Maroka – zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā

  • 11 min lasīšanai
  • 159 foto
Ideja aizceļot uz Maroku nāca spontāni, kad pētījām Ryanair piedāvājumus. Biļetes rezervējām pusgadu pirms ceļojuma un līdz pēdējam brīdim īsti nebija ticības, ka kaut kur aizlidosim. Pienāca jaunais gads un janvāris, iepirkām Lonely Planet grāmatu par Maroku. Tas arī bija mūsu sabiedrotais un labākais draugs visa ceļojuma laikā. Mūsu ceļojums ilga 12. dienas + 1 nakts turpceļā un 1 atpakaļceļā Vācijā Hānē (pārsēšanās). Rīga – Hāne – Marakeša – Ouzoud – Beni Mellal – Fesa – Rabata – Kasablanka – Azzemour – El-Jadida – Marakeša – Hāne – Rīga 1.diena Kultūršoks Ielidojam Marakešā, izkāpjam no ļoķenes, sejā iesitas silts un vējains Āfrikas gaiss (Rīgā dotajā brīdī ir sniegaini vēss, dubļains un visnotaļ pretīgs laiks), pāris lietuviešu brāļi un māsas metas pie zemes un spiegdami to bučo – kā nekā MĒS TAČU ESAM ĀFRIKĀ! Sajūtas grandiozas! Izstāvam kādu stundu rindā lidostas terminālī pie iebraukšanas reģistrācijas. Jau lidmašīnā mums izsniedz deklarācijas, kurās jānorāda uz kurieni braucam, kāpēc, ko darīsim utt. Nokārtojam dokumentus un mūs ielaiž Āfrikā!!!!! Divi latvju baltie cilvēciņi Āfrikā! DIVI vien, ganīsimies savā vaļā, braucot bez tūrfirmas. Izejam no lidostas – paveras miiiilzu stāvvieta ar taksometriem, visur bļaujoši un kliedzoši melnie cilvēki, kuri par visām varītēm cenšas kādu balto dabūt savā taksītī. Mēs, salasījušies Lonely Planet, izdomājam, ka tēlosim baigi krutos un nebrauksim ar šiem taksīšiem, mēs iesim meklēt kaut kur tālāk, ārpus lidostas teritorijas, jo tur esot lētāki... Sacīts darīts! Ejam pa stāvvietu, ejam, taksīšu gūzma nemazinās. Pamanām tālumā, ka, ja beigsies lidostas taksīšu stajanka, mums reāli mazas cerības kādu taksi noķert, jo tur to vienkārši vairs nav. Ejam atpakaļ. Stulbi staigājam pa apli stajankā, izliekamies baigi gudrie, bet laikam, ka izskatāmies no malas stulbi!!! Lēnām virzāmies tuvāk kādam bariņam melnu vīriešu, kuri savā starpā skaļi runā, žestikulēdami ar rokām. Prasam:”Taksi?” Vīri mums sastājas apkārt, mēs rādām kartē uz kurieni mums jābrauc (kā vēlāk saprotam, viņiem skolā īpaši nemāca kartes saprast), onka neiebrauc, bet saprot, kad mutiski nosaucam adresi. Pieprasa 200DH(20eiro). Mēs baigi lepni atcērtam, ka par tādu naudu nebrauksim (ķipa lasījām, ka jākaulējas un 200DH tiešām ir dārgi). Šoferi nosmīn un uzmet mums skatienu ala „tad ejiet kājām!”. Minūtes 10 „kaulējamies”, bet neizdodas ne dirhamu zemāk dabūt un gala beigās padodamies un piekrītam. 20 gadus vecs mersis mūs vizina pa sarkanīgi brūnām ielām garām milzu palmām, garām braucošu mopēdistu rindām (mopēds ir izplatītākais un populārākais pārvietošanās līdzeklis Marokā), garām ratiem un ēzelīšiem, garām milzu māla sienām, kuras ieskauj Marakešu. Iebraucam centrā – burzma, neviena „baltā”, redzam tikai dželabās (jellaba – nacionālais apģērbs – kā gara tunika, nēsā gan vīrieši, gan sievietes) ģērbtus tēlus, mazus, netīrus bērniņus, ēzelīšus un putekļus! Pēkšņi taksists aptur un kaut kur aizskrien. Mēs bailīgi veramies apkārt – šauras ieliņas, ne miņas no mūsu riādas, kur mitināsimies (Riāda – tradicionālā marokāņu ēka ar pagalmu iekšpusē). Parādās taksists, atver mums durvis un saka, lai kāpjam ārā. Samaksājam. Tad norāda ar roku virzienā uz priekšu un saka, ka mums jāiet tikai taisni 5 minūtes un būsim galā. Viss. Mēs esam pilnībā vieni. Mūs novēro, uz mums skatās ikkatrs, bet mēs iedrošinām sevi, ka esam tam gatavi, jo grāmatā lasījām, ka tā būs!!!! Uzliekam somas uz pleciem un ātrā gaitā ejam norādītajā virzienā. Jau pēc 40 metriem ieliņa paliek vēl šaurāka, abās pusēs sākas tirgotāju veikaliņi, pa vidu starp veicīšiem var izmainīties 3 cilvēki, bet tomēr pamanās arī motorolleri izbraukt, ēzelīši izspraukties. Tas viss notiek milzu troksnī! Pat ēzelīšiem pie sāniem, šķiet, pieliktas mazas taurītes. Satiksmē likumu nav – galvenais ceļš ir tam, kurš skaļāk taurēs un pīpinās. Mums blakus sāk iet kāds 12 gadus vecs melns puika, viņš sasveicinās un sāk kaut ko franciski jautāt. Nospriežam, ka naudiņu lūdz un rādam ar žestiem, ka mums nekā nav un neko nesaprotam. Viņš tik pasmaida un mums seko. Ejam raiti tālāk un saprotam, ka esam dimbā, jo vispār vairs nesaprotam kurp jādodas. Pirmais krustojums, tik šaurs, ka ēzelis iesprūst var, paveramies pa kreisi – baigi šaura ieliņa, paveramies pa labi – tur lielāka, nolemjam, ka iesim pa labi. Kāpēc? Nejautājiet! Panika. Pēkšņi puika mani saķer aiz rokas un saka savā lauzītā valodā, ka mums jāiet uz citu pusi. Nosauc pat mūsu ielu (vēlāk nospriežam, ka taksists būs viņam mūs „nodevis rokās”, lai aizved uz īsto vietu) Ivars gan velk mani tālāk, bet es pretojos panikai. Puika rāda uz pretējo pusi un mēs padodamies. Nolemjam, lai straume mūs nes (kā ezīti no multenes „Ezītis miglā”). Puikam ir parādījies sabiedrotais – vecāks puika. Abi divi mūs ar tekstu :”Come!” aicina uz kreisās puses šauro ieliņu. Ejam līdzi. Ieliņa paliek šaurāka, cilvēku paliek mazāk, bet puikas tik aicina līdzi. Ejam pa līkumu līkumiem, cilvēku vispār vairs nav, paliek arvien klusāks, esam pārmīžuši sajēgu, Ivars saka, ka moš nevajag, varbūt ejam atpakaļ, saka, ka mūs apzags tūliņ, bet es neticu. Priekšā tunelis. Melns! Johaidi. Puikas aicina tik līdzi :”Come!Come!!!!”. Lienam arvien dziļāk alā! Esam kādus 200m pa eju ejām līduši, pēkšņi puikas apstājas un norāda mums uz durvīm. Uz tām rakstīta mums interesējošā adrese. Mēs esam klāt! Piezvanam pie durvīm, tās atveras un laipna marokāņu sieviete mūs sagaida (Nakšņojam Riad Safar, kuru google atrast var). Pašiem mums sīknaudas nav un saimniece mums izpalīdz un abiem puikām iedod pāris dirhamus. Mums parāda mūsu istabu, tā ir klusa, mierīga, tīra, pagalmā aug skaisti augi un liānas, čivina putni, mēs atviegloti nopūšamies. Saimniece mums uzvāra mūsu pirmo piparmētru tēju, jeb berberu viskiju (tā ir ļooti, ļoooti salda un sīrupaina piparmētru tēja, kura mums tik ļoti iegaršojās, ka dzērām to katru dienu pat vairākas reizes dienā, līdz otrajā nedēļā mans kuņģis neizturēja Marokas saldo dzīvi un pieteica karu pret saldumiem!). Padzeram tēju, papētam karti un noskaidrojam, ka no mūsu pirmās nakšņošanas vietas līdz centrālajam laukumam Jemma el Fna ir 10 minūšu gājiens ar kājām. Kad pirmais kultūršoks beidzies, saņemamies iziet ielās, atkaujoties no uzmācīgiem tirgoņiem, tiekam līdz centrālajam laukumam un iedzeram svaigi spiestu apelsīnu sulu, kura tapusi turpat uz ielas. Pa šo laiku jau atkal gribam kaut kur nolīst un klusi visu pavērot no malas, jo tad, kad tu esi tajā visā iekšā, uzreiz ir ļoti grūti noorientēties un visu uztvert. Uzkāpjam kādas kafejnīcas terasē padzert vēl vienu sulu un pavērot visu no augšas. Sulu gan mums iedod pretīgas garšas - ar ūdeni atšķaidītu. Tur arī uzrakstu uz mājām pastkartes, daļu no kurām saņēmām pēc 3 nedēļām, kad jau bijām Latvijā, bet daļa pazuda ar galiem. Pats mistiskākais tajā visā bija tas, ka pastkartes saņēmām bez pastmarkām (paši nesūtījām, iedevām, lai mūsu riādas saimniece nosūta) un tikai ar Latvijas zīmogu. Šajā pašā dienā izbraucam pa Marakešu ar zirgu pajūgu. Vesela rinda ar karietēm ir gandrīz pašā centrālajā laukumā. Protams, kaulējamies atspērušies un gūstam no tā baudu. Viena stunda mums maksāja 180Dh (18 eiro). Atkal esam pārmaksājuši, bet tas ir ļoti vērtīgs brauciens, jo redzējām daudz tādu vietu, kur sapratām, ka kājām iet nav vērts – teiksim, pilsētas jaunā daļa. Pēc brauciena atrodam foršu kafejnīcu – Cafe Araba , kurā redzējām tikai eiropiešus (šajā kafenē bijām bieži viesi). Padzeram uz terases aliņu, papūtinām kājas. Pirmās vakariņas nolemjam pasūtīt mūsu riādā. Pirmais ēdiens – 4 veidu salātiņi ( kartupeļu, biešu, „vīriešu zapte” un vēl kaut kas mistisks), otrais ēdiens – vista bez piedevām un uz atsevišķa šķīvīša viņu tradicionālās olīves. Saldajā – pistāciju jogurts spilgti zaļā krāsā. Miers un ejam čučēt. 2. diena Komplimentu diena Brokastīs mūs cienā ar parastām, bet nenormāli ņammīgām pankūkām ar medu, kuras ceptas uz ūdens un miltu bāzes, bez piena. Šodien nolemjam doties uz Marakešas muzeju (atrodam gan viņu tikai pēc 2 nedēļām, kad esam Maroku izceļojuši, atgriezušies Marakešā un gatavojamies doties uz Latviju). Meklējot muzeju iemaldāmies kādā veikaliņā – aptiekā, kur tirgo arī garšvielas, tējiņas, pārtikas krāsvielas utt. Pārdevējs ļoti laipns arābs Ahmeds (pie viņa atriežamies arī pēc 2 nedēļām), runā brīvi arābiski, angliski, franciski un vāciski. Šo to iepērkam. Maldamies pa ielām, esam pilnīgā NEtūristu vidē, mums gan kāds vietējais rāda, ka laukums atrodas citā virzienā, bet mēs taču esam tik ļoti pārgudri, ka izliekamies to nedzirdam un ejam tik tālāk. Nākamajā krustojumā gan nogriežamies norādītajā virzienā. Pa ceļam pamanu ļoti daudz šuvēju darbnīcas un izdomāju, ka būtu forši arī man uzšūt viņu tradicionālo jellaba. Pārdevēji runā tikai franciski un mēģinām saprasties žestu valodā, cenas rakstam uz papīra. Viņš savu, mēs smejamies, nostrīpojam un rakstam savu – tad smejas viņš, nostrīpo un atkal raksta savu. Tā tas turpinās kādas 15 minūtes, līdz esam tikuši līdz summai 750Dh. Zemāk viņš negrib. Mūsu gala summa ir 700Dh un neviens no mums nepiekāpjas. Tā nu es palieku bez uz pasūtījuma šūtas kleitas, bet ejot atpakaļ, laukumā kādā tirgus būdā sapērkam veselu čupu ar mantām un arī sarkanu jellaba man un sarkanas babučas (čības ar spiciem purniem). Šitādā paskatā es nākamo reizi izeju laukā no mūsu riādas un vīram ne vienu reizi vien nācās dzirdēt tekstus no vietējiem:”You are lucky Man!!” Ejot gārām kādai bodītei, jauns pārdevējs mani uzrunā:”Lady in red, come, just look!” un aicina iekšā veikalā, es pasmaidu un atsaku:”Later!”. Jāpiebilst, ka toreiz es vēl nezināju, ka vietējie šausmīgi labi atceras, ko saki, īpaši, ja saki „later!”, to viņi uztver kā solījumu. Nākam pa to pašu ceļu atpakaļ, jaunais tirgonis pieleca kājās, aizšķērsoja ceļu ar tekstu:”You promissed, Lady in red!!!”, šoreiz izdevās tikt garām, bet nākamo reizi vairs nē. Nācās ieiet un „tikai apskatīt” viņa rotas un iegādāties 2 rokassprādzes un 1 gredzenu. Vakarā ejam ēst vakariņas centrālajā laukumā. Tikko kā riet saule, laukums atdzīvojas un visi dodas ēst. Šausmīgas cilvēku masas, bet tas ir tas dēļ kā mēs esam Marokā. Dodamies tik iekšā lielajā „kafejnīcā” – laukums ar daudzām „virtuvēm” uz riteņiem, pie katra šāda stenda ir galdi un krēsli. Apsēdies, pasūti un turpat tavu acu priekšā tev saliek to visu uz šķīvjiem. Nolemjam iet ēst pie tā galda, kurā mūs skaļāk un aktīvāk vilks iekšā. Ilgi nebija jāgaida Paēdam par 120Dh (2 salāti – jāprasa uzreiz vieni, ja grib vienus, jo citādi visu dod dubultā un, protams, arī dubultā liks maksāt, 2 sulas, ūdens, vistas tažīns (viņu nacionālais ēdiens, sautējums, kuru sagatavo īpašā traukā tagine) un šašliks). Pilniem vēderiem dodamies mājup un ejam pie miera. 3. diena. Ūdenskritums Mostamies 6.45, jo jādodas uz autoostu un jābrauc uz Cascades de Ouzoud, kur gribam pavadīt 2 dienas. Ārā tumšs un elektrība nestrādā. Nočortojamies, jo neesam sakravājuši somas jau vakar. To mums tagad jādara pa melnu tumsu. Ivars iet meklēt štepseļus, lai korķus ieskrūvētu, pa tumsu noiet līdz 1. stāvam, iziet cauri virtuvei un pie koridora ver skapja durvis un sastop pārbijušos saimnieku (Cēzaru), kuram skapī ir gulta. Iedeva Ivaram sveci un, acis berzēdams, gāja taisīt mums brokastis, kaut ko pie sevis purpinādams. Paēdām ļoti fiksi, jo jau 8.00 gribam būt autoostā. Cēzars izstāsta īsāko ceļu kā turp nokļūt. Pilsēta mostas, ielas klusas, visur cūku kūts un netīrība. Ejam 15 minūtes kājām, līdz nonākam autoostā. Tur bars ar cilvēkiem un atliek vien nosaukt vietu kurp vēlamies braukt un mūs novirza tālāk – pie attiecīgā biļešu lodziņa. Līdz pagriezienam uz ūdenskritumu Ouzoud biļete vienam maksā 44 Dh (5eiro). Atrodam autobusu, knapi izdodas brīvu vietu sameklēt. Esam vienīgie „baltie” autobusā. No apkalpes personāla autobusā ir vadītājs un 3 konduktori, kuri tirgo biļetes arī uz vietas. Ceļam uzsākoties, busā paliek 2 konduktori, viens pie priekšējām, viens pakaļējām durvīm. Viņi skaļi bļauj un izkliedz nākamo apdzīvoto vietu un pieturvietu. Pačukstam konduktoram uz kurieni braucam, viņš pamāj ar galvu, ka sapratis un viss būšot ok. Ceļš ir garš, autobusā pavēss, cenšos sildīties no saulesstariem, kas nāk pa logiem, bet priekšējais pasažieris pret to protestē, parādot ar roku, lai es aizveru aizkarus... Pašam viņam ziemas mētelis, cepure galvā un cimdi rokās, nesaprotu, ja šitā salst, kāpēc saule nepatīk. Kalnos poliči divas reizes aizšķērso mūsu autobusam ceļu un redzam, ka konduktori dabū maksāt šiem naudiņu par kaut ko. Nosauc mūsu pieturvietu, lecam kājās, kāpjam ārā. Izkāpjam nekurienē – putekļainā krustojumā gandrīz tuksneša vidū. Mums norāda, lai ejam pie tā tur taksista, kurš labo savu vāģi. Tā arī daram un sarunājam bez kaulēšanās par 60Dh( 6 eiro) tikt līdz Ouzoud centram (16 km brauciens). Esam galā, pie mums uzreiz pieskrien 2 vietējie džeki un kaut ko franciski jautā. Sakam, ka pie Patrika atbraucām (tā sauc mūsu nākamās riādas īpašnieku. Paliekam http://www.ouzoud.com/ ), mums norāda uz māju ap stūri un piekodina, lai nākam vakariņas ēst pie viņiem (norāda ar roku uz savu ēstuvīti). Šoreiz neko neapsolām Ierakstamies, ļoti skaists skats paveras no terases. Ejam skatīties ūdenskritumu, saprotam, ka, lai nonāktu lejā, jāiet diezgan garš ceļš. Gids tur NAV nepieciešams, jo tur nevar nomaldīties. Daudzi gan pieteiksies par gidiem, bet tā ir lieka naudas izdošana. Gar taciņas malām, kas ved uz ūdenskrituma apakšu, visa ceļa garumā stiepjas tirgotāju būdiņas. Man ļoti aktīvi izsaka komplimentus un Ivaram pat piedāvā mani nopirkt. „Very beautiful berber woman. Monay is not a problem!”. Ivars sāka apdomāt, ka varbūt izdodas „uzvārīties”. Kāds marokānis man pat iedod marokāņu vārdu, sakot, ka tik skaistai berberu sievietei jābūt berberu vārdam. Tā es tieku nodēvēta par Fatimu. Pa ceļam kādā kafejnīcā pasūtam ēdienu un saimnieks saka, ka būs gatavs, kad nāksim atpakaļ. Esam tikuši līdz lejai, skats pa pirmo. Bildes ir manā bilžu galerijā. Atpakaļceļā paēdam par 120Dh (12 eiro). Pēc tik foršas pastaigas un pusdienām, atpūšamies uz mūsu riādas terases, sauļojamies, laukā ir ļoti silts (ap 25 grādiem), vēja nav, dzeram piparmētru tējiņu, lasam Lonely Planet. Izstaigājām viņu miestu, bijām pat vietējā dārzeņu un augļu tirdziņā, kur nevienu tūristu pat pa gabalu neredzējām. Sapirkām banānus (šausmīgi saldi un trekni), apelsīnus un mandarīnus. Saprotam, ka kaulēties var arī par ēdienu. Vakariņas paēdam nevis par 120Dh kā prasīja sākumā, bet par 100Dh. Kā taisa marokāņu tēju: Trauciņā ieber zaļo tēju un čupu ar piparmētru lapām. Pieber klāt cukuru pēc garšas (daudz!) un vāra 1 – 1,5 minūti. Cukurs izkūst un līdz ar to samaisās. Dzer no mazām glāzītēm. 4. diena Muhameda dzīve Brokastīs pankūkas, tēja un svaigi spiesta apelsīnu sula. Visiem ēdieniem vienmēr klāt pasniedz arī maizi. Daudz maizes. Riādā pie sienas piedāvājumā ir 2-3h brauciens ar ēzelīšiem kopā ar pavadoni, ekskursija pa berberu mājām, bet tas neesot iespējams, jo viņiem kā reizi patlaban ir olīvu ražas novākšanas laiks un saimnieks saka, ka neviens berbers nebūs uz vietas sastopams. Žēl gan. Tad nu nolemjam pastaigāt pa kalna otru pusi. Pa ceļam sastopam diezgan uzmācīgus (mēs gan paši provocējām) pērtiķīšus, kuri leca mums virsū, nācās šos ar žagariem atbaidīt. Ejam pa mistiskiem kalniem, mums pa priekšu iet francūži, kuri ne vārda nerunā citā valodā. Saprotam, ka viņi zina vairāk nekā mēs un sekojam šiem. Viņi mūs aizved uz kaut kādu mistiski drausmīgu kempingu, kurā paši dzīvo. Kalnu grēdā, starp kokiem, pustumsā, netīrībā. Pasaka, ka te viņi dzīvo un tālāk neies, parāda virzienu, kur būs ūdenskritums. Mēs, protams, apmaldamies trijās priedēs un vietējais berbers mums palīdz tikt līdz klinšu malai, kur jau var manīt ūdeni. Kad esam lejā, kārtīgi visu safoķējam un gondola jau gaida mūs, lai pārceltu otrā krastā. Par 50Dh mūs ne tikai pārved pāri ūdenim, bet arī aizved gandrīz līdz pašai ūdenskrituma apakšai. Man jau šķita, ka gals būs klāt, jo seja un mati palika slapji, gondola viļņos šūpojās.... Vakariņas ēdam tajā pašā vietā, kur vakar – pie Muhameda. Vakar šim uzmācāmies, ka mums baigi patīk mūzika, kas skan viņa kafenē un šis teica, ka ierakstīs mums disku. Šodien viņš mūs uzaicina uz savu istabu – tā atrodas dīvaina izskata vienstāvīgā ēkā, slēgta istaba, bez logiem – vien mazs 20x20cm vēdlodziņš, bez stikla, tikai restes priekšā. Rodas sajūta, ka esam cietumnieka kamerā, jo pati istaba ir kādus 3x4m liela, džeks ir apmēram 20/25gadus vecs, dzīvo šajā istabiņā kopā ar brāli (tik pat vecu) un brālēnu (pusaudzi). Istabas sienas apzīmētas ar kalniem, debesīm un riādām. Gar 3 istabu sienām uz kastēm salikti matrači – tās ir gultas, pa vidu galdiņš ar pelnu trauku. Pie ceturtās sienas plauktiņš ar datoru (portatīvo!!!), tumbas, pāris grāmatas un TV. Visas drēbes stūrī samestas čupā. Muhameds ir mācījies skolā un stāsta, ka ir arī ceļojis. Bet tikai uz Kasablanku, Fesu un vēl kādu pilsētu, kurā varot ļoti labu hašišu dabūt. Pastāsta, ka vietējie mēdz lietot alkoholu, bet ļoti maz. Esot arī tādi, kuri dzer visu laiku un nepārtraukti. Muhameda mammai pieder kafejnīca un tas ir ģimenes bizness. Jautājam par to vai viņš precēties netaisās, ļoti kautrīgi atbild, ka Ouzoud visi viens otram ir radinieki un viens ar otru ir jau apprecējušies. Muhamedam ļoti patīk spirit, emocionāla tuksneša mūzika, kura ierauj sevī. Rakstot mums mūziku, pats ik pa laikam dzied līdzi. Kamēr Muhameds raksta mums mūziku, ejam paēst vakariņas. Tās mums pasniedz melnīgsnējs vīrietis, kuru es no rīta redzēju sportojam. Uzsākam sarunu, vārds pa vārdam un viņš atzīstas, ka ir pieckārtējs Marokas čempions 3km skriešanā. WOW! Viņa ātrums ir 7min un 50 sekundes. Viņu sauc Abdulah. Nolemjam mājās viņu googlē atrast, bet tā arī neko par viņu nesameklējam. Pa to laiku Muhameds mums ierakstījis disku un varam par to maksāt cik gribam. Iedodam 30Dh un šķiramies kā draugi. Vakarā jau laicīgi sakravājam somas un dodamies gulēt. Rīt 8.00 no Ouzoud atiet vietējais autobusiņš uz Azilal un no turienes uz Fesu. Nākamās dienas brauciens izvērtās par īstu piedzīvojumu. Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais