Apbrīnojamā Ķīna jeb Ķīnas dienvidrietumi

Elita Ziemele 19.01.2013 6 min lasīšanai 182 foto

Tās bija ļoti intensīvas un iespaidiem piesātinātas divdesmit dienas pagājušā gada septembrī. Šīs divdesmit dienas bija ļoti optimāls laika posms, jo ceļš līdz Ķīnai tāls, redzējām, piedzīvojām un izjutām ļoti daudz krāšņu iespaidu, bet, lai ceļojums sagādātu prieku un gandarījumu, tas jābeidz pirms iestājies pārsātinājums. Ķīna patiesi ir apbrīnojama zeme, gan ar savu vareno dabu, gan interesantajiem ļaudīm.

Tā kā ceļojām tikai pa Ķīnas dienvidrietumu daļu, tad lielākā pilsēta, kurā bijām, bija autonomā Honkonga ar saviem debesskrāpjiem, garāko iekārto tiltu pasaulē, antīko tramvajiņu, kurš uzved Viktorijas virsotnē, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu, Ginnesa rekordu grāmatā ierakstīto, kā iespaidīgāko ik vakara bezmaksas gaismu šovu, kurā fantastiski tiek izgaismotas Honkongas augstceltnes un Aberdīnas zvejnieku ciematu, kas sastāv no pietauvotām laiviņām – sampanām, uz kurām vēl joprojām dzīvo ap tūkstotis zvejnieku un viņu ģimenes locekļu .Honkonga ir ļoti iespaidīga un interesanta pilsēta, un šeit parādās viens no grupu braucienu mīnusiem, pietrūka laiks patstāvīgai šīs pilsētas iepazīšanai.

Pa šīm divdesmit dienām mēs bijām vēl diezgan daudzās pilsētās, no kurām es īpaši vēlos izcelt divas – Dali un Lidžangu. Lidžanga īpaši palikusi man atmiņā kā viena no skaistākajām un interesantākajām pilsētām , kur esmu bijusi. Visa pilsētiņa ir kā viduslaiku vēstures muzejs. Tā ir ap 800 gadu veca un saglabājusies nemainīgā izskatā, divstāvīgām koka ēkām, kuru apakšstāvā iekārtots veikaliņš vai ēstuve, bet augšstāvā dzīvo pats veikaliņa saimnieks ar ģimeni, perfekti atjaunoto un sakārtoto Mū pili, kas ir ļoti līdzīga Aizliegtajai pilij Pekinā un ik vakara tautas dejām pilsētiņas centrālajā laukumā.

Tomēr visapbrīnojamākā šajā braucienā bija Ķīnas varenā daba. Mēs redzējām daudzas vietas, kur patiesā sajūsmā aizraujas elpa. Lai arī bija septembra vidus un lietus sezonai bija tā kā jābeidzas, smidzinošs lietutiņš un neiztrūkstošie mākoņi mums bieži traucēja redzēt kalnus visā to krāšņumā. Iespējams, ka pavasarī šis brauciens būtu vēl iespaidīgāks. Pirmā nopietnā saskare ar Ķīnas dabu mums bija divu dienu pārgājienā pa Lecošā tīģera aizas augšējo taku. Šī ir viena no dziļākajām pasaules aizām, saukta arī par Ķīnas Lielo kanjonu, pa kuru plūst Janzi upe, un kura augstāko virsotni 5600m augsto Jade Dragon Snow Mountain mēs miglas dēļ tā arī neredzējām. Tomēr rasinošajai miglai bija arī sava pozitīvā puse, tā palīdzēja mums grūtajā 5, 5 stundu kāpienā augšup. Mugursomā līdzi viss nepieciešamais divām dienām, noteikti noderīgs ir pančo tipa lietusmētelis, ūdeni var ņemt līdz pavisam nedaudz, jo to pa ceļam var nopirkt. Lidžangā bijām nopirkuši arī uz vietas gatavotas ingvera konfektes, kuras kāpienā palīdzēja. Tas var būt arī kāds melnās šokolādes gabaliņš vai glukozes ripiņa kabatā. Karstā laikā, noteikti, šis būtu bijis daudz grūtāks gājiens. Vieglāk iet nesarunājoties, savā nodabā, savā ritmā , lieki nestājoties . To varēja viegli izdarīt, jo apmaldīties nevarēja, taka bija viena. Daļa gājēju, kuri šaubījās par saviem spēkiem, izvēlējās pavadoni ar zirgu vai arī tikai savu somu uzticēja zirgam. Nakšņojām viesu namā Tee Horse Gest Haus gājiena augstākajā punktā. Viesu nams ar patiesi brīnišķīgiem skatiem visapkārt un siltu dušu.

Tā kā atnācu viena no pirmajām, tad izmantoju arī stundu ilgu visa ķermeņa masāžu ķīniešu stilā par 100 juaņām, kurš ietvēra sevī apģērbta ķermeņa masāžu ar vēl pa virsu uzsegtu dvieli.

Puisis darbojās aizrautīgi un mans grūtajā gājienā nomocītais augums bija patiešām pateicīgs.

Nākamajā rītā jau septiņos no rīta uzsākām tālāko ceļu nu jau lejup. Iesākums bija ļoti viegls un patīkams, skati visapkārt fantastiski, bet beigu posms bija pat grūtāks par kāpienu augšup – kraujas mala, akmeņi, māls un lietus. Tomēr neskatoties uz to visu, kad gājiens bija pieveikts, gandarījums bija ļoti liels, ka savos 45 to varēju tik raiti paveikt. Pabeidzot gājienu varēja labi papusdienot par nelielām naudiņām, kārtīga zupas bļoda maksāja vien 12 juaņas.

Arī visi nākamie dabas objekti bija ļoti iespaidīgi – gan travertīna terases Baishutai, kas ļoti līdzinās Turcijas Pamukalei, gan Kunmingas Akmens mežs, kas veidojies pirms miljoniem gadu, kad šeit bijis okeāns, gan brauciens ar gumijas laivu pa Bulio upi, kura nebūt nebija mierīga un krācēs ūdens pāršalca mūs no galvas līdz kājām, bet kā rezultātā redzējām Pasaku tiltu – lielāko klinšu arku pasaulē ( 220m garu un 168m augstu ) To nav iespējams nofotografēt, to jāredz ! Iespaidīgs bija arī Leye – Fengshan ģeoparks ar vienu no lielākajām un dziļākajām pasaules kritenēm. 600 m dziļu caurumu zemē Dashiwei , kura platums arī ir ap 600m un kuru ķīnietis Agli 2004. gadā šķērsoja pa trosi bez stiprinājumiem. Ne mazāk iespaidīgas šeit bija arī garās , augstās alas ar stalaktītu un stalagmītu veidojumiem, brauciens ar laivu pa pazemes upi Poxin, kur redzējām bezgala krāšņus karsta logus, Tonglingas ūdenskritums (augstākais vienas kaskādes Āzijā) un Detian Falls ūdenskritums ( 4. platākais pasaulē ), saulriets un saullēkts pie Mingshi upes un kur nu vēl Zhangjiajie dabas rezervāts ar Tianzi kalnu, 48 ģenerāļu ieleju un liftu 326 m augstumā ar stikla sienu, taciņu ar stikla grīdu 1500m augstumā, Tjaņmena kalni ar garāko pasaulē trosu ceļu 7,5 km , pa kuru braucām 35 minūtes un pašās beigās Debesu vārti ar 999 pakāpieniem, kurus, pateicoties 20 dienu treniņam, uzveicām pavisam viegli.

Interesanti Ķīnā ir arī cilvēki. Braucot uz šo valsti, biju domājusi , ka Ķīnā dzīvo ķīnieši, izrādās, ka nē. Ķīnā ir pavisam 56 dažādas minoritātes. Vienā Juānas apgabalā to ir 26, tām ir atšķirīgas valodas un rakstība. Ķīnas ziemeļos pamatā dzīvo hani, kas sarunājas mandarīnu valodā, kas ir arī oficiālā Ķīnas valoda, dienvidrietumos – našī, jī, bai , džuangu u.c. nacionālās grupas. Katrai šai grupai ir arī atšķirīgi tērpi, kas joprojām tiek bieži izmantoti. Man ļoti simpātiskas šķita gan Lidžangā , gan vēl vairākās vietās organizētās veco ļaužu ik vakara dejas pilsētas laukumos tautas tērpos. Lielākās pilsētās centrālajā laukumā piektdienas vakaros skan dažādās vietās dažāda mūzika , savācas daudz ļaužu un katrs pēc izvēles var brīvi un nepiespiesti dejot vai nu tautas dejas, vai valsi, vai vienkārši izlēkāties, blakus ir bērnu rotaļlaukumi, kur smilšu vietā ir rīsi, un ap vienpadsmitiem vakarā mūzika apklust , cilvēki izklīst, labi atpūtušies un izkustējušies.

Braucot uz Ķīnu var neiespringt par savām angļu valodas zināšanām, to šai valsts daļā nesaprot vispār. Iespējams, ka Pekinā, Šanhajā ir citāda situācija, bet pilsētās, kuras mēs apmeklējām, protams, izņemot Honkongu, elementārus vārdus angliski nesaprata pat četrzvaigžņu viesnīcās. Viņiem ir interesanta sistēma – ir viens cilvēks, es tikai nesapratu vai tas ir viens viesnīcā vai visā pilsētā, kuram tad vajadzības gadījumā zvana viesnīcas personāls, parunājas, tad dod klausuli mums, mēs izskaidrojam savu vajadzību, tad klausule viesnīcas darbiniekam un nu jau jautājums viņam skaidrs. Izejot no viesnīcas vienmēr vajag ņemt līdz viesnīcas vizītkarti ķīniešu valodā . Mums reiz iznāca apmaldīties un pat zinot viesnīcas nosaukumu, neviens mums nemācēja palīdzēt. Reāli izjutām to kā jūtas kurlmēms cilvēks, tu vari izdot skaņas un neviens tevi nesaprot. Ķīniešiem ir savdabīga izpratne par valodām un tautām. Ja runājot viņi saprot, ka sarunas partneris neko nesaprot no tā ko viņi saka, tad tiek rakstīti jeb zīmēti hieroglifi, nu tos taču man kā blondīnei noteikti jāsaprot.

Tomēr no situācijas var ļoti labi iziet runājot latviski un parādot ar žestiem. Nopirkām pat aptiekā miegazāles, aptiekas meitenes gan sākumā saprata, ka mums vajadzīga viesnīca, bet kopīgi izsmējušās tomēr dabūjām arī miegazāles.

Vēl ir viena joma , kur vismaz man bija izveidojies maldīgs stereotips ir iepirkšanās Ķīnā. Šķiet, ka ja jau Eiropā lielākā preču daļa ir ražota Ķīnā, tad tur jau varēs nopirkt visu un lēti. Tā nebūt nav. Pirkt tur nav ko, vēlreiz uzsveru – vismaz tajā valsts daļā, kuru apmeklējām mēs, apģērbs neatbilst ne mūsu gaumei, ne izmēriem, tēja , kuras cena ir 20 Ls par 100g man arī nešķita saistoša, tāpat arī sudraba rokassprādze par 400 Ls . Cenas neadekvāti augstas, preču kvalitāte apšaubāma. Tomēr, ja ko gribas, iespējas kaulēties ir pat nopietnos veikalos. Ādas somu , kuras sākumcena , uzdrukāta uz cenu zīmes bija 780 juaņas, nopirku par 320 juaņām, nēsāju un esmu apmierināta.

Noteikti varu ieteikt iepirkties konditorejās, kuras ir katrā pilsētiņā un, kurās tiek tirgotas uz vietas ceptas, siltas, pufīgas un ļoti garšīgas dažādas maizītes.

Mūsu putnu fabrikām varu ieteikt ideju sadarbībai ar Ķīnu, šeit delikatese ir vistu kājiņu tā daļa, ko mēs vispār neizmantojam – pirkstiņi ar visiem nadziņiem, tie vakuuma iepakojumos tiek tirgoti gan lielveikalos, gan lidostu taxfree veikalos.

Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, atskatoties uz šo ceļojumu , varu droši teikt, ka tas man ļoti patika. Patika gan fantastiskā daba, gan fiziskā slodze, gan paplašinātais redzesloks, jo izrādās, ka uz daudzām lietām var skatīties arī pavisam savādāk, gan jaukie ceļabiedri un atsaucīgais ,izdarīgais gids Ojārs. Viens ieteikums gan man būtu tūrisma firmai , neekonomēt naudiņu uz vīzām, kurām tomēr jābūt katram pasē ielīmētām, Ķīna nav tā valsts, kur būtu vēlams doties ar grupas vīzu, var rasties nevajadzīgas problēmas...Bet visā visumā esmu ļoti pateicīga, ka izdevās šo piedzīvojumu piedzīvot...lai izdodas arī Jums...