie automašīnas, saule jau ir parādījusies pie apvāršņa, un mums priekšā ir garš ceļš, jo esam nolēmuši tikt līdz pat Dubrovņikai.

Uz Dubrovņiku dodamies cauri vidienei, kur redzamas kara sekas pamestajos ciematiņos un māju fasādēs vēl redzamajās ložu pēdās. Starp citu, mums pretī brauca arī viens tanks J Sajūtas dalītas, lai arī zini, ka karš šeit sen kā beidzies.

Pirms Dubrovnikovas, aptuveni 5km garš ceļš jāmēro cauri Bosnijai un Hercegovinai, kur ir arī robežpunkti un tiek pajautātas pases. Pa malām pamanījām mandarīnu koku audzētavas, tad, nu paņēmām mazu tašiņu un savācām nogaršošanai mandarīnus un granātābolus no kokiem.

Dubrovņikā bijām ļoti vēlu, tur mudž no cilvēkiem, satiksmes, ieliņas šauras, bail iedomāties, kas notiek tūrisma sezonā. Noparkojam auto un dodamies apartamentu meklējumos. Sastopam kādas kundzītes ceļa malā, kas piedāvā apartamentus, atkal par 50,-/ 60,-Euro, tā laikam ir standarta cena, taču viena no satiktajām kundzītēm aizved mūs pie savas paziņas, kas izīrē mums savus apartamentus par 35,-Euro. Ņemam ciet, iekārtojamies, vieta forša – pie pašas vecpilsētas un no rīta pamanām, ka pa logu redzam slaveno pilsētas mūri un jūru.

Dodamies izstaigāt vecpilsētu un paēst vakariņas, šoreiz ēdam kādā mazā restorāniņā pa 190 Kunām, bet nav ne tik garšīgi, ne tik forši kā bija Zadarā. Pilsēta skaista, mūris iespaidīgs, taču daudz lielāki tūristu pūļi un augstākas cenas. Pēc garās dienas, dodamies pie miera.

2.10.

No rīta aizskrienu uz netāli esošo kulinārijas bodīti pēc svaigām maizītēm, bagetēm un ievārījuma kūciņām (garšīgas, bet mūsu LV kūciņām nestāv pat tuvu), uzvārām iepriekš nopirkto 3/1 un brokastis karaliskas - uz terasītes ar skatu uz Dubrovnikas mūra sienu un torni.

Pēc rīta dušas, dodamies vēl ekskursijā pa pilsētu, ložņājam, skatāmies un pamanām pērles, ko vakar spoži izgaismotajā vecpilsētā neredzējām – paceļamos jūra vārtus, tirdziņu lielajā vecpilsētas laukumā, senos ūdens sūkņus utt.

Der zināt, ka šeit atrast bezmaksas stāvvietu ir neiespējami.

Pastaigas laikā pamanām, ka ap kalnu virsotnēm sāk vilkties melni lietus mākoņi, tāpēc dodamies uz automašīnu un bēgam no lietus un tūristu pilnās Dubrovnikas.

Nākamā pietura ir Makarska, skaista pilsētiņa pie Adrijas jūras ar palmu promenādi. Dodamies uz vienu no pilsētas pludmalēm, uzmeklējam tirgotājus un iegādājamies ežu čības (50 kunas). Laižam nopeldēties un pazvilnēt jūras krastā, dzeram sidriņu, aliņus un atvelkam elpu. Ūdens tempretūra aptuveni 20 - 22 grādi. Pēc vairākām stundām pludmalē, braucam meklēt apartamentus, taču ātri saprotam, ka cena apartamentiem tiek noteikta pēc auto izskata.

Noparkojam auto vienā no šķērsielām un dodamies meklējumos ar kājām, tas vainagojas ar panākumiem un atrodam nelielus apartamentus kādu saimnieku mājas pagalmā uzceltajā piebūvē, ar virtuvīti, dušu un vietu automašīnai. Sarunājam, ka paliksim šajā vietā 2 dienas par 370 Kunām (+/- 53 Euro). Kamēr dodamies pēc auto, saimnieks ir salasījis no dārza pašu audzētas vīnogas un šķīvis pilnu ar vīnogām tiek nodoti mūsu rīcībā. Jauki un viesmīlīgi. Vakarā izstaigājam pilsētas centru un norezervējam ekskursiju ar kuģīti uz Hvar un Brač salām.

3.10.

7.30 jau no rīta jābūt uz kuģa, lai dotos ceļojumā J Kamēr gaidām visus sakāpjam kuģītī, vērojam, kā turpat esošais zvejas kuģis pietauvojies krastā, tirgo vietējiem svaigas, tikko nomakšķerētas zivis (arī kaut ko līdzīgu astoņkājim). Kuģītis atiet no krasta un kuģa kapteinis uzgriež kārtīgi lustīgu un enerģisku horvātu izpildītu mūziku. Acis atveras un skats visapkārt paveras skaists – dzidrais ūdens, saulains un karsts rīts (lieliska diena, lai brauktu ar kuģi).

Pirmā pietura ir Hvar sala, kurai pietuvojamies jau pēc 1,5h brauciena. Krastā mūs sagaida lustīgs ģitārists, kas saulē sakarsušos tūristus pamodina un liek pasmaidīt ikvienam. Tā arī nesapratām, vai tas speciāli iestudēts vai tas kāds vietējais spēlmanis, kas tādā veidā pelna naudu. Izejam nelielā pastaigā pa salu, jāatzīst, ka lielākā daļa kafejnīciņu, nomas punktu, veikaliņu ir vai nu vēl slēgti vai jau slēgti, jo sezonas karstākais laiks ir garām. Nejauši nonācām arī līdz tā saucamajiem dārziņiem, kur redzējām viņu dārzu kultūru (nezāles neravē un dārzs ir diezgan dabīgs) :D

Pēc stundas brīvā laika, esam atpakaļ uz kuģa, kur mūs jau gaida pudele vīna un pusdienas (zivs ar salātiem), ceļā uz Brač salu, pusdienojam, dzeram vīnu un barojam trakās kaijas ar zivju galvām un asakām – izskatās, ka tā ir kaiju ikdienas nodarbe un viņas ir profesionālas.

Ierodamies Brač salā ap pusdienlaiku un taisnā ceļā dodamies uz izslavēto Bol pludmali - pludmale ar ķeksīša formu, skaista un neredzēta dabas parādība, taču, lai arī vīns ir darījis soļus vieglākus, akmeņainā pludmale nešķiet mīkstāka, kāda tā ir un arī ūdens ir diezgan auksts. Vējš ir pamatīgs un pat drusku brāzmains, tāpēc nolemjam asos vējus laist pāri, atrodoties guļus stāvoklī un vīniņš arī midzina J Pēc krietnas devas saules un laiskas atpūtas, dodamies atpakaļ uz kuģi. Kuģis jau atiet no krasta, kad pamanām kādu meiteni krastā mājot ar lakatiņu (kā dziesmā par zilo lakatiņu) – nokavējusi kuģa atiešanas laiku. Kuģis dodas atpakaļ uz krastu pakaļ noraudājušai meitenei. Pēc tam varam mierīgi atsākt braucienu uz Makarsku - atpakaļceļš ir gurdens, mūzika lēnāka un midzinošāka, krasts liekas tik tālu.

Taču, kad nonākam krastā, aptveru, ka dikti dedzina seju – esmu kļuvusi par tomātu, un, kā gan savādāk, ja visu dienu saulē J Tāpēc – krēmi, krēmi, krēmi!

Ieskrienam tuvējā bodītē, nopērkam kaut ko vakariņām un laižam uz apartamentiem. Kad esam paēduši, apsēžamies pagalmā un malkojam vīnu (tas šeit ir gandrīz lētāks par ūdeni, tāpēc grēks neizmantot). Pie mums pienāk mājas saimnieks un ar interesi jautā, kur mēs visu dienu esam bijuši pazuduši, pastāstām viņam par mūsu piedzīvojumiem, viņš par savu suni, darbu, meitas dzimšanas dienu, kas ir šajā dienā un gaidāmajiem ciemiņiem, novēlam viens otram arlabunakti un dodamies pie miera.

4.10.

Pēc brokastīm esam nolēmuši doties uz Krka Nacionālo parku un pamest viesmīlīgo Makarsku. Saimnieks nesteidzīgi atver mājas vārtiņus un izskatās, ka ir pat mazliet noskumis, kad mēs dodamies prom. Pa ceļam iegriežamies nelielajā piekrastes pilsētiņā Trogirā. Ārkārtīgi skaista, maziņa, burvīgu skatu pilsētiņa. Izstaigājam to vienā rāvienā, bet ir tā, ka visu laiku gribas teikt– skaties tur, skaties šeit, paskat, cik tas smuki J Noteikti iesaku iegriezties, ja ir pa ceļam. Pēc nelielām pusdienām dodamies uz Krka Nacionālā parku. Uz parka ieeju no kalna virsotnes pa serpentīnu mūs aizved normāla izskata autobuss.(šeit var doties arī ar savu auto, bet mēs uzticējāmies pieredzējušam šoferim un ne velti, jo ceļš šaurs, norobežojuma barjieras nekādas un samainīties divām mašīnām ir augstākā pilotāža – mūsu izpratnē). Mums ļoti patika šeit, un mums pat dalās domas, kas labāk, šis vai Plitvices ezeri (tākā gaumes jautājums). Šeit teritorija ir nesalīdzināmi mazāka, taču ūdenskritumi ir mežonīgāki un kas pats labākais, šeit var peldēt, ko arī izmantojam un esam sajūsmā! Cilvēku nebija daudz, tāpēc atradām krastā jauku vietiņu pie paša ūdenskrituma koku paēnā.

Atvēsinājušies pēc peldes, braucam tālāk uz Šibeniku, taču tur tā arī ilgi neuzturējāmies, jo šķiet, ka kaut kur jau esam šo visu redzējuši. Esam nolēmuši savu naktsmītni meklēt mazā Murter (pilsētas – Jezera, Tisno, Betina) salu arhipelāgā, kas atrodas aiz Vodices, taču nonākot līdz šīm salu pilsētām (precīzāk, Betina – pašu tālāko), saprotam, ka šeit horvāti baigi vairs neiespringst uz tūristiem, un ielas ir kā izslaucītas, visas mājas aiznaglotas, pamestas vai vienkārši slēgtas. Vienīgās dzīvās būtnes liek saprast, ka izīrē apartamentus ne mazāk kā uz 2 dienām, bet mums jau nākama dienā lidmašīna un baigi uz kompromisiem neiespringst. Neko darīt, esam mazliet pikti, noguruši un izsalkuši, pat bildi ar šo vietu negribas taisīt, tāpēc braucam tālāk un savu apmešanās vietu atrodam pilsētiņā, kas pavisam tuvu Zadarai – Biogradā. Atrodam tuvu vecpilsētai mājvietu, novietojam auto un laižam ilgi gaidītajās vakariņās. Ieejam kādā jaukā restorāniņā un ēdam dūšīgi – picu un lazanju (garšīgi un labi, laikam arī izsalkums darīja savu).

Tad jau gulēt.

5.10.

No rīta brokastis pie ostas, vērojot vietējo iedzīvotāju rīta steigu un darbošanos. Pēc brokastīm un nelielas pastaigas pa pilsētu, dodamies uz pludmali un ķeram sauli, jūru, un vēju J

Pēcpusdienā lēnām braucam uz Zadaru, lai iegādātos suvenīrus mājiniekiem, tad uz lidostu, atdot auto un jau lidojam uz Londonu, lai pēc 6h lidostas „saldā miega”, lidotu atpakaļ uz Rīgu (lietainu un pelēku, bet tik ļoti mīļu)!

Kopējie tēriņi:

Lidmašīnas biļetes: Rīga – Londona – Zadara (turp un atpakaļ, diviem cilvēkiem) – 268,-Ls

Auto īre – 85,-Ls

Maksas stāvvietas – 2,-Ls (Dubrovņika)

Degviela – 70,-Ls (tādas pašas degvielas cenas kā LV)

Maksas ceļi – 2,30Ls (bet maksas ceļu izmantojām tikai dodoties uz Plitvices ezeriem, pēc tam braucām pa vidienes vai piekrastes ceļiem. Tākā nebija sezona, tad pārvietošanās bija salīdzinoši ātri, ar skaistiem dabas skatiem, taču sezonas karstumā bānis varbūt ir labāka izvēle, jo uz šī ceļa ir mežonīgi sastrēgumi un vācu tūristi ar kemperiem)

Ēšana, našķi, alus, vīns – 90,-Ls (uz diviem, bet jāņem vērā, ka vīns bija ļoti iecienīts)

Naktsmītnes – 115,-Ls (uz diviem)

Suvenīri -17,50 Ls (uz diviem)

Ekskursijas – 78,-Ls (uz diviem)

Karte – 5,-Ls

Ežu čības – 5,-Ls (pirkām vienu pāri)

= 737,80Ls (šīs ir Horvātijas izmaksas)

Der zināt, ka, lai arī Kunas ir viņu vienīgā oficiālā valūta, daudzās vietās – naktsmītnes, auto īri un ēdināšanu var iegādāties ar Euro valūtu.

Mēs neesam lielo pilsētu mīļi, tāpēc neiespringām apmeklējot Splitu vai Zagrebu, pietika ar Dubrovniku un Zadaru, tākā tas arī gaumes jautājums.

Viņi nav naski uz kaulēšanos, bet vienmēr ieteiks kādu, kas var piedāvāt jums nepieciešamo pakalpojumu par vajadzīgo cenu, tāpēc nav jābaidās nosaukt savu cenu.

Horvāti tiešām ir viesmīlīgi un brīnišķīgi cilvēki, un, lai arī daudzi no viņiem neprot angļu valodu vai zina tikai pamatfrāzes, viņi ļoti vēlas aprunāties, uzzināt par tevi vairāk, kā arī pastāstīt par savu valsti.

Taču, mūsu atklājums – horvātu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai, kaut vai uzraksti un ceļazīme.

Uļica – iela; Škola – skola; vremje – laiks utt., braucām un mašīnā klausījāmies horvātu ziņas un domu sapratām, tākā, mēs latvieši, tur nevaram pazust J

Un, droši dodaties iekarot Horvātiju, tā ir skaista zeme ar brīnišķīgu dabu un lieliskiem cilvēkiem J Esam pārliecināti, ka atbrauksiet atpakaļ pozitīvi uzlādēti, lai arī kādu maršrutu sev izplānosiet un uz ko liksiet akcentu.

Nākamajā reizē noteikti apskatīsim vairāk ziemeļu daļu – Rijeku un Pulu, jo tam šajā reizē vienkārši nepietika laika.

Lai Jums labs ceļojums!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais