Normandijas faktors

  • 1 min lasīšanai
  • 13 foto
Rudens ir lielisks laiks, lai paciemotos Normandijā. Nāk ražas laiks, pudeles pildās ar sidru un kalvadosu, tūristi pazūd no pludmalēm, dzīve kļūst laiskāka un klusāka. Un, atšķirībā no pagājušās reizes, Parīzes Senlazāra stacijā Dovilas vilcienā vairs nesakāpj safrizētu kundzīšu bari ar terjeriem bantēs uz rokas. Nekā tamlīdzīga! C’est automne, ma cherie! Dovila sagaida ar lietu un laiku, kas atbilst mūsu platuma grādiem nevis Francijas atvasarai, Šerbūras lietussargiem un Marsela Prusta zudušā laika meklējumiem. Vējš dzenā smiltis pa vientulīgo pludmali un ar katru vēja brāzmu tās aprij arvien lielāku asfalta pastaigu ceļiņu daļu. Starp salocītajiem lietussargiem kā krāšņa puķe ir atvēries kāda vientuļa kaitotāja pūķis. Barriere Casino vakarā notiek Uzbekistan Airways prezentācija par godu tiešajam reisam Parīze – Urgenča. Uzbeki vīstās šallēs un es viņus labi saprotu: arī manā koferī neizmantotas tā arī nogulēs pāris vasarīgi vieglas blūzes. Pa ceļam uz Kabūru Houlgate pludmalē noķeru bēgumu. Vietējie ņem rokā spainīšus un dodas ievākt savus iecienītos jūras mošķus. Vecāki apmāca bērneļus, savukārt tūristiem ir pat paredzēti speciāli kursi. Visnevarīgākie bēgumā izskatās kuģīši un jahtas, kas izskatās kā lielas zivis, kas izmestas smiltīs un ir grūti noticēt, ka pēc pāris stundām ar jebkuru no tiem atkal varēs kuģot. Ieeju Kabūras konditorejā un pamielojos ar kūkām un cafe au lait. Sāk līt. Un ja te sāk līt, tad parasti nav ko cerēt, ka laiks drīzumā uzlabosies. Paņemu vēl sidru un eju uz jūras krastu, kur vairāku kilometru garumā stiepjas promenāde. Glābēju novērošanas tornītis stāv kluss un pamests un gaida nākošo peldsezonu, kad te sabrauks simtiem atpūtnieku, telekanāls France 3 rādīs kārtējo vasaras šovu, uzņemšanas laukumu izvietojot pašā pludmalē un vakaros ļaužu straumīte plūdīs gan uz Grand Casino, gan hipodroma zirgu skriešanās sacīkstēm. Vakarā braucu uz Kānu. Kānas cietoksnis un abas abatijas ir ļoti skaisti izgaismotas un redzamas vēl tikai tuvojoties pilsētai. Pa ceļam pieturu pie vienas mazas fromagerie un iegādājos sierus: gan visiem zināmo tepat pie Vimoutiers Kamambēra ciematiņā gatavoto sieru ar tādu pašu nosaukumu, gan nedaudz asāko Livarot, gan Pont’l’Eveque. Kopā ar olīvmaizi garšo vienkārši dievīgi. Ja būtu vasara, es atkal aizšautu uz Honfleur, pasēdētu jahtu ostas krodziņos, paklejotu pa mazajām, puķu vāzēm izdekorētajām bruģa ieliņām un tad dotos vēl tālāk līdz Etretat baltajām klintīm. Taču lai nu kā, arī rudenī Normandijai ir savs šarms un atklāšanās ceļotājam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais