Stockholm.
|
Liene Leoke
|
Visi par to tik runā jau gadiem ilgi.
..Es par ceļojumu uz Stokholmu.
Un nu ir dzīve, varbūt liktenis devis man pašai rast laiku aizbraukt tieši uz turieni. Pavērot un izanalizēt pašai kā nu tur ir vai kas no tā tieši pretēji, ko citi stāsta – nav! Vienam es gan varu piekrist – šī valsts tik tiešām ir dārgs prieks.
Dienu iepriekš sāku kravāt somu ar sev līdzi nepieciešamajām lietām. Kruīzam paredzētajā dienā, sāku iekšēji just kņudoņu. Tādu patīkamu – kā nu būs? Devos uz Rīgas pasažieru ostu un tālāk pēc visām pārbaudēm devos uz prāmi augšā. . Aizmirsu piebilst, ka devos ar MS ‘’Romantika’’ prāmi. Aplūkoju aši tuvāko apkārtni kas nu kur atrodas, lai zinu kur pēc tam tālāk orientēties. Devos uz kajīti. Kajīte kā kajīte – nav ****/***** , viesnīca. Šauri, bet tas tā – tas mani netraucēja, jo kajītē noteikti sava brauciena laikā vēlējos viss mazāk pavadīt, bet sanāca mazliet savādāk kā bija domāju. Vēlējos vairāk apmeklēt visu iespējamo pasākumu programmu un ekstras ko sniedz šis brauciens.
Pa starpai plaša kruīza pasākumu programma, kur vienā no tām es arī piedalījos un laimēju dzirkstošo vīnu. It kā sīkums, bet tomēr patīkami.
No rīta tuvojoties jau Stokholmai, braucot cauri Šērām sāka jau mosties saule.Debesis dzidri zilas, skaidras un neviena mākonīša. Skaisti – pa pa retam parādās kāds garām braucošs prāmis vai mazs kuģītis, kurš izvadā vietējos salu iedzīvotājus uz darbu. Diena solījās būt skaista un tāda arī bija. Ierodoties Stokholmā, kāpjot nost no kuģa un izejot cauri muitai lejā uz pilsētu pavērās mazliet savādāks skats. Ar autobusu tālāk devos uz pilsētas galveno ,,iepirkšanās’’, jeb tirdzniecības ielu. Braucot cauri pilsētas nomalei, pa ceļam šur tu bija manāmi sarkanie autobusi, bet ne gluži tādi kā Londonā. ,,Sava eksotika’’, nodomāju. Cilvēku rases ielās – visdažādākās. Mani pārsteidza visvairāk, ka redzēju ļoti daudz indiešus. Pavēroju cilvēkus autobusā – pavisam savādākas manieres (labā nozīmē) , kādas ir ievērotas šeit dzīvojot Latvijā. Šeit latviešiem līdz kam tādam ir vēl jāaug un jāaug. Pieklājības un atvērtības pret pilnīgu svešinieku šeit netrūkst. Pozitīvi noskaņoti cilvēki. Pensionāri neizskatās pēc pensionāriem – ir smaidīgāki, starojoši savā uzvedībā uz ārējā izskatā un nedzirdēju ka kāds varētu raudāt par savu dzīvi.
Pa ceļam, braucot autobusā uz iepriekš minēto maršrutu, redzēju pazīstamus zīmolus , protams kuri nav Latvijas zīmoli, bet tomēr – TELE2, SEB banka, EDEN ūdens, apģērbu veikals LINDEX, CUBUS. Un vēl daudzi citi.
Izkāpjot ārā no autobusa, dodoties uz pirmo apskates objektu, nespēju vien novērst savas acis no augstceltnēm – pasakaini skati. Nav protams Ņujorka, bet skaisti tāpat. Izgaismots, izdekorēts – vienreizēji. Un turklāt – Zviedrijā jau gatavojās lieldienām. Uz ielām jau rotājās pamazām lieldienu motīvi. Vēl, kas kas mani pārsteidza. Protams, zināju ka H&M zīmols ir viņu pašu – zviedru, bet nezināju,ka šajā galvenajā tirdzniecības ielā šim veikalam ir atvēlēts vesels, teiksim pat kvartāls. Katrā ēkā bija H&M. Uz šīm ielām dārgi apģērbu veikali, suvenīru bodītes vairākas, kafejnīcas, kur arī vienā no tām arī iegāju iedzert kafiju un sasildīties. Visur lielākoties ir pieejams bezmaksas WI-FI, bet nu tas man nebija būtiski jo es braucu atpūsties, nevis lai stundām ilgi sēdētu internetā citā valstī un priecātos. Es gribēju pēc iespējas vairāk kaut ko dzirdēt, vairāk kaut ko parunāt ar vietējiem (protams, angļu valodā) , tā viņiem ļoti augstā līmenī un vienkārši atpūsties. Mans mīļais laptops palika vien mājās, kur tam ir īstā vieta.
Arhitektūra vienkārši vienreizēja šai pilsētai, it sevišķi kad dodies pāri kanālam uz vecpilsētu, operu vai kādu citu nozīmīgu tūrisma objektu. Man ļoti patika Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava pils, tā bija liela un plaša. Tālāk jau uz priekšu bija redzama Stokholmas ,,lielākā,, skulptūra – aizmirsu kā precīzi to sauc, bet mazs, uz celīšiem sēdošs cilvēciņš – tam vajadzēja noglaudīt galvu trīs reizes, ievēlēties vēlēšanos un atstāt kādu monētiņu. Tas tā, tik sīkums. Gribi tici - gribi netici!
Nelielu līdzību ar mūsu pašu Vecrīgas Rātslaukumu es saskatīju Stockholm Stortoget square , tas vairāk no arhitektūras viedokļa raugoties. Kā arī bija iespēja redzēt un uzkāpt augšā pa Stokholmas šaurāko ieliņu.
Protams, redzēt bija daudz ko un tā ir tikai niecīga daļa kuru es aprakstīju. Valsts, iekārta, kultūra, arhitektūra – tās bija lietas kas mani labā nozīmē pārsteidza. Staigājot, ievēroju cilvēkus to uzvedību un to ārējo izskatu. Sāka ar laiku šķist, ka esmu nokļuvusi modes galvaspilsētā Milānā – sievietes un vīrieši, ārkārtīgi skaisti, kopti kā no veikala skatloga. Kā manekeni.
Guvusi jaunos iespaidus par visu, bija laiks doties atpakaļ uz prāmi,pavakariņot – kur vakariņas un apkalpošana bija diez gan augstas kvalitātes. Bet tad bija kāds ,,bet’’ , lai gan biju paredzējusi turpināt iepriekšējās nakts izklaides uz prāmja, es diezgan stipri saaukstējos. Iesnas un klepus, jo ir ziema un tas ir pilnīgi saprotams. Un šis prieks ar ballēšanos man izpalika. Paliku guļam kajītē līdz rītam, kamēr prāmis iebrauc atpakaļ Rīgas pasažieru ostā. Bet runājot par suvenīriem – kā jau katrs tūrists, iegādājos kaut ko rakstūrīgu šai valstij/pilsētai. Praktiskus sīkumus ar Zviedrijas simboliku, bet lielākā vērtība es uzskatu ka ir tā – tas ko mēs atceramies paši, esot tur, uz izjūtot uz sevis, uztverot ar savām maņām. Mūsu atmiņas. Protams, arī bildes, tas ir tikai fotopapīrs bet tas kalpo kā ,, atmiņas stimulātors’’. Tāpēc vairāk piekrītu pirmajam variantam. Mājās atvedu pacilātu un priekpilnu garastāvokli kā arī suvenīrus. J
Ar cieņu,
Liene!