piedzīvojumi un ķibeles Bāvārijas pusē!!!!

  • 6 min lasīšanai
  • 16 foto
Pagājušā gada augusta sākumā sākās mans ceļš mājup no Vācijas, kur bija pavadīts viens jautrs mācību semestris, uz Latviju – pa ceļam vēl izmetot kādu līkumu pa Vācijas dienvidu daļu, pārsvarā Bavāriju. Braucām mēs draudzīgi ar auto – vecāki, sīkais brālis (nu cik nu tur sīks – 18 jau) un es. Visu ceļojumu laiku mūs pavada Taņa (GPS), kas gan vēl nav apguvusi jaunos ceļus Eiropā un kļūst manāmi pikta, ja nebraucam tur, kur viņa liek, bet kopējiem spēkiem jau tiekam bez problēmām galā – nav jau morzas ābece. Pirmās dienas pirmā daļa paiet Vācijas pilsētiņā Erfurtē, kad vēl jāaizskrien līdz universitātei atdot pēdējos dokumentus. Tad izvedu savu ģimenīti ekskursijā pa pilsētas ievērojamākajām vietām (par tām ir atsevišķs ceļojumu apraksts – My sweet Erfurt), kā arī, protams, iegriežamies pilsētas labākajā un iecienītākajā saldējumu kafejnīcā – tas tā pusdienu vietā...mega gardi:) un tad jau kopā ar Taņu ripojam ārā no pilsētas uz Nirnbergas pusi, tik braucam, jo vienīgais ieplānotais apskates objekts, kas noteikti būtu jāredz, ir Neuschwanstein - pils, kur iedvesmu savām pasaku pilīm guvis Volts Disnejs. Bet būtība braucam kur gribam un apstājamies, kad sagribas. Pa ceļam vēl redzam šādas tādas skaistas pilis, kuru nosaukumu gan vairs neatceros, bet pati Bavārija jau ir skaista ar saviem mazajiem ciematiņiem un ainavām, kad aiz tipisko Bavārijas māju jumtiem spraucas kalni, ko vienmēr ir patīkami redzēt, jo par kalniem skaistāki var būt tikai kalni. Tā arī visa diena paiet lēnām ripinot pa Bavārijas mazajiem lauku celiņiem, laiks saulains un ļoti silts. Patīkami. Kad sāk krēslot, sākam meklēt naktsmājas, izvēlamies mazu ceļmalas motelīti – nav ne vainas, jauka jauniešu apmešanās vieta, pēc brokastīm dodamies tālāk... Šodienas plāns – nekāda plāna. Tik vienīgais, kas būtu vēlams, ir sasniegt Fussen pilsētu, kur tad arī atrodas mūsu kārotā pasaku pils. Pa ceļam iegriežamies tādā jaukā pilsētiņā kā Augsburg, Taņa jau mūs ieved pie paša pilsētas vecā rātsnama, saprotams taču – pieved pie paša svarīgākā pilsētā. Ar draudzīgo vāciešu palīdzību atrodam vietu, kur atstāt auto. Augsburga ir skaista pilsēta, tai ir krāšņa arhitektūra un skaista evaņģēliski luteriskābaznīca ar iespaidīgām ērģelēm. Izejam nelielā pastaigā pa pilsētu, mūsu gājies beidzas vietējā lielveikalā, mazs šopings nekad nenāk par sliktu, jo īpaši augusta sākumā Vācijā. Pa ceļam sanāk braukt pāri kādām diezgan lielam tiltam, pie kura tad arī piestājam, kā vēsta zīme pie tilta, tas celts no 1988. gada līdz 1991. gadam, no tilta paveras iespaidīgs skats uz upi. Šādi lēni un piestājot šur un tur uz vakara pusi sasniedzam Fussen pilsētu, kur ir doma pārlaist nakti, lai no rīta varētu doties un Neuschwanstein, tas izrādās diezgan grūti, jo pilsēta ir pilna tūristiem, izmēģinājuši laimi dažādās viesnīcās un arī kempingos, nekā. Ar mammu aizstaigājam līdz tūrisma informācijas birojam, kur lūdzam palīdzību ar naktsmītņu meklēšanu, dažas minūtes un problēma atrisināta – mums ir naktsmājas ar brokastīm par pārsteidzoši zemu cenu – tikai 18 euro no personas. Atrodam norādīto adresi, bet uz doto brīdi saimnieka nav uz vietas, vien viņa izpalīdze, kam diezgan pašvaki gan ar vācu, gan angļu valodu, tāpēc viss vajadzīgais tiek noskaidrots pa telefonu ar saimnieku un viss ir ok. Noliekam mantiņas un prom uz pilsētu. Laiks mierīgai vakara pastaigai. Pilsēta tiešām skaita – pils mūri, pamanāmies pa ieiet mūku klostera dārzā, saaudzējuši tur dažādus dārzenīšus un puķes, aizejam līdz pilij, kam sienas apgleznotas tā, ka izskatās, ka tie nav viss gleznojumi, bet gan dažādas konstrukcijas, veiksmīga spēle ar krāsām un ēnām, izejam pa vecpilsētu, pāris suvenīri, pilsētā ir interesanta strūklaka, kur uz spēcīga ūdens spiediena turas akmens kluči, izskatās diezgan iespaidīgi un labi. Vakaru nobeidzam vietējā krodziņā, manējie secina – latviešu alus esot daudz labāks, bet man jau liekas ok, jo esmu jau pieradusi pie vācu alus, Latvijā alu vispār nedzēru, bet Vācijā sāku un, atklāti sakot, iegaršojās. Dodamies noguruši pie miera. Rīts sākas ar brokastīm, ko pats saimnieks atnes uz istabiņu. Nu tad beidzot dodamies uz Neuschwanstein, nu jā, ko lai saka – tūristu masas, ne neko, nopērkam biļetītes un dodamies augšup uz pili, lēnā kāpienā paiet kādas 40min, katrai biļetītei ir noteikts laiks, kas nosaka, kad tiksi ielaists pilī, bet līdz tam vari aplūkot pili no ārpuses. Nu man, godīgi, tā pils likās tāda kā mazliet pompoza un mākslīga. Neuschwanstein pasaku pili no 1869. līdz 1886.gadam cēla Bavārijas karalis Ludviķis II. Šeit apvienoti dažādi arhitektūras stili, šī ir lieliskāka nekā jebkura īsta viduslaiku celtne. Tā ir viena vīra sapņu īstenojums. Šis sapnis sācies Ludviķa bērnībā - sešu gadu vecumā princis rotaļājies ar klucīšiem, viņa vectēvs Ludviķis I teicis, ka puisēns cēlis “apbrīnojami labas ēkas”. Runā, ka pils celtniecībai esot iztukšojis visu Bavārijas kasi un ka tā esot brīnišķīgākā pils pasaulē, nu nepiekritīšu, bet katram jau savs. Žēl, bet mums nepaveicās ar gidi, nebija īpaši laipna, bet var jau saprast, super karsta diena un tūristi jau mēdz būt dažādi. Jā, un skats no kalna, kurā atrodas pati pils, ir vienkārši pasakains – kalnu ielokā ezers – skaisti, ne??!! Mans secinājums beigās bija – pils izskatās skaistāka no tālienes. Laiks pamests šo pasaku ieleju. Atkal braucam pa mazajiem ciematiņiem, starp tiem uzduramies kādai interesantai alai, kas ir diezgan paaugstu kādā klintī, uz to var tikt pa kādām mazliet šaubīgām trepītēm, pašā alā ir Jēzus statuja un no alus paveras jauks skats uz pretējiem kalniem, uz kuriem tajā brīdī dejo saules stari. Intriģējoša norāde ceļa malā - Schloss und Park Linderhof, nu ko iebrauksim, tiešām ir to vērts, man patika daudz labāk kā Neuschwanstein, bija jau vakars un saule lēnām sāka rietēt, nebija daudz cilvēku, tāda romatiska un mierīga noskaņa. Par pili atradu šādu izsmeļošāku informāciju - karaliska villa rokoko stilā pēc franču parauga, veltījums Francijas karaļiem Ludviķim XIV un Ludviķim XV. Kad karalis pilī sāka dzīvot, tā nemaz nelīdzinājās sākotnējos plānos paredzētajai, jo karalis savas vēlmes nebija pilnīgi novērtējis. Pompozās villas parkā ir apskatāma stalaktītu ala, kuru Ludvigs II speciāli veidoja Vāgnera operu izrādēm, un austrumnieciskā stilā veidotais Mauru namiņš. Vēl tālāk parka stūrī atrodas Hundinga namiņš, kurā Ludvigs pavadīja pilnmēness naktis, lasot un meditējot – karalis naktis mīlēja vairāk nekā dienas. Tiešām skaista vieta, gan dienas laikā, gan arī laikā, kad sāk krēslot. Nakti pārlaižam kādā kempingā. Doma ir nākamā rītā ripot uz Austrijas pusi. Pēc brokastīm uzsākam savu ceļu, kas izvērtās nevisai iedevsmojošs. Ja pareizi atceros, tad pilsētu sauca Rosenheim. Un mūs piemeklēja nelaime, kas izmainīja visu ceļojumu. Braucam, kad no motora pārsega sāk parādīties dūmi un tas, ko deguns saož, ar nav īpaši patīkami un iepriecinoši. Apstājamies, ieslēdzam avārijas gaismas, tētis paskatās ātri, kas notiek, bet nu tā īsti nevar saprast, braucam tā lēni tālāk, kad nekas namainās, iebraucam kādā pagalmā, izrādās esam bērnu lietu ministrijas pagalmā, skatamies, kas tad mūsu mašīnītei vainas, pat tētis, kam nav svešs mehāniķa darbs, neko nevar pateikt. No ministrijas iznāk pāris sievietes, kas cenšas palīdzēt, parunājam, kas noticis un kā, pārrunājam apdrošināšanas jautājumus un tādas lietas, kad palīgā piesteidzas pāris vīrieši uzvalkos, nevienam nav sajēgas, kas tam autiņam noticies, notiek zvanīšanās un dažādu lietu skaidrošana, cenšos tulkot kā vien varu, bet cik tad daudz tādu mehāniksu vārdu vāciski es varu zināt, no mašīnām man taču nav daudz sajēgas. Tā un šitā, līdz beidzot tiek izsaukts evakuators, kas mūs aizvilks līdz volvo centram, kur tad ar tiks meklēta vaina. Atvadāmies no vācu sievietes, kas izskatās vairāk norūpējusies kā mēs. Nu jā – garastāvoklis ir stipri zem nulles. Volvo centrā arī paiet diezgan ilgs laiks, līdz tiek atrasta vaina – ģenerators (ceru, ka neķļudos šādā tehniskā jautājumā), nu neko darīt nevar, vajag jaunu, bet jauna neesot uz vietas, jāsūta no Holandes, bet ko tad mēs ceļotāji lai tagad daram, un tās cenas jau ar nav no zemākājām, traki augstas, vārds pa vārdam ar vadītāju, tulkot visas tās piņķerīgās tehniskās vietas kaut kā jau izdodas, tiek meklēts lētāks variants, kā par laimi pēc mehāniķa pūliņiem izdodas ar, nu maksās jau tā visa padarīšana ar, bet nu izvēles jau praktiski nav. Volvo centra vadītājs jau dikti izpalīdzīgs, atrod mums viesnīcu un aizved līdz tai, jo pēc mūsu sejas izteiksmēm jau skaidrs mūsu noskaņojums. Esot viesnīcā garastāvoklis vēl joprojām nav no labākajiem, bet varam jau pasmieties par to visu, tā gadīties var tikai mums – vairs nekādas Austrijas, būs vien jādodas rīt uz māju pusi. No rīta pēc mega garšīgām brokastīm dodamies pēc mūsu mīļās mašīnītes, vismaz smaids sejās atgriezies, beigās izrādās, ka vaina bijusi apmēram šāda – kaut kas nav bijis īsti pievilkts tai ģēneratorā, atbraucot mājās, atbildīgais servisa darbinieks, kas veica mašīnas apkopi pirms izbraukšanas pinīgā vēsā mierā vien nosaka, jā, neesot tur pievilcis to, ko vajadzēja, neesot bijis pareizās atslēgas, nu jā, per mūsu informēšanu šādā jautājumā nav ar bijusi doma, kaut zinājis, ka dosimies tālā ceļojumā. Nu tā ir attieksme – bez komentāriem, vien piebilstot – palika cilvēks beigās bez darba. Un tā lēnā garā ripinājām vien uz māju pusi, pa ceļam vien iebraucām stikla pilsētiņa Weinfurtner (ja pareizi atceros). Jauki stikla pūtēji un skaits stikla figūriņu dārzs, kā mazs plāksterītis mūsu vakardienas piedzīvojumiem. Bet – viss labs, kas labi beidzas.......


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais