Maroka – zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā. Otrā daļa.

26.03.2008
6 min lasīšanai
159 foto

...turpinājums 5.diena Esam dimbā..... Mostamies 7.00, lai paspētu pabrokastot (jau iepriekš mūsu riādas saimnieku pabrīdinājām, ka uzreiz pēc 7.00 ēdīsim brokastis un lai viņš ir laicīgi nomodā, jo marokāņi ir ļoti lēna tauta un, cik nu mums nācās novērot, ja kāds no viesiem grib ēst pirms 8.00, tad viņi iepleš acis, jo tas ir agri.) Paēdam un stiepjamies ar somām laukā un zīmīgi nostājamies uz centrālās ielas (viņiem miestā tur viena iela vien ir). Turpat stāv 2 vietējie. Visi gaidām. Pēc pāris minūtēm pie šiem piebrauc Fiat Uno, abi salec iekšā, bet pajautā arī mums – uz kurieni mums jābrauc. Pa 150Dh paķer arī mūs līdzi. Mums blakus sēž marokāņu vīrietis ap gadiem 40, runā tīri sakarīgi angliski, pastāsta ļoti daudz interesanta par marokāņu ikdienu, par skolām, kuras Marokā ir obligātas, pastāsta par kokiem, par dabu, par nekustamo īpašumu tirgu pastāsta un cenām Marokā. 10.45 esam pilsētā Benni Mellal, autoostā mūs novirza uz lodziņu, kur tirgo biļetes uz Fesu. Viena biļete maksā 65Dh (apmēram 6 ar pusi eiro) un jābrauc 6h!!!!! Nākamais darbonis mūs novirza uz pareizo perona. NEVIENA baltā! Savukārt pilns ar marokāņiem, kuri blisinās un vēro mūs. Visi bļauj, skaļi sauc autobusus, kuri pienāk. Beidzot redzam, ka mūsējais arī ir klāt, marokāņu tantes aizsteidzas pa priekšu, grūstīdamās salien busā, mums jau sirmi mati, ka nedabūsim sēdēt, jo redzam, ka ļooooti daudzi uz Fesas busu stumjas. Iekāpjam kā vieni no pēdējiem pasažieriem un mums par lielu brīnumu un arī atvieglojumu, autobusa šoferis mums ir aizņēmis divas sēdvietas, pietam par to neprasīja samaksu!!!!! Ideāli! Autobuss vecs, sēdēt ir ļoti šauri. Gaisa īsti nav, sēžam saules pusē, pa logu neko redzēt nav iespējams, jo visiem aizkariem jābūt cieši aizvērtiem, ja paveru kaut mazu spraudziņu, iespīd saule un uz mani paveras pāris melnas, dusmīgas acis. Man aizmugurē sēž vietējā kundzīte, kurai ir slikta dūša. Tikko kā autobuss sāk braukt pa kalnu līkumiem (viņš to dara ātri un ekstrēmi), aizmugurējā kundzīte atritina savu celofāna maisiņu un sāk rīstīties un vemt. Pietam viņa pieliecas uz priekšu tik cieši mana krēsla atzveltnei, ka man rodas sajūta, ka man vemj uz muguras. Biju nolēmusi busā pagulēt, lai ātrāk paietu šīs 6h ceļā, bet kurš cilvēks gan var aizmigt, ka kāds visu laiku uz muguras vemj? Tā viņa vemstās divas stundas un, kad nevemstās, tad spļauj siekalas savā maisiņā. Ceļš ir diezgan bīstams, pāris reizes pametu skatienu pa lodziņu uz ceļu – šoferis ļoti ekstrēmi brauc pa kraujas malām, saprotu, ka labāk ir neskatīties – ja kritīsim, tad kritīsim. Šoferis brauc tik ātri, ka kārtējā līkumā gandrīz ieskrien priekšējai automašīnai pakaļā, kura piebremzējusi pie ceļa remonta zīmes. Tad gan viss autobuss noelsās. Kādā citā brīdī, līkumā apdzen kādu vieglo automašīnu tādā ātrumā, ka man jau šķita, ka viens no riteņiem nobrauca nost no kraujas. Pilsētiņā Khenifra notiek lielā apstāšanās, visi marokāņi lec laukā, pīpē, pērk saldumus, skrien čurāt. Autobuss stāv jau 30 minūtes, nekas nenotiek, stāv 40 minūtes, nekas nemainās. Grāmatā lasījām, ka tā mēdz būt, īsti negribam satraukties, bet uztraukumu rada tas, ka paši marokāņi sāk mētāties ar rokām, žestikulēt, sievietes, izklausās, ka lamājas par kaut ko. 3 aktīvākās kundzītes bļauj un meklē šoferi. Paskatāmies pulkstenī – mēs stāvam jau stundu! Atnāk kundzītes, kaut ko arābiski nobļaujas un pēkšņi visi sāk vākt savas mantiņas un čemodānus un skaļi runādami kāpj laukā no busa. Mums šoks! Cenšamies uzsākt sarunu ar šoferi – viņš ne vārda nesaprot angliski, izmakšķerējam no zemapziņas dzīlēm pāris franču vārdus, arī tos viņš nesaprot. Arī abi konduktori nesaprot ne vārdu, ko sakām. Mēģinām uzsākt sarunu ar autobusa pasažieriem, lai saprastu, kas notiek, bet neveiksmīgi, jo visi krata galvas un runā tikai arābu valodā. Neviens pats cilvēks no autobusa pasažieriem nespēj mums palīdzēt, mēs esam nekurienē, mazā miestā, kur neviens nerunā angliski un franciski. Stāvam ārā, ar mugursomām plecos, dumji skatāmies kā visi kaut kur skrien, aktīvās kundzītes sev saorganizē taksometrus un brauc prom. Atkal ejam pie šofera un vismaz cenšamies noskaidrot ar žestiem, kas noticis. Jautājam: ”Problem?”, to viņš saprot un atbild: ”Problem, problem...Change the bus.” Vismaz skaidrs, ka būs autobuss šī busa vietā... kaut kad...... Ņemot vērā, ka visi stāv pie pakaļējā riteņa, problēma laikam ir ar riteni. Tā mēs stāvam kādas 30 minūtes. Pēkšņi tauta sarosās un visi saskrien aplītī ap arābu, kurš skaļi bļauj:” Fez, FEZ, FEEEZ, FEEEEZ”. Mēs arī metamies bariņā, kāds arābs mūs pārtver un rāda, lai dodam viņam mūsu autobusa biļetes. Par 5Dh viņš izlaužas cauri bariņam un samaina biļetes pret jaunām biļetēm. Vēl pēc 10 minūtēm pienāk cits autobuss un atkal kāds bļauj: „ Fez, FEZ, FEEEZ, FEEEEZ”. Mēs arī metamies bļāvēja virzienā. Salecam autobusā un sajūtamies daudz labāk, nekā stāvot ciemata autoostiņā, arābu ieskauti, ne vārda nesaprazdami. Ceļš turpinās. Tas ir garšs un Fesā ierodamies tikai 19.30. Laukā tumšs, noķeram taksi un atrodam mūsu riādu. Pie medinas (vecpilsētas) vārtiem mūs sagaida riādas darbinieks. Dzīvojām www.riadalbartal.com, kura pieder kādai franču ģimenei, kuri jau 10 gadus dzīvo Marokā un arī paši dzīvo šajā riādā. Mūs ieved lielā bibliotēkā, kur 2 galdi apkrauti ar grāmatām par Maroku dažādās valodās, padzeram piparmētru tēju, nomierināmies, paēdam vakariņas un dodamies pie miera. 6.diena Fesas apskate Brokastīs jau atkal pulkas, bulciņas un džemi. Īpaši gards ir saldo kartupeļu džems, bet mani jau sāk šķebināt viņu saldā dzīve. Brokastu laikā no riādas saimnieces noskaidrojam, ka 10 gadu laikā esam pirmie viesi viņiem no Latvijas. Dīvaini, jo šī riāda ir pat Lonely Planet ierakstīta. Brokastu laikā sapazīstamies ar kādu kundzi no ASV Vašingtonas, kura grib mums pievienoties ekskursijā ar gidu pa Fesu. Esam ar mieru, kopā jautrāk un izmaksas varēsim sadalīt. Varu minēt, ka silti rekomendēju šajā pilsētā atrast gidu, jo apmaldīties te ir iespējams 10 minūšu laikā. Ja Marakešā visi ceļi ved uz centrālo laukumu, tad Fesa ir labirints! 9.30 ir klāt Hasans – arābu vīrietis, apmēram 50 gadus vecs, oficiālais Fesas gids. Sākam pastaigu pa Fesu un Hasans stāsta, ka, lai noorientētos Fesā ir nepieciešami vismaz pāris mēneši, jo šajā pilsētā GPS nepalīdzēs, jo bieži vien atdursieties „tupikā” un palīdzēt tad spēs vienīgi spārni. Absolūti nespējam noorientēties kā mēs tiekam vadāti. Fesa ir ļoti reljefaina – uz augšu un leju, uz augšu un leju, mugura slapja, mēle sausa. Tirdzniecība Fesā ir mierīgāka un ne tik uzmācīga kā Marakešā. Apskatam pāris muzejus, korāna skolu, mošejas, kurās nelaiž iekšā neticīgos. Tajās ir telpas, kur lūdza atsevišķi sievietes un vīrieši. Pašai lielākajai Fesas mošejai ir 17 ieejas un tā var vienlaicīgi uzņemt 22000 cilvēkus. Pirms lūgšanās arābi attīrās – mazgājot rokas, seju, acis, ausis. Ja pie rokas nav ūdens, tad attīrās ar smiltīm vai pieskaroties akmenim. Beidzot jūtam zīmīgu smaku un saprotam, ka mūs ved uz ādu krāsotavām. Tā kā mēs neceļojam vasarā, kad ir ļoti karsts, arī smakas ādu krāsotavās nav tik trakas. Pie ieejas gan mums vietējais arābs iedod piparmētru saišķīti, kuru jāpiebāž pie deguna, ja slikti sametas. Mūs pa šaurām trepītēm, labirintu labirintiem, izvedot cauri neskaitāmām mazām istabiņām, kur tirgo ādas izstrādājumus, aizved uz balkonu, kur paveras skats uz ādu krāsotavām. Liels placis ar krāsainām bedrēm, kur cilvēki basām kājām, bez cimdiem rokās, mērcē ādas. Skats grandiozs un skaists. Kad esam kārtīgi visu apskatījuši un safočējuši, seko iepirkšanās daļa. Uz katru cilvēku ir viens pārdevējs, kurš staigā līdzi, izdabā, vienvārdsakot danco apkārt kā balerīna. Mēs iepirkām katrs sev ādas jaku, somu un sīkumus. Pie kases mums par to visu kopā paprasa 12 000Dh (1200eiro) ! Es tādu naudu kopā neesmu redzējusi. Abiem ar Ivaru „atveras kastītes” un stāvam vienu brīdi galīgi apstulbuši, lūram uz pārdevēju, tad sākam smieties (tā tas jādara. Tā dara visi!). Pārdevēja pašķielē un saka, lai saucam savu summu. Mēs uzrakstam uz papīra 4000Dh. Tagad smejas šī – gandrīz vārtās pa zemi smieklos, vēderu turēdama, saka, ka viena ādas jaka maksā 4000Dh. Kaulēšanās notiek intensīvi un process ir aizraujošs. Smejas abas puses. Beigās visu par 5500Dh dabūjām. 3 ādinieki, soma, josta, maciņi un bla bla sīkumi. Bet kvalitāte ādas jakām ir fannnntastiska!!!!!! Pēc iepirkšanās, ar Hasanu pastaigājam pa pilsētu, ceļš mājup ir ļoti garš un nogurdinošs. Riādā noliekam mantas un nolemjam aizbraukt uz „jauno pilsētu” naudiņu no bankomāta izņemt. Pie Bab Ziat vārtiem „noķeram” taksi, kurā sēž šoferis un blakus kundze, kas visu laiku skaļi bļauj un par kaut ko ar šoferi vai nu strīdas, vai diskutē. Mums neviens uzmanību nepievērš. Parunāt mēs nevaram savā starpā, jo viņi abi kliedz tā, ka man ausīs sāk džinkstēt. Atrodam Lonely Planet fiksi vienu ēstuvi uz kuru gribam, lai mūs aizved pēc tam, kad pie bankomāta būsim tikuši. Viņi laikam īpaši nepievērsa uzmanību mūsu vēlmēm par konkrēti šo ēstuvi, jo izlaida mūs pie pirmās, kas gadījās pa ceļam. Mēs gan likām saprast, ka zinām, ka šī nav īstā ēstuve, bet abi bija tik ļoti pārņemti ar savu diskusiju, ka izlikās mūs nedzirdam. Saprotam, ka negribam, paejam pāris kvartālus ar kājām, noķeram citu taksi un braucam mājās. Vaicājam saimniecei, kas Fesā notiek naktī un vai var paēst vakariņas ārpus riādas, saimniece atbild, ka Fesā ir citādāk kā Marakešā, kur ir aktīva nakts dzīve. Fesā pēc saulrieta viss paliek kluss un nekur nekas vairs nestrādā un cilvēki ielās arīdzan neiet. Tad nu pasūtam vakariņas riādā. Mūsu ASV tūriste iesaka mums tālāk uz Rabatu braukt ar vilcienu – lētāk, ērtāk, ātrāk, drošāk. Biļetes gan jāiepērk iepriekš. Mēs drošības pēc tā arī izdarām un jau šodien nopērkam biļetes. Rīt dodamies uz Marokas galvaspilsētu.

Maroka – zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā. Otrā daļa.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem