Tusiņš Tallinā jeb kā nevajag ceļot.

  • 5 min lasīšanai
2006. gads. Sākās viss ar to, ka sagribējās nosvinēt dzimšanas dienu ārpus mājām. Jo tālāk no mājām, jo labāk. Kaut kā man ienāca prātā, ka varētu aizbraukt uz Tallinu. Izklāstīju ideju vienai draudzenei un viņa piekrita . Dzimšanas diena man iekrīt tādā jaukā datumā kā 23. jūnijs. Ņemot to vērā, cerēju, ka Tallinā ar Jāņu svinēšanu pārāk neaizraujas. Tā kā līdzekļi bija ierobežoti, biļetes nopirkām pašas lētākās un ar neizdevīgiem kursēšanas laikiem – iebraukšana Tallinā bija paredzēta 22. jūnijā plkst. 23.45 un izbraukšana atpakaļ uz Rīgu bija paredzēta 24. jūnijā plkst. 6.00. Tātad, mūsu rīcība bija apmēram 30 stundas. Izdomājām ietaupīt uz naktsmītnes rēķina un nakšņot uz kāda soliņa (neslikts variants, taču, no šodienas viedokļa raugoties – vienmēr vajag rēķināties ar nejaušībām un paņemt līdzi naudu vismaz hostelim!). Konkrētu plānu, ko darīsim Tallinā un kur tusēsim nebija, jo es pārāk neaizraujos ar karšu pētīšanu un maršrutu sastādīšanu. Īsi pirms izbraukšanas plāni drusku mainījās – draudzene piezvanīja un pateica, ka uz Tallinu netiek, jo viņai darbā ieliktas neticami stulbas maiņas un 24. jūnijā jābūt darbā. Vienai braukt nebija vēlēšanās, zvanīju otrai draudzenei un piedāvāju doties uz Tallinu. Viņa nebija pārāk ieinteresēta, taču beigās garlaikoti noteica: „Ai, nu labi, nekur citur tāpat jau nesanāks šogad aizbraukt.” Pienāca 22. jūnijs un mēs devāmies uz Tallinu. Pa ceļam nekas ievērības cienīgs nenotika un īsi pirms pusnakts autobuss pienāca galapunktā. Pirmais, ko konstatējām, izkāpjot no autobusa, bija fakts, ka ārā līst. Otrs – autoosta ir slēgta no pusnakts līdz plkst. 6.00 rītā. Nu ko, devāmies meklēt kaut ko līdzīgu pilsētas centram. Staigājām apkārt un sākām domāt, kādā gan čuhņā atrodas Tallinas autoosta, jo mēs staigājām pa kādu dzīvojamo namu rajonu ar aizdomīga paskata bāriem. Tā nu mēs gājām, līdz izgājām uz kādas ielas, kuras otrā pusē slējās stikla biroja ēka un tai blakus – Tallinas „Stockmann”. Nopriecājāmies, ka esam centrā un devāmies meklēt kādu klubu vai bāru. Atradām dažus bārus un bijām šokā par to darbalaikiem – pārsvarā visi vērās ciet jau pusnaktī – retos gadījumos – vienos, divos naktī. Kaut ko tādu iepriekš nebijām redzējušas. Dzīvojot Rīgā, bija pierasts, ka klubi un bāri strādā līdz četriem – sešiem rītā, savukārt dažas ēstuves strādā teju visu diennakti. Gājām tālāk. Ieraudzījām naktsklubu „Parlament”, kura darbalaiks bija līdz veseliem pulksten četriem. Klubs izrādījās viena tumša deju zāle, kurā atskaņoja nez cik senu popmūziku. To, ka mūziku liek DJ, varēja saprast tikai tad, kad viņu ieraudzīju pie pults. Mūzika skanēja pa tiešo no diska un tai virsū netika likti nekādi efekti. Nevaru šo klubu pielīdzināt nevienam Rīgas klubam, jo esmu bijusi tikai vienā Rīgas naktsklubā un nejūtu vēlēšanos šo skaitu palielināt. Kaut kā nobumbulējām pāris stundu līdz kluba slēgšanai. Četros no rīta lietus jau bija pārstājis līt, taču viss bija mitrs, tā ka par nosnaušanos uz soliņa varēja aizmirst. Staigājām pa Tallinas vecpilsētu un uzdūrāmies Rātsnamam. Pie Rātsnama bija gari koka soli un virs tiem – jumts. Iekārtojāmies tur un kādu laiku pagulējām. Pulkstenis tuvojās septiņiem un sāka gribēties ēst. Draudzene bija paņēmusi līdzi ēdamo un mēs sākām domāt, kur varētu pabrokastot. Tuvumā bija kāda baznīca, uz kuras trepēm mēs piesēdām un ēdām. Kamēr mēs tur sēdējām, mums garām pagāja kāda sieviete, kura devās pretī kādam vīrietim. Noklausījāmies viņu sarunu un mums radās aizdomas, ka tikko redzējām prostitūtu sarunājām sev klientu – viņi kaut ko runāja par savu pirmītējo telefona sarunu un uzrunāja viens otru uz jūs. Tā kā bija agrs rīts, pēc randiņa tas galīgi neizskatījās. Kādu brīdi vēlāk sākām domāt, ko šodien darīsim. Izlēmām, ka vienkārši staigāsim pa pilsētu, apskatot visu, kas gadās ceļā. Draudzene mani apsveica dzimšanas dienā un uzdāvināja krājkasīti cūciņas veidolā un kartiņu ar asprātīgu uzrakstu: „Ti molodec, a tvoj denj pozhdenije – polnij... uljet!”. Viņa gribēja apsveikt mani tieši tajā laikā, kad es biju piedzimusi, taču sajauca laikus un apsveica stundu vēlāk. Viņa to pārdzīvoja un atteicu: „Nekas, būs jau vēl citas dzimšanas dienas!” Tā kā bija gaišs, varējām detalizēti iepazīties ar Tallinas arhitektūru. Pilsēta, vismaz tā daļa, kuru mēs apskatījām, ir ļoti skaista. Netālu no vecpilsētas ir tāds kā darījumu centrs, kurā ir daudz daudzstāvu biroja ēku, kas labi sader kopā ar pārējām ēkām. Ja nezinātu, tad neiedomātos, ka šī pilsēta kādreiz ietilpa Padomju Savienībā – te nebija nekā no padomju arhitektūras. Varētu likties, ka, piemēram, divstāvu koka ēka nesader kopā ar stikla biroju ēku, taču Tallinā šīs ēkas izskatījās harmoniski. Vecpilsēta ir apjozta ar mūra sienu un ir kā pilsēta pilsētā. Tā nav sabojāta ar dažādiem arhitektoniskiem eksperimentiem vai uzbāzīgām reklāmām. Ēkas papildina cita citu un šauro ieliņu labirints ir apburošs. Man ļoti patika vecpilsētas senatnīgums un tīrība. Netālu no vecpilsētas ir Tallinas osta. Nokļūstot tajā, uzreiz varēja redzēt, uz kuru transporta veidu ir likts uzsvars. Ja Rīgā uzsvars ir likts uz autoostu un Rīgas osta ir atbīdīta otrajā plānā, tad Tallinā ir otrādi. Līdz pulksten pieciem pēcpusdienā mēs jau bijām pabijušas teju visur, kas vien atradās tuvumā, ieskaitot McDonald’s, RIMI, Stockmann un kādu tirdzniecības centru. Sāka palikt garlaicīgi. Domāju par to, ka mana doma pavadīt 30 stundas bez naktsmītnes un bez kādiem konkrētiem plāniem nav bijusi veiksmīga. Togad bija Pasaules čempionāts futbolā un vakarā bija paredzētas vairākas spēles. Nolēmām, ka to jau nevar laist garām un devāmies meklēt kādu bāru ar pēc iespējas lielāku TV ekrānu. Vienlaicīgi bija jānotiek vairākām spēlēm un mēs nevarējām izlemt, kuru no tām skatīties. Neizgulēšanas un bezmērķīga klaiņošana pa pilsētu sāka iespaidot garastāvokli. Tallina sāka krist uz nerviem un laikam pirmoreiz dzīvē man ienāca prātā, ka Rīga nav nemaz tik slikta pilsēta. Rīgas galvenās priekšrocības bija tādas, ka tur viss bija zināms un tur ir mūsu izpratnē normāla naktsdzīve – tāda, kas ilgst līdz rītam, nevis vieniem naktī. Jutu, ka briest kašķis. Sākām sarunāties arvien mazāk. Drīz bija jāsākas futbola spēlei un mēs devāmies uz bāru. Ieradāmies laicīgi un dabūjām labas vietas. Kas pret ko spēlēja, vairs neatceros. Kad spēle bija beigusies, bija apmēram pusnakts un prātā bija tikai viena doma – kaut ātrāk pienāktu seši no rīta un varētu iekāpt autobusā uz Rīgu. Devāmies nenoteiktā virzienā un tad notika tas, bez kā neiztiek neviens ceļojums – kašķis. Kā tas sākās un par ko mēs strīdējāmies, vairs neatceros, atceros tikai, ka draudzene kaut kur nozuda un mani tas galīgi neuztrauca. Staigāju viena pati pa naksnīgo Tallinu un domāju, ka šis brauciens ir totāla izgāšanās un šī bija štruntīgākā dzimene manā mūžā. Pie tam, pie tā biju vainojama es pati. Pagāja kāda pusstunda un es sāku domāt, kurp doties. Vienīgais, kas man ienāca prātā, bija autoosta. Kad biju gandrīz sasniegusi autoostu, pamanīju, ka man lielā ātrumā tuvojas ļoti pazīstams siluets. Draudzene metās man ap kaklu, no sirds atvainojās par to strīdu un teica, ka viņa bija ļoti noraizējusies par to, kur es biju palikusi. Salīgām mieru un turpmākās stundas pavadījām, sēžot autoostā uz soliņa, apsmejot mūsu ceļojumu, pašu Tallinu un visu citu, kas vien ienāca prātā, un slavējot Rīgu. Atšķirībā no vakardienas, šī nakts bija ļoti auksta un mēs pamatīgi nosalām. Lai kaut kā sasildītos, skraidījām pa autoostas teritoriju. Laiks lēnām virzījās uz priekšu. Īsi pirms sešiem piebrauca mūsu autobuss un mēs devāmies atpakaļ uz Rīgu. Kad nokļuvu mājās, nogulēju pusi dienas. P.S. Mana draudzene, kura uz Tallinu aizbrauca, jo domāja, ka togad nekur citur nesanāks aizbraukt, divus mēnešus vēlāk saņēma piedāvājumu apceļot Eiropu ar stopiem un izbraukāja 10 valstis. Savukārt es gada beigās devos uz Prāgu svinēt Jauno gadu. Ceļojums tālu pārspēja gaidīto.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais