Taizeme - braucam paši. Pirmā daļa.

  • 4 min lasīšanai
  • 35 foto
Tā nu bija sanācis, ka tieši pēdējā gada laikā es biju tik daudz dzirdējis par Taizemi, ka, beidzot nolēmām nepretoties, un apmeklēt šo tālo zemi. Tā kā jau iepriekšējā vasarā mēs ar sieviņu jauki izbraukājām Francijas dienvidus, tad nolēmām arī šoreiz darīt tāpat. Nopirkām tikai aviobiļetes līdz Bankokai un viss. Visu pārējo izdomāsim tur uz vietas. Ideja jau ir laba - pats esi sava laika pavēlnieks. Kur gribi, tur brauc. Dzīvojies tik ilgi, cik vēlies. Francijas ceļojums ar to arī mums patika, bet šis ir stāsts, ka mums gāja Taizemē. Šajā rakstā nebūs ortodoksālu norādījumu par to, kā obligāti jārīkojas, kur vajag un kur nevajag braukt. Te būs mans viedoklis (kuram pārsvarā pievienojas arī mana sieviņa) par to, kas patika, un kas nē. Pirmais darbs - nopirkt avio biļetes. Iesākumā izvēle ir diezgan plaša. Uz Bankoku var lidot caur dažām pilsētām Eiropā, caur Maskavu, Stambulu, Taškentu un vēl jau arī pa taisno no Rīgas uz Bankoku. Biļetes uz tiešo lidojumu vairs nevar iegādāties, Eiropas pilsētas atliekam uz “C variantu”, jo negribam braukt ar līkumu, nevajadzīgi ilgi nīkstot lidmašīnā. Mums pēc laikiem vislabāk der lidot caur Maskavu. Jāsaka godīgi - par braucienu caur Maskavu esmu diezgan nobijies. Tam par iemeslu ir gan Draugos izlasītie raksti par “aero kūtīm”, gan mana iztēle uzburot ainiņas ar jēgu pārdzērušajiem pasažieriem, kādi ne reizi ir redzēti lidojot no Rīgas uz Turciju vai Ēģipti. Tā kā lidot caur Maskavu ir arī izdevīgi, jo turpceļā savienoto reisu ir jāgaida vien pāris stundu, un atpakaļ ceļā četras stundas, tad izlemjam par labu Aeroflot pakalpojumiem. Izrādījās, ka no Rīgas līdz Maskavai lidojumu veic Air Baltic. Ielidojot Maskavā, mums jādodas uz tranzīta čekingu, kur jau izjūtam sen aizmirstas sajūtas. Kādas meitenes piecas sāka cepties savā starpā par to, kura un kā mūs tagad reģistrēs. Kad tika ar to skaidrībā nonākam lidostā. Veikali daudz, bet pārsvarā jau dzeramo. Mums ļoti nepatīkami - lidostā var smēķēt jebkurā vietā. Tik pierasts jau pie Rīgas svaigā gaisa… Svarīgi būtu atcerēties, ka Maskavā, lidostā rokas bagāžā var ņemt līdzi tikai tos šķidrumus (dzērienus), kas ielikti aizlīmētā plastmasas maisiņā. Es savu Rīgā pirkto ruma pudeli noziedoju maskaviešiem, jo Rīgas lidostā pērkot, nebiju to ielicis maisiņā. Pie nozīmētās izejas ir jābūt vismaz stundu iepriekš, jo pirms kāpšanas lidmašīnā vēl visiem ir jāiet cauri rentgenam. Visiem jāvelk nost apavi, kas visu padarīšanu padara vēl ilgāku. Lidojam ar “Krievijas aviācijas flagmani IL-96”. TV lidojuma laikā nerāda, toties ēdina labi. Veiksmīgi arī ir izvēlēts lidojuma laiks - no Maskavas izlidojam pašā vakarā. Visu nakti lidojam, un no rīta esam Bankokā. Ak jā - dzeršana lidmašīnā. Tikko kā esam pacēlušies gaisā, pa radio stingrā balsī paziņo, ka dzeršana lidmašīnā pēc ir sodāma pēc Krievijas likumiem, un tiem, kas pārkāps to, būs daudz un dažādas nepatikšanas. Tas iedarbojas tik spēcīgi, ka pat es atsakos no “malciņa miegam”. No rīta ierodamies Bankokā. Pēc vietējā laika jau ir pusdienas laiks. No rakstiem Draugos, esmu nobijies, jo tūlīt būs jācīnās 2 stundas pēc vīzām. Kaut kas neredzēts - pieejot pie attiecīgā galdiņa, izrādās, ka ir jāaizpilda vēl viena anketa, ne tā, kas aizpildīta lidmašīnā. Klāt pievienojam līdzi paņemtās fotogrāfijas, un 15 minūšu laikā saņemam pases ar vīzām. Sieva šīs 15 min izmanto lietderīgi - samaina naudu - dolārus uz batiem. Es, sēžot tās 15 min visādi domāju, kāpēc nav tā, kā lasīju - jāmaksā kukuļi, jāgaida 2 stundas. Viena ideja man uzaust - Maskavā ir Taizemes vēstniecība, tādēļ Krievijas pilsoņi vīzas kārto jau Maskavā. Izstāvam rindas pie pasu kontroles, un attopamies tropos. Silts un mitrs. Man tik labi… Te arī mūs atrod pirmā neveiksme. Izejot laukā mums uzmetas vesels bars ar onkuļiem, kas ar taksīti ir ar mieru mūs aizvest līdz Bankokas centram. Laikam jau no nogurumu un neizgulēšanas, piekrītam kādam no onkuļiem mūs aizvizināt par samaksu, kas ir gandrīz puse no sākumā prasītās summas - 500 bati. Tas trakums jau nav tajos pārmaksātajos 100 batos, bet gan faktā, ka taksis nebrauc viss pa maksas ceļiem, (kas vēl būt prasījis 100 batu), bet pa vietējām ieliņām, kā rezultātā mēs galapunktā Khao San Roadā nonākam pēc 2 stundām. Tur mūs sagaida nākošais pārsteigums. Lai gan internetā meklējot viesnīcas pie Khao San ielas, mums uzrādās “simtiem”, tad nonākot reāli tur saprotam, ka “kaut cik prātīgu” viesnīcu mums neatrast. Šo problēmu mēs atrisinām uzmeklējot tūrisma aģentūru, kas mums sameklē netālu viesnīcu. Saprotam, ka lai arī kurp doties, pirmajai naktij jaunajā vietā naktsmītni vajag norezervēt iepriekš, jo nav diez ko patīkami ar koferiem, pārgurušam pēc ceļojuma, blandīties apkārt… Kad mūsu sejā parādās smaids, uzzinot, ka nebūs “jānakšņo stacijā”, gādīgajai meitenei izstāstām mūsu ceļojuma plānu, un turpat, neatejot no kases, mums tiek rezervētas biļetes nakts vilcienam, prāmim un lidmašīnai, kā arī viesnīcas tur, kur tās atbilst mūsu prasībām. Kad lielās rūpes ir no mūsu pleciem pazudušas, un esam kaut cik atguvušies no pārlidojuma, varam doties apskatīt galvaspilsētu Bankoku. Sākam ar tradicionālajām vietām, kurās mājo dažāda izskata un izmēra Budas figūras. Lai gan tas viss ir skaisti un iespaidīgi, mani nepamet sajūta, ka tūristi tiek uztverti kā aitu ganāmpulks, kuru var vadīt pasakot - O! tas jums ir jāredz! Visi paklausīgi dodas tur, kur tiem norāda. Pilnīgi cita Bankoka mums parādās, izbraucot no “vecpilsētas rajona”. Skaistas, augstas celtnes, urbanizācija vispārākā pakāpē. Vairāku līmeņu ielu šķērsojamie ceļi gājējiem, gaisa vilciens, milzīgi lielveikali, kuros starp citām precēm tirgo arī dārgas automašīnas. Milzīgi šeit es domāju nevis Latvijas mērogā, bet Taizemes. Viens vakars tiek ieplānots, lai apskatītu “slaveno” sarkano lukturu ielu ping pong 1 un 2. Pirmās grūtības sākas jau ar taksistu, kas, uzzinot, ka braucam skatīties uz meitenēm, par visu varu cenšas mūs aizvest citur, bet kur meitenes esot vēl foršākas. Kad nu esam nokļuvuši galamērķī, tad saprotam, ka pasākums izpaužas kā iela, uz kuras ir tikai klubi, kuros uz letēm dejo meitenes, kas ik pa brīdim parāda kādu triku. Klubos ir ieejas biļetes, un alkohols “pa dārgo”. Iela ir pilna ar veikliem darboņiem, kas uzņemas tevi pa visiem klubiem izvadāt. No tā nav jābaidās, ja vien esi nolēmis kādā no tiem tiešām ieiet, jo darbonītis savus procentiņus ievāks no kluba. Meitenes tur ir visdažādākās. Mans subjektīvais viedoklis ir, ka “tās smukās” ir saģērbušās un kaut kur stūrī dejo (brīžiem, kā Mr. Bīns), bet tās “pārejās” tad nu rāda visādus fokusu, kas manu, jau tā šķebeno dūšu labāku nepadara. Mans rezumējums - apskatīt jau var, bet kā ievadu kaislīgam vakaram nevajag izvēlēties.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais