16, 17 diena un la finita !

  • 5 min lasīšanai
  • 140 foto
16.diena. Pamodāmies kareivīgā noskaņojumā, jo šodien mums bija priekšā smaga diena. Domājams, ka lielāko tiesu pavadāma Lielā tirgus rajonā. Pēdējo reizi ceļojuma laikā ieturējušies ar turku brokastīm , jo rīt mums jau sešos no rīta bija jābūt lidostā, pārliecināti par savām orientēšanas spējam devāmies iekša ieliņu labirintā Liela tirgus Rajona virzienā. Mūsu viesnīca bija praktiski pie pašas Marmora jūras piekrastes Sultanahmet rajonā un lai nokļūtu Liela tirgus rajonā mums bija jāpārvar stāvs kāpums pa mudžeklīgu ieliņu labirintu. Šis bija jau iepriekšējās dienas mūsu iepazītais vairumtirgotāju rajons, kur bija zoļu, kurpju šņoru, apavu, ziepju, lampu, lentīšu, ādas gabalu, kurpju papēžu, audumu, āķīši, pogu un visādu citādu neiedomājamāko nieku tirdzniecības kvartāli, kuros valdīja pamatīga dzīviba un kņada. Iespaids bija tāds, ka šeit ir pasaules štruntu tirdzniecības centrs. Pilnīgi neticas , kam var būt vajadzība pēc visa tā ko te tirgoja un tomēr nepārprotami bizness sita augstu vilni. Stāvajās ieliņās ik pa laikam bija kāds estūzītis, kur pavāri baltos halātos dažādas tīrības pakāpēs, ne visai sanitāros apstākļos laiski gatavoja savus firmas ēdienus, jo kā zināms ēšanas laiks šodien līdzīgi kā citās dienās bija tikai saulrieta brīdī. Ielās tūristu nebija un Zaicis ar savu blondo galvu izraisīja neviltotu sajūsmu kvartāla iemītniekos. Puišeli ieraugot Zaici nadzīgi spruka iekšā darbnīcas, ēstūžos, frizētavas un citos iestādījumos saucot arā to darbiniekus, kuri iznākuši uz ielas, vēl slaukot rokas dvieļos vai rīvējot darba netīrumus gar biksēm atzinīgi māja ar galvām, smaidīja un svilpa no sajūsmas atzīstot Zaici par gana svarīgu iemeslu lai pamestu savu darāmo un izvilktu savu dupsi ārā uz ielas. Šķiet ka Turcijas klimats atvadījās no mums , jo šī diena bija padevusies īpaši karsta. Iejukuši pūlī , kurš plūda iekšā tirgū nokļuvām visdažādāko lietu, ielu, skatu, cilvēku, mantu, smaržu, emociju un notikumu virpulī, kurš kopumā viss saucas Austrumu tirgus. Tirgus vecāka daļa ir slēgtais tirgus, kur zem milzīgam ar ornamentiem bagātīgi rotātām velvēm ir izvietojies Zelta tirgus. Veikals pie veikaliņa un viņos visos tiek tirgoti zelta un sudrablietu izstrādājumi. Uz Zelta ielas mēs laikam ar savu izskatu neradījām potenciāla klienta imidžu, kas mūs tīri labi patika, jo patiesībā mums bija paredzēts iegadāties suvenīram vienu zeltlietiņu un varējām netraucēti visu aplūkot. Iegadāties kaut ko pirmajā vieta , kur redzi sev piemērotu preci ir neprāts, jo tas patiesā vērtība ir stipri zemāka, bet cik ? Lūk tas ir jautājums. Patiesība šī problēma ar cenām mūs spēcīgi apgrūtināja, jo kaulēties mums nepatika, bet pārmaksāt arī protams ka nevēlējamiem. Fināla Zaicis bija tik tālu novests , ka visādus sīkus suvenīriņus sapirkās bodītē kur bija izliktas cenas, lai arī par stipri augstākam neka varētu nokaulēt tur pat blakus. Uz manu aizradījumu , ka mēs pārmaksājam viņa tikai atteica..” .. bet te vismaz ir cenas ! „ Pašreiz es varētu diezgan precīzi aprakstīt , ka nedaudz pa kreisi no zelta ielas ir tirgus daļa, kur tirgo apģērbu , pa labi no tās suvenīru un antikvariāta rajoniņu un tā tālāk, bet savu klejojumu sākumā mēs bezpalīdzīgu maldījāmies pa ejām un labirintiem ik pa laikam atpazīstot kādu tirgotavu un mēģinot stūrēt uz to pusi , kur itkā vēl nesam bijuši. Šķiet ka reljefs šajā rajona bija stipri kalnains , jo gadījās ieiet kādā tirgotava , kura izrādijās līdzīga piecstāvīgam supermārketam pie tam mēs bijām ienākuši piektajā stāva. Nokāpuši uz pirmo atkal izkļuvām uz ielas. Tātad sanāca, ka gan ēkas pirmais gan piektais stāvi izved uz ielām tikai dažādos augstumos no jūras līmeņa. Šad tad mēs apkārt lūkodamies lēnām šļūcam un pēkšņi mūs sveicina kāds no pārdevējiem un atpazīdami viņa seju saprotam, ka esam te jau gājuši garām. Iepirkšanas izvērtās par smagu pasākumu, jo lai gan pirmajā acu uzmetienā ir milzīgs preču klāsts, acis ņirb var dabūt gan to un šo , tomēr palēnam aprodot ar kņadu un raibajiem preču plauktiem nokonstatē, ka skaļo zīmolu preces ir dažādas kvalitātes pakaļdarinājums. Protams vienmēr ir pērkami suvenīri un to nu tad mēs arī darījām. Šķiet brīdī kad metām otro apli uzdūrāmies vienā sķērsielā uz jauku kafūzīti un nolēmām iebaudīt kafiju. Puika , kas pasniedzot mums turku kafiju tradicionāli apvaicājoties no kurienes esam, bija viens no retajiem , kurš patiešām zināja Latviju pie tām ar izsaucienu „ Aaaa Latvia Skontooooo !! „ Baudīdami miera mirkli mēģinājām savi morāli noskaņot iepirkumu cīņas turpinājumam. Lai cik tas muļķīgi nebūtu tik ļoti gribas mājiniekiem aizvest kādu pārsteigumu, kā esi gatavs pakļaut sevi šādām mocībām. Vienīgais mierinājums bija , ka tomēr arī šis ir zināms kolorīts pasākums, kautgan par tādu to varētu nosaukt , ja izskrietu tam tikai cauri . Pēcpusdienā beidzot metām mieru . Nogurums bija patiesam pamatīgs, bet apzinoties šā brīža un situācija ūnikumu vēl labu laiku klejojām apkārt pa pilsētu mēģinādami paņemt sev līdzi atmiņā tās ritmu, skaņu, smaržu. Beidzot vakarā izmetot goda riņķi caur hipodroma laukumu, kur jezga bija tieši tāda pati ka pirmajā dienā , kad ieradāmies mēs saguruši devāmies uz viesnīcu pakoties. Rīt mājās. 17.diena. Piecos no rīta bijām augša un ātri sakopušies uzmetam plecos jau vakar sakrāmētas mugursomas un devāmies uz tramvaja pieturu ar kuru , ka jau bijām pārbaudījuši aizvakar , bez problēmām nokļūsim lidostā. Pa ceļam atkal jau kuro reizi sanāca šķērsot hipodroma laukumu. Visas bodītes un ēstūži bija ciet. Dīvaini , bet man bija licies ka daudzu no svētku dalībniekiem iespējams arī nakšņo laukuma, bet tas bija tukšs. Tikai simtiem kioskiņu, ar galdiem un otrādi apgrieztiem beņķīšiem liecināja par cilvēku tūkstošiem šeit dienā. Iekāpuši tramvajā kopa ar rīta darba ļaudīm kopīgi visi snauzdami un šūpojoties riteņu duņoņas ritmā nepilnas stundas laikā bijām lidostā. Mūsu pārbrauciens sanāca tik operatīvs , ka bijām ieradšies stipri pa agru. Beidzot sākoties reģistrācijai sev par lielu izbrīnu un priekiem satikām veselu pulku radinieku , kuri lidoja mājās ar to pašu reisu tikai no Bulgārija. Priecīgi čalojot tikām līdz muitai, kur muitnieki ilgi un pamatīgi pētīja manu somu monitoros un galu gala man nācās ķeksēt ārā no somas savu šahu, kura figūras samestas maisiņā - ekrānā izskatījās pēc īpaši sprāgstoša dzels sastāva murskuļa. Šī pati procedūra protams atkārtojas ari Rīgas lidostā. Beidzot bijām lidmašīna un mūsu ceļojums bija galā. Mēs bijām , ka izrādās 16 dienās nevis 22 kā man visu laiku bija licies, apceļojuši gandrīz vai pusi šīs brīnišķīgās valsts, nobraucot aptuveni četrus tūkstošus kilometrus. Valsts ,kura ir tik pārsteidzoša savā daudzveidībā. Valsts kurā, ja ir velēšanās tu vari dzīvot piecu zvaigžņu viesnīca ar teicamu apkalpošanu, bet ja velies vari apmesties kalnu ciematiņa kopā ar turku ģimeni un viņu ēzeli zem vien jumta. Valsts, kur principā vienas dienas laika tu vari no vēsā laika, šķērsojot kalnus nokļūt Vidusjūras siltajā un maigajā klimata. Valsts kur ir vienas no senākajām kristiešu apmetnēm un valsts kurā ir bijusi viena no varenākajam musulmaņu impērijām pasaulē. Valsts kur vēstures notikumi ar pamatīgu vērienīgumu sniedzas ārkārtīgi senā pagātnē. Valsts, kur mūsdienās draudzīgi sadzīvo citviet tik naidīgas reliģijas. Rakstot atmiņas par šo braucienu es tikai tagad aptveru , cik daudz vietās tomēr neiebraucām , cik daudz no visiem tiem brīnumiem , kas ir atrodami valstī neapskatījām. Ja atgriežoties man šķita - nu gan viss, es esmu Turciju iepazinis no a-z - , jo tomēr tas bija mans otrais pamatīgais šis valsts apmeklējums tad pašreiz es saprotu cik daudz es tomēr vel nezinu un cik daudz es neesmu redzējis. Domāju ka pēc kāda laika iespējams būs iebrukums Turcija Trīs , valsts ziemeļu un austrumu daļa, apvienojumā ar Gruzijas apciemojumu. Btch.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais