no dienvidiem.

  • 9 min lasīšanai

Kontrastainā Turcija! Turcija ir eksotiska un liela zeme. Tai ir sava personība un raksturs, ko veido nebeidzamās cilvēku masas. Šajā zemē cilvēki tāpat kā viņu problēmas, smiekli un bēdas ātri atnāk un aiziet. Viss plūst nebeidzamā un ātrā straumē. Cilvēki sarokojas, saskūpstās, sačubina viens otru.... un aiziet tālāk, pie nākamā pretimnācēja. To šeit ir ļoti daudz. Stambulā vien ap 14 miljonu vietējo. Ja reiz atrodi starp šo masu kādu kārtīgu un labu draugu – tas jātaupa un jālolo vairāk nekā zelta ķēde, kas patiesībā šajā zemē nav neko vērta. Cilvēki ļoti daudz melo viens otram, uzskatot to par pilnīgi normālu rakstura iezīmi. Man bija iespēja iepazīt musulmaņu valsti tuvāk, izdzīvot to un sadraudzēties ar daudziem un dažādiem cilvēkiem. Šogad Stambulā pavadīju pusgadu studējot.

Nav viegli uzticēties katram, kurš vēlas būt tavs draugs. Viņu tumšās acis ir tik dziļas, ka nekad nezini, ko sagaidīt no šī smaidošā cilvēka. Taču man kā jau eiropiešiem ierasts gribās sadraudzēties ar vietējiem, izveidot jaukas, draudzīgas attiecības un kopā iepazīt jauno kultūru. Cenšos lauzt stereotipu un atveru savu sirdi katram. Vienā Stambulas pusē ir izteikta kultūra, kamēr otra daļa ir tik moderna, ka, skatoties foto, viegli sajaukt ar, piemēram, Kaliforniju. Mūsdienās masu mediji pārsvarā raksta visu to, kas viņiem ir izdevīgi. Pirms ierados Turcijā, bija bail. Bail no teroristiem, bail no laupītājiem, slepkavām, bail no slimībām, necilvēcīguma. Ierados un pārliecinājos, ka šī ir skaista zeme! Turcijai ir divas dzīvas dvēseles! Stambula ir vieta, kur saplūst Eiropa ar Āziju. Bosfora tilts, kas savieno šīs abas daļas, katru vakaru deg krāšņas ugunīs. Tas dod Stambulai īpašu noskaņu. Tilts savieno divas kultūras, divas pasaules kā divas dvēseles. To ļoti var izjust arī kultūras iezīmēs. Un man, protams, radās ļoti daudz jautājumu un izvērtas plašas diskusijas ar vietējiem iedzīvotājiem par kultūru. Noskaidroju, ka, piemēram, daudzsievība Turcijā parādījās pēc kara laikos, jo ļoti daudzas sievas palika bez vīriem, bērni bez tēviem un tuviniekiem bija jārūpējas par nelaimē nonākušajām ģimenēm. Tā arī vīri uzņēmās apgādību par vairākām sievām. Savukārt Ramadana laikā musulmaņi nedrīkst ēst, dzert dienas laikā. Nedrīkst strīdēties, ir jāpalīdz trūcīgajiem – barojot un dodot naktsmājas. Šī esot svētā zeme.

Vārdiem grūti aprakstīt šeit valdošo gaisotni. Sestdienas vakarā, staigājot pa Stambulas ielām, gar kuģu piestātnēm, es sajūtu ko savādu. Tas gan nav sataustāms vai saredzams. To var izjust. Šķiet, ka Stambulai ir sava individuāla personība un dvēsele. Tā vieno cilvēkus. Cilvēki iemīlas šajā vietā, un grūti atbildēt – kāpēc. Šķiet, ka šeit valda harmoniska enerģija, kas apvieno visus cilvēkus un padara tos vienlīdzīgus. Esot šeit ilgāku laiku, saproti, ka vietējie pieņems tevi tādu, kāds esi. Visi taču esam tikai cilvēki! Turki ir ļoti laipni – ja lūgsi palīdzību, viņi neatteiks. Palīdzēs šodien un rīt pārliecināsies, vai viss ir labi ar Tevi. Grūti atbildēt, vai tā ir reliģijas iezīme, kultūra vai vienkārši – cilvēcīgums. Lieta, ko viennozīmīgi gribās paņemt atpakaļ uz Eiropu un iemācīt to šeit dzīvojošajiem.

Kopumā cilvēkus Stambulā raksturotu kā draudzīgus, izpalīdzīgus, sirsnīgus, pavisam parastus un daļu kā ļoti gudrus. Tomēr vienmēr ir jāatceras, ka cilvēki mēdz būt dažādi. Citi sākotnēji kautrējās, citi sākotnēji parāda pārmērīgu draudzību, taču tikai pēc ilga laika novelk savu īsto masku...

Kā mācēja stāstīt vietēji studenti – Turcijā ļoti krasi atšķiras dzīves stils un kultūra starp austrumiem un rietumiem. Man pašai prātā palicis piemērs – ja Stambulā cilvēki pamanīs puisi un meiteni sadevušos rokās, un vēl skūpstāmies, viņi šķībi noskatīsies un aprunās aiz muguras, padarīs Tevi par apsmieklu. Ja policija pamanīs nakts laikā vienkopus staigājam pa pilsētu puišus un meitenes, viņi ir tiesīgi apcietināt uz brīdi – ja nu viņi grasās skūpstīties, tas taču nav atļauts sabiedrībā! Bet, ja tāda pati situācija izvērstos valsts austrumos, tad vietējie iedzīvotāji ir tiesīgi pāri apmētāt ar akmeņiem. Gadījumā, ja meitene paliktu stāvoklī pirms laulībām, ļaudīm ir tiesības viņu nomētāt ar akmeņiem līdz nāvei. Par pašiem turkiem Turki, tāpat kā valsts, dalās divās daļās. Vieni ir tie, kas domā „moderni” – dzīvo mūsdienīgu dzīvi, ēd visāda veida gaļu, ceļo un ir atvērti, draudzīgi, izpalīdzīgi. Šīs ģimenes ir ļoti līdzīgas Eiropas ģimenēm – arī sievietes strādā, veido karjeru ( šāda veida ģimenēs pat ir pieļaujams, ka sievai draugi ir pretējā dzimuma pārstāvji!). Mūsdienu modernā Turku ģimenē ir līdz trim bērniem. Visi iet skolā, dzīvo arī aktīvu sociālo dzīvi. Lielākoties ir reliģiski, taču nepārspīlēti. Ciena gan vietējos, gan iebraucējus.

Otros es sauktu kā – spēcīgi reliģiozos. Viņi ceļas piecos no rīta, lai pateiktos Allaham (viņu Dievam) par to, ka ir pienākusi jauna diena, ka viņiem blakus ir ģimene, ka viņiem ir maizīte un ūdens, ka viņiem ir saule šodien un spēks, lai izveidotu mīlestības bagātīgu dienu. Turkiem ir šādas vairākas lūgšanas dienā. Piektdienās vīrieši satiekas mošejās, lai vienotos vienā lielā, kopīgā lūgšanā.

Šī daļa turku vienmēr laipni uzņems ciemiņus, ja arī esi svešinieks. Viņi visu dzīvi kalpo Allaham! Ja veido biznesu, tad Allaham, ja dzemdēs bērnus, tad Allaham! Lielākoties sievas strādā mājas darbus un klausa vīra gribai, jo viņš ir pelnītājs. Viņš ir ģimenes lielais plecs un vienmēr aizsargās savus mīļos. Šāda veida Turku ģimenē ir ap desmit bērniem. Meitenes ļoti minimāli iet skolā – tā viņas tiek audzinātas iegūt gādīgu un ļoti vīrišķīgu vīru. Meiteni audzina kalpot vīram un ģimenei – lielākoties jāpavada virtuvē, tas ir viņas pienākums. Ja reiz vīrs ir izlēmis iet ar draugiem dzert tēju, kas Turcijā ir ļoti populāri, tad sievietei jābūt mājās un jāsagatavo vakariņas.. vīrs pārnāks mājās un gribēs atpūsties.

Liela daļa turku tikai tēlo lielos draugus vispirms, smaida arī tad, kad ir nodarījuši kādam pāri, cenšas izdzīvot uz viltus draudzības rēķina. Dzīvo savā pasaulē, nekādā gadījumā nelauzīs savus stereotipus un ir pārliecināti, ka „gaišie cilvēki”, jeb eiropieši ir muļķi, jo viņi ir tie, kas uzticas visvairāk un beigās raud. Pats taču vainīgs, ko līdi ne savā lauciņā. Ja turks redzēs, ka esi eiropietis ( vai no citas valsts), viņš tev centīsies pārdot visu iespējamo, pat savu dvēseli. Viņiem galvenais – „uzskrūvēt” vismaz trīskāršu cenu praktiskām lietām. Turcijā var iegādāties jebkuru pasaules slaveno brendu izgatavojumu, jeb precīzāk – pakaļdarinājumu, par kapeikām. Bet viņi, nu dien uzstājīgi, skatoties Tev acīs apzvērēs, ka tas ir oriģināls. Ja uzķersies un iegādāsies preci par dārgo cenu, viņš sāks smieties pēc naudas paņemšanas, taču atpakaļ tu jau vairs to neatgūsi. Kas nonācis turka rokās, tas pieder viņam! Ar turkiem ir jākaulējas, tā – no sirds, un nav jākautrējas!

Turki ir ļoti lieli patrioti. Taču, komunicējot ar viņiem, var sajust tādas kā bailes vai nedrošību. Daudzu vietējo angļu valodas līmenis ir gaužām bēdīgs, tādēļ bieži vien viņi izvairās no sarunas ar Tevi.

Turki pārsvarā ģērbjas tumšās, noslēgtās drēbēs. Teju uz katra ielas stūra ir vieta, kur tirgo turku tradicionālo ēdienu – kebabu un dzērienu – Airan, kas atgādina sālsūdeni, bet izcili „iet kopā” ar turku asajiem ēdieniem.

Stambulā nereti uz ielām var redzēt klaiņojošus suņus un kaķus. Ja suns piekusīs, viņš vienkārši apgulsies un aizmigs kur pagadās. Gulēs tik ilgi, kamēr apniks. Cilvēki apies ar līkumu, traucēt nedrīkst!

Stambulā uz ielām nepārtraukti kāds klaigā. Visbiežāk tie ir ielu tirgoņi. Tie sakrauj savos stumjam ratiņos visu iespējamo, un dodas ielās, lai gūtu peļņu. Visizplatītākās preces, ko pārdot ir – rieksti, piens, televizoru rezerves daļas, kukurūza, spuldzītes, u.c.

Turcijā ir pavisam cits dzīves ritms Turkiem ir ierasts kustēties. Visu laiku visapkārt kaut kas notiek. Ja arī nenotiek, tad paši izveido kādu notikumu. Uzsāks deju centra laukumā, iesaistīs pārējos cilvēkus. Dziedās vai pēkšņi sāks pārdot tikko noplūktus ziedus.

Laiks paiet nemanāmi ātri. Attālums no „punkta A” līdz „punktam B” ir liels. Sastrēgumi milzīgi, cilvēki nepacietīgi. Automašīnu vadītāji nereti sabļaustās viens ar otru caur logiem par to, kuram ir priekšroka izgriežoties uz ceļa, vai nogriežoties. Mašīnas ļoti bieži šķērso sarkano gaismu pie luksofora. Ja esi kājām gājējs – aizmirsti par auto apstāšanos pie gājēju pārejām. Ja pametīsi vienu vienīgu acu skatienu uz taksometra vadītāju, viņš gatavs desmitiem minūšu ilgi Tevi gaidīt un pierunāt, lai brauc ar viņu – tāds ir viņu bizness!

Par pozitīvu iezīmi uzskatu turku ģimenēs mītošo spēcīgo saikni. Brālēni ir labākie draugi, māsīcās ir brīnišķīgas draudzenes, tantes un onkuļi ir izcili padomdevēji, bet vecāki ir eņģeļi, kas devuši tev dzīvību. Ģimenes locekļi katru rītu satiekas kopā pie brokastu galda. Tā ir svēta lieta! Kopā pabrokasto un neatņemama sastāvdaļa viņiem ir tējas kopā dzeršana. Tad tiek izrunāti svarīgi notikumi, kalti plāni vai vienkārši – pafilozofēts par dzīvi.

Turku jaunieši pārsvarā dzīvo ar vecākiem līdz trīsdesmit gadiem. Bauda dzīvi – studē, ceļo pa Turciju vai izbrauc ārpus valsts. Tas gan nav īpaši populāri, jo vecāki baidās par saviem bērniem – viņi uzskata, ka eiropiešiem nepatīk „tumšie cilvēki” un viņi var nodarīt tiem pāri...

Staigājot pa pārblīvētajām Stambulas ielām, bieži piestāj vietējie iedzīvotāji – uzsāk sarunu, taču grūti uztvert, ko viņi vēlas – angļu valoda viņiem ir diez gan sveša. Cilvēki Turcijā dalās – bagātajos, vidējā slānī un trūcīgie. Trūcīgo cilvēku ir ļoti daudz. Lielākā daļa no viņiem nav izglītoti. Ja visus Turcijas iedzīvotājus ( šobrīd ap 72,4 miljoni ) attiecinātu uz 10 cilvēkiem, tad 1 cilvēks būtu ļoti bagāts, 3 cilvēki ar vidējiem ieņēmumiem un 6 cilvēki būtu ļoti trūcīgi. Vislielākā nabadzība ir austrumos, tur cilvēki pelna iztiku pārdodot pašmāju audzētos produktus. Savukārt rietumos, tādās vietās, kā galvaspilsēta Ankara vai tūristu iemīļotā vieta Stambula ir īstā vieta uzņēmējiem, jo ik gadu Turciju apmeklē simtiem tūkstošu tūristu no visas pasaules. Īpaši krievu tautības un tūristi no Anglijas, Vācijas ir iemīlējuši Turcijas Dienvidus – Antāliju un citas piejūras pilsētas. Turcija pasaulē ir ļoti populāra ar turku pirtīm, bagātīgo un seno kultūru, kā arī eksotiski pasakaino dabu!

Studijas Turcijā Studēju pusgadu Stambulas centrā, universitātē. Lekcijas pārsvarā notika angļu valodā. Mūsu universitātē studenti izpalīdzīgi un draudzīgi pret ārzemju studentiem. Taču no Stambulā satiktajām citām latviešu studentēm uzzināju, ka citās universitātēs vietējie studenti esot protestējuši un pieprasījuši, lai lekcijas notiktu turku valodā, ka neies pāris eiropiešu dēļ mocīties un mācīties angļu valodu! Tad arī latvju studentēm nācās „klausīties” lekcijas turku valodā...

Mācību maksa augsta! Universitātē, kur studēju es, studentiem jāmaksā ap piecpadsmit tūkstoši eiro gadā par tādu pašu profesiju, kur Latvijā ir ap viens līdz pusotrs tūkstotis gadā. Turku studenti lielākoties ir gausi un slinki. Ja mamma nepalūgs vakarā izmācīties, tad divdesmit divus gadus vecais students nākamajā dienā vainos vecākus pie tā, ka pasniedzējs ielicis nesekmīgu atzīmi. Uzsākot semestri, studenti „lepojās” ar to, ka jau kuro gadu pēc kārtas iet studēt vienu un to pašu lekciju kursu...Turklāt, pasniedzēji lūdz, lai studenti izpilda mājas darbus. Kas mums, eiropiešiem, šķita gaužām dīvaini.

Katrā universitātes kabinetā virs tāfeles novietota Ataturka bilde. Ataturks viņiem ir ļoti lielā cieņā. Ataturks atbrīvojis valsti no „nevajadzīgiem” cilvēkiem, tā stāsta turku studenti. Tad nu viņiem visiem arī mājas esot pa bildei. Vienam studentam pat pulkstenis ir apturēts tieši tajā pat laikā, kad mira Ataturks, tas ir studenta gods un lepnums! Turki ir ļoti lieli patrioti un mīl, dievina futbolu! Ja reiz tev galīgi neiet „sadraudzība” ar vietējiem, sāc runāt par futbolu – uzreiz būsi „čoms”! Jārunā par ģimeni vai māti – tā viņiem svēta lieta, tad arī tu būsi liels draugs.

Vietējie, protams, redz, ka neesmu turciete un bieži mēģina uzsākt sarunu. Kad pieklājības pēc atbildu angļu valodā, viņi vēl uzstājīgāk sāk runāt turciski. Tad es atvainojos un grasos iet prom, kad viņi panāk mani un stāsta, stāsta... bet man ne jausmas – par ko! Tad gan drusku nelāgi paliek. Bet vietējā iedzīvotāja, meitene no Latvijas, stāsta, ja viņi paliek pavisam nepieklājīgi, vajagot sākt bļaut, lai pievērstu uzmanību, tad atradīsies daudz aizstāvju. Sievietes viņiem ir jāciena un jāgodā!

Mūsu "Sprīdītim" bija taisnība.. Ik rītu iesāku ar vingrošanu uz terases. Pāri augstceltņu jumtiem vēroju putnu lidojumu. Ieelpoju svaigo gaisu un tukšoju stiprās turku kafijas tasi.

Tikmēr tālumā sadzirdēju no mošeju tornīšiem vīru aicinājumu lūgties Allaham! Mošejas Stambulā, tāpat kā visā Turcijā, ir ļoti daudz, tādēļ ikdienas skaņa plūda no visām četrām debess pusēm. Skaisti skan, taču tajos brīžos sapratu, cik tālu gan fiziski, gan garīgi esmu no savām mājam – Latvijas, un cik ļoti mana sirds grib mājās, jo Turcijā es biju svešiniece, pavisam svešiniece – eiropiete, baltā un kristiete!

Šajā skaistajā zemē, starp dzidri zilajiem ūdeņiem un augstajiem kalniem, saule vienmēr cēlās agrāk par mani un arī gāja gulēt vēlāk nekā es. Mākoņu praktiski nav – karsti, karsti.. apbrīnoju sievietes, kuras diendienā staigā melnās, biezās parandžās. Bet, ko nu tur padarīsi, ja Islāmā tā teikts. Vārdus sakot, lielākoties Turcijā darbojas shēma – vīrs ir naudas pelnītājs un apgādātājs, kas patiešām tā arī ir ( arī pēc šķiršanās, ja tā liktenis lēmis, vīrs atstās māju un lielāko daļu ienākumu sievai un bērniem), bet sievietei jārūpējas par māju, bērniem, jālasa gudras grāmatas – viņa ir vīra talismans. Satiku arī tādus vietējos, kuri ir ar savādāku domāšanas veidu, viņi uzskata, ka sieviete ir vienlīdzīga vīrietim un būtu abiem jāstrādā, jārūpējas par bērniem, un piecu reižu ikdienas lūgšanu, alkohola lietošanu vai cūkgaļas ēšanu, atstāj paša katra ziņā...

Bērnībā, kad pirmo reizi noskatījos Latviešu filmiņu par Sprīdīti, šķita, ka esmu visu sapratusi. Esmu pateicīga Eksotiskajai Turcijai par to, ko lika man patiesi saprast – nav nekā skaistāka par mūsu zaļo Ogres novadu, kurā esmu piedzimusi, uzaugusi un dzīvoju, nekā garšīgāka par māmiņas ceptajiem pīrādziņiem, tēva gudro padomu un mazās māsasmeitiņas apskāvienu un buču brīdī, kad atgriezos savās mājās..



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais