Bella Italia - ar velosipēdu pa Itāliju

25.03.2008
10 min lasīšanai
42 foto

Ar velosipēdu pa Itālijas zilo ezeru zemi Tuvojas jaunā velosezona, tapēc nolēmu ielikt šeit pirms gada notikušā veloceļojuma aprakstu. Varbūt kādam noder. 2006. gada jūlijā paņēmām priekšā Norvēģiju; vai drīzāk otrādi – viņa mūs. Jo šī divu nedēļu velobrauciena pirmā puse bija auksta un gandrīz nepārtraukti lija. Tāpēc jaunās velosezonas ārzemju ceļojumam visi vienbalsīgi bija par Dienvideiropu, un šai ziņā trāpījām desmitniekā – visu brauciena laiku Itālijā nolija labi ja pāris piles. Mēs pavisam bijām deviņi – trīs vīri un 6 dāmas. 09.05. trešdiena Izlidojam ar AirBaltic reisu uz Milānu. Tie samaksātie 20 lati tomēr negarantē drošu velo pārvadāšanu ... Pēc nepilnu 3 stundu lidojuma vairāki mūsu velosipēdi Milānas Malpensas lidostā nonāk apskādēti.Džonim vispār briesmīgs astotnieks – smiekli caur asarām, skatoties, kā lidostas darbinieks stumj velosipēdu, un viens no ratiem gaisā zīmē sarežģītas telpiskas figūras … Dodamies ārā no lidostas. Bāc, ārā ap +30! Neliels šoks, jo Latvijā bija zem +10…Meklējam ceļu uz pilsētiņu Somma Lombardo. Skan baznīcu zvani, smaržo akācijas, šķiet, arī jasmīni zied. Braucam Mennagio virzienā, kas pie Lago di Como jeb Komo ezera. Pie Mercallo ilgi meklējam vietu nakts mītnei, es dodos izlūkos, bet nesekmīgi; viena itāļu večiņa padzen no pļavas, kliedzot: Privato! Noskaidrojam, ka esot piemērota vieta pie maza ezeriņa Lago di Comabbio. Patiešām, viegli to atrodam – lielisku izpļautu pļaviņu pie ezera! Nopeldos – pirmo reizi šogad!; ūdens silts – ap 20 grādiem. Vakarā atzīmējam brauciena sākumu ar grapas lāsi. Garšo labi. 10.05. ceturtdiena No rīta braucam uz Varese. Pie baznīcas atpūšamies. Ir karsts, temperatūra ap 30, ēdam saldējumu un dzeram ledainus dzērienus. Uz laukuma pie baznīcas karuselis. Turpinām ceļu uz Lugano pusi. Pirms pašas Lugano ir pilsētiņa Agno, kur kempingā pie ezera ceļam teltis. Pienāk vāciešu pāris no blakus auto-mājas, draudzīgi, bet atsakās no piedāvājuma nostiprināt draudzību … 11.05. piektdiena Rīts aust mazliet dūmakains. Bildējamies pie Lugano ezera. Lugano pilsētā apmeklējam pāris veselības uzlabošanas iestādes, jo ir pāris kritušie;… Braucam tālāk uz Komo ezeru. Kad piebraucam Mennagio kuģīšu piestātnei, nupat ir pienācis pats kuģītis, un Zane ātri izlemj, ka jāpērk biļetes (4 eiro). Pēc 10 min. esam jau Bellagio. Aplūkojam greznu villu (viesnīcu) ar koši zilu baseinu, baltie cilvēki civilizēti atpūšas. Pie satiksmes apļa Līga pamana uzrakstu Camping. Bet nevar jau zināt, cik tālu tas, jo itāļi reti kurai ceļa zīmei pievieno attālumu. Es no viena šofera noskaidroju, ka kempings esot nieka quatro centi attālumā pretēji Emeritas virzienam. Dodamies uz – tiešām 400m attālo - jauko kempinga vietu. Cena zemāka nekā Agno kempingā, bet silto ūdeni var lietot neierobežoti, kas nav mazsvarīgi! 12.05. sestdiena No rīta apkārt kalnos migla, bet te kā oāze – spīd mīlīga saulīte. Lielisks ceļš gar Komo ezera krastu uz Lecco pilsētu. Nav ne karsti, ne auksti - pilnīgs komforts. Patīkami uz ādas sajust vēsinošo vējeli, kas rodas no kustības. Šodien brīvdiena, un uz ceļa daudz velobraucēju ar sporta riteņiem. Skan baznīcu zvani. Pēc mana ierosinājuma nogriežamies no transporta noslogota ceļa, kas ved uz Bergamo, lai mēģinātu atrast iespēju tikt uz itāļu velomaršruta pa Lombardijas ezeriem. Bergamo dodamies uz pacēlāju, kas uzved mūs Citta Alta (augšējā pilsēta). Tur daudz iespaidīgu monumentālu vecu celtņu, šo to apskatu, bet mani krietni nomocījis jau pirms brauciena sākuma iekaisušais acs plakstiņš, tāpēc pasēžu vienā āra kafejnīcā un (ar vienu aci) pētu garāmgājējus. Veikaliņā nopērku sviestmaizi ar slaveno Parmas šķiņķi, nekas sevišķs. Sākas pastāvs ceļš kalnā. Dažiem no mūsējiem iet grūti - pukst un kurn, un velk mani uz zoba. Aizbēgu uz priekšu, lai nomainītu nodilušos bremžu klučus. Citi pa to laiku redzējuši itāļu kāzu fragmentu. Pēc vieglām pusdienām daži kilometri pa maziem, bet asfaltētiem lauku ceļiem, pārsvarā uz leju. Vienā vietā slīpums 15%! Sākam meklēt nakšņošanas vietu. Pie kādas baznīcas vietējo grupa kādu pusstundu ar kartes palīdzību meklē mums vietu, kur nakšņot, bet nesekmīgi; izskatās, ka viņiem ir grūti apjēgt, kā var gulēt teltī nevis viesnīcā, jo vairākkārt pārprasa. Glīta jauna meiča brūnām acīm, viņa sarunājoties pienāk tuvāk nekā mums ziemeļniekiem pierasts … Paši pamanām labas vietas upes krastos netālu no San Pietro tilta. Atrodam arī izeju uz upi, un pļavu. Bet kāds vīrs jau lūr uz mums no tuvējās mājas puses. Atkal privato? Dodos pildīt savu amata pienākumu - vest sarunas, izmantojot žestus un itāļu valodas drumslas. Veiksmīgi, un varam ņemt arī ūdeni. 13.05. svētdiena Apmācies rīts. Skan svētdienas aicinājumi uz dievkalpojumiem, šodien mātes diena. Piezvanu mammai uz Rīgu. Brokastīs kafija un auzu putra ar rozīnēm. Iebraucam Iseo pilsētiņā.Tās galā pie tāda paša nosaukuma ezera veseli 3 kempingi. Izvēlamies tālāko Quay; tur prasa tikai 5 eiro no cilvēka, un ir lieliska tualete un duša! Laikam neiepatikos menedžerim, jo viņš divreiz mani lūdza pārbīdīt savu telti tālāk no kaimiņiem, labi, ka man viņa tāda viegli pārvietojama. Droši gulbji, kas ņem maizi no rokām, ik reizi pēc tam komiski papurinot dibengalu. Vēlu vakarā kopā ar Līgu un Andu aizbraucam uz bāru iedzert pa kokteilim. Trokšņaina jaunatne pie viena no daudzajiem bāriem. Pēc 23 uz čuču-muižu. 14.05. pirmdiena Rīts mākoņains. Tomēr nolemjam, ka brauksim uz Mintauta aktīvi aģitētajām Piramidi di Zone (30m augsti stabi ar akmeni augšgalā). Brauc visi, izņemot Andu. No šosejas pa labi aiziet ceļš uz pirmīdām. Esmu tālu uz priekšā pārējiem (vidējais ceļa slīpums ap 7%). Pabraucis kādas 35 min., ieraugu norādi par taku uz piramīdām. Atstāju riteni, un dodos kājām pa to. Tie unikālie stabi esot izveidojušies leduslaikmeta beigās, kūstot lediem. Jauks vientuļš koka soliņš kalna galā, uztaisu labu bildi ar autoknipsi. Stabi diezgan iespaidīgi, sevišķi pārsteidzoši ir tie laukakmeņi galos. Ap 14 izbraucam no nometnes. Nokļūstam draņķīgā tunelī, pirms otra tāda, vēl ļaunāka, es izraisu dumpi uz klāja, pasaku pārējiem, ka tālāk nebraukšu, un aizvelku visus no kalna atpakaļ pilsētā. Taisam otro dubli - laižam veloceliņa virzienā uz Brescia. Zanei vietējais mopēdists saka, ka, lai labāk braucot pa autoceļu. Es ar Emeritu dodos pārbaudīt, un konstatējam lielisku veloceliņu! Diemžēl, vēlāk celiņa apzīmējumi tiešām pazūd, kad esam nonākuši kāda vīnadārza malā, netālu no zirgu fermas (smakas nav). Tuvojas vakars, bet dāmas grib braukt tālāk. Kā jau demokrāts pēc dabas, ierosinu grupas locekļus balsot, jo man liekas, ka vietiņa ir laba diezgan..Labi, ka palikām, jo tālāk, šķiet, nekādas labās telšu vietas nebūtu atraduši. No grupas biedriem savācu tukšās plastmasas pudeles un aizbraucu pēc ūdens: Per favore, acqua por turisto (lūdzu, ūdeni tūristam). 15.05. otrdiena Tauta mostas vēlāk kā parasti, ap pusastoņiem. Braucam uz Brescia. Tur apskatām monumentālo Domu, paēdam, ar grūtībām atrodam veloceliņu, kas pa kukurūzas laukiem, gar apūdeņošanas kanāliem mūs aizved uz pilsētiņu Pontevico, kas ir upes Oglio krastā. Pa ceļam vienā miestā ieraugām, ka vietējie lasa ķiršus, un mēs arī metamies iekšā kā izbadējies strazdu bars. Daudz un saldi! Emerita uzrāpjas kokā un salasa maisiņā komunālos ķiršus. Vietējie draudzīgi, pat iedod štrumentu, ar ko noliekt zarus! 16.05. trešdiena Aukstākā nakts. Mintauts saka, ka esot bijis tikai +2. Kā parasti izbraucam ap deviņiem. Laižam uz Cremona - pilsētu, kur darbojies slavenais vijoļmeistars Stradivari. Apmeklējam Kremonas pilsētas muzeju un Stradivari muzeju. Maksu neprasa, jo šonedēļ Itālijā esot muzeju brīvā apmeklējuma nedēļa. Pilsētā daudz krāmu tirgotavu. Centra laukumā augstākais zvanu tornis pasaulē (112m). Turpinām ceļu pa līdzenumu, miestiņi ar senatnes elpu, jumti no kārniņiem, tādas kā nelielas muižiņas. Nakšņojam Po upes krastā. Atbrauc viens vīrs ar sagrabējušu vāģīti, laikam grib izzināt mūsu nodomus. Kā nu mākam izstāstām, ka būsim tikai una notte, šis saka, ka neesot problēmu, varot arī ilgāk kā 1 nakti, ka zivis upē esot un tiekot ķertas, bet ēstas gan ne...Vakarā redzami daudzi lidojošie jāņtārpiņi kā mazas lidmašīnītes ar ieslēgtiem mirgojošiem lukturiem. Atkal ļoti draudzīgi vietējie, kad aizbraucu pēc ūdens; zināja pat, ka Latvija ir bijusi saistīta ar Krieviju. 17.05. ceturtdiena Uz Parmu. Karsts. Ceļi, tuvojoties lielajām pilsētām, noslogoti ar satiksmi, tāpēc grūtāk braukt. Parmā pēc smaržas atrodu labu ēstuvi, kur, acīmredzams, pusdienas ietur vietējie klerki. Starp citu, slaveno klosteri Parmā velti meklēt, jo izrādās, ka Stendāls to izdomājis (Stendāls “Parmas klosteris”)... Apēdu kārtīgu biezu picu. Monticelli Termi pilsētiņā ejam uz pirtīm un sālsūdens baseinu (15 eiro no katra); pedantisks uzraugs neļauj iet baseinā bez cepurītes. Maināmies ar pāris cepurītēm, lai dabūtu katrs papeldēt. Baseina malā ļoooti skaista itāliete, blakus čalis, bet viņa izaicinoši pozē , jo mana, ka tiek apbrīnota. Izvēlamies nakšņot nopļautā laukā pie upītes starp salmu ruļļiem un diezgan stiprām smakām. Apēdam manu sālīto speķi, ko vedu vēl no Rīgas – to es sagriežu plānu kā papīru, un visi slavē. 18.05. piektdiena Rīts uzausis saulains un silts. Ineses sveikšana vārda dienā. Sākam ceļu uz Apenīnu kalnu pāreju Passo del Cerreto (1261 m v.j.l.). Augstāk paliek aukstāks. Krustojumā, kur rāda Casino 10 km, daži noņemam bagāžu un uzbraucam līdz Castello di Canossa - 13. gs. pilsdrupām – tur mitusi vietējā valdniece Kanosas Matilde. Pusdienās katrs šo to sapērkam lielveikalā un iekožam. Noskaidrojam, ka būs viens tunelis, varētu būt kādus 800 m garš; ir apkārtceļš, bet tad jāpaceļas kalnos kādus 200 m pa vertikāli, neviens, protams, negrib vairs braukt kalnos, kad jau pa dienu uzkrājies nogurums. Izbraucam vienu tuneli, bet … pēc brīža vēl viens, un nekāds nieks – 2.4 km garš!!! Nav, kur sprukt. Spraužu sev pakaļā midžinātāju un aiz Džoņa braucu; Inese iet kājām, jo slikti redzot tumsā (vietām apgaismojums tunelī ir neesošs). Viss beidzas laimīgi, bet visādi varēja būt… Turpinām ceļu augšup lejup līdz Castelnova ne Monti. Nakšņojam turpat pie pašas pilsētas robežas - pļavā, kur ganās stirnas un virs kuras ir redzama iespaidīga klints. 19.05. sestdiena Sākas īstais kāpiens uz pāreju. Nebūtu jau nekas sevišķs, ja ceļš vienmērīgi ietu augšup, bet pa vidu vēl ir diezgan daudzi posmi ar augšup-lejup, kas izsūc spēkus. Saulē karsts, bet ēnās – auksts. Garām brauc veselas kolonnas ar motociklistiem, šiem laikam kāds vējabrāļu saiets kaut kur tuvumā. Grūti ir, bet ne tik traki kā Norvēģijā vai Krimā. Iekožam nelielas pusdienas vienā pieturvietā, bet izrādās, ka turpat blakus pēc 5 min. brauciena ir pati pāreja ar restorānu. Dīvaini, ka itāļi neliek attāluma norādes. Pasūtu spagetti.Man pie spagetti atnes vēl arī maizi, eļļu, sieru, zobu bakstāmos. Viss tiek izmantots! Kā smējās Līga, es apmierināju 6 dāmas viens pats! Šoreiz uzlieku galvā ķiveri, un sākas skaistais lejupceļš. (Izrādās, ka pat šai ziņā valda plurālisms - Inesei tā bremžu spiešana nemaz tā nepatīkot, jo tirpstot plaukstas) Fivizzano esam liecinieki karogu mešanas svētkiem. Pirms tam brīnījāmies, ka daudzi pilsētiņā staigā viduslaiku tērpos. Skan bungu rīboņa, vīri augsti uzmet savus rīkus, t.i., karogus; uznāk viens, kas žonglē ar vairākiem karogiem reizē. Vienu brīdi bungu rīboņa pārklājas ar baznīcas zvanu melodiju. Nakšņojam pirms Aulla pilsētiņas upītes krastā. Upē ūdens liekas diezgan tīrs. Un izrādās arī kalnu upei negaidīti silts, nopeldos un izmazgāju pāris veļas gabalus. Vakarā, protams, parastā procedūra … 20.05. svētdiena, mana dzimšanas diena Tieku sveikts ar keksu, grapas pudeli, pļavas puķu pušķi un velo zvaniņu. Turpinām ceļu lejup. Pie Pinas romiešu drupām nonākam pie Vidusjūras (Ligūrijas jūras). Nopeldamies zaļajā ūdenī, tas 19-20 grādus silts. Pludmale akmeņaina, daudz atpūtnieku. Uztaisu pāris bildes, labs skats uz kalniem, kur baltas joslas, bet tas nav sniegs, kaut kāds minerālis (kaļķis/marmors?). Viens vietējais mani laipni aiz rociņas aizved līdz jaunai picērijai, kad uzprasu, kur te var paēst. Tur es pasūtu visiem 2 lielas picas; vietējais alus neparasta tilpuma pudelē - 0.66 l, viegls un labs! Pusotru kilometru no jūras atrodam kempingu. 70 eiro par visiem. Mazliet pasvinam. Parunājos ar Inesi, Andu un Emeritu, arī par intīmām tēmām – piemēram, iepazīšanās internetā utt. Anda ar Emeritu aizbrauc uz jūru nopeldēties, kad jau ir pāri pusnaktij. 21.05. pirmdiena Ceļos ap plkst. 6 un arī aizbraucu uz jūru. Trīs dāmas jau priekšā – plikas. Es paeju mazliet nostāk un arī analoģiskā tērpā dodos ūdenī. Pludmale šeit smilšaina atšķirībā no vakardien pieredzētās, ūdens temperatūra ap 19 grādu. Pēc brokastīm braucam uz jūru visi un dodamies gar piekrasti Pizas virzienā. Izrādās, esam nokļuvuši pasaulē otra slavenākā velobrauciena Giro d'Italia šodienas posma (9.) maršrutā, iepērkam T kreklu komplektus ar velobrauciena simboliku. Es, Zane un Emerita iebraucam Pučīni muzeja teritorijā, bet tas pirmdienās, izrādās, ir slēgts. Pārējie tikmēr dodas uz apmēram 15 km attālo Pizu. Līgai, Mintautam, Vijai un Andai jau jāmeklē dzezceļa stacija, lai tiktu uz Milānu , jo viņiem jau rīt reiss uz Rīgu. Paspēju visai mūsu pučīnistu trijotnei nopirkt pēdējās biļetes uz tuvāko ekskursiju uz Pizas šķībo torni (15 eiro par vienu); tur ik pa apmēram pusstundai grupas dodas uz augšu pa slidenām, bedrēs sastaigātām, kāpnēm; manas melnās glud-zoļainās sandales slīdēja ne pa jokam, jutos kā pīle uz ledus. Laiks ir ļoti karsts, cilvēku pūļi, valodu jūklis kā pie Bābeles torņa (bībele vēsta, ka tas esot sagāzies valodu jūkļa dēļ, ha-ha, šis tornis ar' jau sveras …). Iedzeram kampari ar apelsīnu sulu, kas šai karstumā ir kā kulaks uz acs. No karstuma un no pilsētas kņadas esam visi noguruši. Tāpēc, kad, izbraucot no Pizas, ceļš sāk vest kalnup, nolemjam meklēt naktsmītni kaut kur citur. Diezgan ilgi iesprūstam kādā mazpilsētiņā, kur āra kafejnīcā ēdam saldējumu, kaut kādus čipsus ar anīsa garšu, klausāmies vietējo vāvuļošanu. Bet tuvojas vakars, un jādodas ceļā. Atrodam lielisku izpļautu nometnes vietu ar koka galdu upes krastā. 22.05.2007. otrdiena Brokastīm ūdens tomēr pietrūkst, es dodos tā meklējumos. Iebraucu dziļāk sānieliņā, un tur viena kundze parāda uz komunālo krānu. Kamēr pildos, viņa ir pasaukusi laikam savu vīru, lai parādītu šito ērmu no cilvēka … Kad braucu atpakaļ, man smaidot novēl buon giorno! un salve! Braucam atkal uz Pizu, jau no tālienes redzams šķībais tornis. Vienā piepilsētā redzam Ļeņina ielu, Marksa ielu … Dzelzceļa stacijā kasieris izstāsta, kā pareizi jāizrunā Pavia (uzsvars uz otro zilbi nevis pirmo), un ka mūsu vilciens atiet pēc 4 minūtēm un ka nākamais bez-pārsēšanās vilciens ies tikai rīt … Tomēr riskēju un pērku biļetes. Pārējie kaut kā sastūķējas vagonā, bet es gandrīz palieku uz perona ar visu savu riteni. Un durvis aizveras … Bet nē – Emerita varonīgi stājas durvju ceļā, un tā 3-4 reizes, kamēr es iedomājos, ka vellapēdu jāpaceļ vertikāli, vēl pedālis aizķērās, bet to pamanīju un viss- durvis laimīgi ciet gan. Fūūūūūū! Pēc trīsarpus stundām esam Pavijā, kas ir 35km no Milānas, un raušamies ārā. Bagāžas durvis viegli paceļas no iekšpuses uz augšu, un mēs ātri izceļam mūsu velosipēdus ar visu bagāžu. Gaiss te vēl karstāks nekā Pizā. Mazliet pabraukājam pa pilsētu, un dodamies uz Certosa di Pavia – vīriešu klosteri, kas kādus 5 km no Pavijas. Braucam pa taisnu kā bulta veloceliņu. Apskatām to (maksāt nevajag, tikai ziedojumi). Mūki laikam bijuši krietni vīna patērētāji: izstādīta pirms 100 gadiem pēdējoreizi lietota iespaidīga vīna spiestuve – kādus 10m garš resns baļķis, kas kalpoja kā spiešanas svira. Turpinām ceļu lidostas virzienā. Lielveikalā par kopējās naudas paliekām iepērkamies. Turpat uz soliņiem pie bodes iekožam, iedzeram vietējo alu. Sāk krēslot. Ap desmitiem, kad vēl var ko saskatīt, metamies kādā pļavā un ceļam teltis. Lido mirgojošie jāņtārpiņi! 23.05. trešdiena Izbraucam jau ap 7-iem. Silts, saulains. Braucam cauri vairākām mazām pilsētiņām uz Busta Arsizio pusi. Iebraucam Malpensas Cargo city, bet no turienes nav izejas uz pasažieru lidostu. Kaut kā tomēr atrodam ceļu uz īsto lidostu. Sākam krāmēties, skrūvēt nost pedāļus utt. Dienu iepriekš mūsējie esot savu reisu gaidījuši 6 liekas stundas, jo streikojuši lidostas darbinieki. Mums paveicas, jo izlidojam pēc saraksta. Pēc apmēram 3 stundām esam dzimtenē. Skaists brauciens! Laikam jau atkārtošos, bet nevaru vairs iedomāties, ka es varētu ceļot pa svešām zemēm citādi kā ar šo lielisko transporta līdzekli velosipēdu. Man ir būtiski, lai var sajust smaržas, lai var dzirdēt putnu dziesmas un baznīcu zvanus, lai var kontaktēties ar vietējiem ciemos un ceļmalās – kaut vai pareizo ceļu taujājot vai ūdeni lūdzot. Bet, kā vienmēr, katram savu.

Bella Italia - ar velosipēdu pa Itāliju

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem